Zeme ir aktīvs, kas jāizmanto tautsaimniecībā, radot gan produkciju, kuru patērēt pašu zemē, gan arī eksportēt. Tas nodrošina darbavietas un apdzīvotību, jo īpaši lauku reģionos, rada nodokļu ieņēmumus valsts budžetam, tāpēc ierobežojumu politikai ne tikai jābūt saprātīgai, bet kompensētai.
Šādas atziņas izskanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā videodiskusijā “Nodokļu politikas izaicinājumi – ekonomiskā attīstība un zemes resursu izmantošanas nozares”. Zemes izmantošanas un apsaimniekošanas nozares ir galvenās darba devējas laukos, kas attiecīgi rada pieprasījumu pēc citu sfēru precēm un pakalpojumiem, kā arī tieši un pastarpināti ģenerē nodokļus valsts budžetam, kas ir finanšu avots sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu nodrošināšanai. Vispirms ir nepieciešama Latvijas resursu racionāla un jēgpilna izmantošana un tikai tad visa veida prasību, ierobežojumu, liegumu, tostarp Zaļā kursa minimālās programmas izpilde.
Zemes nozaru nozīme un svars
“Meža nozarei kopā ar lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem būtu interesanti uzzināt, ko par viņiem domā valsts varas pārstāvji. Brīžam diskusijās dzirdam, ka meža un pārtikas nozares ir no “banānu republikas”, kuras dara kaunu Latvijas kopīgajai tautsaimniecībai, kaut kopumā tās Latvijai dod tuvu 60% no kopējā preču eksporta,” spriež Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss, piebilstot, ka, līdztekus minētajam, nozarēm tiek pārmesta zema produktivitāte, lai gan kokrūpniecība ir trešā produktīvākā apstrādes rūpniecības sfēra, savukārt, sadarbībā ar izglītības sektoru pārtikas nozare ir līdere ar krietnu atrāvienu, bet kokrūpnieki ir otrie.
Resurss ir jāizmanto
“Zeme ir pamatresurss, kas jāizmanto, lai tajā audzētu pārtikas produktus cilvēkiem un lopiem, audzētu mežus vai to izmantotu, piemēram, derīgo izrakteņu ieguvei. Kapitālietilpīgās sfēras ar nelieliem izņēmumiem lielākoties bāzējas galvaspilsētā vai tās apkaimē,” uzsver Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. K. Klauss pievērš uzmanību faktam, ka kokrūpniecība pēdējo četru gadu laikā, lielākoties laukos, ir investējusi vairāk nekā vienu miljardu eiro ražošanas ēkās un tehnoloģijās, līdzīgi rīkojušies arī pārtikas pārstrādātāji. “Ja gribam, lai laukos dzīvotu cilvēki, jābūt gan lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, gan pārstrādes rūpniecībai – kokapstrādei, pārtikas ražošanai, gan citām apstrādes rūpniecības nozarēm. Apstrādes rūpniecība ir vienīgā, kuru ir sarežģīti atņemt Rīgai,” vērtē K. Klauss, atzīstot, ka kokapstrādes uzņēmumi lielākoties koncentrējas ap attīstības centriem. “Kokrūpniecība ir viens no patīkamajiem izņēmumiem, kas veido ražošanu ārpus Rīgas, jo aptuveni 2/3 IKP top Rīgā un tās apkaimē,” atgādina R. Feldmanis.
Zeme baro
“Man patīk šī diskusija, jo, tā turpinot, nonāksim līdz klasiskās ekonomikas teorijas pamatiem, kuros pausts – vērtība rodas no zemes – gan ieguves rūpniecība, gan lauksaimniecība, gan mežsaimniecība, tām seko pārtikas pārstrāde, kokapstrāde,” secina Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis, uzsverot, ka pareiza ir arī tā teorijas daļa, kas pauž – katram reģionam un apdzīvotai vietai ir sava nozīme tautsaimniecībā. “Teorija saka un prakse to apliecina – tālākie reģioni ir atkarīgi no ieguves rūpniecības, lauksaimniecības un mežsaimniecības – klasiskajām zemes nozarēm, kuras papildina attiecīgās sfēras apstrādes rūpniecība,” skaidro J. Miezainis, norādot, ka resursi rodas, vai nu izaudzējot kaut ko (lauksaimniecības produkciju, mežu), vai iegūstot derīgos izrakteņus.
“Pateicoties politikas iniciatīvām, kā papildus resurss ir otrreizējā (atkārtota) izmantošana, proti, izmantojam to, ko iepriekš varbūt neesam izmantojuši, kas ir aprites ekonomikas daļa,” atgādina J. Miezainis, piebilstot, ka zemes nozaru ietekmi uz tautsaimniecību un nodarbinātību jau iepriekš uzsvēris K. Klauss. “Nevar no vērtību ķēdes izņemt vienu posmu un cerēt, ka viss turpinās funkcionēt, kā iepriekš, nesabrūkot,” rezumē J. Miezainis, skaidrojot, ka nevar ļoti šauri vērtēt kādu sfēru, piemēram, ieraugot devumu 0% vai 0,001%, vai 2% no IKP. Tās kumulatīvais efekts ir daudz lielāks. Kokapstrāde ir joma, kura rada miljardus eiro eksporta ienākumu.
“Pārtikas rūpniecība ir stratēģiski svarīga nozare, kuru būtībā baro ar subsīdijām, jo bez pārtikas nevar iztikt neviens, bet globālu kataklizmu gadījumos valstīm, kurām pietiekamā apmērā nav lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes, paveras “jūra” būtisku risku. Ārkārtas apstākļos tie, kuriem pārtikas nebūs, būs spiesti maksāt jebkādu cenu (samaksu), lai to nodrošinātu. Pārtika parasti visvairāk “pavelkas” līdzi inflācijai,” uzsver J. Miezainis. R. Feldmanis steidz piebilst, ka subsīdijas lauksaimniekiem savā ziņa ir kompensācija par to, ka zemnieki ievēro Zaļā kursa izvirzītās prasības, ierobežojumus, liegumus un saglabā konkurētspēju ar trešajās valstīs (kurās nav augsto ES prasību) ražotajiem produktiem.
“Zemi Latvijā varētu izmantot intensīvāk, palielinot tās ražību, bet produkcija tiek saražota, ievērojot nosacījumus, kādus vēlas sabiedrība. Protams, vienmēr ir aktuāli, vai patiešām visa sabiedrība vēlas, lai lauksaimnieki saražotu produkciju tieši ar šādām metodēm (ierobežojumiem, prasībām, liegumiem),” spriež R. Feldmanis, norādot, ka lauksaimnieki, piemēram, var pārstāt lietot minerālmēslus, bet tad jārēķinās ar zemāku ražu. “Tas pats attiecas uz mežu, jo to var cirst nevis tad, kad vēlas zemes īpašnieks, bet tad, kad tas sasniedzis valstī noteikto ciršanas vecumu,” piebilst R. Feldmanis, aicinot finansiāli vērtēt meža audzēšanu. “Vidēji koksnes apjoms ik gadu pieaug par 3-4% atkarībā no zemes, uz kuras aug konkrētais mežs, no koku sugas, no meliorācijas esamības un darbības, līdztekus tam saglabājas vējgāžu, kukaiņu savairošanās un ugunsbīstamības riski. Ieguldot naudu akciju indeksā, biržā ik gadu var nopelnīt vidēji 6-8%. Loģisks ir jautājums, kāpēc būtu jānodarbojas ar meža audzēšanu, vēl jo vairāk, ja mežs nekad nebūs tik likvīds, kā akciju portfelis, un, ja neviens nav garantējis, ka pēc kāda laika attiecīgajai audzei netiks noteikti kādi ierobežojumi vai pat liegta iespēja iegūt koksni,” vērtē R. Feldmanis.
Viņš norāda, ka meža īpašnieks Latvijā ir nostādīts ievērojami sliktākā situācijā nekā tas, kurš investē naudu biržas akciju portfeļos. “Ja tiek noteikti kādi ierobežojumi vai liegumi, būtu tikai taisnīgi, ja tos segtu (faktiski – tiem jābūt segtiem) ar atbilstošām kompensācijām meža un zemes īpašniekiem. Galu galā citās valstīs ir daudz agresīvāka lauksaimniecības atbalsta politika, saprotot, ka nozarei ir un būs stratēģiska nozīme,” skaidro R. Feldmanis. Kristaps Klauss pievērš uzmanību faktam, ka mežsaimniecība un kokrūpniecība nesaņem nekādas subsīdijas, bet Zaļā kursa prasības ievēro, meža nozarei atšķirībā no lauksaimniekiem nav izdevies parādīt, cik tas īsti maksā, jo pretī vienmēr skan citi argumenti (“tas neskaitās”, “jādara citādi”).
Izpratnes trūkums
“Diemžēl liela sabiedrības daļa nesaprot, kas ir pievienotā vērtība, peļņa, nodarbinātība (samaksātā alga, nodokļi) un amortizācija, tāpēc skumji jāsecina, ka bieži vien pievienotā vērtība tiek asociēta tikai ar dziļāku (tālāku) pārstrādi. Rezultātā sanāk tā – dārgs produkts – augsta pievienotā vērtība, izejviela – zema pievienotā vērtība. Jā, attiecībā uz produktu tā var spēlēties, taču to nevar darīt attiecībā uz procesu, kā attiecīgais produkts rodas, jo pirmapstrādes segmentā uzņēmēji nereti spēj samaksāt augstākas algas nekā tā dēvētās dziļākās pārstrādes segmentā strādājošie,” skaidro K. Klauss. Kā piemēru viņš min sabiedrības daļas paustos pārmetumus lielajiem lauksaimniekiem par ļoti automatizētām sistēmām, kas ļauj sekmīgi strādāt, izmantojot nelielu skaitu darbinieku, ļaujot šiem darbiniekiem saņemt ļoti labas algas.
“Vienlaikus teju visi mīl mājražotājus, kuri sabiedrības ieskatā rada daudz augstāku pievienoto vērtību. Jāatceras viens, mājražotāji bieži vien nespēj nopelnīt sev algu. Tālab jājautā, vai un cik pareizi izprotam, kas ir pievienotā vērtība. Secinājums: mēs mīlam lietas, bet nesaprotam procesus,” tā K. Klauss. Viņš pieļauj, ka Latvijā savulaik bija gaidas un cerības – atnāks bagātie ārzemnieki ar milzīgu kapitālu un zināšanām un radīs ražotnes. “Tas nepiepildījās ne lauksaimniecībā, ne mežsaimniecībā, ne kokrūpniecībā, ne pārtikas rūpniecībā, jo attīstību veidoja pašmāju kapitāls. Piemēram, kokrūpniecībā līdz nesenai pagātnei 2/3 neto apgrozījuma un peļņas, kā arī nodarbinātības, deva tieši vietējā kapitāla uzņēmumi,” stāsta K. Klauss. Viņš aicināja atcerēties, kāda rocība (cik daudz naudas varēja investēt) Latvijā bija 90. gadu vidū. “Bija laiks, kad vienu kokvedēja baļķu kravu mainīja pret motorzāģi, un neviens neiedomājās, ka, piemēram, tā laika 10 000 Vācijas marku būtu brīvi investējamas, gadsimtu mijā kapitāls jau bija uzkrāts, un 10 milj. ASV dolāru investīcijas bija milzīgs notikums visas valsts mērogā, ko “Dienas Bizness” atspoguļoja pirmajās lapās. Šodien atsevišķiem uzņēmumiem ir investīciju plāni, kas pārsniedz 100 milj. eiro. Taču pat pie šāda apjoma investīcijām viens ieguldītājs nevar atļauties uzbūvēt celulozes rūpnīcu, kura izmaksā vairāk nekā vienu miljardu eiro,” vērtē K. Klauss, uzsverot, ka ir jābūt pacietīgiem.
“Līdzīgi, kā prasīt pirmās klases skolniekam, lai viņš saprot augstāko matemātiku, nereti attiecas pret kokrūpniekiem – sak’, jums 10-15 gados vajadzēja sasniegt to, ko citas valstis sasniegušas 100 un vairāk gados. Tas tā nenotiek, kaut kokapstrāde Latvijā aug daudz straujāk nekā konkurenti ārzemēs, vidēji rēķinot,” uzsver K. Klauss. Vienīgais, kas nepieciešams, ir laiks un netraucēta attīstība.
Zaļā kursa anatomija
“Eiropas Savienība, kas ir liels ekonomiskais centrs, bija sagatavojusi biznesa plānu, domājot, ka, izmantojot savu maku, varēs diktēt noteikumus visai pasaulei. Proti, Zaļā kursa tehnoloģijas būs radušās Eiropā un tiks pārdotas pārējai pasaulei. Rezultātā ES pati saviem ražotājiem noteica ļoti augstas prasības, savukārt, to izpildei nepieciešamo vairumu saražoja uzņēmumi Ķīnā (saules paneļi, elektroauto akumulatori, paši auto u.tml.). Raugoties no biznesa loģikas, Zaļā kursa rezultāts ir milzu izgāšanās, ko neviens negrib atzīt, turpinot ražotājiem Eiropā uzturēt daudz augstākus standartus, kas sadārdzina izmaksas un vienlaikus ļauj trešo valstu ražotājiem (kuri nepilda prasības, kādas ir ražotājiem Eiropas Savienībā) strādāt Eiropas tirgū, izkonkurējot vietējos ražotājus. Vēl skarbāka aina ar Eiropā strādājošu ražotāju konkurētspēju ir citu pasaules reģionu noieta tirgos,” stāsta K. Klauss.
Viņš uzsver, ka tieši tāpēc vēlmju domāšana un Zaļais kurss ir pamatīgi izgāzušies, kālab nepieciešams pāriet uz reālpolitiku. “Nereti vēlētāji un, diemžēl, arī daļa politikas veidotāju nezina likumsakarības, tāpēc visu laiku ir vēlme kaut ko deleģēt citiem. Ilgstoši dzīvojām ilūzijā, ka ārējo drošību mums garantēs citi, tagad ir šoks, ka par to jāmaksā pašiem. Ilgi domājām, ka enerģētiku varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks, ka, atslēdzoties no BRELL, pašiem jāmaksā par elektroenerģijas balansēšanu. Skumji, ka pat no Latvijas Bankas augsta līmeņa darbiniekiem nākas dzirdēt vēlmi “kādam citam” deleģēt mežsaimniecību, lauksaimniecību, pārtikas pārstrādi, kokrūpniecību, nesaprotot, kādi riski iestājas slēgtu robežu gadījumā, ko nesen piedzīvojām Covid-19 pandēmijas laikā,” analizē K. Klauss. Viņš uzsver, ka attīstību pašlaik visvairāk traucē tieši vēlme “kaut ko vai jebko” deleģēt citiem.
Šķēršļi savējiem, ne svešiem
“Būtiskākais šķērslis ir ierobežojumi izmantot resursus, kas Latvijai ir, lai, piemēram, Ķīnai šādu ierobežojumu nav. Atšķirībā no Latvijas daudzviet pasaulē attīstība notiek straujāk, arī kapitāls jau ir uzkrāts,” teic R. Feldmanis, norādot, ka, pateicoties zemes apsaimniekošanas nozaru saimnieciskajai darbībai, pastāv infrastruktūras tīkls, kura citādi daudzviet nebūtu. “Ceļu infrastruktūra pilda ne tikai zemes nozaru produkcijas transporta artērijas lomu un attālo apdzīvoto vietu savienošanu ar lielākiem attīstības centriem, bet dod iespēju apceļot mūsu valsti,” piemēru min R. Feldmanis. Viņš norāda, ka darbavietas laukos rada vajadzību pēc kultūras, bibliotēkām, bērnudārziem, skolām, feldšerpunktiem, veikaliem, aptiekām utt. “Piemēram, kooperatīvās sabiedrības “Straupe” biznesa vērtība ir 3-4 miljoni eiro, bet tās sociāli ekonomiskais devums ir jau 5-6 miljoni eiro, jo ap šo uzņēmumu ir izveidojies savdabīgs klasteris un attiecīga infrastruktūra, kura bez uzņēmuma konkrētajā vietā pastāvēt nespēs.” R. Feldmanis atzīst, ka sabiedrībai nepietiek tikai ar tautsaimniecību, kur nozīmīgas ir darba vietas, eksporta ienākumi un peļņa, lai būtu nauda attīstībai.
Daļa sabiedrības vēlas dzīvot zaļi, patērēt bioloģisku pārtiku, tai pašā laikā aktuāls ir jautājums, kurš par to maksā un kāda ir šādas vēlmes cena. “Vai valsti pārvērtīsim par parku, kurā nebūsim saimnieki, jo to iegādāsies ārzemnieki, kuriem ir gadu desmitos vai simtos uzkrāts kapitāls?” kritisks ir R. Feldmanis. Viņaprāt, Latvijas sabiedrībai pārāk maz skaidrots: cik kas maksā un kurš par ko maksā: “Tas, ka cilvēki vēlas dzīvot zaļi, ir pašsaprotami, taču, vai ikviens, kas to vēlas, ir gatavs attiecīgi maksāt. Par ainavu ir jāmaksā, ārzemēs to saprot, arī Latvijā ir jāspēj pateikt, cik konkrēta ainava maksā, un, pats būtiskākais,– tieši kurš to uztur un apmaksā.” R. Feldmanis norāda, ka ikvienai putna ligzdai ir cena un, ja to būs ļoti daudz, radīsies jautājums, vai tajā mītošajiem spārnaiņiem ir pietiekama barības bāze un vai šo ainavu varam apmaksāt, vienlaikus nodrošinot sabiedrībai svarīgus pakalpojumus, piemēram, izglītību utt. “Bagātības pamatā ir zemes resursi un to adekvāta izmantošana, tai skaitā, kapitāla uzkrāšana. Latvijā jau ir pieredze ar tā dēvēto staigājošo ārvalstu kapitālu, kur vienu ārzemnieku vietā nāk citi, kuri vēlas nopelnīt no Latvijā esošo zemes resursu daļas.”
Trauslais līdzsvars
Lēmumu pieņēmējiem ir jāspēj vienot trīs dažādas un pretējas pozīcijas – Latvijai ir jāļauj attīstīties, jāsaglabā dabas vērtības un cilvēku vēlmi dzīvot zaļi. J. Miezainis atzīst, ka dialogs ar sabiedrību ir viens no būtiskākajiem aspektiem: “Arī kokrūpniecībai ir atbalsts – kapitāla investīcijās tieši pārstrādes sadaļā, kas ir ceļš uz papildu pievienotās vērtības radīšanu tepat, Latvijā, mazinot izejmateriālu eksportu.” Viņš atzīst, ka eksporta produkts (pakalpojums) uz Latviju atved eiro, kuram sākas dzīves cikls mūsu valstī, jo eksportētājam ir nepieciešams samaksāt algas un nodokļus, jāpērk dažādi pakalpojumi, piemēram, grāmatvedība, vai izejmateriāli. Jāņem vērā, ka bez tiešajiem pakalpojumiem no eksporta atvestā nauda nonāk pie tiem, kuri sniedz pakalpojumus vai realizē nepieciešamas preces attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam vai izejmateriālu piegādātājam.
“Laika mums nav, prioritāte Nr. 1 pašlaik ir drošība. Visa nauda, ko valsts sadala, ir uzņēmēju ģenerētā nodokļu nauda, kam pieskaitīti iedzīvotāju samaksātie nodokļi,” pauž J. Miezainis, uzsverot, ka arī sarežģītos apstākļos valstī ir saglabāts investīciju budžets, kas tiek novirzīts pievienotās vērtības kāpināšanai Latvijā. “Valsts rīcībā ir tikai daži instrumenti, kā ietekmēt (regulēt) tautsaimniecību, divi nozīmīgākie ir fiskālā un monetārā politika. Monetārā politika pašlaik visai eirozonai ir kopīga, tas nozīmē, ka paliek fiskālās (nodokļu) politika, kas ļoti labi var motivēt samazināt izejvielu eksportu,” skaidro J. Miezainis. Viņaprāt, izejvielu eksporta samazināšanas ieguvums ir jaunas ražotnes, jaunas darba vietas, taču valsts nedrīkst radīt pārlieku lielu slogu, lai uzņēmējiem nerastos vilšanās un jautājums, kāpēc nodarboties ar uzņēmējdarbību, nevis naudu ieguldīt, piemēram, biržā.
“Ir arī atbalsta mehānismi – subsīdijas no ES, kas nav bezmaksas nauda, jo tā ir visu ES nodokļu maksātāju nauda, kura tiek piešķirta pēc izvirzītajiem nosacījumiem – kompensē kaut kādus zaudējums (iegūtos ienākumus), ko rada viena vai otra politika, piemēram, bioloģiskā pārtika, kura samazina izlaidi par aptuveni 20%, bet ieguvums otrā pusē varētu būt tehnoloģiju nomaiņā, kas ļauj ar vienu braucienu paveikt vairāk,” skaidro J. Miezainis. Viņaprāt, ir ļoti sarežģīti atrast līdzsvaru starp ekonomiskā potenciāla audzēšanu, valsts prioritāšu īstenošanu un spēju pateikt, ka prioritātes ir mainījušās, līdzīgi kā mainās pasaule. “Pirms dažām nedēļām Eiropas Ministru padomē Latvija izmantoja iespējas un panāca pauzi klimata diskusijās, jo drošība ir svarīgāka un citām lietām nevar veltīt tik daudz uzmanības, kā arī novirzīt tik daudz līdzekļu, cik būtu vajadzīgs,” tā J. Miezainis.
Noplicina uzņēmējdarbības garu
“Viens no būtiskākajiem resursiem ir uzņēmējdarbības gars, kurš ar dažādiem ierobežojumiem, liegumiem, nodokļiem u.tml. Latvijā ir pamatīgi noplicināts. Ja nebūs uzņēmīgu cilvēku, resursiem nebūs nekādas nozīmes,” uzsver R. Feldmanis. Viņš atzīst, ka eksportējam gan svaigpienu, gan apaļkoksni, ko varam pārstrādāt tepat Latvijā. “Labs piemērs ir lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība “Latraps”, kas būvē zirņu proteīna rūpnīcu, kas palielinās eksporta ienākumus, bet ir nepieciešams radīt labvēlīgus apstākļus visiem, kuri plāno vai jau realizē šādus projektus.” R. Feldmanis uzsver, ka Latvijā ir jārada vide, lai varētu rasties konkurētspējīgi uzņēmumi salīdzinājumā ar Baltijas valstīm un Poliju, ko var panākt arī ar nodokļu politiku vai dažādiem atbalsta mehānismiem.
“Savukārt, ja visu vajag “zaļāk”, notiks pretējais – lētāk būs eksportēt nepārstrādātu produkciju (pārstrādes ražotnei vajadzīgās atļaujas būs grūti un laikietilpīgi saņemt) vai Latvijā to neaudzēt,” secina R. Feldmanis. K. Klausa ieskatā vislielākās problēmas rada birokrātija, piemēram, lietus bagātā gadā (kā šogad), kurā daudz kas vērtīgs ir “zem ūdens”, tiek pieprasīts ietekmes uz vidi novērtējums esošajiem grāvjiem, kas nozīmē, ka attiecīgajiem speciālistiem būs darbs, taču darbu veikšanai ir ierobežots laiks, rezultātā pēc aprēķiniem tikai Latvijas valstij piederošajos mežos ik gadu varētu ietaupīt vairākus miljonus eiro.
“Kad valsts nosaka procedūras, vienmēr rodas jautājums: kāpēc ir tik liela laika (kurā var uzbūvēt, piemēram, veikalu) starpība starp Latviju un Lietuvu, kur šādi procesi notiek daudz ātrāk. Tas nozīmē vienu – paši sevi esam iedzinuši birokrātijas džungļos. Pioritāte Nr. 1 ir tās mazināšana,” tā K. Klauss. J. Miezainis atzīst, ka vajadzības ir lielākas par iespējām, jo nav burvju nūjiņas vai laimes lāča, vai naudas katla, no kā pasmelt, cik vajadzētu, tāpēc vienīgā iespēja ir nopelnīt naudu pašiem.
Diskusijas video pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=sv1P_Ra3FIQ
Aicinām piedalīties aptaujā par rakstā skarto tēmu: https://survey123.arcgis.com/share/573ddc9af5d84b7daab41308bcd2c194