(Tulkojums no somu valodas)

zemeunvalsts.lv piebilde

Raksta autore situāciju vērtējusi, izmantojot ģeogrāfisko Zemes dalījumu Ziemeļu un Dienvidu puslodēs. Skatījums kritizē Ziemeļu puslodes, pie kuras pieder arī Eiropa, iedzīvotāju domāšanu un dzīvesveidu. Uz kā rēķina plānotas nepieciešamās un ļoti vajadzīgās pārmaiņas? Jautājumi "kam par to nāksies maksāt" un "uz kā rēķina tas notiks" joprojām ir aktuāli arī Latvijā. 

Pētnieki (uzvārdus, lūdzu, skatīt tālāk rakstā), kuruprāt, cilvēku rīcība klimata pārmaiņu novēršanas aktivitātēs nabadzīgajās pasaules valstīs pastiprina vietējo iedzīvotāju apspiešanu un palielina emisijas, uzskata: ”Tādas atjaunojamās enerģijas nemaz nav”. “Piemēram, nabadzīgās dienvidu zemes nereti tiek izmantotas kā saules paneļu rūpnīcu un aizsargājamu teritoriju bāze bagātāko ziemeļu valstu vajadzībām”

Klimata politiku (vai klimata mainības intensitātes samazināšanu) nu jau ilgāku laiku apspriež dažādu līmeņu starptautiskās sanāksmēs, saietos, konferencēs , Āfrikā un Amazones baseinā tiek plānotas aizsargājamas dabas teritorijas, strauji pieaug ieguldījumi atjaunojamā enerģijā utt. Klimata pārmaiņu apturēšana ir viens no svarīgākajiem starptautiskās politikas tematiem, vienlaikus, pastiprinoties kritikai par šī mērķa sasniegšanai izvēlētajām metodēm. 

Helsinku Universitātes Starptautiskās attīstības pētījumu centra profesors Berijs Gilss (Barry Gills) un Oslo Universitātes Attīstības un vides centra pētnieks Aleksandrs Danleps (Alexander Dunlap) pieder tai speciālistu grupai, kas uzskata: klimata un vides politika ir kļuvusi par vēl vienu jomu, kurā bagātās ziemeļvalstis pakļauj dienvidniekus, radot jau esošo piesārņojumu pastiprinošu rūpniecību.

”Arī dabas aizsardzību var izmantot, kā cilvēku apspiešanas līdzekli,” bilst A. Danleps. ”Pārejai uz zaļo enerģiju pamatā ir rietumvalstu koloniālā pasaules uztvere.” Pēc A. Danlepa domām, lielākā daļa cilvēku neredz, ka un kā lielum liela daļa ”zaļo” risinājumu pasaulē atjauno nevienlīdzīgas struktūras un ražošanas ķēdes, reizēm situāciju pat pasliktinot.

Piemēram, pāreja uz zaļo enerģiju, pēc Danlepa teiktā, šobrīd tiek īstenota kā jebkurš cits kapitālistisks projekts: izejvielas Eiropas Savienībā un ASV izmantotajiem saules paneļiem un elektroauto akumulatoriem tiek ražotas Āfrikā un Dienvidamerikā , turklāt ražošanas procesā izmantojot fosilo degvielu un ražošanu organizējot ārkārtīgi sliktos darba apstākļos.

A. Danlepa viedoklis ir lasāms arī EEB (European Environmental Bureau) pārskatā (1, 2), kur aprēķināts (summēts) tā sauktajām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām nepieciešamais ieguves rūpniecības un ražošanas apjoms pasaulē.

”Šis apjoms ir milzīgs. Rūpniecības ziņā pāreja uz vēja un saules enerģiju prasa ļoti lielus ieguves rūpniecības apmērus. Piedevām, neviens pat nesola saglabāt enerģijas patēriņu šībrīža līmenī – mērķis joprojām ir ekonomikas izaugsme. Tas, savukārt, nozīmē arvien vairāk saules un vēja enerģijas spēkstaciju”, piebilst A. Danleps.

”Es atsakos lietot terminu “atjaunojamā enerģija””

Pēc Aleksandra Danlepa sacītā, ideja par pāreju uz atjaunojamo enerģiju, tā risinot klimata krīzi, ir smieklīga. ”Es personiski atsakos lietot terminu “atjaunojamā enerģija”, jo tādas nemaz nav. Ir pilnīgi skaidrs, ka katrā vēja turbīnu un saules paneļu ražošanas posmā tiek izmantota fosilā degviela.”

Pēc Helsinku universitātes Globālās attīstības pētījumu centra profesora Berija Gilsa domām, lētās rūpniecības (lētā darbaspēka) valstīs atjaunojamās enerģijas un zaļās attīstības projekti vietējiem cilvēkiem nereti nozīmē tādas pašas piesārņojošas rūpnīcas, kā pārējā ražošana. Mums, ziemeļos mītošajiem, šī otra puse paliek neredzama.

”Mūsu iedomātie un izdomātie klimata krīzes “risinājumi” ļoti veicina ieguves rūpniecību un ir iemesls cilvēktiesību pārkāpumiem un konfliktiem daudzviet pasaulē”, viņš saka.

“Somijai un somiem te būtu īpaši jāapsver sava vieta,” teic B. Gilss. Kāpēc? ”Somija ir viena no tām tām pasaules valstīm, kas ir ļoti atkarīga no starptautiskajām ražošanas ķēdēm. Somu dzīvesveida izraisītais kaitējums videi ir ievērojams.”

Pēc abu pētnieku teiktā, koloniālā pasaules uztvere ir skaidri saskatāma arī dabas aizsardzības projektos, kur bagātās ziemeļu valstis nu pievēršas ”mežonīgajiem dienvidiem”. ”Pārējā pasaule tiek uztverta kā skatuve, uz kuras mēs varam darboties, lai sasniegtu paši savus mērķus”, spriež B. Gilss.

Daudz kritikas ir izsaucis arī ASV atbalstītais ANO plāns līdz 2030. gadam padarīt 30% zemeslodes sauszemes platības par aizsargājamu teritoriju. Sākotnēji tas izklausās lieliski, bet, ja kartē aplūko teritorijas, kuras ieteikts aizsargāt, redzams, ka tās lielākoties atrodas dienvidu puslodē.

”Aizsargājamo teritoriju izveidošanu galu galā vada ziemeļu valstu organizācijas un valdības, to finansē ziemeļu valstu fondi un to atbalsta, galvenokārt, ziemeļu platumā grādos dzīvojošā un balsojošā sabiedrības vidusšķira. Rīcība dienvidos atbilst mūsu (ziemeļnieku) vajadzībām.”

Parasti aizsargājamas teritorijas noteikšana nozīmē to, ka piekļuve konkrētai valsts daļai tiek ierobežota un to sāk pārvaldīt uzraugi, sargi vai armija. Doma skan labi: it kā saglabāt konkrētu dabisko vidi un dzīvnieku vai/un augu sugas. Sargātāji gan bieži aizmirst, ka aizsargājamajās teritorijās dzīvo cilvēki.

Piemēram, aizsargājamā dabas teritorijā Āfrikā aizliedz medības. Nedrīkst aizmirst, ka daļa mednieku ir vietējie, kas šajā teritorijā ir dzīvojuši un medījuši jau vairākās paaudzēs. Attiecīgās teritorijas pasludināšana par aizsargājamu dabas teritoriju sniedz valsts institūcijām pamatojumu pielikt punktu teritorijā dzīvojošo ierastajam dzīvesveidam. ”Par vietējiem cilvēkiem vispār netiek domāts, it kā cilvēki nebūtu dabas daļa,” situāciju vērtē B. Gilss. ”Nereti viņiem nākas pārcelties uz dzīvi citur un atteikties no sava dzīvesveida. Šādi mēs nedrīkstam risināt klimata pārmaiņas.”

Pēc Aleksandra Danlepa domām, dabas aizsardzības nolūkā organizētās darbības Āfrikā var uzskatīt par turpinājumu tam, kā aizsargājamās teritorijas tika radītas un kādiem nolūkiem izmantotas Ziemeļamerikas vēsturē, ieceļotājiem pārņemot pamatiedzīvotāju (indiāņu) apdzīvotās teritorijas.

”Dabas aizsardzībai ir arī vardarbīgā puse. Cilvēktiesību pārkāpumi aizsargājamās dabas teritorijās Āfrikā ir ļoti nopietni,” A. Danleps saka. ”Tīras un neskartas dabas ideoloģija ir radikāli koloniāla doma.”
1.https://eeb.org/green-mining-is-a-myth-eu-must-slash-resource-consumption-by-two-thirds-new-study/
2. https://eeb.org/library/green-mining-is-a-myth/