Biedrs Ērglis, Noteiktās krāsas partijas biedrs, sēdēja zālītē pie Rīgas Doma un, ēzdams saldējumu, domāja, domāja, domāja… Ko darīt? Viņš atcerējās daudzus dižus garus, kas savulaik bija sev un citiem jautājuši to pašu. Ko darīt ar valstiskā loterijā vinnētiem maisiem, pilniem ar 2,2 miljoniem eiro? Indija, Ķīna, Tjanšans, Andi, Tonga? Ministra vai premjera krēsls? Lepns savrupnams Barselonā?

Saldējumam beidzoties, biedrs Ērglis secināja, ka gardais vēsums padarījis viņa jau tā rosīgo smadzeņu darbību vēl aktīvāku. 2,2 miljoni naudas ir labi! Bet – 3 vai 4 – tas būs vēl labāk un tad jau varēs padomāt!

Biedrs Ērglis nedomāja piedalīties vēl kādā loterijā vai konkursā. Viņš atcerējās citu biedru – Baltā zirga daiļjādinātāju, kas nesen aicināja biedrus un biedres ziedot (samest): “Sak, es jūs vedīšu, es jūs glābšu, bet – neba tāpat vien. Uzklājiet man galdu, lai katru dienu varu pa krietno ieturēties, lai pietiek spēka!”

“Ja biedram Baltā zirga daiļjādinātājam tas izdevās, kāpēc man neizdosies?” biedrs Ērglis nodomāja un ķērās pie tālruņa.

Pēc pāris dienām sabiedrība uzzināja par nabaga biedra Ērgļa šaušalīgo situāciju. Viņš nu mītot teltī, Misas krastos, ēdot baltalkšņu mizu sautējumu un dzerot upes ūdeni, kas nemaz neesot tik tīrs. Palīgā! Glābiet!

Biedra Ērgļa skarbais liktenis satrauca sabiedrību. Tā ne tikai meta naudu, bet aicināja mainīt telšu cenas, telšu būves noteikumus, baltalkšņu mizas biezumu un – par ko Noteiktās krāsas partijas biedri uzstājās visstingrāk – radīt noteikumus, kas liegtu Misā tecēt uzturā nelietojamam ūdenim.

“Glābsim biedru Ērgli!” “Esam briesmās!!!!” skanēja skaņu un bilžu kastēs.

Tikmēr glābjamais nabadziņš sēdēja Misas krastā, ēda saldējumu un domāja… Maisi pildījās, miljoni vairojās – nu vai 3,7… Pagaidīs vēl…