Intervija ar Raimondu Cipi, “Dižozols Investments" valdes priekšsēdētāju

Runājot par resursu – proti – koksnes resursu tirgu, Baltijas tirgus ir interesants ar t.s. “spot” cenām, kas faktiski nozīmē koksnes cenas atkarību vai pakļautību dažādām ietekmēm un dažādām svārstībām. Ilgtermiņa saistību ražotājiem un meža īpašniekiem nav, kālab – ja pieprasījums pēc noteikta koksnes sortimenta pieaug, šim sortimentam cena kāpj. 2018. gada beigās pieredzējām visu laiku augstāko cenu visiem sortimentiem, ko (cenas lielumu) būtiski ietekmēja papīrmalkas pircēji Skandināvijā. Pieprasījumam krītoties, krītas arī cena, savukārt, meža īpašnieki, kam pieder audzes izstrādes vecumā, sāk domāt – vai cirst tagad, vai nogaidīt. Veidojas notikumu ķēde, kā rezultātā “notika” (piedzīvojām) 2019. gada maijs, kad dažam labam sortimentam cena kritās pat par 50%. Līdz ar to uzskatu, ka nosacītos krīzes apstākļos dzīvojām kopš pērnā gada maija.

2020. gada pavasaris un Covid19. Protams, skaidrības nekādas, ražotāji neko konkrētu apgalvot vai prognozēt nevarēja, piegādes ķēdes apstājās. Lieli starptautiski uzņēmumi ar lielu pieredzi arī nespēja prognozēt, jo: ko plānosi vai paredzēsi, ja preci no Latvijas nevar nogādāt, piemēram, uz Austriju. Šī gada marts, aprīlis un maijs ietekmēja daudz ko, cenas kritās, bet maija beigās gan mēs, gan citi sākām saprast, kā un ko darīt, kā ar situāciju tikt galā. Tobrīd, ja tā var sacīt, sākās pragmatiskāka domāšana un darbošanās. Patlaban mums būtu jāgaida rudens: periods, kad papīrmalku un kurināmo šķeldu iepērk vairāk… Septembris ir tuvojies un atnācis ar cerīgām vēsmām. “Dižozols” realizētās koksnes apjomā vismaz patlaban neatpaliek no iepriekšējā gada, pateicoties darbam ar jauniem klientiem un jauniem piegādātājiem. Skatoties reāli un optimistiski, skaidrs, ka nozarē visiem apgrozījuma kritums ir jūtams, un tas ietekmē situāciju tirgū.

“Dižozolā” jau trešo gadu turpinām attīstības ceļu, esam pietiekami ieguldījuši tehnoloģijās (digitalizācijā). Pirms trim gadiem varējām realizēt 10 000 m3 mēnesī; tam bija nepieciešami četri darbinieki, kas tiktu galā ar visu birokrātisko lietvedības daļu. Šodien šie paši četri kolēģi tiek galā ar 70 000 m3 “nepieciešamo” lietvedības un dokumentu apjomu.

Kā privātā uzņēmumā raugās uz pēdējā laikā smalkās un “pareizās” sarunās vēlamo un zināmu “sabiedrisku nozīmību” iemantojušo vārdu savienojumu “zaļais kurss” vai “zaļais darījums”?

Sarežģīts temats. Tā kā mēs esam nozares sastāvdaļa, un mūsu saimnieciskā darbība ir tieši saistīta ar mežu, bija, ir un noteikti tiks daudz runāts un diskutēts par to, cik daudz dabas saudzēšanas sloga vai misijas uzlikt vai uzdot valsts sektoram un cik daudz – privātajam. Manuprāt, tie ir valsts aktīvi, kas faktiski atrodas valsts bilancē, un valstij būtu “jāvelk lielākais vezums”. Ja mēs, privātie īpašnieki, to darām visas sabiedrības labā, tas attiecīgi jākompensē. No pašu pieredzes redzam: saņemam oficiālo uzaicinājumu piedalīties kartēšanā, ne vienmēr esam līdzās un varam piedalīties, bet mūsu platībās atrod gan biotopus, gan dzīvotnes, gan putnu ligzdas. No privāta uzņēmuma viedokļa un kā sabiedrības pārstāvjiem mums nav iebildumu pret dabas sargāšanu, bet… meža nozares uzņēmumi iegādājas mežu, vai iegādājas ciršanas atļaujas, vai citādāk sadarbojas ar meža īpašniekiem. Ir darījums, ir ieguldījums, bet gadās nelabvēļi, kas faktu par esošu vai varbūtēju biotopu slēpj. Ko darīt? Valsts meža dienesta datu bāzēs attiecīgā informācija nonāk ar zināmu laika nobīdi. Ja esi ieguldījis naudu, tev ir konkrēts plāns, bet tu saņem “čiku”: plāni nerealizējas, finansiāli – arī nekā. Tas nav godīgi!

“Zaļā kursa” fonu medijos komentēt negribu, jo viedokļi ir krasi atšķirīgi un ne visos dominē fakti, daudzviet lasām un dzirdam emocijas, ko no malas var labi redzēt.

Par kompensācijām vai finansēm runājot: Rīgas Domes vēlēšanu kampaņā skanēja it labi plāni un labas idejas, bet ļoti maz tika runāts par to, kā labajām idejām nopelnīt naudu. Jo – patīk vai nē, bet tā būs vajadzīga!

Kā samaksāt par labām idejām – droši vien būtu jāskatās ne tikai Latvijas, bet plašākā kontekstā. Mēs esam Eiropas daļa. Ja skatāmies Dāniju vai Nīderlandi (ES dalībvalstis), mežu tur faktiski nav, varbūt daži parki, dabas parki vai viens, otrs plantāciju mežs. Tur nav Latvijas 53% meža! Eiropas “zaļais kurss” ir sākts un skaidrs, ka Vācijā vai Francijā neviens neapmežos lauksaimniecības zemes. Šais valstīs lauksaimniecība ir nozare, kas spēj aizstāvēties un to dara it skarbiem līdzekļiem. “Zaļā kursa” sardzes slogs tiek mums.

Jautājums nav par “zaļumu”, bet: ja pārējās ES valstis mums dod vai aicina uzņemties šo pienākumu, un ir zināms, ka Eiropa maksā platībmaksājumus lauksaimniekiem, kāpēc tādus nemaksāt arī meža īpašniekiem, kas piekrīt un samierinās, ka viņu mežā atrodas aizsargājamā teritorija?

Mēs uz mežu skatāmies kā uz ieguldījumu. Mežs aug nepārtraukti, neatkarīgi no ekonomikas, no vīrusiem, no politikas, no “kursiem”. Mežs ik gadu pieaug, ieguldījums mežā ir izdevīgs, bet ierobežojumi un liegumi meža vērtību samazina. Ja samazina, tas būtu jākompensē.

Cik loģiska ir teritoriālu procentu noteikšana dabas aizsardzībai? Ja mēs kaut kam nosakām obligāto procentu kādā laika periodā, vienā brīdī trauks būs pilns un radīsies pārsātinājums. Cik saprātīgi ir “sargāt procentus”, nevis to, ko patiesi un ikvienam saprotami jāsargā?

Piekrītu, bet manis minētās kompensācijas situāciju var atrisināt! Piemēram, ja man ir 50 ha meža un es zinu, ka vienu reizi dzīves laikā es no šī meža iegūšu, teiksim, 200 tk eiro, ir iespējams aplēst un izlīdzināti saņemt šo summu 50 gadu ilgā posmā. Starp citu, par Natura2000 teritorijām kompensācijas tiek maksātas. Saprotu, ka manis minētajā plānā iegūsim lielus skaitļus un lielas summas, kas būtu maksājamas, bet…

Eiropas Savienībā ir dalībvalstis, kas ātrāk tikušas galā ar II Pasaules kara sekām, ātrāk urbanizējušās, attīstījušas lauksaimniecību un… attapušās, ka daba tomēr jāaizsargā. Un šīm valstīm tas šķiet pārlieku sarežģīti. Un… ir dažas “jaunās” ES dalībvalstis, kur šī daba joprojām ir un palikusi, lielākoties, neskarta.

Vienojamies! Iegūtu visi! Celtos meža īpašumu vērtība, meža īpašnieks rūpīgāk un izsvērtāk domātu, ko ar īpašumu darīt. Kā jau minēju, kompensāciju mehānismi Latvijā jau darbojas, tikai tos vajag attīstīt.

Vai kompensācijas ko dos Latvijas ekonomikai? Mežs augs, īpašnieks saņems naudu, darbība (ekonomiskā aktivitāte) tomēr nenotiks…

Nauda nonāks īpašnieka kabatā, viņš ar to varēs rīkoties: vai tā taps ieguldīta īpašumā, vai tērēta, ir cits jautājums, bet tepat Latvijas apritē jau paliks.

Vai ir dzirdēts, ka mūsu darbam Eiropas institūcijās deleģētās amatpersonas šo jautājumu risinātu vai pārrunātu? Cik zināms, kompensāciju darba grupa izveidota šepat un par jautājumiem runā tikai valsts iekšienē.

Neesmu tēmas pārzinātājs, bet zinu, ka no Eiropas Savienības nāk uzstādījumi vai mērķi, bet bez kompensāciju mehānisma piedāvājuma. Iekšēji Latvijā sarunas notiek. Starp citu, mums ir gana klientu, meža īpašnieku, kas ar esošo situāciju nav mierā. Piemēram, zemnieki, kam dažādu dabas apstākļu dēļ pēdējie gadi kādā Latvijas reģionā nav bijuši tie labākie. Mežs viņiem allaž bijis “glābšanas riņķis nebaltai dienai”. Pienāk brīdis, kad saproti: jāķeras mežam klāt, dodies uz VMD un konstatē, ka viss, ko nebaltām dienām esi plānojis un taupījis, tagad ir vējā, tu tam klāt ķerties nedrīksti. Tas ir stāsts (pareizāk – stāsti) no dzīves. Domāju, ka valstsvīriem, kas pārzina un ir atbildīgi par zemkopību, šis jautājums būtu jāaktualizē un jāvirza Eiropas līmenī. Jo ātrāk, jo labāk! Ja diskutējam par Covid19 krīzes novēršanas fondu sadali, varam diskutēt arī par citiem jautājumiem. “Zaļais kurss” ir uzņemts, domāšana iekustināta, ideja ir jāprecizē un jāpārdod kolēģiem Eiropā – manuprāt – tas ir tikai rīcības jautājums. Jārīkojas!

Pirms vairāk nekā gada, runājot ar “Dižozola” pārstāvjiem, tika pieminēti pierobežas meži, kas ne vienmēr tiek labi pieskatīti un apsaimniekoti.

Ļoti daudzšķautņains jautājums! Meža īpašnieki, pēc paša pieredzes spriežot, rindojami vairākās kategorijās. Jāskatās vēsture, kā mūsu senči pie zemes īpašumiem tikuši. Īpašumu struktūra pie mums ir samērā sadrumstalota. Pēdējos divdesmit gados daļa meža platību soli pa solim “konsolidējušās” lielo fondu vai lielo meža apsaimniekotāju rokās (pārziņā). Tie, kas mežsaimniecību saprot, dara un iegulda, jo lielākas platības, jo vairāk uzmanības pievērš. Ja platības ir mazākas, īpašnieks ne vienmēr saimniekošanai veltī vajadzīgo uzmanību, varbūt viņam trūkst zināšanu vai izpratnes. Šāds īpašnieks neplāno notikumus tuvākajiem 50 gadiem. Piemēram, ja īpašumā ir 1,5 ha meža, nez vai tajos ieguldīs lielu darbu; faktiski gaidīs, kad mežs izaugs un to izstrādās. Vai pēc tam mežs tiks atjaunots un kā tiks, ir cits jautājums. Kopš meža atjaunošanai ir pieejama Eiropas fondu nauda, īpašnieki aktīvāk pievērsušies meža stādīšanai. Starp citu, jau gadus trīs pavasaros redzam problēmu: tuvojoties stādīšanas laikam labus stādus dabūt ir ļoti grūti vai neiespējami.

Kas ir skumjāk – Latvijā nav izveidota sistēma, lai mežus apgūtu vietējais kapitāls. Labi, ka puse mežu pieder valstij.

Sabiedrības zināšanas par mežiem. Jo tālāk no nozares, ja tajā nestrādā draugi vai paziņas, izpratne par mežu ir savāda…

Salīdzinājumam: pirms visiem Covid19 ierobežojumiem pabiju Somijā. Somu organizācija, kas analoga Latvijas Kokrūpniecības federācijai, svinēja 75 gadu jubileju. Konferencē par godu šai gadskārtai runāja: kā pozicionēt koku un koksni. Runājot par klimata mainību, koks ir pirmais glābējs! Maksimāli un pareizi izmantojot koku, ieguvumi ir milzīgi. Somi pie tā ļoti cītīgi un rūpīgi strādā, daudz strādā, skaidri formulējot ieguvumus no nozares. Pretēji mums, kas spējam runāt visai saraustīti. Piemēram, nesen izskanējušajā diskusijā par kurināmo koksni (malku), aizmirsa faktu, ka tā ir viena un tā paša tipa oglekļa aprite; malka nav no kaut kurienes atrasts, izrakts vai paņemts ogleklis, bet šo pašu koku no atmosfēras uzkrātais. Somi visu ir labi “iepakojuši”, mērķtiecīgi darbojas attiecīgā virzienā, un Somijā nav nostājas, ka kokrūpniecība un mežsaimniecība būtu slikta! Somi saprot, ka tā ir viena no galvenajām eksporta nozarēm, kas balsta un veicina valsts labklājību. Arī pie mums tā ir eksportspējīgākā nozare! Ja runājam par līdzsvaru (zaļais un saimnieciskais): ja ir nepieciešamas t.s. zaļās platības, sakārtojam sistēmu, lai tie, kas par tām ir parūpējušies, nepaliktu gluži bešā!

Latvijā nedrīkst aizmirst: ja ES mums ko prasa, ja ir noteiktas prasības, tās nešaubīgi jākompensē!

Tātad Eiropā ļoti daudz kas ir zudis un… Latvija saglabā gan sev, gan Eiropai.

Ja Eiropā kompensāciju mehānismi pastāv un darbojas, tiem jābūt līdzvērtīgiem. Tie nevar būt “nekas” vai salīdzinoši smieklīgi.

Nu jau nereti izskan doma, ka mežs vai zeme “jau nevar piederēt kādam”, tam būtu jāpieder visiem.

Ceru, komunisms pie mums neatgriezīsies! Līdzīgu uzskatu paudējiem jāatbild: ko viņi sagaida no zemnieka, kura rudzu laukā kāds būs izdomājis sarīkot sapulci. Zemnieks atnāks un sapulcējušos patrieks. Privātīpašums ir neatņemama demokrātiskas valsts daļa. Ja valsts, neko neliekot pretī, sāk iejaukties un apgrūtināt to, kā tu vari vai vēlies savu īpašumu izmantot, vai kā tu vari gūt kādu labumu no tā, tas ir absurds!