Aizaugušas teritorijas un brikšņi biedē. Saruna ar mežsaimnieku Juri Buškevicu

Zemeunvalsts.lv | 04.06.2021

Ar Juri Buškevicu, mežsaimnieku, sarunājas Māris Liopa, LMSP priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Kopš marta par “Rīgas Mežiem” pieļāvuma formā runāts gana. Kā notika vadības maiņa un vai iepriekš no pilsētas vadības bija manāma neapmierinātība ar kapitālsabiedrības darbu?

18. marta Rīgas Domes vadības lēmums man bija negaidīts, tā bija situācija, ko apjaust nav tik viegli. Sajūta ļoti nepatīkama: turpat 10 gadus esi strādājis ar pilnu atdevi, domājis par uzņēmumu un tagad šī darba nav... Pirmais mēnesis man pagāja, joprojām jūtoties kā daļai no uzņēmuma, kā uzņēmuma darbiniekam. Protams, domās. Redzot un lasot paziņojumus, kas nav patiesi, un visticamāk arī trauksmes ziņojums ir viltus, ko neviens, izņemot dažus Rīgas Domes pārstāvjus, nav lasījis vai analizējis... kā es jūtos? Man žurnālisti jautā par šo un to, bet es labprāt pajautātu viņiem: “Kā domājiet, kā jūtos es un kā jūtas mana ģimene?” Paziņojumi, kas izskan no Domes un plašsaziņas līdzekļiem, aizskar, jo viss skan pieļāvuma, varbūtības formā.

(“...mēs esam neoficiāli dzirdējuši apzīmējumu šai telpai kā mednieku namiņam. Man, tur esot, šāds iespaids arī rodas... ...tas ir tas, kas mums ir rūpīgi jāpārbauda, šobrīd vēl mums nav nekādu pierādāmu pamatu to apgalvot, bet tas arī rada šīs bažas...” (Citāts no Rīgas Domes preses konferences, 16:44)

Skumji, ka labi paziņas, sastopoties, taujā: “Juri, kā tad tā?” Novērsies gan neviens nav. Tādu, kas atbalstu pauž atklāti un saka: “Zinām, tas nav tiesa”, ir ļoti daudz.

Joprojām Latvijā sliktā ziņa ir labā ziņa, un tā tiek ļoti nekritiski pieņemta

Tas gan! Cilvēki nevēlas iepazīties, piemēram, ar kokzāģētavas biznesa plānu. Nez, vai kāds to Domē ir lasījis...

Vai Rīgas mērs, Edmunds Cepurītis, vai citi deputāti ir bijuši “Rīgas Mežos”, iepazinušies ar darbu, redzējuši kokaudzētavu un kokzāģētavu?

Ļoti labi saprotu, ka tiem, kas ir pie varas un darbojas Rīgas Domē, nav priekšstata, kā strādā “Rīgas Meži”. Tieši tāpēc jau pirms Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanām aicinājām politiķus, kas kandidēja vēlēšanās, apmeklēt mūsu kokzāģētavu. Kāpēc tieši to? Mežā, cerams, kaut reizi ir bijuši visi, piemēram, pastaigāties. Kokzāģētavā nez vai. Mūsu aicinājumam atsaucās un ieradās virkne kandidātu, arī tie, kas vēlāk tika ievēlēti. Arī Staķa kungs pabija gan kokzāģētavā, gan Zaļajā klasē, teica, ka guvis bagātīgu iespaidu. Jutām zināmu atbalstu: ja Staķa kungs taps Rīgas mērs, mūsu darbs un vajadzības tiks izprastas, izklāstījām arī uzņēmuma stratēģiju, par ko runājām vairākas stundas. Mūsu plāns bija vienkāršs: lai politiķi, kas vēlas tikt Domē un gatavojas tur darboties, gūtu izpratni par vienu galvaspilsētas kapitālsabiedrību un tās darbību. Kā izrādās, tas nebija vajadzīgs...

Kad sākās darbības no Domes puses?

Iepriekšējā Domes sasaukuma opozīcija pēc vēlēšanām faktiski turpināja to pašu runasstilu, gan jau no spēka pozīcijām, kas bija mazliet nesaprotami: saimnieki var nākt pie mums un teikt ko vēlas. Ko saimnieks vēlas, menedžments izdarīs.

Saimnieks var vēlēties, bet saimniekam ir kaut kas arī jāsaprot... Citādi “vēlēšanās” sāk izklausīties mazliet pēc pasakas...

Arī tiesa, bet vispirms vajag, lai saimnieks būtu saimnieks. Pirms vēlēšanām Rīgas Domē krietnu laiku daudz kas bija “pagaidu”: bija mēra vietas izpildītāji, pagaidu izpilddirektori. Vismaz gadu, pusotru mums saimnieka nebija, strādājām, pieturoties pie iepriekš izstrādātās stratēģijas, ko atzina ne tikai vecais saimnieks (iepriekšējā Dome), bet arī daudzie auditi. Piemēram, Ernst&Young auditēja kokzāģētavu un atzina, ka, balstoties biznesa plānā, tā strādā, apsteidzot šai plānā paredzēto, proti, peļņa parādījās ātrāk. Skaidrs, ka pirmajos kokzāģētavas gados peļnu neplānojām, jo ir jāatgūst ieguldītais.

Rīgas meži ir arī sertificēti...

Rīgas mežu apsaimniekošanu noteikti ietekmē apkārtesošā urbānā vide. Mēs nevaram teikt, ka mežus varam apsaimniekot tikai, vadoties no likumdošanas. Mums ir arī sociālā atbildība, nodrošinot Rīgas un apkaimju iedzīvotāju iespējas atpūsties, kas pandēmijas laikā jo īpaši palielinājās. “Rīgas Meži” nemitīgi ir atradušies saimniecisko interešu saskaņošanā ar kaut ko vai kādu... Runa nav tikai par mežiem Rīgas pilsētā, kur ik saimnieciskā darbība, jāsaskaņo ar vietējiem iedzīvotājiem.

Atgriežoties pie sertifikācijas, “Rīgas Meži” sertifikātus nevis dabūja, bet mēs tos ieguvām, apliecinot savu atbilstību ilgtspējīgai mežsaimniecībai. Pirmais bija PEFC sertifikāts, kas savā ziņā ir demokrātiskāks par citām sertifikācijas sistēmām. Bet, jāteic, uzreiz redzējām šī sertifikāta atdevi un pienesumu. Pirmais, ko uzskatu par ļoti svarīgu: darba drošība, ko šis sertifikāts prasa. Lasot dažādus no ES un citām institūcijām nākošus dokumentus, pa laikam redzu, ka tajos parādās prasības un norādes, ar kurām “Rīgas Meži” nodarbojušies jau sen, piemēram, uzņēmējdarbībai jātop sociālai. Mēs sociālajiem jautājumiem allaž esam pievērsuši nopietnu uzmanību, arī sertifikācijas sistēmā tas ir viens no pamata jautājumiem. Kad saņēmām FSC sertifikātu, guvām apliecinājumu, ka mežsaimniecība ir arī videi draudzīga un vides ziņā ilgtspējīga. Saprotams, tas nav bezmaksas pasākums, ir zināms slogs uzņēmumam, bet – ja strādā uzņēmumā, nauda ir jāskaita.

Varbūt atkārtošos, bet rīdzinieku izpratni par mežu un saimniekošanu lieliski raksturo Biķernieku iela un mežs. Vispirms izkopām mežu ielas kreisajā pusē, virzienā no centra. Bija bļāvieni. Kad rādījām, ko darām, ko veicam, neapmierināto pulks samazinājās. Sākām strādāt mežā ielas labajā pusē, kur darbu sākums sakrita ar priekšvēlēšanu laiku. Parādījās mikrorajonu un apkaimju iedzīvotāju apvienības, runasvīri un sievas mūs kritizēja par meža kopšanu. Ko nu? Mēģinājām atrast tos cilvēkus, kas mūs slavēja par darbu otrpus ielai. Par Biķernieku ielas kreisās puses sakopšanu saņēmām daudz pateicības vārdu, jo nu mežā iespējams droši pastaigāties, tas ir izkopts, apaugums novākts. Cilvēkus biedē aizaugušas teritorijas un brikšņi. Vēlēšanas noslēdzās, celiņi sakārtoti, tas jau ir aizmirsts.

Kritizētāji pēdējā laikā uzstājas vārdiem: “Nē, mums “liekas”, “šķiet” vai “mēs domājam tā...”

Sociālo tīklu laikmets ļauj diletantiem un ar saimniekošanu nesaistītiem cilvēkiem runāt, paust jebko, ko viņi arī nekaunas. Speciālistam, to klausoties vai lasot, top skaidrs, kompetences vai sapratnes teiktajā nav. Es nerunāšu par mežsaimniecību un tās izpratni.

“Rīgas Mežus” dibināja pirms 13 gadiem, kad notika Rīgas mežu aģentūras pārveide par SIA. Visi darbinieki to nesaprata, bet pāreja notika, ievērojot sociālos principus un demokrātiju, piemēram, paturējām darbiniekus, ko SIA pārņēma no aģentūras, saglabājām viņu sociālās garantijas. Aģentūrā bija arodbiedrība, kapitālsabiedrībā vienojāmies, ka labākā sadarbības forma būtu koplīgums ar stabilām sociālām garantijām. Es “Rīgas Mežiem” pievienojos 2011. gada augustā un zinu, ka visus šos gadus uzņēmumā notika virzība, attīstība izaugsmei. Reizēm tas nogurdināja, jo katru dienu bija kas jauns. Pirmais jautājums, ko risināju: meža stādīšana un kopšana, ko tolaik veica ārpakalpojumā. Pirmajās nedēļās, iepazīstoties ar “Rīgas Mežu” praktisko darbu, konstatēju, ka mežsargi un mežziņi ar darbu veicējiem nav apmierināti. Zema darbu kvalitāte, klibo darbu izpildes termiņi. Liekas vienkārši, jo ir līgums ar konkrētiem noteikumiem, bet... dabā, ja stādīts nekvalitatīvi, ir nokavēts laiks, tad jaunaudze ir zaudēta. Jā, pēc kādiem gadiem tiesas ceļā varam saņemt soda naudas, bet mežs ir zaudēts! Cita risinājuma nebija – saimniecību veidoju tā, lai mežu stādītu un koptu pašu darbinieki. Pamudināja vēl kāds apstāklis: secinājām, ka iepirkuma uzvarētājam nebija strādnieku. Uzņēmums, kas uzvarējis, “skrēja” un meklēja strādājošos. Mežsargu iniciatīva bija pašu spēkiem ar saviem darbiniekiem kopt mežu, ko atbalstījām. Papildus motivācija mums bija mežsarga atrašanās mežā ārpus ikdienas gaitām. Pirmais gads šādi ļāva ietaupīt ap 30% līdzekļu. Jā, ietaupījām, jo kopām to, kas bija jākopj! (Iepirkumā jānosaka kopjamo platību apjoms, ko prognozēt nav iespējams – aizzels stādījums vai neaizzels, būs sauss vai slapjš, kāds būs gads... Vai jākopj būs divreiz?) Mēs ietaupījām un kur nu vēl  kvalitāte un termiņi. Tostarp, ieviesām mežsargiem planšetdatorus, liekot aizmirst papīra lapiņas. Iegādājāmies dronus, kas ļoti efektīvi palīdz gan meža ugunsgrēku, gan grāvju izkopšanas kontrolē.  Iegādājāmies arī ekskavatoru grāvju uzturēšanai. Grāvju kopšana mežaudzēm dod papildu pieaugumu, bet... mums samazinājās mežizstrādes izmaksas. Atjaunojot grāvju atbērtnes, tās kļuva par kokmateriālu transportēšanas ceļiem. Viss ir saistīts: kā labāk, kā taupīgāk, kā racionālāk.

Kāpēc galu galā tāda attieksme? Vai tāds bijis uzstādījums?

Ja dzirdam jautājumu: “Kam tas ir izdevīgi?”, atbilžu nav daudz!

Zaļā klase...

Zaļās klases projekts un ideja ir seni, tos “Rīgas Meži” “mantoja” no Rīgas mežu aģentūras. Bija ierīkots briežu dārzs, kas uzņēmumam (kapitālsabiedrībai) ir zināms slogs, jo tie ir izdevumi vien. Redzot iepriekš veiktos ieguldījumus (ap Ls 300 000), šķita, nebūs saimnieciski tos vienkārši izmest vai norakstīt. Neizmantot? Bezatbildīgi! Turpināt iesākto, bet citā virzienā, būtu pareizāk, piemēram, domājot par izglītību. Ja mēs briežus interesentiem tikai rādītu, ar izglītību tam būtu mazs sakars... Bet – teritorija ir daudzējādā ziņā interesanta, kādreiz tur bijusi armijas bāze; ir ļoti vecas egļu audzes, kas Latvijai ir ne visai tipiski, jo egles bioloģiskais vecums ir mazāks kā priedei; ir piemērots reljefs, teritorijai cauri plūst Norupīte: ainaviski ļoti piemērota vieta. No mežsaimniecības skatpunkta var atrast iespēju parādīt, kā attīstās mežs. Tā tapa ideja par zaļo klasi, kur varētu stāstīt, kas ir mežsaimniecība. Rīkojāmies ātri, iegādājāmies guļbūvi, bet... vienmēr jāskatās līdzekļu pieejamība. Proti, manis aprakstītajā laikā “Rīgas Meži” atbildēja par visu, kas saistījās ar Mežaparku, un tas prasīja nopietnus ieguldījumus (ap Ls 500 000), 2012. gadā mums pievienoja aģentūru “Rīgas parki un dārzi”, kas arī ir tikai izdevumi. Kopējo izdevumu daļu “Rīgas Mežu” budžetā vērtējām ļoti pragmatiski, zaļās klases attīstību uz laiku piebremzējot. Tolaik ritēja kokzāģētavas celtniecība. Kapitāldaļu turētājs Rīgas Domē mūsu plānus atbalstīja, saņēmām gan kritiku par pārņemto briežu dārzu un tā mērķiem, bet... kad paskaidrojām par plānoto izglītības projektu, mums atbildēja: “Ko tad runājiet, dariet!“

Medību sakarā arī Latvijā vērojama diža liekulība un vēlme “zaļi” pagozēties ar saukļiem. Patlabanējās Domes pārstāvji pārmeta “Rīgas Mežu” darbinieku priekšrocības medībās...

Mums pārmet, ka “Rīgas Mežu” darbinieki ir medību kolektīvā, medī un viņiem nav augstākā nomas maksa. Jā, tiesa! “Rīgas Mežu” medību kolektīvs, kurā lielākā daļa biedru ir mežsaimnieki un mežsargi, maksā mazāku nomas maksu, bet... Nespeciālists nesapratīs: ja mežsargs viņa brīvajā laikā ir “iedabūts” mežā (medības parasti notiek sestdienās vai svētdienās), ja, mastu dzenot vai dodoties uz medību vietu, viņi redz to, ko ikdienā neredz... (Mežsarga diena ir plānota, jābūt konkrētos nogabalos, konkrētās audzēs) Fiziski mežsargs ik dienu nevar apsekot visus nogabalus, bet medību laikā ir iespēja pabūt citā mežā, citā nogabalā. Redzot pārnadžu postījumus (pārnadži spēji vairojas, jo lauksaimniecība attīstās), kam jaunaudzes ir labs kumoss, egles un priedes tiek ēstas uz nebēdu; mūsu uzdevums ir samazināt postījumus līdz līmenim, kas mežsaimniecisko darbību neietekmē, un vienīgā iespēja ir medības. Sētas, žogi? Tas ir dārgs, pat ļoti dārgs prieks! Projektu naudas apjomā žogus var celt zinātniskos nolūkos, ne vairāk. Ja mežsargs brīvajā laikā medībās ir savā iecirknī, vai mēs par to varam viņam prasīt paaugstinātu maksu? Ja runājam par sociālo atbildību: mēs nodrošinām iespēju darbiniekiem mežā arī atpūsties. Uzņēmums no tā iegūst! 

Runājot par iepriekšējo Domi, “Rīgas Meži” nebūt nebija to kapitālsabiedrību sarakstā, ko piesauca Rīgas vadības kritikai (tur bija Rīgas Satiksme, Rīgas Namu pārvaldnieks, Rīgas Karte...). Vai vari salīdzināt... Kā bija strādāt?

Visur, kur esmu strādājis, no manis prasīja augļus nesošu darbu. Kad sāku strādāt kapitālsabiedrībā, mans uzdevums bija nodrošināt tās konkurētspēju. Visi mērķi saskanēja ar normālā kapitālsabiedrībā veicamo. Teikšu, tolaik nenovērtēju, kā iepriekšējā Rīgas Domes vadība ļāva strādāt. Nerunāju par politiku, bet par pieeju: uzņēmējam un uzņēmumam jāstrādā!

Kaut nevilšus uzteikt iepriekšējo Domes sastāvu nav nedz smalki, nedz pareizi, nedz...

Nebūsim naivi, tolaik Rīgas Domi vadīja “Saskaņa” un “Gods kalpot Rīgai”, un citām partijām piederošie cilvēki runāja: mēs “kalpojot sarkanajai Rīgai”. Vai tad? Mēs strādājām un mums ļāva strādāt! Aktīvajā politiskajā darbībā nepiedalījāmies, neviens mani neaicināja stāties kādā partijā. Es allaž esmu uzskatījis, ka mani “Rīgas Mežos” strādāt aicināja kā speciālistu! Kādreiz bija populāri “zicpriekšsēdētāji”, kas tikai parakstīja papīrus un iemalkoja kafiju vai ko stiprāku, tā pavadot darba dienu. Mums tā nebija!

Redzot, cik saskanīgi, profesionāli orientējoties nozarē, “Rīgas Meži”sadarbojušies ar citiem nozares uzņēmumiem, patlaban nav pārliecības, ka tas turpināsies...

Uzņēmumā, manuprāt, joprojām turpinās iesāktā darba inerce, jo darbinieki savus pienākumus zina un nekas krasi jāmaina nav!

Kokzāģētava un runas par/ap to...

Man nav pierādījumu, ka zāģētavu kāds būtu noskatījis sev, par ko gan dzird runājam. Pārsteigums par izteiktajiem pārmetumiem gan bija, jo auditos, ko veica gan Valsts kontrole, gan Konkurences padome, nebija būtisku norāžu, ka kokzāģētavas darbība būtu jāpārtrauc.

Ienākot tirgū, tirgus dalībniekam jārēķinās ar konkurences palielinājumu. Parasti nevērtē to, kāds ir tirgus dalībnieks; “Rīgas Meži” ienāca to rīcībā esošo – mēs nepretendējām uz izejvielām, kas mums bija pašiem.

Stratēģiskajos plānos jau paredzējām, ka aizsargājamo teritoriju platības “Rīgas Mežos” palielināsies, ar to jārēķinās, tās būs ne mazākas par 30%. Runājot par citiem ierobežojumiem: kad darbojās Rīgas mežu aģentūra, tai bija budžets, kas jāizpilda, kur vairāk ieņēmumu, kā noteikts, nevarēja būt. Absurdi, bet fakts! Tai laikā mežos uzkrājās daudz nekoptu vidēja vecuma audžu. Kapitālsabiedrības mērķis ir peļņa (ko tagad mums pārmet)... un rīcība ir cita.

Meži jākopj, tie jāizstrādā, koksne jāpārdod – savādāk to izmantot nevar. Pārdodot koku uz celma (cirsmās) redzējām, ka nopelna tie, kas koksni pārdod tālāk kokzāģētavām. Tātad pelna citi. Redzējām, ka pelna kokzāģētavas: “Pag, kāpēc nepelnīt pašiem?!” Skan pārmetumi: mēs domājot tikai par peļņu. Ko Rīgas pilsēta darīs, kad mežos būs daudz ierobežojumu? Top RailBaltica, attīstās pilsētas infrastruktūra... Mēs ik gadu zaudējam vairākus desmitus hektāru meža platību. Dzelzceļš atņems simtus, kas pilsētai to kompensēs? Koksni jau iegūstam mazāk... Kas kompensēs negūtos ieņēmumus? Kokzāģētava!

Vai RailBaltica skars “Rīgas Mežu” platības?

Jā, tās būs pietiekami lielas, vairāki simti hektāru! Nebūs tiesa, ka par RailBaltica Rīgā sākuši domāt tagad. Projekta izstrādes gaitā pirms vairākiem gadiem iezīmēja trases, tālāk sekoja konkrētākas izmaiņas. Kā minēju, šobrīd ir zināmas visas tās platības, kas būs atmežojamas. Tas noteikti ir zināms! Aktīvi iesaistījāmies projekta apspriešanā un izstrādē, jo mūs interesēja pievedceļi un meža dzīvnieku pārejas. Pēdējās ir ļoti svarīgas, lai meža dzīvnieki varētu pārvietoties, un runa ir ne tikai par pārnadžiem vai lapsām, bet par vardēm, ežiem utt. Piebildīšu, projekta gaitā mēs gaidījām lielāku atbalstu un ieinteresētību no t.s. vides vai zaļajām NVO, kas nenotika...

Ir brīži, kad zaļie pazūd... Viņus vajag, viņu nav!

Jā, un šis domes sastāvs ir tas, kam jāķeras pie projekta realizācijas!

Vai esi domājis par jaunceļamo koncertzāli? Pēdējie plāni nez kālab paredz par katru cenu to iestūķēt kādā no Rīgas parkiem...

Neesmu piedalījies apspriešanā, bet kā pilsonis uzskatu, ka koncertzāles vajadzībām ķerties klāt viena alga kuram Rīgas parkam ir absurdi! Ir gana daudz vietu! Ja paskatāmies labus piemērus – koncertzāles Latvijas pilsētās – galvenais ir to pieejamība! Tā ir svarīga! “Gors”, “Lielais Dzintars” – eleganti piemēri! Ja pieejamību var nodrošināt tikai kāds no Rīgas parkiem... tas nav saprotami.

Bet, neesmu arhitekts, šais jautājumos nejaukšos, es ļoti pārdzīvoju, ja mani māca cilvēks bez mežsaimnieciskās izglītības vai sapratnes. Varu saprast, ja man jautā, jo nezina. 

Vēl “Rīgas Mežiem” ir kokaudzētava

No tās sākas mežs. Kokaudzētavā ir iespēja nopelnīt, pēdējos gados tā ir nesusi peļņu, esam pārdevuši visu izaudzēto.

Ja nu redzam, ka izdevumi kokaudzētavas attīstībai un uzņēmuma attīstībai ir apturēti, skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā, jo ieguvumu var nebūt. Cik ilga būs manis minētā uzņēmuma darbības inerce? Kā to sapratīs darbinieki? Saprotams, uzņēmums pastāvēs un strādās! Kādā formā, nav skaidrs.

  Dalīties Facebook

Komentāri

Laimonis
Šīm cīņām ap''Rīgas Mežu'',sekoju no paša sākuma.Ja sākumā Domes pr-jam Staķa k-gam,uzticējos un atbalstīju (jauns perspektīvs cilvēks),tad šodien par viņu esmu pretējās domās. Neļauj strādāt speciālistiem,kā speciālistam-mežzinim -Jurim Buškevicam,kas pārzin savu specialitāti,cik saprotu,irļoti augstas raudzes speciālists,kas uzņēmumā strādā vairāk kā 10 gadus... Ar Aivaru Tauriņu personīgi pazīstami esam daudzus desmitus gadus un zinu viņa darba stilu,viņš ''Rīdas Meži'' nostrādājis ap 12 gadi,izvedot uzņēmumu ar labiem ekonomiskiem rādītājiem.Viņš lepojās ar savu uzņēmumu!Visos uzņēmumos,kurus Aivars ir vadījis, ir ieviesis progresīvas uzņēmumu vadīšanas metodikas,pārņemot iemaņas no ārzemju firmām... Zaudējot tādus vadītājus,''Rīgas Meži'' zaudē neatgriezenisku kritumu,varbūt pat bankrotu...

Pievienot komentāru