“Viena miljona kubikmetru lielas izmaiņas koksnes resursu ieguvē Latvijas valstij pienes vai atņem 126,2 milj. eiro bruto pievienotās vērtības, 2300 darba vietu un 32,6 milj. eiro,” rāda auditorkompānijas KPMG veiktais meža un ar to saistīto nozaru sociālekonomiskās ietekmes izvērtējums.

KPMG rekomendē veikt mežsaimniecības regulējuma pilnveidošanu, īstenojot meža platību funkcionālo stratifikāciju, ātrāku mežaudžu apritīgumu, augstāku mežaudžu produktivitāti, kā arī tālākas pārstrādes produktu izstrādes veicināšanu, sniedzot valsts atbalstu koksnes ķīmijas un koka būvniecības produktu pētniecībai, kā arī potenciālo investoru piesaisti jaunu un inovatīvu produktu ražošanai. Aptaujātie nozares uzņēmēji pozitīvi vērtē auditorkompānijas veikto pētījumu, uzsverot, ka visu līmeņu lēmumu gatavotājiem un vēl jo vairāk – pieņēmējiem tas ne tikai jāizlasa, bet tam jākļūst par atskaites punktu, gatavojot un pieņemot ikvienu lēmumu, kurš tieši vai netieši skar meža nozari un ar to saistītās sfēras, darba vietas, samaksātos nodokļus.

“Nozarei ir salīdzinoši trauksmains laiks, ko rada ne tikai ģeopolitiskie notikumi, bet arī spēja izpildīt gan ES direktīvu un regulu uzstādījumus, kā arī ES Zaļo kursu, kas ir apjomīga stratēģija, kuras vadīšanai un risināšanai ir un arī būs nepieciešami valsts līmeņa lēmumi, kas nebūt nebūs vienkārši, jo visas Latvijas sabiedrības visas vajadzības apmierināt nebūs iespējams, būs jāmeklē saprātīgi kompromisi,” pētījuma nepieciešamību skaidro AS “Latvijas valsts meži” (LVM) stratēģiskās attīstības vadītājs Andris Balodis. Proti, šādos apstākļos visu līmeņu lēmumu pieņēmējiem būs nepieciešama datos balstīta zinātniski pamatota analīze, kāda ir katra iespējamā lēmuma ietekme (sekas) uz nodarbinātību, nodokļu ieņēmumiem, arī IKP.

Ietekme uz IKP – 8,9%

“Meža nozare ir būtiska Latvijas tautsaimniecības nozare ne tāpēc, ka tā domā nozarē strādājošie, pamatojot ar to, ka meži klāj 54% Latvijas teritorijas un mums ir vairāk nekā 100 000 privātmežu īpašnieku, bet arī tāpēc, ka tā gan tieši, gan netieši rada IKP 3,6 miljardu eiro jeb 8,9% apjomā, 2024. gadā nodarbināja 74,36 tūkst. cilvēku un nodokļos samaksāja 1,162 miljardus eiro,” KPMG izvērtējuma nozīmību vērtē A. Balodis. Viņš uzsver, ka auditorkompānijas kompleksais skatījums, kas līdz šim nav bijis par meža nozares tiešo un netiešo ietekmi uz IKP, nodarbinātību un samaksātajiem nodokļiem, dod pavisam citu skatījumu uz nozari un tās nozīmību Latvijas tautsaimniecībā.

KPMG secina, ka mežsaimniecība un kokrūpniecība summāri 2024. gadā radīja 5,4% no Latvijas kopējā IKP, taču, pieskaitot saistītās apkalpojošās nozares, iegūstam jau 6,2% no IKP, kam vēl pieliekot netiešo nozaru devumu, tas jau sasniedz 8,9%. A. Balodis norāda, ka pēc līdzīgas metodikas ir novērtēta arī nodokļu nomaksa, kur pati nozare kopumā 2024. gadā samaksājusi 552,75 milj. eiro tiešajos nodokļos, netiešajos nodokļos 504,45 milj. eiro un saistītajos nodokļos 104,91 milj. eiro, kas kopumā ir ģenerējis 1,162 miljardus eiro.

“Par katru vienu eiro tiešajos nodokļos tiek papildus pievienots 1,1 eiro netiešajos un saistītajos nodokļos. Pamatā tie ir darbaspēka nodokļi,” jautāts, kā pārsvarā uz eksportu strādājoša nozare kopā ar saistītajām sfērām spējusi nodokļos samaksāt 1,162 miljardus eiro, atbild A. Balodis. Viņš uzsver, ka meža nozare 2024. gadā nodarbināja 38,89 tūkst. strādājošo, tai pakalpojumus sniedzošajās nozarēs tika nodarbināti vēl 24,47 tūkst. strādājošo un 10 tūkst. - saistītajās nozarēs.

“Meža nozare ir lielākais darba devējs no valstī strādājošajām ražojošajām sfērām, turklāt nozares darba vietas ir reģionos, kas ir ļoti būtiski,” tā A. Balodis, uzsverot, ja meža nozarē kļūst mazāk darba vietu, tas atsaucas arī uz to nozaru, kuras sniedz dažādus pakalpojumus, nodarbināto skaitu.

Četri scenāriji

“Jaunaudzēs, kuras šodien stādām un kopjam, koksnes resursu ieguve notiks pēc vairākām desmitgadēm, tāpēc lēmumiem, kurus pieņems, ir jābūt ļoti izsvērtiem, kompleksiem risinājumiem, kuri sabalansē visus faktorus, kas ietekmēs ne tikai dabas un bioloģiskās daudzveidības jautājumus, bet vēl jo vairāk nodarbinātību un līdz ar to arī apdzīvotību reģionos un samaksāto nodokļu apmēru,” skaidro A. Balodis. Tā kā koksnes resursu pieejamība ir būtiskākais nosacījums meža nozares darbam, KPMG pētījuma ietvaros tika analizēts, kā četri dažādi scenāriji ietekmē ne tikai meža nozares pienesumu, bet arī tai pakalpojumus sniedzošo un saistīto sfēru IKP, nodarbinātību, nodokļu maksājumus.

Četri scenāriji, kuriem par bāzi izvēlēts vairāku gadu vidējais koksnes resursu ieguves apjoms 13,1 milj. m³, samazinājuma scenārijs par 15%, kādi iepriekš ir tikuši novēroti ar 11,1 milj.m³, kritiskā samazinājuma – par 30% – scenārijs ar 9,2 milj. m³ un pieauguma (par 20%) scenārijs ar 15,7 milj. m³. A. Balodis norāda, ka koksnes ieguves apjoma izmaiņas par 15% ir vēsturiski Latvijā pieredzētas un tās nerada strukturālas pārmaiņas, kaut arī ietekmē samaksātos nodokļus, nodarbināto skaitu un IKP, savukārt kritiskā samazinājuma – par 30% – situācijā jau gaidāmas strukturālas pārmaiņas, jo daļa kokrūpnieku to nepārdzīvos (nebūs pieejami koksnes resursi), kas noteikti atsauksies uz valsts kopējo IKP, nodarbinātību un samaksāto nodokļu apmēru. KPMG izvērtējums liecina, ka mežizstrādes apjoma izmaiņas scenārijos būtiski ietekmē darba vietas, proti, bāzes scenārijā tie būtu 67,58 tūkstoši, samazinājuma (par 15%) – 63 tūkstoši, kritiskā samazinājuma (par 30%) – 42,28 tūkstoši un pieauguma (par 20%) – 73,54 tūkstoši, atbilstoši nodokļu ieņēmumi bāzes scenārijā aprēķināti 1,035 miljardi eiro, samazinājuma (par 15%) – teju 950 milj. eiro, kritiskā samazinājuma (par 30%) – 628,21 milj. eiro un pieauguma (par 20%) – 1,149 miljardi eiro. Secināts, ka 30% mežizstrādes apjomu samazināšanas gadījumā valsts ik gadu zaudētu 406,9 milj. eiro, 25 600 darba vietu un 1,22 miljardus eiro IKP salīdzinājumā ar bāzes scenāriju. Savukārt no mežizstrādes apjomu palielināšanās par 20% valsts ik gadu iegūtu papildu 6100 darba vietu, papildu 113,55 milj. eiro nodokļos salīdzinājumā ar bāzes scenāriju, meža nozares kopējā bruto pievienotā vērtība Latvijā būtu 3561,4 milj. eiro, kas ir 8,8% no valsts IKP.

Ieguves sarukuma riski

“Koksnes resursu ieguves samazinājuma procenti (apjomi par 2 un 4 milj. m³) nav vienkārši pieņēmumi, bet gan balstīti konkrētos potenciālās ietekmes faktoros – neizsvērtu ES Zaļā kursa īstenošanu, tostarp bioloģiskās daudzveidības stratēģijas realizāciju, dabas atjaunošanas nacionālā plāna izstrādi, kur atbildīgajām iestādēm un daļai politiķu ir ļoti vienkāršots redzējums, kā ātri īstenot siltumnīcu gāzu emisiju samazināšanu Latvijā, samazinot koksnes resursu ieguves apjomu valstī, tā saglabājot vai pat palielinot pieprasījumu pēc fosilajiem materiāliem,” skaidro A.Balodis. Viņš atzīst, ka koksnes resursu ieguves apjomu samazināšana uzlabos siltumnīcu gāzu emisiju bilanci Latvijai, tas būs īslaicīgi, jo lielāko šo gāzu piesaisti veic tieši jaunās, vidēja vecuma un briestaudzes, ne vecās mežaudzes, kuras samazina un pat pilnībā pārtrauc oglekļa piesaisti un skābekļa ražošanu.

“Jāskatās no citas puses – kā Latvijā varam palielināt CO₂ piesaisti, kas nozīmē vairāk jaunu mežu, tostarp intensificējot meža audzēšanu, ražot koksnes produktus ar ilglaicīgu (30, 50 un vairāk gadu) pielietojumu, kuros tiek noglabāts piesaistītais ogleklis,” uz jautājumu, kā risināt siltumnīcu gāzu emisiju problēmu Latvijā, atbild A. Balodis. Viņš atzīst, ka ir karstas diskusijas par bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, jo ES lēmusi par 30% (10% stingrā aizsardzībā, 20% multifunkcionālai izmantošanai) sauszemes un jūras teritoriju aizsardzību, kur katra valsts jau izstrādā savai situācijai atbilstošu zemes izmantošanas dalījumu.

“Mērķis teritorijas dalījumam – 30% aizsardzībai un 70% produktīvai zinātniskai saimnieciskai izmantošanai – ir noteikts kopumā visai ES, nevis katrai dalībvalstij atsevišķi, taču Latvijas pārvaldes institūciju izpratnē šis uzstādījums ir izpildāms vienīgi ar Natura 2000 teritoriju paplašināšanu, aizsargājamās teritorijās iekļaujot arvien vairāk meža zemju, kas nozīmē šīs zemes izņemšanu no saimnieciskās aprites, bet zeme mežsaimniecībā ir ražošanas pamatlīdzeklis, kas ražo produkciju – pamatā koksni, kuru pēc tam patērē kokrūpniecība,” skaidro A. Balodis. Viņš norāda, ka zemes izmantošanas mērķa maiņa ietekmē mežsaimniecību, jo, samazinoties platībai, kurā var tikt veikta koksnes resursu ieguve, potenciāli tiek samazināts arī tās ieguves apjoms, kam ir ietekme uz nodarbinātību laukos, samaksātajiem nodokļiem un IKP. Tāpēc vērā ņemams ir pētnieku priekšlikums par ES zemes izmantošanas lēmuma 10-20-70 pārnesi uz meža teritoriju, to nostiprinot normatīvā regulējumā. Tāds risinājums noņemtu neskaidrību un nenoteiktību, nevajadzīgu resursu tērēšanu un radītu ilgtspējīgu pamatu Latvijas dabas daudzveidības un tautsaimniecības sabalansētai attīstībai.

“Ir gan, jo nacionālā dabas atjaunošanas plāna projektā plānotie pasākumi potenciāli var iekļaut tuvu 300 000 ha meža zemes, kurām būtu dažāda veida saimnieciskās darbības ierobežojumi, kas atkal ietekmēs koksnes resursu pieejamību. Plāns būtu ar milzīgu ietekmi uz tautsaimniecību, un arī šajā gadījumā netiek plānots veikt sociālekonomisko novērtējumu,” uz jautājumu par pašlaik nezināmiem riskiem, kas nākotnē varētu ietekmēt koksnes pieejamību, atbild A. Balodis.

Valsts mežos pat līdz 50%

“Pašlaik LVM koksnes ieguves apjoms ir 6,8 milj. m³ gadā. Īstenojot pasākumus, kas tiek apspriesti dažādu stratēģiju projektu priekšlikumos, tas var samazināties līdz pat 3,3 milj. m³, kas ir ļoti būtisks ražošanas apjomu samazinājums, kas ne tikai samazinās koksnes resursu pieejamību, bet arī negatīvi ietekmēs kokrūpnieku darbību, nodarbinātību reģionos, samaksātos nodokļus, un arī valstij kā īpašniekam LVM maksās ievērojami mazākas summas nekā, piemēram, par 2025. gadu, kad budžetā tika ieskaitīti 261,9 milj. eiro, bez tam papildus tas atstās arī negatīvu ietekmi uz dabas daudzveidību un ES noteikto klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu,” uz jautājumu, ko tas nozīmētu LVM, atbild A. Balodis. Viņš atgādina, ka LVM apsaimniekojamās zemēs ir identificēti ES nozīmes biotopi 334 tūkst. ha apjomā, t.sk. meža biotopi 228 tūkst. ha, no kuriem īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) veido (Natura 2000 tīkls) 80 tūkst. ha.

“Atbalstot ES nozīmes biotopu aizsardzību, LVM ir sagatavojuši ĪADT (Natura 2000) projektus, nosakot brīvprātīgu aizsardzību vēl 47 tūkst. ha apmērā. Apzinoties, ka meža ekosistēma ir mainīga, LVM tiek attīstīts dinamiskās dabas aizsardzības modelis, kas paredz dabas vērtību aizsardzību, neveidojot formālas dabas aizsardzības teritorijas un izmantojot dabai tuvākas meža apsaimniekošanas pieeju. Teritorijas ielikšana iežogojumā ir novecojusi dabas aizsardzības pieeja. Šodien mežsaimnieku rīcībā ir daudzas zinātnē pamatotas pieejas un metodes, kā var saglabāt un vairot dabas daudzveidību, vienlaicīgi veicot saimniecisko darbību. Ir svarīgi veikt atbilstošu ES nozīmes biotopu aizsardzību, taču mums arī ir jāapzinās, ka tādējādi samazināsies pieejamās koksnes ieguves apjoms, jo tie skar pieaugušas audzes, nevis jaunaudzes,” tā A. Balodis.

Papildus vēl šobrīd ir atvērts jautājums par kompensācijām privātajiem mežu īpašniekiem, ja tiek noteikti saimnieciskās darbības aprobežojumi, kur viens no piedāvātajiem kompensāciju risinājumiem ir valsts mežu zemju izmantošana. Šāds risinājums vēl samazinās saimnieciskai darbībai pieejamās meža zemes platības. Viņš atzīst, ka kopējā koksnes resursu ieguves kritiskā (par 30%) samazinājuma scenārijā LVM iegūtās koksnes apjoms samazināsies par 50%, jo tieši valsts mežos ir vislielākais pieaugušo mežu un līdz ar to arī potenciāli aizsargājamo platību daudzums.

65 miljoniem m³ ļauj sapūt

Koksnes resursu ieguves palielināšanas scenārijs balstās uz lielākām tiesībām pašiem meža īpašniekiem lemt, kā viņi atbilstoši faktiskajam stāvoklim saimnieko savos īpašumos. A. Balodis norāda, ka pēdējo 16 gadu laikā atmirušās koksnes apjoms visos mežos palielinājies par 7,7 milj. m³ un kopumā pēc Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava meža resursu monitoringa rezultātiem sasniedzis 64+/-1,3 milj. m³ koksnes jeb 19,77+/-0,37 m³/ha. Spēkā esošo normatīvu prasības meža īpašniekam neļauj rīkoties atbilstoši faktiskajai situācijai dabā. Proti, ja mizgrauzis ir radies, tad vienīgā iespēja, kā saglabāt līdzās esošās audzes, ir ātri nocirst ar šo kaitēkli inficētos kokus – audzes, taču esošais regulējums to ļauj darīt tikai tad, kad dabā ir redzamas nokaltušas egļu audzes.

“Tas ir par vēlu, kā rezultātā pieaug atmirušās koksnes daudzums mežos, turklāt egļu astoņzobu mizgrauzis vislielāko kaitējumu rada tieši audzēm, kuras ir ap 50 gadu vecumu, taču tās nocirst drīkst tikai no 80 gadu vecuma, kaut arī mežsaimnieki ir pierādījuši, ka to, ko (tajās pašās dimensijās) agrāk varēja izaudzēt 80 gados, šodien varam izaudzēt 45–50 gados, kas savukārt nozīmē efektīvāku zemes izmantošanu un lielāku iegūto ražu,” skaidro A. Balodis. Viņš atzīst, ka 25–30 gadu gaidīšanas laikā, līdz egle sasniedz likumā noteikto ciršanas vecumu, to jau ļoti bieži paspēj sabojāt un pat iznīcināt ne tikai kaitēkļi – astoņzobu mizgrauži, bet arī vējš, sausums un pārāk liels mitrums. Tas nenozīmē, ka koksnes atmirums varētu būt nulles līmenī vai tuvu tam, jo 100% visiem vēja nolauztajiem vai nokaltušajiem kokiem pakaļ jau neaizbrauks un tas nav arī nepieciešams.

“Atmirusī koksne noteikti ir nepieciešama dabas daudzveidībai, bet saprātīgi būtu, ja koksnes atmirums būtu lielāks aizsargājamās dabas teritorijās, taču būtiski mazāks saimnieciskajos mežos. Mūsu visas sabiedrības interesēs ir, ka ikgadējais koksnes pieaugums tiek izmantots koksnes produktu ražošanai, nevis pārvēršas atmirušā koksnē,” secina A. Balodis. Viņš skaidro: ja saimnieciskajos mežos to īpašniekiem būtu iespēja pašiem pieņemt saimnieciski izdevīgākos lēmumus, tad nebūtu tik daudz atmirušas koksnes, bet tās daļa būtu nonākusi kokapstrādē un no tās būtu saražoti produkti, kuri ne tikai audzētu kādu uzņēmumu ienākumus, bet arī valsts gūtu lielākus ienākumus no eksporta ieņēmumiem, lielāku IKP, lielākus saņemtos nodokļu maksājumus un vairāk darba vietu reģionos. Viņš arī atzīst, ka mūsu kaimiņi to jau sen ir izdarījuši un tas ir iespējams arī pie mums, atliek tikai veikt izmaiņas vairākos MK noteikumos.

Pierāda nozares svaru. Artūrs Bukonts, Latvijas kokrūpniecības federācijas izpilddirektors

Auditorkompānijas KPMG visaptverošais izvērtējums rāda, ka ikviena darba vieta meža nozarē rada vēl 0,86 darba vietas citās sfērās. Tieši tāpēc jo īpaši rūpīgi ir jālūkojas uz veikto modelēšanu attiecībā uz četriem koksnes resursu ieguves apjomu scenārijiem, kur attiecīgi no tās apmēra būtiski mainās arī darba vietu skaits gan pašā nozarē, gan arī tajās sfērās, kuras sniedz pakalpojumus. Ikviens koksnes kubikmetrs valstij rada gan tiešos, gan arī netiešos ieguvumus ne tikai darba vietu skaitā un samaksāto nodokļu apmērā, bet, kas vēl būtiskāk, reģionu apdzīvotībā, tieši un netieši nodarbinātajiem, nodokļu maksājumiem. Jāņem vērā, ja meža nozarē saruks darba vietas, ir liela varbūtība, ka šie cilvēki meklēs darbu aiz Latvijas robežām. Turklāt mazāka koksnes resursu ieguve nozīmēs šo resursu pārdali par labu lielākajiem nozares spēlētājiem, kas savukārt nozīmēs zemāku konkurenci par šo apaļkoksni un mazākas izvēles iespējas mežu īpašniekiem. Tādējādi mazāka konkurence apaļkoksnes pircēju vidū atsauksies arī tieši uz valsts mežu apsaimniekotāja LVM finansiālās darbības rādītājiem un Valsts kasē samaksāto dividenžu un arī kopējo nodokļu apmēru. Ieteikumi Latvijai veicināt koka būvniecību un koksnes ķīmisko pārstrādi ir loģiski un saprotami, jo bez ķīmiskās pārstrādes pašlaik Latvijas mežos iegūtai papīrmalkai cita pielietojuma nav. Diemžēl līdz šim visi centieni koksnes ķīmiskās pārstrādes jaudas izveidot Latvijā nav vainagojušies ar panākumiem. Būtiski, ka lēmumu pieņēmējiem rekomendēts mežsaimniecību padarīt efektīvāku, produktīvāku, ar ātrāku apriti. Ceru, ka lēmumu gatavotāji un politiskie pieņēmēji pirms lēmumu pieņemšanas rūpīgi iepazīsies ar šajā atzinumā pausto.

Kādu attīstības modeli izvēlamies. Rolands Feldmanis, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs

Latvijai pieder viens no nozīmīgākajiem stratēģiskajiem resursiem – mežs. Taču jautājums vairs nav tikai par to, cik daudz koksnes iegūstam vai cik liels ir LVM ekonomiskais pienesums. Jautājums ir plašāks – kā mēs šo resursu izmantojam un kādu attīstības modeli izvēlamies nākotnei. Loģiskais virziens Latvijai būtu tuvoties Skandināvijas modelim, kur mežu uztver kā integrētu ilgtermiņa vērtību. Tā pamatā ir viens princips – maksimāli izmantot ikgadējo koksnes pieaugumu un visu to novirzīt pārstrādei. Tikai tā iespējams iegūt būtiski augstāku pievienoto vērtību, attīstīt vietējo rūpniecību un radīt vairāk darba vietu. Mūsdienu pasaulē koksne kļūst arvien stratēģiskāks resurss. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, koksne dabiski uzkrāj oglekli – tā ir materiāls, kas palīdz risināt klimata pārmaiņu izaicinājumus. Otrkārt, tā ir atjaunojama: pareizi apsaimniekots mežs nodrošina nepārtrauktu apriti. Treškārt, tā ir cilvēkam tuvs materiāls, un tā izmantošana tikai pieaug. Un visbeidzot – koksne ir izejviela ārkārtīgi plašam produktu klāstam no būvniecības un ķīmijas rūpniecības līdz bioekonomikai un – kā pēdējam aprites posmam – enerģētikai. Skandināvijas pieredze rāda vienkāršu patiesību: panākumu pamatā ir sadarbība. Tur privātie mežu īpašnieki apvienojas kooperatīvos, un tie nodrošina stabilu, prognozējamu koksnes piegādi noteiktā apjomā, kvalitātē un sortimentā. Tāda sistēma ļauj izveidot spēcīgu pārstrādes industriju, kas balstās uz vietējo resursu. Tieši šāds modelis būtu viens no optimāliem arī Latvijai. Vienlaikus jāpaplašina skatījums uz LVM darbu. Uzņēmumu nedrīkst vērtēt tikai pēc ekonomiskās atdeves – dividendēm un nodokļu maksājumiem. Gan LVM, gan privātie mežu īpašnieki sabiedrībai dod daudz vairāk. Mežs nodrošina ekosistēmu pakalpojumus – tas ir vides resurss, ko izmanto visa sabiedrība. Tajā pašā laikā īpašnieks par šo zemi maksā nodokļus un iegulda tās apsaimniekošanā un ilgtermiņa attīstībā. Mežs ir arī nozīmīga mūsu kultūrtelpas daļa – vieta rekreācijai, tradīcijām un izziņai. Tieši šeit īpaši svarīga ir kooperatīvu loma. Meža īpašnieku kooperatīvi ne tikai organizē saimniecisko darbību – tie pilda arī izglītojošu funkciju. Tie palīdz sabiedrībai labāk izprast meža nozīmi, ilgtspējīgu apsaimniekošanu un paša resursa vērtību. Tas padara nozari sabiedrībai tuvāku un veicina līdzsvarotu attīstību. Šādu pieeju vajag mērķtiecīgi stimulēt. Tas nenotiek pats no sevis – jo īpaši apstākļos, kad uz meža nozari vienlaikus iedarbojas ļoti dažādas intereses – no dabas aizsardzības paplašināšanas līdz investoru centieniem iegūt meža zemi un koksni par iespējami zemāku cenu. Tāpēc Latvijai ir skaidri jāizvēlas attīstības virziens. Ja mērķis ir ilgtermiņa labklājība, tad ceļš ir viens – pilnībā izmantot savus dabas resursus, attīstīt pārstrādi uz vietas un stiprināt īpašnieku pozīcijas. Skandināvijas modelis to pierāda: šāds ceļš ne tikai dod lielāku ekonomisko atdevi, bet arī nodrošina sabiedrības un vides interešu līdzsvaru. Latvijas mežs nav tikai resurss.

Nepārvērst par rezervātu. Māris Liopa, Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs

Nevis kāds meža īpašnieks, kokrūpnieks, bet gan auditorkompānija ir pateikusi to, cik nozīmīga Latvijas tautsaimniecībai ir meža nozare – 8,9% no IKP, 1,162 miljardi eiro nodokļu ieņēmumu un teju 75 000 darba vietu. Lēmumu pieņēmējiem KPMG izvērtējumam ir jābūt kā ābecei, jo tieši no politisko lēmumu pieņēmēju darba bija, ir un būs atkarīga Latvijas valsts, šeit dzīvojošo un arī vērtības radošo uzņēmēju rītdiena. Veiktā modelēšana skaidri parāda, kāda ietekme var būt, mainoties koksnes resursu ieguves apjomiem, jo īpaši pašreizējā situācijā, kad valsts budžetam ir grūti ar pieaugošo sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Vai tiešām vienīgais risinājums ir palielināts valsts parāds, kura pieaugošā apkalpošanas izdevumu problēma jau būs jārisina nākamajai vai aiznākamajai valsts politiskajai vadībai? Izskan idejas, ka zeme, meži, purvi varētu kļūt par CO₂ banku lielajām, transnacionālajām kompānijām kā to emisijas kompensējošais elements, nevis ražošanas aktīvs, kur audzēt kokus, kartupeļus, graudus utt. Tā nebūt nav utopija vai drūmas pasaku pasaules zeme, bet gan skarba un biedējoša nākotnes perspektīva. Globāli vērtējot, Latvijas 64 000 kvadrātkilometru, kuros visi procesi notiktu tikai dabiski, nekāds milzīgi liels rezervāts nebūtu. Ja nav saimnieciskās darbības, valstij nav nodokļu ieņēmumu, nebūs, no kā apmaksāt drošības, veselības aprūpes, izglītības pakalpojumus, nebūs naudas pensijām, algām valsts pārvaldē strādājošajiem. Turklāt dabas daudzveidības un tās saglabāšanas vārdā jau šodien miljoniem kubikmetru koksnes, kas naudas izteiksmē ir miljardi eiro, vienkārši tiek sapūdēti mežā. Proti, meža resursu monitoringa dati rāda – kopējā koksnes krāja Latvijā ir 671,5 milj. m³, atmirušās koksnes daudzums sasniedz 64,1 milj. m³. Pēdējo 16 gadu laikā atmirušās koksnes daudzums palielinājies par 7,7 miljoniem m³ jeb 13,7%. Nākotnē atmirušās koksnes apjoms turpinās pieaugt, jo Latvijā palielināsies veco mežu īpatsvars. Ļoti daudz egļu audžu iestādītas pēc vētrām vēl padomju laikos, nākotnē šādu audžu (pēc valdaudzes) platību apjoms hektāros būs teju divas reizes lielāks nekā pašlaik. Kā zināms, egļu audzes pēc 50 gadu vecuma ir daudz ievainojamākas gan pret astoņzobu mizgrauža invāziju, gan vējgāzēm. Tāpēc pēdējos gados minēto bojājumu dēļ nozāģētās koksnes apjoms ir būtiski pieaudzis, bet no tās var iegūt lielākoties enerģētisko koksni, kurai lielas pievienotās vērtības nav. Malkas (enerģētiskās koksnes) vairošana neradīs būtisku pienesumu ne sabiedrībai, ne valsts budžetam. Ir nepieciešama lēmumu pieņēmēju izlēmība un atbildība – veco egļu audžu nomaiņa ar jaunām, produktīvākām mežaudzēm, mistraudžu veidošana tām piemērotos apstākļos, kas ļautu sasniegt gan ekonomiskos, gan ekoloģiskos mērķus.
Raksta pirmpublikācija žurnāla “Dienas Bizness” 2026. gada 26. maija numurā