Intervija ar Gati Cukmaci, mežsaimnieku, Burtnieku novada domes deputātu
Par teritoriālo reformu runājot, publiski maz izskan doma, ka dažs labs neliels novads ir gana spēcīgs! (Pašpietiekams!)
Par Burtnieku novadu noteikti var sacīt: pašpietiekams! Tā es personiski uz mums novadā skatos! Valmieras – lielas pilsētas – tuvums, protams, ir izteikti jūtams, lielākā daļa novada iedzīvotāju ir saistīti ar pilsētu – vai tas būtu darbs, vai mācības, vai kas cits. Pilsēta vienmēr “pievelk”, ja tā var teikt.
Reforma… Mums, lauku iedzīvotājiem un man personiski nešķiet, ka būs labāk vai sliktāk… Īpaši nekas nemainīsies, bet par mums mazāk domās! Tā patlaban izskatās!
Plānos Burtniekus gatavo apvienošanai ar Valmieras pilsētu un novadu. Tikšanās laikā ar ministru Juri Pūci, diemžēl, viss notika “vienos vārtos”. Ministrija tikšanos nosauca par “konsultēšanos ar novada (novadu) deputātiem”, bet izskatījās, ka viss jau “kungu starpā” ir nolemts, un “nav ko spirināties pretī vai iebilst”. Konsultēšanās vietā uzklausījām informāciju par gaidāmo.
Vai arī Burtniekos sarunu ar ministrijas pārstāvjiem uzskata par neizdevušos?
Sarunas nebija! Bija daži monologi no ministrijas pārstāvjiem. Mūsu novada domes vadītājam bija piecas minūtes vien, ko izteikties. Par normālu, nopietnu sarunu par pārmaiņām, kas varētu skart daudzus, es to nevaru nosaukt!
Izskanot valdības plānam par gaidāmo reformu, vai Jums pašiem novadā bija kāda doma vai plāns: kuri kaimiņi varētu apvienoties, kuri vēlas palikt vieni, kuri labāki izvēlēties?
Burtnieku novads nebūt nav mazākais Latvijā! Mēs varam nodrošināt visus nepieciešamos pakalpojumus! Novadā ir gana daudz pagastu – seši, un pietiekami daudz iedzīvotāju. Jā, mums nav vietējās vidusskolas, bet tā “tikai būšanas dēļ”, arī nav nepieciešama, jo Valmiera ir tuvu! Tā sacīt: kam pašiem savu, ja kaimiņiem pietiek un mums arī tiek! Reformas kā idejas attīstības sākumā sarunās ar kaimiņiem pavīdēja doma par “pašvaldību loku” ap Valmieru, bet šī doma tālāk neattīstījās!
Domāju, patlabanējos novadus apvienos lielākā, patīk mums tas vai, nē, nez vai spēsim turēties pretī. No otras puses – neizskatās, ka mūsu viedokli kāds būtu gatavs uzklausīt, kur nu vēl vērā ņemt! Manuprāt, zināmai iedzīvotāju daļai, kā minēju iepriekš, lielu pārmaiņu nebūs – tagadējais vai cits novads, tikai lielāks. Bažījos, vai mūs – lauku cilvēkus – lielākā novadā dzirdēs, uzklausīs un mūsu iecerēm piekrītīs. Valmiera ir liela, deputātu komanda noteikti mainīsies, bet – cik no jaunās, iecerētās domes deputātiem pārstāvēs laukus (cik pārstāvjus ievēlēs ārpus pilsētas)? Pastāv reāla iespēja, ka pilsēta mūs “vienkārši apēdīs”.
Runājot kaut vai par svarīgu nozari – celtniecību. Valmierā ir lielas būves (lielie projekti), mums tāpat! No Valsts Kontroles arī pats dzirdēju kritiku par lielām un dārgām celtnēm novados… Mums novadā ir “dārgs” kultūras nams Ēvelē, ir tāds pats – Matīšos, ieguldījumi ir lieli un nemūžam neatmaksāsies, bet – tie ir domāti novada iedzīvotājiem. Tāpat kā sporta laukums Rencēnos. Valmierā celtniecība arī bijusi gana vērienīga un – ja skatāmies no pilsētas skatpunkta –, būvēt sporta laukumu ārpusē – pagastā – nebūtu prātīgi, ja skatāmies no pagasta iedzīvotāju viedokļa – kāpēc doties uz pilsētu, ja mums pašiem ir!?? Saprotams, novadā iedzīvotāju nav tik daudz kā Valmierā, bet cilvēku, kas esošo infrastruktūru izmanto, mums pietiek! Nekas nav noticis vai būvēts, domājot īstermiņā, celtniecība ritējusi plānoti, pārdomāti un mērķtiecīgi. Vēl pirms iepriekšējās reformas, kad Latvijā bija pagasti vien, pie Valmieras robežas sākām būvēt bērnudārzu “Burtiņš”. Ieguldījumi bija lieli, bet tagad bērnudārzs ir pilns un tam nepieciešama paplašināšanās! Protams, vienmēr var gribēt vairāk, bet par jaunās paaudzes trūkumu Burtniekos sūdzēties būtu grēks!
Burtnieku novads un meži!
Mežu mums gana! Novadam (pašvaldībai) pieder ap 650 ha! Citu meža īpašumu arīdzan pietiek – gan valsts, gan privāto. Jāsaka, novadam par mežiem (izņemot, protams, novada īpašumā esošos) maz teikšanas, šais lietās pašvaldība neiejaucas.
Kā novada īpašumu saimniekiem ar liegumiem un ierobežojumiem?
Man radies iespaids, ka t.s. “zaļie cilvēki” jeb dabas sargātāji lielākoties mīt Rīgā, un viņu saprašana ir izteikti pilsētnieciska. Piemēram, nesen manā īpašumā tika atrasts (noteikts) biotops – dabiskā pļava. Ko tagad darīt? Man it kā vajadzētu klausīt profesionāļu ieteikumus un norādījumus: kā pļaut, kā uzturēt, kā…
Bet! Pirms 30 gadiem man neviens nedz mācīja, nedz ierādīja, kā rīkoties. Šodien te ir pļava un to uzskata par bioloģiski vērtīgu! Saprotu un secinu – es līdz šim trīs gadu desmitus esmu strādājis un darbojies pareizi! Vai šai pļavai nepieciešams noteikt aprobežojumu vai liegumu (papildaizsardzību), ja es krietnu laiku esmu kārtīgi saimniekojis? Uzskatu šādu rīcību (lieguma noteikšanu) par pārspīlētu! To pašu varu sacīt par satraukumu: “Sak, meži tiek izzāģēti…” Pag, pag! Ja mežam pienācis ciršanas vecums, un domāju, katrs īpašnieks savu mežu apsaimnieko, ja laiks zāģēt – zāģējam un stādām jaunu! Cilvēks no pilsētas atbraucis, skatās – kur pērn sēņojis vai ogojis – meža (lielo koku) vairs nav! Viss… nozāģēts! Nebūt, nē! Mežs tik mainījis savu formu, īpašnieks tur saimnieko, stādīs jaunu, tur nekad nebūs “tuksnesis”, viss turpināsies! Teiciens par izzāģētiem mežiem un tuksnesi Latvijā ir pagalam aplams – mums nekad tuksneša nebūs! Blēņas!
Mežus mēdzu salīdzināt ar smilšu pulksteni un brīdi, kurā tu uz to skaties: pulkstenis ir, bija un būs, mainās tikai smilšu daudzums un forma – vairāk, mazāk, augšā, lejā. Arī mežā – novāksi veco, būs vieta jaunajam! Svarīgas un nozīmīgas lietas nevajag pārspīlēt, jo tas labos nodomus var sabojāt!
Meža īpašniekam jādod lielāka brīvība, lai tas savā mežā būtu īstais un vienīgais saimnieks! Nevajag ļauties nepamatotām bažām par izzāģešanu vai izlaupīšanu. Īpašnieks nekad nedz mežam, nedz sev pāri nenodarīs. Tā ir viņa vērtība, vai kā radio saka: banka!