“Mūsu mērķis ir panākt, lai ikviens Latvijā nozāģētais koks tiktu pārstrādāts kvalitatīvā, mūsdienīgā, ilgtspējīgā un videi draudzīgā koka produkcijā ar augstu pievienoto vērtību,” uzsver viena no pašmāju vadošajiem koksnes nozares uzņēmumiem “Stiga RM” valdes loceklis un attīstības direktors Jānis Osis. Sarunā ar zemeunvalsts.lv viņš atklāj uzņēmuma virzību un plānus šī mērķa sasniegšanai.
Publiskajā telpā vairāk apspriež un runā par cilvēkiem valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību vadībā. Tu strādā sekmīgā, nopietnā, lielā reģionālā privātuzņēmumā.
Jā, strādāju vienā no Latvijas vadošajiem koksnes nozares uzņēmumiem “Stiga RM”, kas pēdējo gadu laikā no reģionāla ģimenes uzņēmuma pārvēršas par uzņēmumu grupu, kas darbojas vairākos virzienos – kokapstrādē, mežizstrādē, metālapstrādē, kokmateriālu transportēšanas pakalpojumu nodrošināšanā un nekustamā īpašuma attīstīšanā,– un veiksmīgu eksportētāju ar noieta tirgiem visā pasaulē. Man ir tas gods pieskaitīt sevi pie tiem cilvēkiem, kuri šo izaugsmi ne tikai vēroja, bet šajā procesā pilnvērtīgi piedalījās.
Mans stāsts uzņēmumā rit no 2018. gada sākuma, kad “Stiga RM” īpašnieks Andris Ramoliņš mani uzrunāja, aicinot pievienoties savai komandai. Tobrīd ilgāku laiku biju strādājis dažādos amatos a/s “Latvijas valsts meži” struktūrvienībā, kas nodarbojas ar koksnes produktu ražošanu un piegādi. Tostarp vadīju struktūrvienību, kas apsaimnieko un attīsta zemes dzīļu izmantošanu. Savukārt “Stiga RM” tas bija laiks, kad tika sākta bērza saplākšņa rūpnīcas attīstība Kuldīgā. Padomāju un piedāvājumam piekritu. Viens no šāda lēmuma pamatojumiem bija vēlme iedziļināties tieši rūpnieciskajā procesā un iegūt pieredzi tālākpārstrādē. Tā kā mežā, apaļo kokmateriālu ieguvē un piegādē kādu laiku biju nostrādājis, vēlējos vērtību ķēdē iet tālāk un dziļāk.
Runā, ka daudz raižu un galvassāpju radot un rodoties no salīdzināšanas. Tomēr – “Latvijas valsts meži” un “Stiga RM” – vai uzņēmumus iespējams salīdzināt?
Abos uzņēmumos ir atšķirīgs lēmumu pieņemšanas process un rīcības ātrums, elastīgums un spēja pielāgoties apstākļiem. Privātuzņēmumā teju visos lemšanas un darbības līmeņos – sākot ar operatīvo, beidzot ar stratēģisko – nākas iesaistīties pašam, tikmēr valsts kapitālsabiedrībā lēmumu pieņemšana un procedūra ir ļoti hierarhiska un pietiekami stingri reglamentēta ar daudziem vadības līmeņiem.
“Stiga RM” es uzskatāmi (taustāmi) redzu savas darbības rezultātus, tas ļoti motivē turpināt īstenot jaudīgus attīstības projektus. Vēlamies būt spēcīgi inovāciju ieviešanā un vienlaikus nezaudēt ātrumu rīcībā un lēmumu pieņemšanā.
Nereti pārsteidz, ka valsts kapitālsabiedrībām pārmet tieši ātrus lēmumus, jo, kādaprāt, jebkam vajadzētu būt ļoti sīki un smalki apspriestam, izsvērtam, burtiski – iztamborētam; kad šādās darbībās un norisēs ir pagājis laiks, var lemt. Vai un cik tas ir pamatoti?
Lēmumu pieņemšanas smagnējums valsts kapitālsabiedrībās noteikti rodas no tā, ka, lemjot, šos lēmumus jāspēj pamatot arī trešajai pusei.
Trešā puse var būt sabiedrība, Valsts kontrole, kapitāldaļu turētājs u.tml. Papildus jau iepriekšminētajam jāspēj pamatot un izskaidrot, kā lēmums atbilst normatīvajiem aktiem, uzņēmuma mērķiem un stratēģijai, ja nepieciešams, akcionāra un sabiedrības, kas nav homogēna, interesēm.
Privātuzņēmumā, saprotams, arī ir jāievēro normatīvie akti, ir uzņēmuma sociālā atbildība, ir reputācija, kas ir svarīga, bet tam nevajag daudz papīra – tas bieži vien notiek savstarpējā diskusijā, bez liekām birokrātiskām procedūrām.
Vai iepriekšējā darba pieredze ir bijusi saistīta ar ražošanu?
Neskaitot jau pieminēto koksnes produktu ražošanu, vēl studiju gados kādu laiku nostrādāju a/s “Laima”, kur gan mans darbs vairāk bija saistīts ar mārketingu un reklāmu, tai pašā laikā viens no maniem pienākumiem bija sagādāt produkcijas paraugus nosūtīšanai ārzemju klientiem. Lūk, tā bija iespēja izstaigāt un pabūt visās “Laimas” rūpnīcās, visos cehos, iepazīt cehu vadītājus un redzēt ražošanas procesu! Pēc tam īsu brīdi strādāju dzērienu ražošanas uzņēmumā “Veta”, tā kā var teikt, ka ražošana man vienmēr bijusi tuva.
Liela daļa Latvijas uzņēmumu koncentrējas ap Rīgu, “Stiga RM” ir izteikti reģionāls uzņēmums. Vai ir iespējams vērtēt, vai Rīga tā vilina, ka strādāt tur ir svarīgāk, pat ja ir labas vai vēl labākas darba iespējas citur?
Rīga vai tās tuvums noteikti nav nosacījums, lai uzņēmums vai karjera tajā būtu veiksmīga. Mūsdienās vairs nepastāv nekādu ierobežojumu vai šķēršļu, kas neļautu būt sekmīgam un veiksmīgam ārpus galvaspilsētas, it īpaši, ja runājam par kokrūpniecību. Man grūti iedomāties, ka, piemēram, Rīgas centra daļā varētu organizēt ražošanu. Uzņēmuma veiksmē noteicošie ir cilvēki un komanda, kas plānus un idejas realizē, nevis lokācija. Turklāt reģionu attīstība ir viens no valsts un iedzīvotāju labklājības faktoriem, tieši tāpēc savu jauno rūpnīcu mēs izvēlējamies būvēt Tukumā. Jau 2026. gadā darbību tur uzsāks “Stiga RM” akustisko koksnes plātņu (WWCB) ražotne, kurā taps mūsdienīga, ilgtspējīga un videi draudzīga koksnes produkcija pašmāju un eksporta tirgiem. Mēs izpētījām akustiskās plāksnes kā augošu un mūsdienīgu skaņu slāpēšanas produktu ar augstu potenciālu gan tehniskajā skaņu izolācijā, gan arī dizainā. Šajā gadījumā būs iespējams pievienot vērtību mazvērtīgajai koksnei, pārvēršot to ēveļskaidās un savienojot ar cementu, tādējādi radot nākotnē pieprasītu produktu.
“Stiga RM” ir spēcīgi atvēzējusies attīstībā, jaunās koksnes ēveļskaidu akustisko plātņu rūpnīcas rūpnīcas projekts Smārdes pagastā un ar to saistītie plāni ir ļoti optimistiski. Kā notikuši aprēķini, ņemot vērā visas pēdējo gadu neplānotās norises un pārmaiņas pasaulē?
Ieguldījumi esošajā bērza saplākšņa rūpnīcā un jaunās investīcijas koksnes ēveļskaidu akustisko plātņu rūpnīcā ir apsvērti un analizēti ne vienu dienu vien. Veicām visus tirgus izpētes darbus, rēķinājām finanses, modulējām un veidojām nākotnes naudas plūsmas, lēsām un analizējām dažādus scenārijus – kas notiek, ja... un kas notiek, ja pamatscenārijs nepiepildās?
Darbs ir bijis pamatīgs un rūpīgs. Savos pierakstos atradu, ka domāt par akustisko plātņu rūpnīcu esam sākuši 2020. gadā, no pirmās idejas līdz pamatu likšanai pagāja trīs gadi un man nav ne mazāko šaubu, ka visi projekti, kurus esam iecerējuši īstenot, izdosies. Protams, biznesa vide ir mainīga un dažādu apstākļu ietekmē kaut kas var noiet ne tā, kā sākotnēji plānojām, bet es nepieļauju domu, ka projekts būs neveiksmīgs.
Paralēli turpinām darbu arī pie citu produktu un projektu izpētes, jo labi apzināmies, ka tas ir gana ilgs un garš process. Uzņēmumā esam izveidojuši produktu attīstības grupu, lai veiktu izpēti un analīzi par inovācijām koksnes rūpniecībā un plānotu turpmāko attīstību un jaunus ieguldījumus. Mūsu novērojumi liecina, ka šobrīd liela daļa nozares pārstrādes vienību Latvijā nestrādā ar modernām tehnoloģijām un nav pārorientējusies uz augsti attīstītu digitalizācijas, automatizācijas vai robotizācijas līmeni. Tāpēc mēs ar savu piemēru varam parādīt citiem ražotājiem – viss ir iespējams, mēs nebaidāmies investēt un neplānojam apstāties pie sasniegtā.
Kā notika jaunās rūpnīcas vietas izvēle? Tuvumā ir vietējiem labi zināmais Tukuma lidlauks, braucot uz rūpnīcas būvlaukumu var manīt padomju laika militārām vajadzībām domātas ēkas vai to drupas.
“Stiga RM” saknes ir Tukuma novadā, uzņēmuma īpašnieks Andris Ramoliņš nāk no Smārdes. Turklāt topošajai rūpnīcai līdzās ir “Stiga RM” kokvedēju mehāniskās darbnīcas un metālapstrādes rūpnīca.
Padomju laikos Tukuma lidlauks ir bijis militāras nozīmes, tam apkārt un tuvumā atradušās daudzas militāras nozīmes būves un līdzīga infrastruktūra. Kad atguvām neatkarību, tas viss palika pamests novārtā. Pirms novadu reformas lidlauks piederēja Engures novadam, novada vadība vēlējās to attīstīt kā industriālo zonu, nosaucot par Smārdes industriālo parku, piedāvājot zemi, kas šai teritorijā atrodas, vai nu iegādāties, vai nomāt no pašvaldības. Līdz šim teritorijā attīstījušies vairāki mazi uzņēmumi, neviens lielāks nebija izrādījis interesi.
Vērtējot atrašanās vietu, gan ceļi, gan cita infrastruktūra, gan tuvumā esošie meži iekļāvās mūsu kopējā attīstības plānā. Mēs esam pirmie, kas nu jau Tukuma novada industriālajā parkā sākām liela rūpnieciskā objekta būvniecību – šobrīd tur top 15 000 m² liela ražošanas ēka un vēl 32 000 m² – piebraucamais ceļš un laukums. Ceru, ka mūsu piemēram sekos arī citi lieli uzņēmumi, kas šo teritoriju vēlēsies attīstīt.
Braucot uz rūpnīcas būvlaukumu, var manīt, ka uz to ved pietiekami labi ceļi.
Tie tika sakārtoti vēl Engures novada laikā, tas bija pirmais pamatnosacījums, lai šai teritorijā sāktos jelkāda dzīvība. Līdz šim tur trūka elektrības jaudas, ko mēs pievilkām paši – mazākam uzņēmumam ar to varētu būt zināmas problēmas.
“Stiga RM” ļoti lepojas ar mežu iegādi. Šā gada pavasarī plašsaziņas līdzekļos varēja lasīt par 505 ha meža iegādi no skandināvu uzņēmuma. Vai meža īpašumu iegādei, meža īpašumu apjoma palielināšanai ir tālejošs mērķis?
Tieši tā – viens no uzņēmuma stratēģiskajiem mērķiem ir ik gadu palielināt meža īpašumu apjomu. Uzņēmumam, kas ražo koksnes produktus, tas vienlaikus ir stratēģisks aktīvs. Mēs lepojamies, ka esam latvieši, ka esam saimnieki savā zemē, un negribam, lai meža īpašumi nonāktu ārvalstnieku rokās. Šķiet, šis bija pirmais gadījums Latvijā, kad Latvijas uzņēmums no skandināvu uzņēmuma atpirka pietiekami lielu paketi ar meža īpašumiem. Līdz šim 2023. gadā esam iegādājušies kopumā ap 1000 ha meža.
Vai īpašumus iegādājaties visā Latvijā?
Fokusējamies uz Daugavas kreiso krastu, kas tuvāk Kurzemei. Tā kā pamatu pamatos uzņēmuma darbība koncentrējas tieši Kurzemē, atsevišķu meža nogabalu apsaimniekošana citos reģionos būtu sarežģīta un ne visai racionāla, lai gan – vēsturiski daži īpašumi mums ir arī Daugavas labajā krastā, bet mēs tos nepaplašinām.
Nozares kolēģi mēdz uzsvērt, ka aktīvāks meža un meža zemes tirgus ir Latgalē.
Arī Kurzemē tirgus ir pietiekami labs un aktīvs. Svarīgi piebilst – šai reģionā ir liela konkurence un meža īpašumu nevar iegādāties tik lēti, kā dažs labs varētu būt vēlējies. Runājot par minēto 505 ha iegādi – tas bija starptautisks piedāvājums, tā pārdošanu organizēja Latio, kas apkopoja potenciālo interesentu loku, kuri attiecīgi piedalījās izsolē.
Pirms vairākiem gadiem intervijā nozares kolēģa stāstā dzirdēju ieskanamies skumjas nokrāsas, proti, Kurzemē dažs labs meža īpašumu pārdodot gana ātri un gana lēti.
Patlaban varu sacīt pretējo – pārsvarā dzirdu, ka lielu daļu meža īpašumu pārdod un iegādājas izsolēs. Mēs ne reizi vien esam aicinājuši meža īpašniekus (arī tos, kam pieder nelielas platības) pirms pārdošanas apjautāties vismaz diviem trim uzņēmumiem vai potenciālajiem pircējiem par iespējamo cenu un neko nepārdot pirmajam solītājam – ja ir iespēja salīdzināt, ir mazāka iespēja kļūdīties. Tas noteikti ir jādara, jo mūsu mērķis nav kaut ko iegādāties zem tirgus vērtības, mēs vēlamies, lai meža īpašnieks būtu apmierināts, mums ir svarīga mūsu reputācija. Skumji, ka līdzīgi sēnēm pēc lietus ir saradušies daudzi uzņēmumi, kas ar skaļām kampaņām nereti apdullina meža īpašniekus, mēģinot ko nopelnīt starpniecībā.
Pievēršoties citiem uzņēmuma projektiem, iepriecināja fakts, ka sen iecerētā dzīvojamās mājas celtniecība, pret ko savulaik iebilda kuldīdznieki (ne dome, bet iedzīvotāji), nu sākusi attīstības ceļu. Kā tikt galā ar latviešu domu gaitas klasiku – “mums vajag darbu, nodokļus, uzņēmējus, infrastruktūru”, bet... dariet un pelniet kaimiņu novadā vai kaimiņvalstī, pie mums – nē.
Tiešām, ieguldot darbinieku labklājības veicināšanā, esam sākuši piecstāvu daudzdzīvokļu ēkas būvniecību Kuldīgā. Ar šī unikālā projekta īstenošanu uzņēmuma darbiniekiem un viņu ģimenēm tiks nodrošināti 65 dzīvokļi. Šī būs pirmā šāda veida daudzdzīvokļu māja Kuldīgā kopš 80. gadu beigām un lielākais topošais dzīvojamais objekts pilsētā. Novada dome un pagasta vadība noteikti ir ieinteresētas uzņēmējdarbības attīstībā un aktīvā uzņēmēju klātbūtnē, sadarbība ar vietvaru ir laba, saimnieciskā darbība tiek atbalstīta un šķēršļu nav. Arī iedzīvotāji kopumā ir ieinteresēti darba iespējās, pat ja paši uzņēmumā nestrādā un negatavojas strādāt, bet tas palielina gan nodarbinātību reģionā, gan iespējas izvēlēties darbavietu. Ir gadījies piedzīvot, ka protestē cilvēki, kas jau ir sasnieguši zināmu labklājību, strādājot pilsētā, piemēram, Rīgā, sameklējuši vietu laukos, kur skaisti pavadīt vasaru vai dzīvot pastāvīgi. Šiem cilvēkiem gan ikviens tuvumā esošs vai plānots rūpniecisks objekts nekādi nesakritīs ar viņu klusās dzīves laukos mērķiem un plāniem. Piemēram, apspriežoties par mājas būvniecību Kuldīgā, netālie kaimiņi sprieda, ka nams varētu aizēnot viņu dzīvesvietas, dārziņos vairs nebūs tik daudz saules utt., un vispār – nevar paredzēt, kas šai mājā dzīvos, varbūt tie būs iebraucēji, māja pārtaps par ko līdzīgu geto utt. Tobrīd sapratām, ka nevēlamies tērēt nedz laiku, nedz resursus, lai risinātu jautājumu juridiski. Laika gaitā radās iespēja iegādāties citu zemes gabalu, kur ķērāmies pie sākotnējā plāna attīstības.
Vidzemē, kur par uzņēmēju rosīgumu sūdzēties nevar, cilvēkus aicina darbā, bet ar dzīvošanas iespējām ir kā ir... Kāda ir situācija Kurzemē?
Ja runājam par iespēju atrast dzīvesvietu, Kurzeme ir pietiekami plaša un katrā apdzīvotā vietā situācija būs atšķirīga. Piemēram, Kuldīgā un pilsētas apkārtnē brīvu, pieejamu dzīvesvietu faktiski nav. Padomju laikos Kuldīga nebija rūpnieciski pārlieku attīstīta pilsēta, toties tā labi saglabājusies vēsturiski. Pilsētā ir liels veco ēku īpatsvars (vecpilsēta un vecā apbūve), daļu no tām atjaunojusi pašvaldība, daļu – uzņēmēji – viesnīcas, restorāni, bet atjaunot šīs ēkas kā dzīvojamo platību ir ļoti dārgi un neefektīvi. Ja tā varu sacīt – neviens, nākot no malas, nevar atļauties iegādāties māju Kuldīgas vecpilsētā, lai atjaunotu to dzīvošanai. Savukārt visas padomju laika daudzdzīvokļu mājas ir aizņemtas, lielākoties tajās dzīvo seniori, kas vairs nav aktīvi darba tirgū. Jaunienācējiem brīvo dzīvokļu nav, ja kāds nejauši parādās, cenas ir kā Rīgas mikrorajonos. Centri, kas pievelk cilvēkus, pievelk darbaspēku un zināmā mērā izsmeļ pieejamo dzīvojamo fondu.
Runājot par Tukuma industriālajā parkā topošo koksnes akustisko plātņu rūpnīcu un ar to saistītajiem aprēķiniem,– ciktāl iespējams ņemt vērā ES lielos politiskos projektus (Zaļais kurss, dabas atjaunošana, atjaunīgā enerģija utt.)? Latvijas uzņēmēji ES plānus vērtē pietiekami praktiski, novērtējot to labās idejas un neslēpjot kritiku daudzu ideju plakātismam.
Protams, visos Eiropas plānos slēpjas gan iespējas, gan zināmi izaicinājumi. Manuprāt, nākotnē lielākās iespējas būs meža īpašniekiem, kas ir viens no iemesliem, kādēļ mēs savus meža īpašumus paplašinām. Mežs piesaista oglekli, un agrāk vai vēlāk ikvienai rūpnieciskajai darbībai tiks rēķināta oglekļa pēda. Šāda situācija mums kā uzņēmējiem ļaus drošāk skatīties uz savām darbībām. Produktam, kas tiek saražots, jābūt oglekļa neitrālam; esam skatījušies, analizējuši un rēķinājuši – mūsu produkcija tāda ir. Kas uzskatāms par nopietnu risku vai pat draudu – resursu pieejamība saistībā ar plāniem atjaunot dabas daudzveidību un iespējamajiem mežizstrādes ierobežojumiem. Nozares un valsts līmenī šos riskus mēģina vadīt un minimizēt, bet tai pašā laikā neviens nav gatavs prognozēt, kā tas viss beigsies. Domāju, situāciju lieti raksturo senais teiciens “Ja vilku baidies, mežā neej!” Pienāk brīdis, kad biznesā lēmumi ir nepieciešami, un izvēle ir pienākusi. Tā tik šķiet, ka reiz viss ir bijis skaidrs, vien tagad tā nav. Teju ik brīdī, kad lēmums ir nepieciešams, kādas informācijas trūkst, ir virkne nenoteiktu un neskaidru lietu, bet lēmumam ir jātop!
Rūpnīca, ko esam sākuši būvēt Tukuma pievārtē, būs modernākā rūpnīca pasaulē ar augstāko robotizācijas un automatizācijas līmeni, kāds pasaulē šobrīd ir pieejams. Ražošanas efektivitāte, kā plānojam, attiecīgi dos izmaksu ekonomiju, kas atspoguļosies produkta cenā. Produkts, ko ražosim, nav svešs Eiropas un pasaules tirgū, eksporta iespējas un perspektīvas pastāv jau tagad, plānojam šai tirgū aktīvi iesaistīties. Skatoties no Eiropas perspektīvas un Zaļā kursa, un ar to saistītajiem plāniem, mūsu produkts tajos lieliski iekļaujas, jo tiks ražots no dabiskām izejvielām, turklāt akustiskās plātnes palīdz telpās veidot lielisku iekšējo klimatu – tās ir antialerģiskas, regulē mitrumu un tām ir labas akustiskās īpašības. Par pēdējām runājot, domāju, laika gaitā publiskajās celtnēs mēs sagaidīsim Eiropas regulējumu attiecībā uz skaņas piesārņojumu; mūsu ražojums tur lieti noderēs.
