Zaļumam jābūt sakoptam!

Zemeunvalsts.lv | 12.11.2019

Intervija ar Imantu Lancmani, mākslas zinātnieku un gleznotāju

Manas pirmās atmiņas par Rundāles pili saistās ar 80. gadu sākumu un klases fotografēšanos uz lielajām kāpnēm pagalmā.

Kāpnes Jūs minējāt it precīzi, jo – varu vien iedomāties, kā jutās Rastrelli, secinot, ka Latvijā nav piemērota akmens (kā kāpņu materiāla), bet jāizmanto koks! Pilī, saprotams, nepieciešams iekļūt, bet kāpnēm materiāla nav! Protams, mums bija un ir kaļķakmens un šūnakmens, bet labai arhitektūrai tie neder! Šis ir iemesls, kālab mūsu arhitektūrā gan Rastrelli laikā, gan vēlāk tiek izmantoti ķieģeļi, ko pēc tam apmet, vai koks! Droši vien neatradīsim daudz zemju (Viena no tām ir Zviedrija!), kur vēl 18. gs. kungu mājas būvētas no koka. Līdz 18. gs. beigām neviens neuzskatīja par “piedauzīgu”, ja vienstāva kungu māja bija koka! Mūsdienu Latvijā ir saglabājušās brīnišķīgas to laiku liecinieces, piemēram, spilgtākais piemērs – Ungurmuiža! Es Ungurmuižu saucu par “halucināciju”, jo ir neticami, ka ēka pārdzīvojusi dažādus laikus un notikumus turpat 280 gadu garumā, un mēs to it krāšņu redzam arī šodien!

Cits ne tik košs, bet nozīmīgs piemērs Zemgalē – Bērvircava. Tagad tā gan ir divstāvu ēka, bet tās pamatā (apakšā) ir vienstāvu kungu nams, visticamāk, 17. gs. beigu guļbūve! To cēla fon der Hovenu ģimenei, kas “visklasiskākajā” veidā bija Bīronu dzimtas ienaidnieki. Papildu niknumu dzimtu naidam piešķīra fakts, ka Bīroni uzcēla krāšņo Rundāli, bet fon der Hoveni mita vienstāva koka ēkā. Pieļaujami, ka tas radīja zināmus kompleksus.

Divi kaimiņi nesatika…

Un kā vēl! Jautājums gan vairāk bija politisks, bet to laiku nesaprašanās nereti bija patoloģiska un izpaudās galējās darbībās. Piemēram, Rundālei bija vēl viens kaimiņš – Bornsmindē – fon Šepings. Vai varat iedomāties, ka fon Šepings uz Jelgavu nekad nebrauca cauri Rundālei, bet pa sliktiem ceļiem pa upes labo krastu? Iemesls bija zināma fobija, ka hercogs Bīrons viņu – fon Šepingu – pa ceļam var nolaupīt un ieslodzīt!

Vai galu galā Rastrelli samierinājās ar koku kā materiālu kāpnēm?

Jā, gan pieņēma, gan sadzīvoja! Koks ir koks, bet – domāju – gan Rastrelli, gan mums tā bija un ir it “smaga” lieta. Proti, pils pagalmā ir septiņas ārējās kāpnes! Mēs tās mainām reizi desmit, piecpadsmit gados! Vairāk “izvilkt” nevar, pat ar profesionālu koksnes apstrādi un impregnēšanu! Mūsdienās koks “netur” laika apstākļus un dabiskos procesus, tas vienkārši sapūst. Rastrelli laikā, pieļauju, bija vēl trakāk, jo nebija impregnēšanas materiālu. Pieļauju, ka lietoja pernicu, kas gan neko daudz nepalīdz. 19. gs. sākumā pilij piebūvēja it necilas mūra kāpnītes, ko mēs, savukārt, nojaucām, lai viss būtu kā Rastrelli laikos!

Varētu teikt, ka esat piedzīvojis vismaz četru pilnīgi visu koka kāpņu nomaiņu?

Tā varētu būt, bet visas kāpnes jau nemainām vienlaikus. Tas ir nebeidzams process – vienas nomaini un jāķeras klāt nākamajām! Starp citu, kāpnes ir iemesls, kālab iepazināmies ar Teterevu ģimeni un Teterevu fondu. 1997. gadā vienas no kāpnēm pils pagalmā bija ļoti sliktā stāvoklī – virsū kāpt nevarēja! Boriss Teterevs par to nošausminājās, mēs skaidrojām, ka darām, ko varam, bet naudas nepietiek. Te var sacīt, ka, pateicoties kāpņu skumjajam stāvoklim, problēma tika pamanīta.

Kādu koku izmantojat atjaunošanā? Priedi, osi, ozolu…

Ozolu, nē! Tā ir iedoma, ka kāpnēm izmanto ozolu vien, tā nav! Mūsu kāpnēm der skujkoki – egle un priede, ko esam atraduši būvmateriālu aprakstos! Ozols šur tur pils celtniecības laikā izmantots iekšējām kāpnēm, bet tās nav saglabājušās, un visas pašreizējās – gan oriģinālās, gan jaunās – ir no skujkokiem!

Jūsu pieminētais Rastrelli pārsteigums arī pārsteidz: tātad tajos laikos koks bija pieņemams kā apdares un mēbeļu materiāls, bet kā būvmateriāls, nē!

Protams, grīda un apdare bija no koka! 18. gs. bija “liela patika uz sienu koka paneļiem”, kas bija vai nu kokā griezti, vai, kā to var redzēt hercoga guļamistabā, ar intarsijām (līdzīgi kā parkets, bet uz sienām). Rastrelli savā ziņā “mīlēja” koku kā materiālu, bet kāpnēm tas nav labākais izmantojamais.

Vai ir kas dzirdēts par Rundāles pils koka detaļu nokurināšanu malkas trūkuma dēļ?

Varbūt kas tāds bijis tūdaļ pēc kara. Kad es ierados Rundālē 1964. gadā, neko tādu manīt nevarēja. Vienu gan atceros ļoti labi: daudzviet pirmā stāva galerijās bija sakrautas malkas kaudzes. Jūsu aprakstītās nelaimes notiek kara vai revolūciju laikā, un Latvija to savulaik ir piedzīvojusi!

Vai kāpņu atjaunošanā sadarbojāties ar vietējiem meistariem un izmantojāt vietējos kokmateriālus?

Koks bija vietējais, iespējami labākās kvalitātes! Taču, kā jau sacīju, arī impregnēšana neļāva to izmantot ilgāk, kā iespējams! Būvnieki arī vietējie. Atceros, ka bija gan viena reize, kad koksni dabūjām ārzemēs. Nekur Latvijā nevarējām atrast melno ozolu un hercogienes tualetes kabinetā grīda ir no Spānijas melnā ozola. Parketa un sienas paneļu restaurācijā un jaunizgatavošanā mums ļoti paveicās, jo šos sarežģītos darbus ilgstoši veica izcils Bauskas novada galdnieks un koktēlnieks Aivars Students.

Runājot par pils (piļu) celtniecībā izmantoto koku, svarīgākais ir tas materiāls, ko neredzam – proti – koka konstrukcijas! To es saucu par īstu brīnumu. Nožēloju, ka cilvēki neredz, kas skatāms pils bēniņos! Tur var apjaust un skatīt, ko 18. gs. nozīmēja namdara augstā profesionalitāte! Rundāles pili cēla ilgi un “grūti”, saskaroties ar dažādām ķibelēm; būvniecības dokumentos redzama ķildošanās, pārmetumi, termiņu neievērošana… Bet! Visas jumta konstrukcijas un pārsegumu uzlika viena gada laikā! Pie tam, virs katras telpas jumta konstrukcija ir cita veida. Var priecāties un apbrīnot, kā tās ir veidotas un cik labā stāvoklī joprojām ir šodien! Tas ir lielu meistaru darbs! Bēniņos ir virkne nelielu elementu, kas izskatās vienkārši skaisti arī tur, kur tos neredz! Domāju, meistariem patika savu darbu veikt skaisti! Protams, gadu gaitā konstrukcijas šur tur ir labotas (19. gs. 80. gados) vai papildinātas, piemēram, tika pārbūvēta centrālā korpusa vidusdaļa virs hercoga guļamistabas.

Pēdējā laikā it aktīvas ir diskusijas par būvniecību no koka, kas it kā ir, it kā nav modē…

Man grūti runāt par ikdienas vai privāto celtniecību, restaurācijas praksē problēmas vai šķēršļus izmantot koku mēs nemanījām. Tiesa gan, būves, kas tapa ap pili, nebija no koka. Domāju, koks arī mūsdienās celtniecībā ir zināma “luksuslieta”, jo visi aizvietotāji ir lētāki un plašāk pieejami. Piemēram, pilī vienā darbinieku kabinetā vajadzēja nomainīt mēbeles. Saskārāmies ar daudz ko šķietami kvalitatīvu, bet īstas koka mēbeles atrast bija pagrūti. Atradām, bet uzņēmējs bilda: labprāt uztaisītu, bet nav meistaru, tie aizbraukuši. Tas bija laiks, kad namdari un galdnieki devās prom.

Uzskatu gan, ka mēs Latvijā esam bijuši slaveni ar izciliem šo arodu meistariem. Bet – ja runājam par Rundāli – gandrīz visus namdaru un galdnieku darbus būvniecībā veikuši krievu meistari. Bīrons pavēlēja, un viņi brauca. Arī vēlāk muižu celtniecībā dažādos rakstos minēti “ceļojoši krievu namdari”.

Iemesls tam ir vienkāršs – daudzi krievu muižnieki šādā veidā piepelnījās, sūtot savus dzimtcilvēkus, amata meistarus, peļņā. Rundālē daļa namdaru bija no Sanktpēterburgas ķeizariskās Būvkancelejas, bet daļa bija salīgti dzimtscilvēku arteļi. Gadījās, kāds muižnieks atsūta savu “brigādi” (pat 100 cilvēku), kas visi bija analfabēti, un visi lieliski prata darboties ar namdaru instrumentiem! Šo ļaužu praktiskās zināšanas es sauktu par izcilām! Kad pils jau bija gatava, hercoga Pētera laikā kaut kas ticis remontēts un rēķinos redzam norādes Russische Zimmerleute (krievu namdari). Ja tā var teikt, tie ceļoja vai klīda pa impēriju un bija lēti un labi! Domāju, muižnieki ar namdaru darbu krietni nopelnīja, jo dzimtcilvēki nopelnīto dabūja vest mājās! Latviešu meistarus arī var manīt, dokumentos parādās Jāņi un Krišjāņi.

Koka muižiņas un to atjaunošana mūsdienās. Vai finanses vien ir šķērslis?

Atjaunošana norit grūti, jo vairāk vai mazāk daļa konstrukciju ir bojātas. Tā bija arī Ungurmuižā, kur darbi ritēja it smagi, bet – paveicās ar labiem meistariem un labiem padomiem! Izdevās saglābt visu veco, nomainot vien virkni apakšējo baļķu. Atjaunošana bija dārgs pasākums! Ja ēka ir sena un privātpersonai atjaunošana veicama bez Eiropas naudas atbalsta, tas ir diezgan sarežģīti!

Ar muižām Latvijā situācija ir skumja. Tas ir process, ko var attiecināt uz 20. un 21. gs. vispār, un tas pamazām skars visu veco skaisto Eiropu. Ciktāl cilvēks var uzturēt pili vai muižu kā savu dzimtas īpašumu vai māju, kurā dzīvo? Tas kļūst arvien dārgāk, un cilvēki nevēlas tam upurēt laiku un dzīvi. Nākotnē paredzu lielu un smagu krīzi šai ziņā. Latvijā visu sarežģī vispārējs apstāklis, ka cilvēkiem ir maz naudas. Tiem, kas senāku ēku mantojuši, līdzekļu faktiski nav, tie, kas iegādājušies, plāno pārdot tālāk… Ir daži lieliski piemēri, kur cilvēki kam ir nauda, mērķtiecīgi rīkojas, piemēram, Rūmenes muiža vai Mālpils muiža. Tas ir brīnišķīgi, bet tie ir atsevišķi uzteicami piemēri!

Liels darbs, daudz laika, lielas finanses. Ja šo treju lietu nav, rezultāta nebūs, vai šāds secinājums?

Diemžēl, tā tas ir bijis visos laikos. Latvijā nav daudz fanātiķu, kas vēlētos ko atjaunot. Šādu situāciju var vērot arī Vācijā un Francijā. Gadījās: jauni enerģiski cilvēki nopirka skaistu pili, to ieķīlāja, un tika pie nākamās… Kā šī avantūra beidzās, nezinu, bet… ieguldot naudu jāpadomā, vai būs iespējams nekad no šī ieguldījuma negaidīt peļņu! Nav Latvijā tik daudz tik bagātu cilvēku, kas par to var atļauties nedomāt! Līdz ar to, ķeroties pie muižas vai pils atjaunošanas, jādomā, kas tajā atradīsies, kas notiks. Protams, var atrast noteiktu veidu (nišu), kurā darboties, un tas var būt veiksmīgi! Piemēram, Liepupe. Tur muižas īpašniekiem ir labs attīstības plāns, labi klienti, un Rīga nav tālu. Attālums no valsts centra nosaka Ēdoles neveiksmes, jo skaista, romantiska vieta, bet tālu no centra, ir tukša - ko tur darīsi?

Līdzīgi kā par teritoriālo reformu runājot, arī veco muižu sakarā daudz kas atkarīgs no attāluma līdz Rīgai vai…

Tā notiek un turpinās notikt! Kas paliek pāri? Zaļā Latvija, ko derētu pasniegt pasaulei kā ko zaļu un jauku, bet… Zaļumam jābūt sakoptam, jābūt ceļiem, koptiem mežiem, nevar būt tik daudz aizaugušu vietu, kā ir tagad, jābūt kultūras piedāvājumam! Ir daudz kā nedaiļa, ko pasniegt vai rādīt nevar nevienam! Sociālisms sagrāva privātīpašuma funkcionēšanas pamatus, atgriezties atpakaļ ir grūti. Bieži vien cilvēkam zūd vēlme sakopt, jo viņa teritorijā viss ir kārtībā, bet tālāk kaimiņos ir pamesta platība ar vecu tehniku vai riepām. Diemžēl, laukos šādu skatu var redzēt it bieži. Latvijai vēl jāatkopjas! Protams, jādomā par svirām, kuras iedarbināt, jo Latvijā apgrozībā joprojām ir pārāk maz naudas, un arī naudas no Eiropas vairs nebūs tik daudz. Kā nopelnīt un ko darīt, lai tās būtu vairāk? Optimistiski ticu, ka viss sakārtosies, gan ne tik ātri, kā mums daudziem gribētos.

Ko Jūs tagad darāt?

Grāmatas un gleznošana ir galvenais, ar ko nodarbojos. Nepieciešams pabeigt III daļu Rundāles pils monogrāfijai (par restaurāciju), ir darbs pie katalogiem un grāmatām par muižām. Visu plānoto pat bīstos teikt! Un – kā jau minēju – gleznošana!

(Izmantotas Gunitas Kulmanes, Rundāles pils muzeja un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas)

Komentāri

Leonards
Tas jau sen zināms, ka pilis ir attiecīgā laikmeta turīgu un ambiciozu personu IZŠĶĒRDĪBAS PIEMINEKĻI. To uzturēšana ir dārga, tāpēc pilīm laika gaitā mainās īpašnieki līdz tās nonāk valsts aprūpē, tā šo finansiāli smago nastu uzveļot sabiedrībai. Nav jācenšas visus šos izšķērdības pieminekļus atjaunot un saglabāt. Vēl jāpiebilst, ka pilis un citas ēkas nevis ceļ, bet būvē.
Gunita
Paldies par interviju - interesanta un saturīga! Lancmaņa kungs ir nenovērtējams - mūsu nacionālā bagātība!

Pievienot komentāru