Aptuveni pēdējo 20 gadu laikā Latvijā jau ir izveidojusies plaša vides tiesvedību prakse un skaidra pamatjautājumu izpratne. Vides tiesvedību pamats ir Satversmes 115.pants un Orhūsas konvencija, caur kuru praksē tiek ielasītas galvenās ar vidi saistītās procesuālās tiesības.

Satversmes tiesa caur Satversmes 115.pantu pamatā skata lietas, kas saistītas ar teritorijas plānošanas jautājumiem. Šajā lietu kategorijā ir visaptveroša prakse. Administratīvās tiesas skata daudzveidīgus vides jautājumus. Lielākā daļa vides lietu attiecas uz iestāžu lēmumiem dažādos jebkura projekta realizācijas posmos, sākot no detālplānojuma, ietekmes uz vidi novērtējuma. Pēc tam - būvniecības procesa lēmumi, tajā skaitā, atmežošanas vai koku ciršanas atļaujas, kā arī piesārņojošās darbības atļaujas.

Vērtējot retrospektīvi, jāatzīst, ka šobrīd ir attīstīta tiesu prakse "vides tiesvedību" pamata jautājumos, savukārt pēdējā laikā administratīvo tiesu prakses tendencēm, jāsecina, ka tiesas visbiežāk "līdz detaļām" izkopj specifiskus Tajā pašā laikā, vērtējot pēdējā laika vides tiesvedību praksi, ir jāatzīst, ka tajā ir aizvien mazāk "skaļi" vai zināmu rezonansi izraisoši secinājumi, kaut vai atceroties un iedomājoties par, tā saukto "Saburovas lietu" un tās izraisīto rezonansi.