Fakts, ka slavenam putnumīlim nepatīk saimniekošana mežā: ne koksnes resursu ieguve, ne meža stādīšana,– nav nekas jauns un pārsteidzošs. Dziesma vecumvecā (pat vecišķā), toties labi skanošā un dvēseli plosošā: “mežus izcērt, putniem nav kur dzīvot, lielas bēdas un sēras”. Savukārt, piedziedājumā jau uzsvērts, ka, cērtot mežus, eksistenciālam (izdzīvošanas) jautājumam tiek pakļautas aizsargājamas putnu sugas. Ja parastam klausītājam ar to vēl nav gana, pa neticīgo Tomu smadzenēm bliež teksts: “savākti vairāk nekā 10 000 parakstu (tātad 0,5% no oficiālā Latvijas iedzīvotāju skaita) par mežizstrādes aizliegumu no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam”.

Kas noticis? Barbari turpina cirst mežu un iznīcināt dzīvo dabu, kas teju, teju saskarsies ar neatgriezeniskām sekām. Draugi! Kur bija mežs, būs tuksnesis! Nez', ko putnumīļi sacītu pirms 100 gadiem, kad Latvijā mežu bija krietni mazāk. Vadoties pēc putnumīļu loģikas, putniem bija jāpazūd. Ne tikai tāpēc, ka mežu bija mazāk, bet... savvaļas putni bija un ir medījums gan plēsējiem, gan kaķiem, gan arī cilvēkiem. Lūk, kāda neraža, putni ir “pārdzīvojuši” gan mazākas meža platības, gan divus pasaules karus, kuru laikā vienam otram spārnainim izdzīvot bija daudz grūtāk, nekā miera laikos.

Šķiet, putnumīļiem tas nav jautāts un nav zināms, vai viņi par ko tādu vispār aizdomājušies.

Gājputni, kas dodas uz siltajām zemēm, vietējiem plēsējiem “kalpo kā papildus barības bāze”. Šo “bāzi” mēdz izmantot arī silto zemju plēsēji. Interesanti, vai Latvijas putnumīļi Latvijas gājputnu ziemotavās ir uzstājušies ar kaut vienu politmācības kursu, “apskaidrojot”, cik slikti un pagalam nekulturāli ir, piemēram, ēdienreizē notiesāt stārķi. Nav gan dzirdēts, bet, ļoti iespējams, ka “ekspedīcijās” uz Āfriku Latvijas putnumīļi dodas regulāri, tikai... par kādu naudu. Ak, ļaunais “kovids” ceļošanu būs apstādinājis!

Jā, jā, daudz runājam par zinātniskos datos balstītiem lēmumiem! Cik katras putnu sugas īpatņu mīt Latvijā? Cik daudz, piemēram, vārnu, kurās vietās tās sastopamas? Cik daudz zvirbuļu un kur tie dzīvo? Cik daudz bezdelīgu un kur tās ligzdo? Turklāt, būtu tikai saprotami un loģiski, ja varētu zināt, cik bezdelīgu, piemēram, 2020. gada rudenī aizlidoja uz siltajām zemēm un cik šopavasar atgriezās. To pašu jājautā par strazdiem, stārķiem utt. Arvien biežāk tiek pieminēti dzeņi un pūces; arī par šiem spārnaiņiem trūkst konkrētu datu. Vēl prasītos pētījumi: kur un kāpēc kādas putnu sugas īpatņu skaits pieaug un attiecīgi – kuru un kādēļ – sarūk. Vai vainojami cilvēku mīlētie minkas vai citi plēsēji, piemēram, vanagi, vai barības trūkums? Cik liela būs mežu – koku – ciršanas (mežistrādes) artava?

Varbūt putnumīļu “uzbrauciens”, bažījoties, ka meža apsaimniekošanas plāns ir nekam nederīgs papīrs, jāsaprot kā savdabīgs “uzaicinājums” mežu īpašniekiem atvērt maku pētījumiem, piemēram, cik daudz putnu mums ir, un, protams, svarīgi būtu noskaidrot kā tie “jūtas” konkrētā mežā un konkrētā kokā. Jā, tas noteikti nav viegls un ātri padarāms darbiņš – tie ir gadi, kas pavadīti vaiga sviedros no agra rīta līdz melnai naktij un arī naktīs – pūču un ūpju dzīves izpētē. Protams, šāds pat gigantisks darbiņš prasa daudz naudiņas – teiksim – pārsimts tūkstošus eiro skanošā. Muļķības? Varbūt! 

Kā savādāk skaidrot putnumīļu “izmisumu”? Vai nav labi ar saprašanu? Nē, jel, tie ir zinoši un, droši vien, gudri cilvēki ar nopietnu izglītību! Varbūt skaidrojums meklējams tikai un vienīgi dīvainā pieņēmumā – proti, “ziedotāji” neredzēs, par ko atbalsīt putnumīļus – ja nav aktivitāšu – nav arī skanošā. Muļķības? Varbūt!

Ak, jā, vēl jau mežinieki ticot sazvērestības teorijām, ka “skaļie” zaļie un putnumīļi ir ārvalstu konkurentu “nopirkti”. Muļķības? Varbūt! Tomēr, ja no šādām zaļo dabas draugu un putnumīļu aktivitātēm savdabīgas dividendes (pārdot vairāk, jo Latvijā iegūt un saražot nevar) var plūkt citzemju konkurenti, tas vairs nav smieklīgi. Nenoliedzami, ir vēl trakāku sazvērstības teoriju “upuri”, kas uzskata zaļos un putnumīļus par ietekmīgu vispasaules organizāciju, kurai vietējie politiķi (tie, kas regulāri nāk un iet) pretstāvēt nespēj. Konfrontācija starp mežsaimniekiem un dabas draugiem nešaubīgi ir vajadzīga tieši pēdējiem: ja nebūs “kautiņa”, kam viņi būs interesanti – tikai un vienīgi pašiem sev. Kālab šiem dīvaiņiem ziedot naudiņu?

Latvijas valsts pamats ir zeme. Ja uz tās aug mežs, loģiski, tajā tiek saimniekots. Ja tā nenotiek, rodas jautājums par darba vietām laukos, kur to skaits pēdējo 25 gadu laikā gājis mazumā un no cilvēku klātbūtnes ir “atbrīvotas” prāvas Latvijas teritorijas. Jo mazāk cilvēku reģionos un Latvijā, jo sliktāk putniņiem?! Vai tad? Turpināt reģionu “atbrīvošanu” no iedzīvotājiem ir bīstami, jo bez cilvēkiem valsts pastāvēt nevar! Interesanti, ko putnumīļi teiktu par šādu savu aktivitāšu vērtējumu, kuru citos laikos dēvētu vismaz par “savdabīgu diversiju”? Vai ar līdzīgām aktivitātēm putnumīļi izpaužas arī Igaunijā, Lietuvā, un, jo īpaši, Somijā, Zviedrijā, Austrijā vai Vācijā? Vai šajās valstis mežizstrāde no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam jau ir aizliegta? Vai spārnaino draugu inventarizācija un uzskaite ir veikta? Vai putnu monitorings tiek veikts? Re, cik daudz interesantu jautājumu! Vai Latvija atkal būs savdabīgs pionieris vai korķis katrai pudelei? Nu, ko, vismaz kādā jomā “ieliksim kloķi” Eiropai un, visticamāk, pārējai pasaulei. Lai brīnās... un mācās no mums!