Saruna ar Ivaru Balodi un Jurģi Briedi, apvienība “Apeirons”

Ko biedrībā "Apeirons" saprot ar vārdu “vide”?

Ivars: Vide, ir viens no jautājumiem, kam regulāri pievēršamies. Tā nav apkārtējā vide, kur aug koki un dzīvo putni, bet mēs uz vidi skatāmies – kā to var izmantot, kā tajā jūtas cilvēks ar jebkāda veida invaliditāti. Piemēram, ja cilvēks pārvietojas ratiņkrēslā, nez vai viņš labi jutīsies jebkurā mežā, un nez vai ik mežā viņš varēs bez raizēm pārvietoties! Ja runājam par pilsētas vidi, ēkām un infrastruktūrai vajadzētu būt pieejamai tā, lai ikviens cilvēks tās varētu izmantot patstāvīgi. Neatkarīgi, vai cilvēks vēlas iekļūt valsts iestādē, veikalā, muzejā vai autobusā. Šīs iespējas Latvijā regulē un reglamentē daudz normatīvo dokumentu, kuros noteikts, ka cilvēki patstāvīgi izmanto apkārtējo vidi, arī cilvēktiesībās noteikts, ka cilvēkam jābūt iespējai līdzvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē un norisēs. Vides pieejamība ir viens no pamatjautājumiem, ar kuriem strādājam. Darbojoties no 1997. gada, esam organizējuši daudz informatīvu pasākumu un gatavojuši daudz informatīvu materiālu, iniciējuši vairākas izmaiņas likumdošanā tieši par vides pieejamību. Patlaban daudz konsultējam – kā pareizi veidot dažādus objektus, lai tie būtu pieejami.

Vides pieejamības universālais dizains, tā koncepcija ietver vairākus principus, kas jāievēro, lai vide būtu pieejama ne vien cilvēkiem ratiņkrēslā, cilvēkiem ar redzes vai dzirdes grūtībām, bet tā kļūtu (būtu) pieejama arī vecākiem ļaudīm, vecākiem ar maziem bērniem, sievietēm, kas ir mazuļa gaidībās,– proti – vidi, kurā dzīvojam, padarītu pieejamāku arvien lielākam (iespējami lielākam) skaitam cilvēku. Ir atšķirība starp vides pieejamību un universālo dizainu – pēdējais nodrošina iespēju to izmantot ikvienam! Vairāk uzmanības pievēršam pilsētas videi un iespējai piekļūt objektiem pilsētā, bet mēs tikpat lielu uzmanību pievēršam arī objektiem laukos, piemēram, dīķiem, makšķerēšanas vietām, laivu piestātnēm, nozīmīgiem apskates objektiem – vai tiem iespējams piekļūt. Nereti pieejamību uztver kā asfaltēšanu, “nogludināšanu” vai ko līdzīgu. Nebūt nē! Saglabājot vides (objekta) vērtību, var nodrošināt pieejamību. Mani kolēģi ar to nodarbojas ikdienā, dodoties uz novadiem, pētot kultūrvēsturiskās vietas, apskates objektus, un ar īpašniekiem, pašvaldībām runājot, ko vajadzētu ievērot, lai nodrošinātu pieejamības minimumu. Mēģinām izglītot arhitektus un būvniekus, kā nodrošināt pieejamību… Izglītojam cilvēkus ar invaliditāti, kas varētu darboties un mums palīdzēt kā vides pieejamības eksperti.

Kādas sekmes šīm sarunām?

Jurģis: Dažādas. Daudzviet pietrūkst pavisam nedaudz. Kopā ar Latvijas Zaļo kustību 2017. gadā apbraukājām dabas objektus piejūras teritorijās, kas pieder pašvaldībām, kuru sakārtošanā ieguldīta Eiropas fondu nauda. Apskatījām vairākas dabas un tūristu takas. Piemēram, tiek būvēta laipa. Ķemeru purvā ir ideāli apstākļi, lai purva taka būtu pieejama, reljefs ir līdzens, nav kāpumu, bet… laipa ir pārāk šaura! Es runāju par pieejamību ne vien cilvēkam ratiņkrēslā, bet arī bērnu ratiņiem. Mani draugi ar nesen dzimušo mazuli aizbrauca uz Ķemeru taku un viņiem pastaiga neizdevās, jo ratiņu riteņu ārējā malā paliek ap centimetru plata josla vien. Kam šī laipa ir būvēta? Veselīgiem āriešiem, kam nav nekādu problēmu, vai interesentiem… Līdzīgas konstrukcijas laipas veido arī citur.

Labs piemērs ir Kolkā, kur izveidoti grantēti, pieblīvēti celiņi. Pa mežu var bez raizēm tikt līdz jūrai…

Ivars: Pārsteigums bija Rojā! Taka gar jūras malu. Godīgi, pirms viesošanās bijām visai skeptiski: sak, kas izcils Rojā var būt… Aizbraucām, skatījāmies – viss ir izmantojams un pieejams!

Mēs runājam par līdzena reljefa vietām. Ko darīt, ja ir paugurains vai nelīdzens?

Jurģis: Viss nekad nebūs pieejams un to arī nevajag! Runa ir par vietām, kur pieejamību var risināt un nodrošināt. Arī slīpās plaknēs iespējams justies droši, ir slīpumi, kur cilvēks ratiņkrēslā var doties ar asistentu.

Ivars: Vienā dabas vai apskates objektā var būt vairākas takas. Piemēram, zaļā, melnā un sarkanā, kur zaļā domāta bērniem vai cilvēkiem ratiņkrēslā, šīs takas garums ir neliels. Protams, ja slīpumi ir lielāki un kādā trases daļā doties nav vēlams, to var rakstīt norādēs, bet ar īsāku taku tāpat var gūt itin labu ieskatu par objektā atrodamo! Runa ir par cilvēku maksimālu līdzdalību! Protams, mēs neraksim un nepārveidosim kāpas vai pauguraines, nepārbūvēsim senās ēkas, bet padomāt par to, lai ikviens (!!!!) cilvēks varētu apskatīties vai piedalīties, ir ļoti svarīgi!

Pirmkārt, jāmaina attieksme. Svarīgākais nav finansējums, ko daudzi uzsver, bet domāšana! Kā domājam par saviem klientiem, apmeklētājiem, kas būs tie, ko mēs gaidām, kas izmantos objektu, kas brauks? Piemēram, man ir gadījies piezvanīt uz viesu māju un apjautāties: vai viss nepieciešamais ir pieejams, jo vēlamies pasākumu rīkot pie viņiem. Atbilde: “Jā, ir! Vienīgi – pie durvīm mums ir divi samērā augsti sliekšņi, pirmajā stāvā notiek ēdināšana, otrā stāvā guļamtelpas un nav tualetes. Viss cits ir pieejams!” Jautājums: “Kas īsti šai viesu namā ir pieejams?” Iekļūt ēkā nevari, uz guļamtelpām aiziet nevari, tualetē netiec! Izpratne par vārdu “pieejams”, kā redzams, ir dažāda!

Vai Jūs sauc palīgos, kad nozīmīgi sabiedriski objekti vēl top vai tiek projektēti?

Ivars: Reizēm, jā! Attiecība (sauc, nesauc)varētu būt 50:50! Gadās, mūs aicina projektēšanas vai celtniecības gaitā, vai – kā jau minējām, gadās, mūs aizved līdz “gatavai” Ķemeru takai. Kas šo projektu apstiprināja, par ko domāja? Nereti redzams, ka normatīvi “it kā” ir ievēroti, bet objekta izmantošana ir “samocīta”, sarežģīta – viss formāli izskatās pareizi, bet faktiski noticis “ķeksīša labad” – praktiski objekts ir neizmantojams.

Jums esot iesākts projekts par dabas objektu pieejamību…

Ivars: Projekta ideja bija vienkārša – mēs no “Apeirona” apskatām Latvijas dabas objektus, “izveidojam” balvu par septiņiem labākajiem, kas pieejami cilvēkiem ar invaliditāti. Projekts vēl nav pabeigts, mums iesūtīja informāciju vērtēšanai par apmēram 400 vietām. Apbraukāt tik daudz vietu… pietrūka laika. Nākotnē domājam darbu turpināt un pabeigt, jo – kā teicu – atsaucība ir nopietna, un labie darbi ir jārāda, labie piemēri ir jāuzsver!

Kas attiecas uz objektu atrašanās vietu, mums darbojas mobilā aplikācija - pieejamu objektu karte “Mapeirons”. Cilvēks, atrodoties pilsētā vai novadā, var atrast tuvākos objektus, kas viņam pieejami – vai tā būtu baznīca, muzejs, tualete, vai vieta, kur paēst.

Vai saziņa ar īpašniekiem un saimniekiem, kas varētu būt ieinteresēti apmeklētājos, viesos, jums ir pietiekama?

Ivars: Ir un tā ir interesanta! Piemēram, citugad bija nepieciešams organizēt vasaras nometnes. Zvanām, jautājam:”Vai ir pieejama vieta pie ezera vai jūras?” Jā, viss esot, lai braucam skatīties! Aizbraucam… ar pieejamību ir, kā ir! Diemžēl, 20 cilvēki vienu nedēļu tur uzturēties nevar. Jāmeklē atkal, uzņēmējam garām “paiet” nauda, teikšu - paprāva nauda! Paiet laiks, mums zvana no šīs pašas vietas un ziņo, ka citreiz varam braukt, jo nu viss ir kārtībā.

Zviedrijā savulaik veica pētījumu: “katrs pakāpiens pie ieejas samazina uzņēmēja ienākumus par 15%”. Mēs, “Apeirona” birojā ikdienā strādājam ap 15 cilvēku un tām kafejnīcām mūsu rajonā, kas ir viegli pieejamas, noteikti ir lielāki ienākumi, kas citām “aiziet garām”. Uzņēmēji par to varētu padomāt! 

Piebilde: mainot ierasto, sarunas dalībnieki vēlējās pie teksta redzēt divus (pirmais un otrais) fotoattēlus ar labiem vides pieejamības piemēriem.