Nākat no savulaik mūspusē slavenas un kuplas Kalnu dzimtas, kuras atzari izpletušies tālu pasaulē dažādās jomās. Jūs vienīgais esat atgriezies un kopjat dzimtas mājas Kurmāles pagasta “Segļos”.

Mani bērni dzimtas zināmajā vēsturē ir septītā paaudze. 19. gadsimta beigās, kad jau bija pagājis kāds laiks kopš dzimtbūšanas atcelšanas un latvieši varēja kļūt turīgi paši ar savu darbu, otrā paaudze noslēdza pirkuma līgumu ar muižnieku. Aizņēmās 3500 sudraba rubļu. Nav ne jausmas, cik tas ir patiesībā, pieņemu, ka tagad varētu pielīdzināt 350 tūkstošiem eiro. Vēl 1500 sudraba rubļu esot dabūjuši tādā kā mūsdienu “Altum” programmā.

Tie bija “Segļu” saimniecības pamati. Dzīves līkloči, kari, represijas dzimtu ir šķaidījuši un svaidījuši. Man īsta aiziešana prom no šīm mājām nav bijusi, jo bērnībā no Liepājas bieži braucām pie vecāsmammas. Tā lēnā garā mūsu ģimene pārņēma saimniekošanu, pārcēlāmies uz Kuldīgu. Vairāk prom biju studiju laikā, bet ātri sapratu, ka man ir par maz dzīvot Rīgā un ik pa laikam atbraukt uz “Segļiem”. Jau vairāk nekā 15 gadus šeit esmu pastāvīgs saimnieks.

Vai saimniecība ir liela?

Kā teikts Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētījumā, ar mūsu 60 hektāriem pietiktu ogu un dārzeņu audzēšanai. Tā kā “Segļos” uz pusēm ir mežs un aramzeme, tas ir papildu balsts ģimenes iztikšanai un mājas uzpošanai. Lauksaimniecības zeme kalpo vietējam zemniekam, ar meža apsaimniekošanu cenšos tikt galā pats, bet, ja vajadzīga jaudīga tehnika, palīgā nāk nozares uzņēmumi.

Esat jurists pēc izglītības. Kas ieinteresēja pievērsties meža nozarei?

Dzīvē jāpieņem dažādas iespējas. Pabeidzu juristus Policijas akadēmijā, kādu laiku strādāju ministrijā, tad “Lattelekom”, pēc tam izdevās nonākt “Latvijas valsts mežos”, kur pēc būtības no dažādiem aspektiem iepazinu mežsaimniecības procesus, līdz nokļuvu nekustamo īpašumu jomā un nu jau vairāk nekā desmit gadus vadu attiecīgu struktūrvienību. Vairāk esmu vadītājs, nevis jurists, tomēr nekustamie īpašumi bieži vien ir saistīti ar juridiskām niansēm, un ir vērtīgi, ja vadītājs tās pārzina. Par mežu nedomāju tikai kā par nekustamo īpašumu. Skatos, kā visas norises sasaucas ar mežkopju, mežizstrādātāju, dabas aizstāvju mērķiem.

Un kā sasaucas? Kas jūsu skatījumā Latvijā notiek ar mežiem?

Mežsaimnieki joprojām labi turas gan saimnieciski, gan attīstības līmenī, mūsu meži turpina vairot tautas bagātības. Bet ir lieli sarežģījumi saistībā ar dažādām prasībām pēc vienotiem Eiropas standartiem. Tie, kas paceļojuši vai vismaz paskatījušies statistiku, saprot, ka mežiem Dānijā, Spānijā, Latvijā vai citur nevar būt viens lineāls. Mums un arī Zviedrijā, Somijā, Slovēnijā, Slovākijā zemes apsaimniekošana ir viens no valsts turības pamatiem.

Skatoties, cik liels Latvijā ir meža pārklājums, nevaram aiziet tajā dabas aizsardzības kvantitātē, kādu mums piedāvā no dažādām pusēm. Zviedrija, Somija ir pateikušas, ka nesargās 30%, jo tik daudz nav nepieciešams un efekts pretējs – pasliktinās klimats, samazinās mežu vērtība.

Jautājums: vai tam jābūt obligāti vai brīvprātīgi? Vai esam padomju iekārtas mantinieki, kas tikai pēc stingriem “ukaziem” aizstāv un sargā, vai arī šajā procesā varam iesaistīties brīvprātīgi?

Diskusija par šo tēmu bez rezultāta ilgst, šķiet, jau kopš neatkarības atjaunošanas.

Tāpēc, ka katra puse cīnās par savām interesēm. Jau pagājušā gadsimta 30. gadu periodikā ir atrasti satraukuma pilni raksti: “Ak, vai, visu Latviju izcērt, tūlīt vairs mežu nebūs!” Kas iznācis? Mežu ir divreiz vairāk, koksnes krājas – trīsarpus reizes vairāk. Politiķi ļoti veiksmīgi aprēķina vēlētāju kontingentu. Mežinieku ir ap 100 tūkstošiem, vēl puse ir nozarē iesaistītie, kam nepieder mežs. Nemežinieku ir daudz vairāk – teorētiski gandrīz miljons vēlētāju pret nieka 150 tūkstošiem.

Katrs cīnās par savu slavu, naudu, iztiku. Dabas biotopu vērtēšanā ir tāda metodika, kas nosaka situāciju. Iedošu piemēru no mācībām skolā: pusgadā ir atzīmes 8, 9, 7, 9 un ir viens divnieks.

Šī metodika paredz: ja kaut kādā parametrā ir divnieks, tev pusgada atzīme arī ir divnieks, neskatoties uz to, ka pārējās bijušas pat ļoti labas. Uz šāda fona var paziņot, ka ar pļavām slikti, tāpat ar ūdeņiem, mežiem, biotopiem.

Viss ir slikti un pēkšņi vajag aizsargāt, vajag naudu un var rakstīt projektus. Neviens no vides kvalitātes vērtētājiem nav pateicis, ka kādā vietā ir labi. No dabas aizsardzības organizācijām nav dzirdēts, ka beidzot pietiks. Latvijā nav atcelta neviena aizsargājamā teritorija, kaut tur sen vairs nav tā vecā koka ar putna ligzdu, kuras dēļ noteikts mikroliegums.

Īpašniekam netiek taisnīgi kompensēta šī vērtība. Tās ir tās pretrunas regulējumā. Lai cik atbilstīgi sarakstīti normatīvi, tajos ir daudz neskaidrību, nav līdzsvara, tas rada nevienlīdzību.

Vai pašam nav vēlmes iesaistīties politikā?

Pagaidām mani bērni ir mazi, gribas viņus pasargāt. Ja es ietu politikā, nespēlētu pelēko kartītes cilātāja lomu, bet iestātos konkrēti. Kokrūpniekiem un mežsaimniekiem ir jāiesaistās, viņiem arī jāinformē sabiedrība, bet atšķirībā no tā otra flanga, mums ikdienā ir praktiski jāstrādā savā nozarē. Tiem, kas raksta projektus, veic pētniecisko darbu, ir vairāk laika runāt un veidot informatīvo telpu. Nekautrējos teikt, un līdzīgās domās ir mūsu novadnieks Kristaps Pētersons, ka sabiedriskais medijs ārkārtīgi vāji strādā ar sabiedrisko domu par finanšu pratību un uzņēmējdarbības novērtēšanu. Svētdienas vakarā, ieslēdzot televizoru, pārsvarā redzama sacensība, kurš vairāk nomelnos politiķus. Mums svarīga ir aizsardzība, izglītība, medicīna, tām vajag līdzekļus, bet ar šīm jomām nopelnīt nevar. Jādomā par valsts ekonomisko attīstību. Politiskā nenoteiktība, bezkaislīga Eiropas Savienības prasību pieņemšana ir drauds Latvijai. Mēs zinām, cik stādus ik gadu Latvijā izaudzējam, cik lielas meža platības atjaunojam, cik izkopjam. Kas ir pirmie vīri, ko rītos uz ceļa satiekam? Mežstrādnieki, kas ar krūmgriežiem dodas kopt audzes.

Kā vizualizējat mežu nākotnē?

Kā mozaīku, ja skatītos no lidojuma. Ja mums visur būtu vienlīdz veci, vienveidīgi meži, tie nebūtu tik bagātīgi kā tad, ja blakus ir kāda jaunāka audze, arī izcirtums, kur smuki aug avenes un meža zemenes, ko vismaz gadu plūkt no vienas vietas, ne lasīt pa grāvmalēm. Nebūs tā, ka, pēkšņi atceļot ierobežojumus, mežsaimnieki visu nocirtīs. Pirmkārt, nebūs, kas to izdarīs. Otrkārt, tiklīdz tirgū būs lielāks piedāvājums, cenas strauji kritīsies. Tas atkal ir stāsts – vienkāršas ekonomikas likumsakarības nesaprot, bet tiek kūdīta tauta. Diemžēl, daļa zaļās jomas draugu to īpaši kultivē un dramatizē situāciju, ignorējot faktu, ka mežsaimnieki mežus neizcērt, bet atjauno.

Kādi vēl resursi ir Latvijā?

Sekojot kopējai ekonomikas attīstībai, Latvija nav štruntīgākajā galā pasaulē. Esam OECD un Eiropas Savienības dalībvalsts, esam starp 50 attīstītākajām valstīm pasaulē. Salīdzinoši labi dzīvojam, bet, protams, varētu vēl labāk.

Lietuvieši, kas agrāk bija sliktākā pozīcijā, kaut kā aizgājuši tālāk. Mācējuši labāk sadarboties, mazāk kašķēties, vairāk uzticēties un ļaut investēt savā valstī. Latvijā man bēdīgi skatīties, cik viegli var sakūdīt sabiedrību, stāstot, ka vēja parki ir slikti. Vai Dānijā, Holandē, Īrijā, Skotijā nu visi ir nelaimīgi? Skaidrs, ar vēja parkiem vien nepietiks, ar Daugavu ir par maz, Ventā HES nebūvēsim. Jāņem tā enerģija, kāda ir, piemēram, var šķeldu vairāk izmantot. Mēs pārāk daudz importējam, neparēķinot, ka pretī vienam kuģim, vagonus ar naudu izvedam ārā. Nemitīgi sludinot, ka ainava ir neaizskarams svētums, šķiet, esam tāda kā pastalnieku tauta. Bija tāds teiciens: “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā.” Jā, toreiz tās bija emocijas, bet tagad par valsti jādomā reāli! Mums jāizglīto bērni, skolotājiem vajag labas algas, lai ar delveriem tiek galā un var izturēt mūsdienu pārprastās cilvēktiesības, kas neļauj skaļāk aizrādīt, ka nedrīkst traucēt citiem mācīties. Kaut kā mēs pazaudējam dabisko saimnieka gēnu.

Bailes no ārvalstu investīcijām varbūt rada tas, ka tad vairs nebūsim saimnieki savā zemē. Vēja parku attīstītāju liela daļa ir ārvalstu kompānijas.

Kas pēc definīcijas ir “sava zeme”? Katram ir savs īpašums, mēs visi kā tauta pārvaldām valsti. Jau 2014. gadā bija skaidrs, ka ar Krieviju nevar tirgoties, tagad esam atteikušies no elektrības tirgus, bet mums joprojām ir ļoti liels resursu imports no nedraudzīgām valstīm. Kurš var pateikt, ka, piemēram, gāze vairs nenāk no Krievijas?

Neticu, ka Latvijā uzbūvēs vairāk nekā desmit lielos vēja parkus. Redzot tendences, turbīnas tiek samazinātas, dabas vērtības sargātas, attālumi līdz mājām ievēroti. Mūsu sabiedrībā ir daudz citu problēmu, kāpēc cilvēks slikti guļ, ir slikta veselība. Protams, var saprast arī tos, kas vēlas dzīvot absolūti neskartā ainavā. Tad sanākam visi protestētāji no Pāvilostas līdz Nītaurei, no Riebiņiem līdz Ēdolei un vienojamies, kur elektrostaciju celt. Varu derēt, visi teiks: “Ir Latvijā tādas vietas, bet tikai ne pie mums, ne manā sētā.” Ārvalstu investīcijas nav sliktākais stāsts. Labi, ka to ir vairāk, jo NATO būs ieinteresētāka mūs aizsargāt.

Piedzimāt padomju laikos, skolu beidzāt neatkarīgā Latvijā. Kā atceraties šīs pārmaiņas?

No stagnācijas laikiem atceros stāvēšanu rindā veikalos, kur pārdevējas runāja krievu valodā, jo Liepājā bija diezgan krieviska vide. Mācījos jauktā skolā, kuru sadalot, latviešiem bija jāiet citur, bet krievi varēja palikt.

Kāda ir mūsu mentalitāte? Mums pašiem tāda valstiska pamata īsti nebija. 12., 13. gadsimts ir tikai teiku līmenī un tautas psiholoģijā noteikti nesaglabājās. Lieliski 19. gadsimtā izdevās no teju verdzības pāriet citā kvalitātē. Vācu muižniecība, kas būtībā bija okupanti, bet labāk sauksim par kolonizatoriem, izveidoja saimniecisko pamatu un integrēja latviešus kuģu būvē, kokrūpniecībā. Tā veidojās latviešu nacionālā valsts identitāte. Dibinājām pirmo brīvvalsti, tad nāca Otrais pasaules karš, un tikām spēcīgi salauzti.

Zaudējām divas diasporas – baltvāciešu un ebreju – un ļoti daudz savu tautiešu – daudzi emigrēja, braši vīri krita kaujās, leģionārus nomocīja, ģimenes izsūtīja. Tā vietā ienāca nekvalitatīvs darbaspēks ar ļoti zemu kultūras līmeni un bez jebkādas cieņas pret šo zemi. Ar sekām cīnāmies joprojām, bet es nesaku, ka tikai krievi vainīgi. 35 gados paši esam daudz lietu palaiduši garām.

1905. gada parka pārbūve Kuldīgā izraisīja diskusijas, ko īsti darīt ar pretrunīgo vēstures daļu – padomju laika pieminekļiem.

Ieejot absurdismā, būtu jānojauc arī Vanšu tilts un citas padomju laika būves. Protams, pieminekļiem ir ideoloģisks svars. Aizgāju uz 1905. gada parku un papētīju. Piemineklim nav ne sarkanu zvaigžņu, ne citu padomju slavinājumu, ir tikai skaitlis 1905. Mums šis gads zināms ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem. Likās, kaut kas tomēr nav līdz galam taisnīgi. Kuldīga grib iet glancēta stāsta virzienā, izvairoties no vēstures, jo tā ir sarežģīta. Ērtāk ir pieminekli aizvest prom no acīm, uz kapiem, lai nevienam nekas nebūtu jāstāsta. Paņēmu Latvijas enciklopēdiju un izlasīju visu par 1905. gada revolūciju, sākot ar cēloņiem. 1905. gada stāstu vajadzētu stāstīt, stāvot pie šī pieminekļa. Bet, ja tā tur nebūs?

Un kā ar cieņu pret tēlnieci? Varbūt man ir personiskas simpātijas pret Līviju Rezevsku, jo viņa nopirka manam vecamtēvam biļeti uz Kuldīgu, lai viņš, lēģerī nomocīts un bez naudas, pēc daudziem gadiem varētu atgriezties mājās. Neticu, ka cilvēks, kas palīdzējis represētajam, slavinātu komunismu. Tāpat 1919. gada piemiņas vieta ir vienkārši vēstures liecība, aizslaukot to uz kapiem, patiesība nekļūs citādāka, labāka vai sliktāka.

Latviešiem vajadzētu saprast, cik sarežģīta ir mūsu vēsture, kāda ir pasaule un ka nākotni veidot nav tik vienkārši.

Ar kādām domām iestājāties Zemessardzē?

Manos darba pienākumos ir sadarbība ar aizsardzības nozari, jo tās attīstība pārsvarā notiek uz valsts zemes. Sākoties Krievijas agresijai un karam Ukrainā, sapratu, ka neesam gatavi un darām par maz. Nepiedošu sev, ja izveidosies situācija – sākas lielas ziepes un mani labākajā gadījumā mobilizēs kā šoferi vai zemes racēju. Kāda ir mana motivācija atņemt brīvo laiku sev un doties Zemessardzes mācībās, kur nodzīvojies netīrs dubļos un aukstumā? Esmu laimīgi un sekmīgi nodzīvojis līdz 45 gadiem, protams, pateicoties senčiem, kas mūs izrāva no PSRS.

Vai būšu izdarījis visu, lai nākamajai paaudzei laimīgā dzīve neaprautos pēc gadiem? Tā pagājušajā gadā izlēmu stāties Zemessardzē.

Kas jūs mudina piedalīties erudīcijas spēlēs?

Tā ir iespēja pārbaudīt zināšanas vēsturē, ģeogrāfijā. Uzrāviens bija “kovida” laikā, kad gandrīz neko citu darīt nevarēja, laukos vispār nebija nekādu izklaižu, toties populāras kļuva dažādas online viktorīnas, veidojās jaunas pazīšanās. Piefiksēju, cik ļoti tas veicina plašāku domāšanu. Pārzinu nekustamo īpašumu jomu, interesējos par futbolu, bet ir taču vēl daudz cita. Ja nezini atbildi, ir vai nav doti varianti, mēģini izdomāt pareizāko. Tādas spēles ir kārtīgs smadzeņu trenažieris – izklaidējošs un vienlaikus ar lielu enerģijas koeficientu.

Piedalījāties arī televīzijas spēlē “Veiksme, intuīcija, prāts”. Kādā secībā pēc nozīmes jūs šīs trīs lietas savā dzīvē saliktu?

Sākot ar veiksmi. Jo tā rodas no darbības vārda “veikt”. Ja esi daudz un bieži veicis, tev arī veicas.

Ja nekrīt “trīnīši”, kā saka basketbola terminoloģijā, vienkārši par maz esi veicis tālmetienus, par maz esi iemetis. Ar prātu es ātri sapratu, ko var vai nevar.

Mums ir psihoemocionālā sadarbība ar cilvēkiem – gan ar līdzīgi, gan pretēji domājošajiem. Intuīcija visbiežāk jāizmanto nestandarta situācijās, bet tādām nevajadzētu būt visu laiku.

Intervijas pirmpublikācija laikraksta “Kurzemnieks” 2026. gada 30. jūnija numurā