Intervija ar Vivitu Vāveri Ozolu, meža īpašnieci

Meža nozari iepazinu bērnībā, tēvs bija mežsargs un jau no trīs gadu vecuma bieži devos viņam līdzi mežsarga gaitās – pirmsākums interesei par mežu kā ekosistēmu visās tās attīstības stadijās. Tolaik tas bija Aizkraukles rajons, Sece (tagad – Jaunjelgavas novads). Kad devos studēt Rīgā, izvēlējos jurisprudenci. Apsvērums bija praktisks – juridiskā izglītība dod plašas iespējas, un juridiskās zināšanas būs pamats darbībai nākotnē. Studiju laikos sākotnēji specializējos krimināltiesībās, taču, darbojoties šai nozarē, secināju, ka šī vide nav domāta man, kā rezultātā maģistra studiju lakā pārorientējos uz komerctiesībām. Man bija 24 gadi, kad nokļuvu meža nozares uzņēmumā.

Kādi meži ir Tavā īpašumā?

Turpat Seces pusē, Sēlijā, lai saglabātu saikni ar dzimto pusi. Man piederošās platības nav vienlaidus, bet – ja tā var teikt – īpašumu centrā ir manas dzimtās mājas. Savos īpašumos esmu bieži, mežus pieskatu, kopju jaunaudzes, apmežoju lauksaimniecībā neizmantojamās zemes. Sēlijas meži man itin labi zināmi!

Mani interesē šī reģiona attīstība. Vēlos saglabāt piesaisti dzimtajai vietai. Mēģinu iegādāties nesakoptas, novārtā atstātas teritorijas, kuras nevienam nav vajadzīgas, tās sakopjot un apmežojot. Plānoju ilgtermiņā. Savulaik pamestu, nesakoptu teritoriju bija daudz. Tagad Sēlijas meži un lauki lielākoties ir kopti, zeme tiek apstrādāta. Galvenās nozares, kur ļaudis strādā, ir lauksaimniecība un mežsaimniecība, labi redzams sadalījums starp divām nozarēm. Sēliju (Augšzemi) dažādos plānos un dokumentos pieskaita Zemgales reģionam, ko uzskata par vienu no intensīvākajiem lauksaimniecības centriem Latvijā. Varētu teikt, ka Jaunjelgavas novadā, kur aug mani meži, manāma zināma sacensība vai sāncensība starp lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. Par ko? Par zemi! Piemēram, saskaņā ar Jaunjelgavas novada teritorijas plānojumu, lauksaimniecības zemju apmežošana ir aizliegta, ja lauksaimniecībā izmantojamās zemes auglība ir 32 balles un augstāka, izņemot kūdrājus. Jāsaka, daļa zemju ir aizaugusi un lauksaimniecībai vairs nav piemērota. Turpretim lauksaimniecībā izmantojamās zemes kvalitatīvo novērtējumu ballēs nosaka Valsts zemes dienests, par pamatu izmantojot kartogrāfiskos materiālus, vērtējumu veicot kamerāli un zemes vienību dabā neapsekojot. Tā rezultātā situācija dabā neatbilst situācijai kartogrāfiskajos materiālos, kālab jāveic virkne pasākumu, lai izpildītu apmežošanas kritērijus.

Kurā laikposmā zemes sākušas aizaugt?

Skatoties uz apaugumu – 60.-70. gadi. Daudz atkarīgs no hidroloģiskā režīma – kur teritorija mitrāka, tur vairāk redzami krūmāji, mežs nav izveidojies.

Ko meža īpašnieks saprot ar pēdējā laikā plaši lietotiem vārdiem: “dabas aizsardzība”?

Šajos divos vārdos (dabas aizsardzība), manuprāt, ir runa par samērīgumu un izpratni – saglabāšanu un uzraudzību. Domāju, ne reizi vien, sakot “dabas aizsardzība” vai “dabas daudzveidība”, mēs domājam par ko ļoti ierastu un saprotamu, bet, būtībā tā ir dabas un cilvēka mijiedarbība. Latvijā, domāju, pašlaik nav konceptuālas skaidrības, ko nozīmē “dabas aizsardzība”, ko ar to darīt un kā darīt pareizi. Pašlaik tas ir vērtību konflikts, kur katram iesaistītajam ir atšķirīgas vajadzības un intereses.

Teorētiski mums skaidrību sola brīdī, kad noslēgsies daudz apspriestā biotopu inventarizācija (t.s. “dabas skaitīšana”). Manuprāt, te ļoti svarīga ir izglītība un zināšanas – gan sabiedrības, gan meža īpašnieku! Lai labāk saprastu, kā notiek procesi dabā un kā tas tiek vērtēts, pirms neilga laika piedalījos apmācību kursā par bioloģiski vērtīgu meža biotopu atpazīšanu, lai pati varētu iespēju robežās apzināt biotopus savos īpašumos vai pirms kāda īpašuma iegādes. Papildus lasu grāmatas par aizsargājamo biotopu identificēšanu un saglabāšanu, paralēli veltot laiku savu īpašumu izpētei. Manuprāt, tas ir labākais, ko meža īpašnieks var darīt: pats izstaigāt un ar “zinošu (trenētu) aci” savu iespēju robežās novērtēt! Pašlaik secinu, ka vērtīgu biotopu manos mežos nav.

Protams, plašāk jārunā arī par un ar skolām un augstskolām, lai jaunietis, nākamais meža nozares darbinieks, mednieks, meža īpašnieks, saprastu, “kas ir kas” nozarē. Lai viņam būtu pamats – zināšanas un sapratne: par ko runā, strīdas, kas jādara, kas ir problēmas būtība, kas ir vērtīgs, kas kopjams un sargājams! Meža nozare ir kļuvusi moderna. Ir izveidotas spēcīgas biedrības un kooperatīvi ar skatu uz progresīvu mežsaimniecību un mežsaimnieku izglītošanu.

Kas palīdz meža darbos Sēlijā?

No mežsaimnieciskā viedokļa raugoties, Aizkraukles, Jaunjelgavas un Jēkabpils novadi ir “pilni” labiem mežsaimniecības speciālistiem, kas piedāvā savus pakalpojumus. Protams, vienmēr svarīgs ir jautājums par cenu, izmaksām, bet nevar sūdzēties – labu, profesionālu darbaspēku meža darbiem atrast ir iespējams un tas nav grūti!

Vai nākas risināt pieminētās meliorācijas lietas?

Jā! Ja runājam par nolaisto teritoriju iegādi, viena no pirmajām lietām, ko vērtēju, ir meliorācijas kadastrs. Esmu novērojusi, ka, 70-80. gados, būvējot meliorācijas sistēmas, izmantoja slēgtās drenu sistēmas. Bieži dabā tās vairs nefunkcionē, nedarbojas, bet meliorācijas kadastrā zeme uzrādās kā meliorēta ar strādājošām meliorācijas sistēmām. Tas nozīmē, ka praktiski šādām teritorijām apmežošanu var veikt tikai saskaņā ar Valsts SIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” izdotiem tehniskajiem noteikumiem, kā rezultātā apmežošana ir ievērojami sadārdzināta un apgrūtināta. Otrs variants ir izvēlēties sertificētu melioratoru, kurš sagatavo inventarizāciju, un zemes īpašnieks to iesniedz Valsts SIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi”, kas dabā nefunkcionējošas meliorācijas sistēmas “izņem” no meliorācijas kadastra. Līdz ar to zemes īpašniekam atkal jāveic virkne pasākumu, lai situāciju “uz papīra” pielīdzinātu situācijai dabā.

Ko novadā dara kaimiņi lauksaimnieki?

Ļoti intensīvi strādā! Pārsvarā audzē graudaugus un rapsi – kā jau teicu – zeme ir gana auglīga. Brīvu lauksaimniecības zemju nav!

Kas aug un kas tiek stādīts mežos?

Sēlijas mežos pārsvarā aug priede un egle. Manos mežos ir gan skuju, gan lapu koki, skatoties no situācijas un augšanas apstākļiem. Pirms lemt audzi atjaunot dabiski vai stādot, skatos, kādas koku sugas augušas pirms kailcirtes. Baltalkšņu audžu vietā skujkokus nestādu. Runājot par apsēm, kuras Latvijas klimatā ir visātraudzīgākā koku suga, audžu ierīkošana vai kopšana ir kļuvusi neiespējama pieaugošā pārnadžu skaita dēļ. Pašlaik pānadži masveidā posta apšu jaunaudzes. Domāju, ka šī iemesla dēļ tuvākajā nākotnē šo audžu platības Latvijā saruks. Mans novērojums: daudzi meža īpašnieki izcirstās platības atstāj dabiski atjaunoties, šādās platībās pārsvarā atjaunojas baltalksnis. Varu tikai atkārtot, ka meža īpašniekiem ir jāizmanto pieejamie kursi, mācības, lai papildinātu zināšanas un veicinātu “kopējās” mežsaimniecības izglītības paaugstināšanos. Nesen apmeklēju kursus Madonā par plantāciju mežu ierīkošanu. Prieks, ka apmācību grupa bija “pilna” ar dažāda vecuma meža īpašniekiem, vairāki mācīties griboši meža īpašnieki pat netika piedalīties! Tātad meža īpašnieki vēlas izglītoties!

Nesen runājām ar Vari Sīpolu, kurš dzīvo un strādā Jaunjelgavas novadā. Varis minēja nesen sastaptos lāčus. Vai Tev ir gadījies?

Lāčus manījusi neesmu. Kā jau minēju, mūsu pusē ir gana daudz pārnadžu, kas mēdz mieloties jaunaudzēs, bet nekādas īpašās dabas vērtības atradusi neesmu.

Manā īpašumā ir skaists purvs. Ap 5 ha liels. Purvu skaistu dara dažādie purva augi. Tur labprāt uzturas aļņi, grauž jaunās priedītes. Mēģinu atrast laiku pastaigāties šajā vietā vismaz dažas reizes gadā. Faktiski, tā ir pārpurvojusies platība, ko iepriekšējais saimnieks, Rīgā dzīvojot, nav gana pieskatījis, kā rezultātā bebri ir paveikuši lielu darbu. Pašlaik bebru tur nav, bet purvs palicis! Manos plānos nav mainīt hidroloģisko režīmu, šo teritoriju atstāšu pēc iespējas dabiskāku, ja situācija mainīsies dabiski, sausuma vai nokrišņu rezultātā, skatīšos.

Vai medību un meža apskates gaitās gadījies sastapt mežirbi?

Mežirbei kā šī gada putnam pievērsta lielāka uzmanība. Šogad aprīlī, izmantojot Latvijas Ornitologu biedrības ieteikto metodoloģiju mežirbes monitoringā, savā apkaimē apstaigāju dažas potenciālās mežirbes dzīvotnes, bet tās nesaklausīju un neredzēju. Kā jau teicu, savos mežos Secē esmu samērā bieži, bet kaut kā pēdējos gados mežirbes manījusi neesmu.

Īsi – kas Tavuprāt būtu dēvējams par ekspertu?

Nez vai mēs atradīsim eksperta definīciju esošajā ekspertu daudzveidībā. Šis apzīmējums ir zaudējis robežas…