Saruna ar Ilzi Ozolu, Dr. geol., “Ezeru un purvu izpētes centrs”

Pirms sarunas minēji klimata “paniku”. Skatoties darbīgo Latvijas sabiedrības daļu, meža nozari ieskaitot, ļaudis nav krituši panikā! Vai par “klimata paniku” vērts satraukties?

Diemžēl, daudzviet klimata “panika” “iet uz urrā”. Skan teksti, ka visi vainīgi pie kopīgi sastrādātā, kā rezultāts ir vīruss (Covid19). Nez kālab tiek aizmirsts vai netiek pieminēts, ka viss notiekošais ir dabisks process, arī cilvēks ir dabisks un ir dabas sastāvdaļa! Jādomā, jālasa, jāizglītojas – vienīgais iedarbīgais un izmantojamais darbības veids! Ja uzticamies vienam informācijas resursam vien, kas var būt cilvēks, tīmekļa avots, ziņu aģentūra, medijs utt., jāņem vērā, ka ar ikvienu minēto avotu ir saistīti cilvēki (darbinieki): katrs ar savu pārliecību vai uzskatiem. Un, kā bieži gadās, fakti vai informācija tiek atlasīti šai vienai noteiktai pārliecībai vai uzskatiem atbilstoši, visu citu ignorējot. Es ieteiktu meklēt attiecīgā viedokļa vai nostājas oponentus un lasīt arī viņu pausto, lasīt abu pušu argumentus un informāciju. Pati to daru gana bieži un daudzās jomās. Jau sen nedarbojas princips, piemēram, ““Dienas Biznesā” bija raksts, un tikai tā ir taisnība” vai “Delfos” bija publikācija un tā tas noteikti ir, vai ““Science Direct” materiāls satur neapšaubāmus faktus…” Par noteikto tēmu jāskatās un jālasa, cik iespējams, daudzi avoti! Ja gribam zināt, nevis krist panikā, vēlamies saprast, nevis paļauties, nekas cits neatliek! Jābūt izglītotiem! Un tas ir darbs katram personiski.

Klimata zinātnieki un nosacītie grupējumi: ir klimata pētnieki, ir politiski pareizie klimata pētnieki, ir… Kāda, tavuprāt, ir situācija?

Līdzīgi kā farmācijā, kur, pastāvot pieprasījumam pēc noteiktām zālēm, kaut kas tiek sintezēts, attiecīgi reklamēts un galu galā pārdots. Pie tam, cilvēkiem parasti stāsta, ka tieši šīs zāles ir tās labākās, kas palīdzēs tieši viņam vai viņa tuviniekiem. Esmu pārliecināta, ka klimata zinātnes laukā notiek līdzīgi: kaut kas tiek finansiāli atbalstīts, popularizēts un stimulēts; savukārt, tas, kas nešķiet pareizs, finansiāli stiprināts netiek. Problēmu redzu apstāklī: pētījumi, kas ļautu iegūt un saprast “otrās puses vai citādu” skatījumu vai rezultātus, vai datus, tiek pastumti malā, bet sabiedrībai tiek rādīti šokējošie dati. Nesen noritēja jauniešu akcija pret klimata pārmaiņām, kur vienā no plakātiem bija kāda pētījuma fakts: visvairāk emisiju rada ik jauns planētas iedzīvotājs. Jauns pasaulē nācis cilvēks nozīmē vēl lielāku resursu izlietojumu. Tāpēc nebrīnīsimies, ka šie jaunieši bērnus nemaz neradīs. Klimata panikai var būt ļoti postošas sekas.

Satraucoties par klimata lietām, nereti skan dīvaini salīdzinājumi: Eiropa un Dienvidamerika, Ziemeļvalstis un Bangladeša vai Āfrikas vidiene.

Eiropas klimatneitralitāte, kurai ASV un Ķīna "uzklepo"... un pareizi dara, jo kam tad viņi ražo? Cik daudz ikdienā lietotā ražojam Eiropā? "Aizgrūžam" uz Ķīnu, ievedam Eiropā, izlietojam, atkritumus pārdodam Āfrikai un Indijai. Pasaulei stāstām, ka līdz 2050. gadam būsim ļoti, ļoti balti un pūkaini.

Āfrikā vai Bangladešā (patiesībā) skatāmies uz saviem atkritumiem un domājam: "Kādi viņi tur sivēni un cik labi, ka mums tā nav!" Kā tad! Pietiek iedziļināties un saprast atkritumu problēmu “Rīgas mežu” apsaimniekotajos mežos. Skaitļos: ap 60 000 ha un 1600 m3 atkritumu ik gadu. Mēs dzīvojam Eiropā, tiek runāts par “zero waste” (nekādu atkritumu), Rīgā ir daudz šāda tipa (zero waste) veikalu, bet… 15 cilvēki katru dienu “Rīgas mežos” nodarbojas ar atkritumu vākšanu! Tātad – viena sabiedrības daļa mīt vienā pasaulē un realitātē, savukārt, otra – pilnīgi atšķirīgā. Vienu sabiedrības daļu dažādos veidos politiski un finansiāli atbalsta, kas ir labi redzams un dzirdams, bet otra faktiski netiek nedz iesaistīta, nedz uzrunāta, jo – ja mežos atkritumi turpina krāties, kaut kas tiek darīts vai notiek pilnīgi nepareizi. Kaut kas tiek finansēts nepareizi. Kaut kas patlabanējā situācijā ir bezjēdzīgi!

Eiropas Savienībā ir papilnam regulu un nosacījumu, par ko runā un ko vēlas ieviest, bet atliek aizbraukt uz Grieķiju (ES valsti ) un redzēt plastmasas pudeļu daudzumu ceļmalās. Kāpēc? Atbilde: “Mums tā pierasts!” ... Latvijas pilsonim, kas situāciju redz plašāk, “klimata noteikumu spiediens” šķiet nesamērīgs, savukārt, citur viss rāmi rit savu gaitu. Ko darīt? Ne te līdzsvars, ne samērība.

Bet, vai Padomju Savienībā nebija līdzīgi? Latvija vienmēr kā nebūt bijusi teicamniece normu izpildīšanā, kamēr citi vispirms izdomās, kā pašiem labāk, un tikai tad rīkosies, kā savienība (vai kas) prasa. Ja atkal runājam par atkritumiem, šeit, protams, nevajadzētu būt nekādām atkāpēm no saprāta. Lai grieķi guļ savā miskastē, mums jādomā par savējo! Visiedarbīgākā reklāmas kampaņa atkritumu problēmai būtu tāda, kas palīdzētu novērst atkritumu rašanos. Visu laiku, nemitīgi, ik iespējamā un piemērotā brīdī atgādināt: "Nepērc, Tev to nevajag! Padomā labi, vai tiešām vajag? Vai šo lietu var salabot, vai ir pieejamas rezerves daļas? Kad saplīsīs, vai to lietu varēs pārstrādāt?"

Bet ko mēs redzam? Melnā piektdiena! Pērc! Bankrota cenas – pērc! Labs piemērs, manuprāt, bija informatīvā kampaņa par nepieciešamību automašīnā piesprādzēties, kur izmantoja ļoti skarbus video. Tāpat jārāda, kāda cūcība nereti ir redzama mežos un ceļmalās, vai dzelzceļa malā. Jā, no vienas puses runājam un vēlamies būt “zaļi”, no otras – ja pilsētā (vai mežā) ir šāds atkritumu daudzums…

Pati dzīvoju laukos, labi zinu “cīņu ar vējdzirnavām”. Lielajā talkā gar ceļmalām atkritumus savāc un tai pašā pavasarī dārzmalā ugunskurā “nokurina” tukšos krējumtraukus, riepas un plastmasas rotaļlietas. Man netīk nevietā pieminēt padomju laikus, bet te skaidri redzu saglabājušos divkosību: viens, ko mēs rādām un par ko runājam, otrs – ko darām savā sētā.

Ja Rīgā ielas, piemēram, ir tīras un sakoptas, Pierīgas mežos nereti atrodam vai ieraugām pamatīgu cūkkūti. Tai pašā laikā skaisti runājam par klimatneitralitāti, par ko vēl nav laiks runāt. Jārunā par ļoti elementārām un saprotamām higiēnas un cieņas prasībām!

Savulaik Eiropā cīnījās pret plastmasas maisiņiem, tos sāka ražot plānākus. Plānāks maisiņš ātrāk saplīst, teiksim, 1 kg burkānu tagad liek divos maisiņos. Spiediens uz dabu top lielāks. Ieteikumi? Lielveikalā papildus samaksa par maisiņa ņemšanu. Vēlāk plastmasas maisiņš maksātu 10 eiro gabalā. Vēl vēlāk, lai tirgū nonākušās preces kalpotu – piemēram – vismaz 10 gadus! Ja salūst vai saplīst 8. gadā, pircējs saņem jaunu!

Tieši tā! Svarīga lieta ir iekārtu ilglietošana, lai tējkanna vai televizors, vai veļas mašīna kalpotu gadiem, ledusskapis tāpat un mobilo tālruni nevajadzētu mainīt ik pusgadu.

Tev tuvie purvi… Kas notiek tajos?

Pusotra gada laikā esmu ļoti daudz strādājusi sabiedrības izglītošanā, piedalījusies un organizējusi daudzus pārgājienus. Ko no tā esmu sapratusi? Liela daļa cilvēku par purviem un vides jautājumiem zina ļoti, ļoti maz. Kad šādam cilvēkam pastāsta konkrētus faktus, viņam gan domas mainās, gan zināšanas papildinās. Protams, ir cilvēki, kuru nostāju vai saprašanu mainīt nevar un zināšanu bagāžu papildināt nav iespējams. Mans uzdevums nav pārliecināt, bet informēt. Jā, ir cilvēki, kurus nekādi fakti neietekmē – cik daudz viņš zina vai nezina (vai vēlas zināt), ar to ir gana! Kāds atnāca, tāds aizgāja! Īpaši grūti ir ar jaunajiem urbānistiem: viņiem ir pārliecība, ka viņi, dzīvojot IKEA stila minimālisma dzīvoklī, ēdot tikai veselīgu pārtiku, regulāri dodoties dabā, ik pa laikam iesaistoties kādā balsošanā pret koku izciršanu vai lūšu medībām, noteikti ir “zaļi” un galvastiesu pārāki par citiem. Kad paskaidro ar faktiem un zinātniski, jāsaskaras ar lielu pretestību.

Piemēram, dodamies purvā, uzklausām sajūsmu par lielisko vidi, kur “nevienu purvu nedrīkst aiztikt un skart”. “Kūdras ieguve jāslēdz.” Pag! Ja dosies uz veikalu, tu pirksi un pēcāk apēdīsi daudz augļu vai dārzeņu, kā audzēšanā ir izmantota kūdra. Tu aizej pastaigā uz mežu, kas izaudzis no kūdras substrātā augušiem stādiem. To pieņemt negrib vai tas nav saprotams.

Tā kā agrāk man bijusi saistība ar kūdras ieguvi un ražošanu, daļa t.s “zaļā sektora” mani joprojām uzskata par ražotāju.

Zaļš. Ko šis vārds, nerunājot par krāsu vai jaunību, tagad nozīmē?

Ja runā par vārdu “zaļš”, līdz šim es to simtprocentīgi attiecināju uz sevi. Noteikti! Tagad, domājot par cilvēkiem, kam šo birku sabiedrība ir “piekarinājusi”, diemžēl, secinu, ka zaļajai birkai ir diezgan melna oderīte – būt pret koku ciršanu un sapņot par guļbūvīti; nosaukt granulu ražotāju par "tupu", bet sildīt māju ar viņa produkciju; iepirkties ar auduma maisiņu, bet nelikties ne zinis, kur autoserviss liek tavas ziemas riepas; būt pret medībām, jo tas nav humāni, bet pievērt acis, cik humāni uz tava galda nonāk gaļa; izmantot ražotāja nopelnīto nodokļu naudu savu projektu finansēšanai, kā mērķis ir panākt, lai ražotājs neražotu. Šobrīd esmu pārdomās, vai maz vēlos šādu "birku piekabināt" sev. Cilvēki, kurus patiešām varu dēvēt par zaļiem (bez melnās oderītes), bieži vien nestrādā nevienā ar dabas aizsardzību saistītā nozarē, dzīvo saskaņā ar dabas ritmiem un nemaz nezina, ka ir “zaļi”. Birku piekarināšana un cilvēku šķirošana ir tik muļķīga un postoša!... Tā šķir pat draugus un ģimenes.

Diemžēl, bieži saskaros ar viedokli vai iedomu, ka dabas aizstāvis automātiski ir labs un “zaļš”, savukārt, ražotājs – rauš naudu, posta dabu, kādēļ uzklausīt viņa viedokli ir kā rokas sasmērēt. Neviena puse negrib piekāpties, jo, ja dosi zaļajiem vaļu, dzīvosim rezervātā, bet, ja ražotājs kādā jautājumā uzvarēs, drīz Latvijā nebūs neviena koka un purva. Tieši šādas pozīcijas mūs attālina no veselīgas diskusijas ražotāju un dabas aizsardzības pārstāvju starpā. Redzu, ka viens otru sauc par stulbiem, jo vieni "neko nesaprot no dabas", otri atcērt, ka "nauda kokos neaug". Vai tu gribi kādu uzklausīt, ja viņš tevi vienkārši nosauc par muļķi? Tā mēs jau kuro gadu sēžam ierakumos un sapņojam par Latvijas veiksmes stāstu, klimatneitralitāti un bioloģisko daudzveidību.

Loģiski būtu ražotāja samaksātos nodokļus izmantot, lai saprastu (pētītu), kā ražotāja ietekmi mazināt. Cik daudz "zaļo" nevalstisko organizāciju ir devušās pie ražotāja, sakot: "Mēs strādājam ar naudu, kuras nebūtu, ja jūs neražotu. Kā mēs kopīgi varētu izdomāt, kā saimniekot, lai vide tiktu mazāk ietekmēta un pēc ietekmes ātrāk atgūtos?" Tā vietā milzu naudu tērē informatīvajām kampaņām, lai pierādītu, cik vieni ir labi un otri – slikti. "Cilvēks parastais" no tā ir noguris, "aiztaisa ausis un tin (skrullē) tālāk feisbuka ziņu listi…" Kāpēc ir jārāda attēli ar cunami pār Vanšu tiltu? Cilvēki ir noguruši, jo viņiem nemitīgi daudz ko (arī daudz aplamību) mēģina iemācīt. Teksta un ziņu ir daudz; lai pievērstu uzmanību, jāsāk kliegt.

Netērējam laiku, naudu un enerģiju kliegšanai, kāpjam vai rāpjamies no ierakumiem bērnudārza pagalmā un strādājam kopā... lai būtu vairāk gan dabas, gan naudas!