Autors: Zemeunvalsts.lv

Visur, tikai ne manā pagalmā!

Intervija ar Mārtiņu Līdumu, mežu pētījumu stacijas “Kalsnava” direktoru

Izglītībai ir jādraudzējas ar realitāti. Ko tas nozīmē?

90. gadu sākums – valsts neatkarības sākumgadi. Tas bija laiks, kad “nevienam nekas nepiederēja”, to saucam par pārmaiņu laiku. Bija “Silava”, bija LLU Meža fakultāte, kas, tēlaini runājot, tobrīd abas atradās uz vienām sliktas kvalitātes sliedēm. Sākoties kustībai, situācija tagad - pēc vairāk nekā ceturtdaļgadsimta - ir šāda: nav šaubu, ka mežzinātnes centrs Latvijā atrodas “Silavā” (Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”). “Silava”, turpinot tēlaino valodu, “ir aizbraukusi tālu, tās lokomotīve kustas, ka dūmi vien griežas”. Fakultāte... atrodas turpat stacijā un cenšas izkustināt vai iekustināt vagonus. Protams, tam ir bijuši objektīvi iemesli, tomēr tas ir šausmīgi no nozares attīstības viedokļa! Šodien mēs kā Meža pētīšanas stacija mēģinām būt saskares punkts meža izglītībai, mežzinātnei un praktiskajai mežsaimniecībai. Tā kā mūsu pārvaldītāji ir “Silava” un LLU, cenšamies dot ieguldījumu arī šo abu institūciju mijiedarbības stiprināšanā.

Kāds šobrīd ir meža nozares un mežsaimniecības profesijas prestižs sabiedrībā?

Pieļauju, ka ir noteiktas sabiedrības grupas vai ļaužu vide, kurā jaunietis gribētu slēpt, ka viņš ir mežinieks. “Meitene zaļajā T-kreklā ar mani negribēs runāt, uzzinot, ko es daru”.

Varbūt sabiezinu krāsas, bet bija laiki, kad pagastā trīs nozīmīgākie cilvēki bija skolmeistars, mācītājs un mežkungs. Patlaban – “mednieki ir tie, kas izklaides pēc kādu nogalina, mežinieki – naudas dēļ gatavi ne vien cirst un izcirst, bet pat noskūt, izraut ar saknēm”. Es runāju par informācijas telpā redzamo sabiedrības attieksmes veidošanu.

Kad pats studēju, Meža fakultātē strādāja un darbojās autoritātes. Bija daudz personību šī vārda vislabākajā nozīmē: “Ja Viņš teicis vai uzskatījis, tā ir, tas ir pamatoti, tā jābūt!!!”. Patlaban neredzu nevienu, kam ir tāda vilkme, kam gribētos līdzināties. Nav vērojamas situācijas, piemēram, profesors ir sagatavojis pamatotu, izsvērtu, analītisku rakstu un pēc tā publikācijas katram top skaidrs – “Ja tāds eksperts to teicis, tā droši vien ir!”

Laikmeta problēma?

Laikmetu veidojam mēs! Ja tiek uzskatīts, ka sabiedrībā valda virsrakstu stila un līmeņa informācija, ir jāprot vai jāiemācās sazināties 140 zīmju apjomā! Mācēsi, tevī klausīsies!

Pieļauju, ka personības jāmeklē ne tikai mežinieku ietvaros, bet autoritātes (uzskatu līderus) plašāk – sabiedrībā! Piemēram, lasu “Sestdienu”, kur publicēta uzņēmēja Ulda Pīlēna intervija. Domāju, ir pietiekami daudz cilvēku Latvijā, kas viņu uzskata par viedokļa līderi. Pīlēns saka: “Mēs paši esam daudz ko salaiduši grīstē, ieviešot neefektīvu mežapstrādes un lauksaimniecības sistēmu.” (“Ja šobrīd mēs esam radījuši neefektīvu lauksaimniecības un mežapstrādes modeli, kur liela daļa jau sāk piederēt skandināviem, paši vien esam vainīgi, piespēlējot vēsturiskās taisnības dominanti.” Sestdiena, 4.-10.janvāris, 2019., 11. lpp.)

Pēc būtības pragmatiski domājošs cilvēks noķerts “uz emocijām”. Proti – jautājumā neiedziļinās, bet “tā varētu būt”… Neviens nav nācis un pateicis – “Tu kļūdies, tā nav!” Viņam pašam nav laika doties pie Roberta Strīpnieka, Ineša Boķa vai Arņa Muižnieka un pajautāt, kā īsti ir… Varbūt mums – nozarei – jāiet pie viņa? Autoritāšu un zinošu viedokļa līderu trūkums ir problēma, kuru neatrisinot, būs grūti vezumu kustināt!

Rīga ir galvaspilsēta, kur daudz kas izskatās citādi. Kā Vidzemes centrā, Kalsnavā, raugās uz problēmām?

Pieļauju, ka ne sabiedrībā vien, bet arī nozares lielajos uzņēmumos, varbūt arī manis vadītajā,– runā – “Zāģē! Daudz zāģē! Visur zāģē! Kādreiz tā nezāģēja – tagad baigi…” Cilvēks nav iedziļinājies faktā, ka mežsaimniecībā daudz kas norit savādāk, aprites procesi ir straujāki – tas lasītājam vai klausītājam nav svarīgi. Laukos informācija dun tāpat: “Zāģē! Zāģē! Zāģē! Kokus ved prom, kokvedēji brauc: zāģē!” Kolīdz runa ir par cilvēka īpašumā atrodošos mežu, sākas cita valoda: “Kā? Nevar zāģēt? Tas ir mans mežs! Ko jūs te – man bērni skolojami, lauksaimniecības ražotne subsidējama, vajag mēslojumu iegādāties!”

Bija gadījums Zemgalē, kas it plaši izskanēja Latvijā. Dobeles novadā atrodas Īles partizānu bunkurs, tā apkārtne ir mežaina. Mežizstrādes procesi tuvāk un tālāk ritēja savu gaitu, bet… Vietējā “zaļā” aktīviste uzskatīja, ka nepieciešams enerģiski protestēt, jo, viņasprāt, mežizstrādes darbi bunkura tuvumā esošajos mežu masīvos nav pieļaujami. Protestos iesaistījās daļa vietējo, plašsaziņas līdzekļi, Saeimas deputāti. Secināja – liela brēka, maza vilna! Stāsta sākums gan meklējams pirms apmēram 10 gadiem, kad pieminētā enerģiskā dabas sardze savā īpašumā atrada ligzdu, izsauca ekspertu – mazais ērglis! Ap ērgļa ligzdu tapa mikroliegums, aktīviste sevi uzskatīja par “zaļumzaļu”… Ērglis ligzdoja, liegums eksistēja. Bet - pēc jau minētajiem protestiem kundzei radās nepieciešamība savā mežā nozāģēt kokus kokmateriāliem, ieplānojot izlases cirti. Atteica! Nekā! Lieguma teritorija. Nu skanēja izteikumi par zaļo teroru un ko vēl ne! Angļiem ir teiciens: “Not in my backyard.” Tātad – jebkādas aktivitātes, ko es atbalstu, var notikt visviet, tikai ne manā īpašumā un man piederošā teritorijā! Liegumi un ierobežojumi jebkādā mērā attiecināmi uz citiem, ne mani! Stāsts nav patīkams, bet tipisks. (Lasīt var: “Vides aizstāvji un deputāti neatrod kopīgu valodu koku ciršanu konfliktā Īles mežā”, 2016. gada 8. februārī; “Muļķīgs tracis ap Īles bunkuru”, 2016. gada 10. februārī un “Nožēloju, ka pieteicu mikroliegumu”, 2016. gada 17. augustā)

Kā sekmējas “Meža pētīšanas stacijai” kā uzņēmumam?

Ekonomiskā ziņā jūtamies labi. Mežsaimnieciskā ziņā tāpat! Ir līdzekļi ieguldījumiem, sakārtojam ceļus, meliorācijas sistēmas. Esam sagatavojušies vairākas meliorācijas sistēmas veidot no jauna, jo kopš 60. gadiem nekas diži jauns būvēts nav, tas būtu interesanti arī no zinātniskā viedokļa.

Meža selekcija arī rit “pareizā virzienā”. Mums zinātne ir saistīta ar praktisko mežsaimniecību, ja tā var teikt: “zinātne sākas no stāda izcirtumā”. Pēdējos gados esam ierīkojuši zinātniskos stādījumus ap 200 ha platībā.

Ko stāda izcirtumos?

Meža koku sugu selekcijas programmas ietvaros atlasa labākos un no labākajiem atkal labākos un tā – kamēr pienāk laiks, kad no siltumnīcām stādi "jādabū ārā" un notiek tā sauktā pēcnācēju pārbaude. Mūsu selekcijas guru Arnis Gailis zinās precīzāk, bet vismaz 15 gadus skatāmies, kurš klons dabā jūtas vislabāk. Nav tā, ka – laboratorijā viss ir lieliski un dabiskos apstākļos tāpat. Tā nav kļūda, tas ir pētījuma negatīvs rezultāts. Priede, egle, bērzs – mūsu darba pamatā, arī apse un melnalksnis, vēl ir tā sauktā adaptīvā mežsaimniecība, kur nodarbojamies ar lapegli, dižskābardi, sarkano un parasto ozolu un liepu, lai vērtētu mežsaimniecības iespējas klimata pārmaiņu kontekstā. Mēs esam servisa organizācija, kas nodrošina mežzinātnei un zinātniekiem visu nepieciešamo hipotēžu pārbaudei praksē. Tēlaini izsakoties, zinātniskās izpētes meži ir lielākā laboratorija Latvijā!

Ja salīdzina, esam vai jūtamies kā kāpuri, kūņojamies, jo vēlamies būt taureņi. Savā laikā pieņēma politisku lēmumu, ka “Meža pētīšanas stacija” atradīsies Valsts meža dienesta (VMD) paspārnē, tobrīd pamatoti uzskatot: tā būs visdrošāk. 2014. gadā sekoja cits politisks lēmums: saprotot, ka strauji attīstīties tikai valsts tiešās pārvaldes institūcijas paspārnē nav iespējams, nodibināja publisko aģentūru, ko pārvalda LLU, “Silava” un Zemkopības ministrija Meža departamenta personā. Kāpēc to stāstu? VMD laikos budžeta tabulā atradās (tika ierakstīts) skaitlis, no kura nenovirzīties ne pa labi, ne kreisi. Cik ir, tik ir! Darīt vari tikai noteiktas lietas. Papildus mūsu statuss “kropļoja” meža dienesta budžetu, jo, kad VMD ģenerāldirektors gāja uz Saeimu prasīt papildus līdzekļus, Saeimā atrada: “Rau, jums ir vēl divi miljoni, optimizējiet tos!”

Laiks, kad varēja gausties - “grūti ir visiem” - pagājis. Laiks arī Meža pētīšanas stacijai veidoties par taureni, kā minēju iepriekš. Mēģinām radīt mūsdienīgu kvalitātes vadības sistēmu, kur ikviens varētu atnākt un apskatīties, ko un kā mēs darām, kā strādājam, sākot ar studentiem un beidzot ar interesentiem. Publiskai aģentūrai, kāds ir mūsu statuss, nav ko slēpt! Darbības modelis vairāk vērsts praktiskās mežsaimniecības virzienā, pēc modeļa tuvinoties privātajam sektoram. Mums par mežu attiecīgajā teritorijā atbild viens cilvēks, nevis gan plānotājs, gan apsekotājs, gan mežkopis, jo apjoms nav tik milzīgs. Cilvēks, kas mežā strādā, par to zina visu. Ja students iepazīstas ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” darbu un struktūru, tas ir lieliski, bet ar zināšanām par LVM vien var rasties nepilnīgs priekšstats, kā norit mežsaimniecība mazākos uzņēmumos un privātajos mežos.

Cik lieli ir valsts zinātniskās izpētes mežu īpašumi?

28000 ha! Tie sadalīti septiņos mežu novados, kas “klāj” gandrīz visas valstī esošās ģeogrāfiskās un klimatiskās zonas. Mežolē pie Smiltenes, Taurenē, Kalsnavā, Talsu paugurainē, kur aug arī svešzemju sugas, Jelgavā, Aucē un Rucavā.

Talsu paugurainē ir izveidota ap 6 km gara taka, bet mēs vēl nezinām, ko tur stāstīt. Gribas, lai būtu izglītojoši, nevis vienkārši tūrisma pastaigām! Vēlamies būt izglītību, zinātni un praktisko mežsaimniecību vienojoši, bet demonstrēšanas procesi diemžēl ir bērna autiņos. Mums ļoti gribas pastāstīt un parādīt, ko mēs darām un kas tiek pētīts – “te ir pareizi izkopta jaunaudze, te norit tas, te ir septiņgadīgas priedes un tamlīdzīgi”. Ceram, ka zinātnieki radīs iespēju ar mūsu palīdzību stāstīt par savu darbu. Ticam, ka drīzumā tas veiksmīgi izdosies!

14.02.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri

Ruperts fon Kokenhūzens
Šī pārzaļā aktīviste Anita Biseniece maļ un maļ un maļ...kā pašai neapnīk tik neko citu neredzoša, vienmuļa un melīga malšana....:)))
Anita Biseniece
Atbilde burbuļmuldai. Esmu ļoti godīgs cilvēks, protu atzīt arī savas kļūdas. Īles gadījumā mani šokēja( parasti nelietoju tik skaļas frāzes) ne tik daudz tāda vai citāda mežkopības prakse, cik negodīgums no atbilstošo darbinieku puses. Pat terors, var teikt. Par to, cik var ticēt preses rakstiem par šo jautājumu, viens piemērs no šiem notikumiem. NA uz mežu bija atsūtījuši lielāko mežu speciālisti viņu vidū Rībenes kundzi. Viņa atbrauca ar LVM busiņu, izkāpa no tā pie bunkura, ar mums, vietējiem, vispār pat nesasveicinājās, bet uzreiz sniedza interviju presei, ka bunkurs stāv savā vietā un viss kārtībā. Lai gan runa bija vispār ne par bunkuru, kuru arī viņa nebija vēl ieraudzījusi. Un LVM valdes loceklis Bumbiera kungs atļāvās iesniegt administratīvo prasību pret mani. Tiesa pieņēma lēmumu, ka attiecīgais punkts no manas puses NAV pārkāpts, taču jau trūs gadi pagājuši, bet Bumbiera kungs pat nav man mutiski atvainojies, nerunājot par kādu publisku paziņojumu. Netīri un nesmuki tas viss ir, un ja raksta autoram ir vēlme uzzināt, kā viss bija patiesībā, nevis preses pēk, pēk, pīlēs, tad gaidu ciemos.
Burbuļmulda
Izmantojot brīvdienu un iepazīstoties ar intervijā minētajiem rakstiem, top skaidrs virsraksts un doma. Tai nav sakara ar zaļo vai pelēko aktīvistu personībām vai uzskatiem, bet “Aizstāvēt (darīt, runāt, ierobežot, sodīt…) jebko, kas neattiecas uz mani – aizstāvētāju (…)” Pirms dažiem gadiem Krievijā veiktā aptaujā ļaudis augstu vērtējuši Staļinu un viņa laikos sasniegto. Aptaujas vērtētāji bilda, ka tie, kas vēlas Staļinlaikus-2, nez kālab uzskata, ka tie (šo laiku notikumi) skars tos, kas “pelnījuši”. Viņus – nē! Kaimiņus, draugus, citu uzskatu paudējus Staļins noliks pie vietas, bet mani – nē! Par to ir šī intervija un par to ir jārunā skaļāk, mēģinot izprast vietējo aizliedzēju un ierobežotāju aktivitāšu iemeslus! Viņi taču arī nevēlas, lai kaut kādi ierobežojumi skartu viņus pašus! Citus – noteikti!
Anita Biseniece
Esmu šajā sacepumā minētā persona. Iesaku autoram cītīgi palasīt pašam savu tekstu, īpaši to daļu "jautājumā neiedziļinās, bet tā varētu būt." Abet kā naglai uz galvas!!!!! Atgādinu, ka Īles rekreācijas mežu masīvā LVM rupji pārkāpa pašu uzrakstītos noteikumus, ka šo masīvu drīkst apsaimniekot tikai ar izlases cirtēm, ieplānojot tur 50 ha!!! kailciršu. Bet ar mazo ērgli viss kārtībā. Viņš dzīvo turpat, un vienīgie, kas par viņu ir ļoooti satraukušies, ir atkal LVM darbinieki, jo mikrolieguma buferzona viņus milzīgi kaitina....,

Pievienot komentāru