Vērtējot savvaļas dzīvnieku populācijas pieaugumu, Latvijai nav jāatkārto citās valstīs pieļautās kļūdas, bet jāmācās no citu kļūdām, kā arī jāizmanto sava pieredze, vienlaikus veicinot sabiedrības zināšanas un izpratni par procesiem dabā.
Šāds secinājums skanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā “Dabas aizsardzības prasību slogs – saimniekošanas izmaiņu indikators Latvijā”. Diemžēl cilvēki, kuriem ir viedoklis par konkrēto jautājumu, ne vienmēr ir informēti par realitāti. Turklāt reti kurš lasa informatīvi izglītojošus rakstus, jo uzmanību vairāk piesaista skaļi virsraksti, kuri ne vienmēr atbilst patiesībai.
Plēsēju kļuvis vairāk
“Dabā tukšums nepastāv – ja cilvēku laukos kļūst mazāk, atbrīvojoties dzīves telpai, meža dzīvnieku kļūst vairāk,” situāciju iezīmē Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks. Viņš norāda uz būtisku sīko plēsēju skaita pieaugumu, piebilstot – cik tas ir labi, jāvērtē zinātniekiem. “Pieaug arī vilku skaits, šī problēma jau ir zināma Saeimas līmenī. Par citiem dzīvniekiem, jo īpaši pārnadžiem un viņu pārpopulāciju runāt nav īstais brīdis, jo, piemēram, aļņu gadījumā esam kritiskas bedres priekšvakarā,” skaidro H. Barviks.
Savukārt Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas (FACE) viceprezidente, Latvijas Dāmu mednieču kluba dibinātāja, žurnāla “Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska uzsver, ka dzīvojam interesantā laikā: “Pagājušā gadsimta nogalē ES ieviestās direktīvas “strādā” – dzīvniekiem Eiropā klājas labi, jo nav valsts, kurā nebūtu atgriezies kāds no lielajiem plēsējiem. Piemēram, vilki nu atkal sastopami valstīs, kurās to nav bijis 150–200 gadus, pieaudzis arī lāču skaits,” situāciju iezīmē L. Dombrovska.
Viņa atgādina, ka attiecīgo normatīvo aktu tapšanas laikā gan ES, gan nacionālā līmenī, svarīgākais un nopietnākais mērķis bija uzlabot dzīvnieku populācijas stāvokli, toties tagad, kad daudzviet šis mērķis ir sasniegts, dzīvnieku skaits rada problēmas lauksaimniekiem, mežsaimniekiem; tam risinājuma vismaz pagaidām nav. “Vilku populācija Eiropā ir pieaugusi, tomēr dīvaini dzirdēt, ka situācija esot slikta, jo palielinājies to populāciju skaits, kurām ir nelabvēlīgs statuss,” norāda L. Dombrovska. Meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors Māris Liopa atgādina piemēru Latvijā, kur dažādas darbības ir ierobežotas zaļās vārnas dēļ, kaut arī citur Eiropā to uzskata par ikdienišķu putnu. “Būtiskākais jautājums – kāds ir kādas dzīvnieku un putnu sugas īpatņu skaits konkrētajā teritorijā vai reģionā, vai valstī, kas visus apmierinātu?” uzskata M. Liopa.
Sabiedrības dubultstandarti
“Šķiet, uz šo problēmu būtu jālūkojas no modernas sabiedrības skatpunkta, kad dzīvnieku populācijas kontrole, lai nodrošinātu līdzsvaru, kas ir nepieciešams, ja attiecīgajā teritorijā gribam nodarboties ar lauksaimniecību vai mežsaimniecību, tiek uzskatīta par agresīvu un nepieņemamu,” skaidro L. Dombrovska. Viņa atgādina, ka nekad nav pastāvējusi doma kaut ko iznīcināt, toties ir skaidra nepieciešamība atrast to maksimālo konkrētās populācijas līmeni, kas nodrošinātu gan apkaimes iedzīvotāju, gan tūristu drošu līdzāspastāvēšanu. “Vai kāds no atpūtniekiem, nakšņojot teltī, vēlas pamosties no trokšņa, ko rada lācis, pūloties atvērt atstāto somu vai termosu?” interesējas L. Dombrovska.
Savukārt M. Liopa norāda, ka 2023. gadā zināmais dzīvnieku nodarīto postījumu apmērs tikai mežsaimniecībā vien pārsniedz 5200 ha, tāpēc ir jautājums par konkrētu populāciju nākotnes ietekmi uz zemes apsaimniekošanas nozarēm, jo īpaši, ja dažādos kabinetos “rodas” jaunas prasības, piemēram, dabas atjaunošanas, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas noteikumos.
“Vairums it kā vēlas dzīvot zaļi – piemēram – būvniecībā vairāk izmantot koksnes izstrādājumus, kuros sekvestrēts CO₂, bet tai pašā laikā ar jauniem ierobežojumiem būtiski samazināt koksnes ieguvi, atbalstot lielu mežu platību izņemšanu no saimnieciskās aprites. Līdzīga duāla situācija ir ar savvaļas dzīvniekiem, to populāciju lielumu, jo nereti, piemēram, medības uztver kā kaut ko šausmīgu, situāciju dabā vērtējot tikai no multfilmu “mīļā un sirsnīgā skatījuma” pozīcijām,” kritisks ir M. Liopa. H. Barviks kā nepieciešamību uzskata līdzsvaru (tā atrašanu, noteikšanu) starp lauku iedzīvotājiem un dzīvnieku populāciju, to daudzveidību.
“Ja iekrītam grāvī, pieredze rāda – tās ir lielas nepatikšanas – lauksaimnieks vai mežsaimnieks nespēs darīt savu darbu un tiks izputināts, bet “dabas draugi” turpinās uzskatīt, ka daba pati visu atrisina, un nebūs ieinteresēti līdzsvara meklējumos,” situāciju raksturo H. Barviks. Linda Dombrovska atgādina, ka sabiedrības morālē saskatāma skaidra divkosība: ja cilvēks humāni no dzīvnieku populācijas izņem indivīdus, tas ir slikti, bet nežēlīga sugu pašregulācija tiek vērtēta kā laba.
“Nesaprotu, kāpēc ir labāk, ja lūšu tēviņi apēd mazuļus, nevis mednieki limitētos apmēros medību sezonas laikā no šīs dzīvnieku populācijas izņem noteiktu skaitu eksemplāru,” spriež L. Dombrovska. Haralds Barviks norāda, ka nereti sastopami “pilsētas parka” eksperti, kuri zina, ko un kā vajadzētu darīt laukos, bet, kolīdz dzīvnieki ienāk pilsētā un ar tiem jāsāk sadzīvot, viedoklis top pilnīgi pretējs.
Dabai skarba pašregulācija
“Daba ar saviem līdzekļiem risina pārpopulāciju. Ja dzīvnieku populācijas kļūst ļoti vai pārāk lielas, pirmais ir jautājums par barības bāzi, parādās arī slimības, piemēram, putnu gripa vai Āfrikas cūku mēris, kas dzīvnieku populācijas skaitu risina ļoti radikāli, cietēji no tā gan ir cilvēki,” skaidro H. Barviks. L. Dombrovska atgādina, ka iepriekšminētā pašregulācijas scenārija gadījumā jāraksta projekti un jādara viss, lai konkrēto dzīvnieku populāciju atjaunotu. “Projekti, šķiet, ir pats patīkamākais brīdis dabas aizsardzībā,” ironiski piemetina H. Barviks.
M. Liopa vērš uzmanību, ka viens no kritērijiem, pēc kura vērtē cilvēku dzīves kvalitāti, ir putnu indekss. “Latvijā putnu (lauku un meža) indeksu atbilstoši līgumam ar Dabas aizsardzības pārvaldi nosaka Latvijas Ornitoloģijas biedrība, kura bieži ceļ trauksmi par putnu slikto stāvokli. Lai gan skaidrojumi būtu jājautā zinātniekiem, tiek ignorēti dati par mazo plēsēju un plēsīgo putnu (vanagi, klijāni, ērgļi) skaita pieaugumu un ar mežiem klātās zemes platības pieaugumu,” uz nepieciešamību meklēt kopsakarības starp dažādiem procesiem dabā un to atspoguļojumu datos norāda M. Liopa.
Viņš atzīst, ka putnu indeksu kā indikatoru izmanto Eiropas līmenī, taču, pēc H. Barvika sacītā, tas var būt viens no rādītājiem, bet ne vienīgais. “Mazie plēsēji būtiski ietekmē putnu stāvokli un līdz ar to arī putnu indeksu, kas tiks ņemts par pamatu secinājumiem nākotnē,” tā H. Barviks. Viņš norāda, ka daudzi ir pārsteigti par mežirbes populācijas sarukumu, aizmirstot, ka mežirbe ir barības bāze vistu vanagam, kura populācija līdz ar irbju skaita samazināšanos arī ies mazumā.
“Vēl viens piemērs ir melnie stārķi, kurus no ligzdām “nolasa” jūras ērgļi. Rezultātā melno stārķu populācija sarūk, kam nav nekāda sakara ar cilvēka saimniecisko darbību – mežsaimniecību, lauksaimniecību, mikroliegumiem vai iespējamu vēlmi šos putnus padzīt no to ierastajām dzīvesvietām,” kritisks ir H. Barviks.
Asiņu arguments
“Kamēr nav atgadījies kas skaļi kliedzošs, nav cietuši vai gājuši bojā cilvēki, reakciju nesagaidīsim,” uz jautājumu par attieksmes maiņas nepieciešamību atbild H. Barviks. M. Liopa steidz norādīt, ka daļa sabiedrības meža dzīvnieku, jo īpaši plēsēju, tuvošanos cilvēku dzīves vietām uztver kā mežizstrādes darbu sekas: “Sak, zvēriņiem nav kur palikt”, ignorējot citus apstākļus, piemēram, sugasbrāļu padzīšanu no attiecīgās teritorijas, kuru īsteno tās pašas dzīvnieku grupas dominējošais īpatnis, arī vieglāku barības pieejamību. “Lūšu, vilku, lāču jaunā paaudze ir spiesta meklēt jaunu dzīves telpu,” rezumē L. Dombrovska.
Haralds Barviks skaidro, ka dzīvniekiem daudz labāk patīk dzīvot koptos mežos, kur ir jaunaudzes, kur ir barības bāze, kur var noslēpties un var justies daudz komfortablāk nekā pieaugušā vai vecā mežā. “Kopš 2018. gada, kad Rumānijā apturēja lāču medības, atļaujot no populācijas izņemt kādu īpatni tikai īpašos gadījumos, lāču skaits ir pieaudzis līdz aptuveni 8000. Dzīvnieki uzturas apdzīvotās vietās, arī pilsētās, jo īpaši pie atkritumu konteineriem, neiet gulēt ziemas miegu. Lauku apvidos ir fiksēti lāču uzbrukumi cilvēkiem,” nepārdomātas rīcības sekas ilustrē L. Dombrovska.
Kā vēl vienu piemēru viņa min Šveici, kur pirms dažiem gadiem notika referendums, vai atļaut vilku, kuru skaits pēdējo gadu laikā bija pieaudzis, medības. “Dzīvnieku tiesību aizstāvji izvērsa milzu kampaņu, iztērēja miljoniem Šveices franku, kā rezultātā 51% referenduma dalībnieku iestājās pret vilku medībām. Pagāja daži gadi... arvien vairāk tika fiksēti un atspoguļoti vilku uzbrukumi, arī dzīvnieku sekošana bērniem, pat pieaugušajiem. 2023. gada rudenī Šveices parlaments pieņēma jaunu likumu, kurā noteica valstī maksimāli pieļaujamo vilku skaitu,” citu valstu pieredzi skaidro L. Dombrovska. Viņasprāt, loģisks ir jautājums par labāko risinājumu – vai vispirms aizliegt vilku medības un pēc tam lielu daļu plēsēju vienkārši likvidēt, vai veikt vilku populācijas saprātīgu regulāciju.
Visus nevar bāzt vienā maisā
“2008. gadā tika izstrādātas vadlīnijas, kā ieviest biotopu direktīvas izņēmumus, Latvijā tobrīd esošā sistēma tika uzskatīta par labāko Eiropā, jo tika minēta šajās vadlīnijās. Mainoties ES politiskajam uzstādījumam, mūsu veiksmes stāstu no šīm vadlīnijām izņēma, uzsākot pārkāpuma procedūru pret Latviju, kaut arī lūšu skaits pie mums 15 gadu laikā pieauga, bet... konfliktu starp cilvēkiem un dzīvniekiem nebija, kas bija iemesls esošās sistēmas sagraušanai,” nelāgo Latvijas pieredzi atceras L. Dombrovska. H. Barviks atgādina, ka daudzas problēmas sākas Briselē, jo normatīvie akti top ES struktūrās, savukārt to nepieciešamās izmaiņas, kuras diktē dzīve, operatīvi realizēt atbilstoši esošajām procedūrām ir teju neiespējami. “Pašreiz funkcionējošā vērtēšanas sistēma ir novecojusi, ir pienācis laiks to mainīt visā Eiropā. Nevar visus bāzt vienā maisā, kā tas ir pašlaik, jo Dienvideiropā un Ziemeļeiropā situācijas ir atšķirīgas, tās nevar vērtēt pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem,” ir pārliecināts H. Barviks.
Diskusijas video https://www.youtube.com/watch?v=D28qPHxkcZc