“BAGĀTĪBA nāk ar savām priekšrocībām,” kādreiz rakstīja Džons Kenets Golbraits (John Kenneth Galbraith), “un pretējais viedoklis, lai gan bieži vien izteikts, nekad nav bijis pietiekami pārliecinošs.” Neskatoties uz acīmredzamajām bagātības priekšrocībām, nācijas parasti slikti veic savas bagātības uzskaiti. Tās var lielīties ar saviem bagātīgajiem dabas resursiem, profesionālo darbaspēku un pasaules klases Infrastruktūru, taču nepastāv plašā mērogā atzīta mērvienība naudas izteiksmē, kas spētu aprēķināt šo dabas, cilvēku un fizisko aktīvu summu. Ekonomisti tā vietā izvēlas izmantot IKP. Taču tā ir rezultāta un nevis bagātības mērvienība. Tā novērtē preču un pakalpojumu plūsmu un nevis aktīvu krājumu. Ekonomikas novērtēšana, pamatojoties uz IKP, ir līdzīgi kā novērtēt uzņēmumu pēc tā ceturkšņa peļņas bez ieskatīšanās bilancē. Par laimi, Apvienoto Nāciju Organizācija šomēnes publicēja 20 nāciju bilances ziņojumu, kuru pārrauga Kembridžas universitātes profesors sers Parta Dasgupta (Partha Dasgupta). Ziņojums ietvēra trīs aktīvu veidus: “saražotais” vai fiziskais kapitāls (iekārtas, ēkas, infrastruktūra u.c.), cilvēkkapitāls (sabiedrības izglītība un prasmes) un dabas kapitāls (tostarp - zeme, meži, fosilais kurināmais un minerāli).

Pēc šīs vērtību skalas Amerikas ( bagātība bija gandrīz 118 triljoni ASV dolāru 2008. gadā, kas desmit reizes pārsniedz tās IKP attiecīgajā gadā. (Šīs summas tika aprēķinātas, pamatojoties uz 2000. gadā spēkā esošajām cenām). Tās bagātība uz vienu cilvēku tomēr bija mazāka nekā Japānā, kas šajā kategorijā ir līdere. Pamatojoties uz IKP, Japānas ekonomika pašlaik ir zemākā līmenī, nekā Ķīnā. Bet saskaņā ar ANO, Japāna 2008. gadā bija 2,8 reizes bagātāka par Ķīnu (skatīt diagrammas). Amatpersonas bieži vien stāsta, ka viņu valsts lielākā bagātība ir tās cilvēki. Tā ir taisnība attiecībā uz visām ziņojumā minētajām valstīm, izņemot Nigēriju, Krieviju un Saūda Arābiju. ANO aprēķināja nācijas cilvēkkapitālu, pamatojoties uz tās vidējo izglītošanās gadu skaitu, darbinieku algu un darba gadu skaitu pirms aiziešanas pensijā (vai nomiršanas). Cilvēkkapitāls sastāda 88% no Lielbritānijas un 75% no Amerikas bagātības. Japānai ir vislielākais vidējais cilvēkkapitāls, salīdzinot ar citām valstīm. Japāna ir arī viena no trim vienīgajām valstīm ziņojumā, kas nesamazināja savu dabas kapitālu laika posmā starp 1990. un 2008. gadu. Visas valstis, izņemot Krieviju, tomēr palielināja savu bagātību, iegūstot pietiekamu daudzumu citu aktīvu, lai kompensētu sava dabas kapitāla samazināšanos. 14 no 20 pētītajām valstīm šis bagātības palielinājums pārsniedza to iedzīvotāju pieaugumu, kā rezultātā bagātība uz vienu cilvēku bija lielāka 2008. gadā, nekā tā bija 1990. gadā. Piemēram, Vācija palielināja savu cilvēkkapitālu par vairāk nekā 50%. Ķīna paplašināja savu “saražoto” kapitālu par pārsteidzošiem 540%.

Pievienojot vērtību dolāros visam, sākot no boksīta līdz pat intelektam, ANO vingrinājums rada iespēju salīdzināt un samērot visus trīs kapitāla veidus. Tas parāda, ka šie kapitāli ir arī savstarpēji aizstājami. Valsts var pazaudēt 100 miljardu ASV dolāru vērtu ganību zemi, iegūt 100 miljardu ASV dolāru vērtas prasmes un nebūt sliktākā stāvoklī, kā bija iepriekš. Regulējums pārvērš ekonomiskās politikas veidošanu “aktīvu pārvaldības problēmā,” saka Sers Parta.

Tāda valsts, kā Saūda Arābija, piemēram, laika posmā no 1990. līdz 2008. gadam samazināja savus fosilā kurināmā krājumus par 37 miljardiem ASV dolāru, tajā pat laikā
pievienojot saviem krājumiem skolu pabeidzējus un universitātes absolventus (tās cilvēkkapitāls pieauga par gandrīz 1 triljonu ASV dolāru). Ziņojumā tiek norādīts, ka
dažās bagātākajās valstīs izskatās, ka ieguldījums cilvēkkapitālā ir uzrādījis sarūkošu atdevi. Varbūt valstīm tā vietā vajadzētu novirzīt savus ieguldījumus uz dabas kapitālu,
piepildot savus mežus un nevis bibliotēkas.

Ideja, ka dabas resursi ir aizvietojami, padara dažus dabas aizsardzības aktīvistus visai nervozus. Viņi norāda, ka daudzi no dabas sniegtajiem pakalpojumiem, piemēram tīrs ūdens un gaiss, nav aizvietojami. Teorētiski būtu jāizsaka šo dabas dārgumu neapstrīdamā vērtība naudas izteiksmē, kas strauji pieaugtu šo resursu samazināšanās rezultātā. Labs aktīvu pārvaldnieks tos rūpīgi uzmanīs, zinot, ka būs nepieciešams pastāvīgi pieaugošs cilvēkkapitāla vai fiziskā kapitāla pieaugums, lai kompensētu šo dabas resursu turpmāku zudumu.

Praksē tomēr ir grūti vai pat neiespējami izteikt šos dabas aktīvus naudas izteiksmē. Tādējādi ANO ziņojumā nevajadzētu iekļaut tādus aktīvus kā tīrs gaiss, ko nevar tieši iegūt savā īpašumā, iegādāties vai pārdot. Ziņojumā būtu jāaprobežojas ar tādiem resursiem kā gāze, niķelis un kokmateriāli, kuriem pastāv tirgus cena. Bet pat šīs tirgus cenas var neatspoguļot preces patieso tirgus vērtību. Biškopība ir viens no ekonomikas teorētiķu iemīļotākajiem piemēriem. Bites rada medu, ko var pārdot tirgū. Bet tās apputeksnē arī tuvumā esošās ābeles, kas ir derīgs pakalpojumus, kuru nevar nopirkt vai izteikt cenā.

Bišu skaitītāji

Neviens labāk neizprot šos ierobežojumus kā ziņojuma autori. Viņu aplēses ir ilustratīvas un nevis noteiktas, norāda Sers Parta. Šie aprēķini ir vispārīgi, tāpat kā pirms 70 gadiem tādas bija pirmās IKP aplēses. Viņš cer, ka vairāk ekonomistu veiks grūto, bet vērtīgo darbu, novērtējot acīmredzami nenovērtējamo. Profesija patiesībā neatalgo šo darbu, norāda Sers Parta. Taču daži ekonomisti to dara tāpat. Vermontas Universitātes profesors Teilors Rikets (Taylor Ricketts) un viņa līdzautori ir aprēķinājuši pat apputeksnēšanas vērtību, norādot, ka viens Kostarikas kafijas audzētājs nopelnīja 62 tūkstošus ASV dolāru gadā no savvaļas medus bitēm divās blakus esošajās meža Teritorijās.

Tagad, kad ekonomisti ir parādījuši, ka šādu bagātību ir iespējams izmērīt, viņiem ir jāizlemj, kā to nosaukt. Agrākajos akadēmiskajos darbos Sers Parta nosauc to par “visaptverošu bagātību”. ANO ziņojumā tā ir nosaukta par “integrējošu bagātību”. Ja jēdziens tiks pieņemts plašākā sabiedrībā, neviens nosaukums tam vairs nebūs nepieciešams. “Drīzumā,” saka Sers Parta, “mums vajadzēs atmest abus īpašības vārdus un saukt to vienkārši par bagātību.”