Intervija ar Jāni Švirkstu, BM Certification Valdes locekli
Sertifikāciju vai sertifikāta nepieciešamību dažādās nozarēs Latvijas sabiedrība ir iepazinusi pamazām. Ir nozares, kurās bez sertifikāta likumīgi strādāt nedrīkst. Meži un to sertifikācija Latvijā ir nosacīts jaunums. Kāda ir kopējā situācija Latvijā mežu sertificēšanā?
Svarīgs ir īpašuma tiesību jautājums – proti – kam attiecīgais mežs pieder! Privātam meža īpašniekam ir vienas intereses, juridiskai personai, kam pieder mežs, jau citas, jo īpašums (šai gadījumā – mežs) ir viena no uzņēmējdarbības sastāvdaļām. Valsts meži jau atkal ir cits stāsts! Juridiskām personām un valsts mežu apsaimniekotājam sertifikācijā ir arī zināma komerciāla interese, lai galaproduktu varētu realizēt eksporta tirgos. Privātam meža īpašniekam, kas mežu izstrādā reizi 30 vai 50, vai cik… gados, sertifikācija nebūs pamatmērķis!
Meža sertifikācija ir zināms garants tam, ka mežu apsaimnieko ilgstpējīgi! Otrādi: ja mežs nav sertificēts, tas automātiski nenozīmē tā neilgstpējīgu apsaimniekošanu!
Precīzi teikts! Šo domu vairākkārt esmu uzsvēris un aktualizējis dažādās tikšanās reizēs, lekcijās un sarunās: “Ja mežs nav sertificēts, tas nenozīmē nedz ko sliktu, nedz arī ko labu! No sertifikācijas viedokļa tas nenozīmē neko! Tas norāda, ka meža īpašnieks nav aicinājis trešajai pusei veikt auditu tam piederošajā mežā!
2020. gads. Silta ziema, vīruss, problēmas koksnes tirgos. Kas šobrīd ir aktuālākais sertifikācijā? Ierobežojumi, kā noprotams, sertificēšanas procesu mežos ietekmē maz vai neietekmē vispār.
Tieši tā, neietekmē! Būtu grēks laikā, kad daudzi skaļi un satraukti runā par Covid19, sākt runāt par problēmām sertifikācijā. Protams, diskusijas par bija, bet daudzi iesāktie darbi turpinājās, šis tas notika lēnāk vai citādāk. Piemēram, kolēģi uz mežu nebrauca kopā vienā mašīnā, bet devās katrs ar savu, lai izvairītos no fiziskā kontakta. Attālināti, kā saprotams, mežu neviens neauditē! Attālināti var skatīties noteiktus dokumentus vai piegādes ķēdes, bet uz mežu jābrauc pašiem, jāskatās uz vietas! Es notiekošo gan nesauktu par aktualitāti, šis ir īslaicīgs notikums, īslaicīgas pārmaiņas! Vācijā un Baltkrievijā auditi joprojām daļēji notiek attālināti, Baltijas valstīs jau esam atgriezušies ierastajā klātienes auditu režīmā!
Aktualitātes būtu skatāmas atsevišķi: vietējās (Latvijas) un starptautiskās. Starptautiski norit grupu sertifikācijas standarta izmaiņas. Latvijā joprojām, kā “nemainīgi un stabili” pēdējos 10 gadus, aktuāla ir meža apsaimniekošanas standarta izstrāde. Vai tā turpināsies, vai nē? Vai būs, vai nebūs? Vai (runājot konkrēti par FSC standartu) Latvijā būs pārstāvis, vai nē un kas?
Ilgtspēja un sertifikācija. Vai, publiski lietojot vārdu “ilgtspēja”, visiem ir skaidra tā jēga? Nereti šķiet, ka vārds ir laikmetīgs un “stilīgs”, un tā izmantošana publiskā runā dod iespaidu par runātāja “smalkumu” bez dziļākas izpratnes…
Vārdam “ilgtspēja” ir dziļa un spēcīga nozīme! Jautājums ir cits: ciktāl, izmantojot dažādas sistēmas, shēmas, norises un procesus, šis vārds tiek ikdienā “nomuļļāts”… Salīdzinājumam – labākās un klausītāju atmiņā iegūlušās dziesmas tiek skandētas raidstacijās, kamēr liela daļa cilvēku vienā brīdī tās vairs nevēlas dzirdēt! Dziesmai, protams, nav ne vainas, bet tā ir atskaņota pārāk daudz! Apnicis!
To pašu var sacīt par “ilgtspējas” lietojumu! Protams, ir atšķirība laikā – no brīža, kad cilvēks dziesmu izdzird pirmoreiz, līdz brīdim, kad, to klausīties top neomulīgi un neērti, paiet zināms laiks!
Runājot par ilgtspēju, meža sertifikācijas jomā runā un saprot vides, ekonomikas un sociālo sfēru līdzsvaru. Man kā cilvēkam (ne kā sertifikācijas speciālistam) šķiet, ka ilgtspējas shēmas tiek radītas un “ražotas” pārāk daudz! Jau Latvijā ir kā minimums trīs ar mežu saistītas sertifikācijas sistēmas; visas trīs – brīvprātīgas, bet pārsvarā viena otru “neatpazīst” un tas raisa situāciju, ka jebkuram eksportēt gribošam uzņēmumam ir jāiegūst visas trīs. Protams, ir nelielas atšķirības, bet visu sistēmu būtība ir viena. Uzņēmuma vadītājam vai īpašniekam, vai meža īpašniekam vienā brīdī manis aprakstītajā situācijā “ilgtspēja” var kļūt par lamuvārdu! Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai īpašnieki, uzņēmēji un auditori ik situācijai pieietu racionāli un ilgtspējīgi: kā vērtēt, kā auditēt, kā skatīties! Lai auditam būtu īsta, taustāma pievienotā vērtība!
Vai Latvijā ir iespējams nelielās platībās mežu apsaimniekot neilgtspējīgi?
Profesionāli runājot, lai kaut ko uzskatītu par neilgtspējīgu, apsaimniekošanā jānovēro būtiskas novirzes no standarta!
Runājot no personiskās pieredzes, arī pie mums nelielās platībās ir iespējama neilgtspējīga saimniekošana! Te būtu nepieciešams kāds konkrēts piemērs…
Runājot par “ilgtspēju”, nereti lieto vārdus “es uzskatu”, “man šķiet”, “es domāju…” Vēstījumi ir nekonkrēti.
Ir svarīga mēraukla – attiecībā pret ko skatāmies, attiecībā pret ko vērtējam! Pie tam, mērauklai jābūt dažādu interešu pārstāvju apstiprinātai vai pieņemtai (saskaņotai)! Kas vienam ir ilgtspējīgs, otram tāds var nebūt! Piemēram, varam kritizēt meža īpašnieku, kas nopircis mežu, izstrādājis, un kāds to neuzskata par ilgtspējīgu rīcību. Bet, ja skatāmies plašāk: ja šis īpašnieks ir spējīgs aizsargāt citas teritorijas vai savus bērnus sūtīt mācībās labā universitātē, vai tādējādi kļūt par darba devēju un izveidot ražojošu uzņēmumu – atvērt rūpnīcu, to varam uzskatīt par ilgtspējīgu rīcību un ilgtspējīgu plānu! Ja skatāmies vienu konkrētu hektāru meža, ilgtspēju varam nesaskatīt, ja skatāmies sociāli ekonomiskā vides kontekstā – mājsaimniecības vai pašvaldības, vai Latvijas līmenī – skats un secinājums būs cits! Ja mežu skatās “atrauti”, kā atsevišķu vienību: te ir mežs, te ir valsts, un tās ir dažādas lietas, “saskatīt” var daudz! Nepieciešams kopskats, plašs skatījums!
Vai tā nav tapusi par laikmetīgu Latvijas problēmu – daudzas lietas, procesi, norises tiek skatīti ļoti šauri?
Tā noteikti ir problēma! Vēl – varbūt skanēs sarežģīti – mums trūkst kalibrācijas (filtrēšanas)! Kas vienā valstī tiek uzskatīts par normu, citā valstī, kur (varbūt) ir citas prasības, šo “normu” vērtē savādāk! Ir jūtams pasaules redzējuma trūkums! Latvijā mēs kaut ko varam uzskatīt vai vēlēties uzskatīt par milzu problēmu, bet, ja skatās plašāk: problēmas nav, jautājums ir sakārtots!
Šogad publiskotais projekts “Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus”
Man personiski ļoti svarīga lieta: akli nepieņemt kādas starptautiskas normas, kas jāpiemēro valstī. Vispārīgas frāzes nekam neder! Protams, vispārējas vadlīnijas vai vadmotīvi pastāvēs vienmēr, bet tiem ir jābūt ar sapratni par vietējo situāciju!
Vai ir manāms kritiskās pieejas trūkums dokumentu un lēmumu analīzē? Eiropa (viena alga, kas) atsūta: nekritiski pieņemam!
Visticamāk – tā ir vienkāršāk! Neesmu strādājis valsts pārvaldes iestādē, bet, pieļaujami, ka šādi tiek “strādāts” ar dokumentiem, kurus sūta no Eiropas Savienības struktūrām: kaut kas tiek noapaļots vai precizēts, lai norādītais uzdevums taptu izpildīts, un atbildīgā darba veicējs savu darbu uzskata par paveiktu!
Lasot intervijas ar veiksmīgiem vietējiem uzņēmējiem, ne viens vien min problēmu: laika gaitā Latvijā zudis vai “izravēts” uzņēmēja gēns! Daļu problēmas varam saistīt ar padomju laikiem, kur vismaz viena pilna paaudze nav dzīvojusi un strādājusi kapitālismā, kurā dzīvojam šobrīd. Bet ir maz cilvēku, kas domā ar uzņēmēja vērienu, ir daudzi, kas domā tikai birokrātiskā stilā: “mums teica, tā ir rakstīts, tā arī darīsim!” Šeit būtu nepieciešams līdzsvars, bet – to veidot (mācīt) jāsāk, ja ne no bērnudārza, tad noteikti no pirmās klases gan! Mācīt domāt! Mācīt pašlepnumu un pašapziņu! Domāt valstiski!
Kas sertifikācijas zinātājam Latvijas mežos šķiet lielākā problēma un kas – pats labākais?
Grūts jautājums! Katram cilvēkam atkarībā no viņa pozīcijas (amata, zināšanām utt.) būs citāda atbilde! Man personiski vistrakākais šķiet “deķa plēšana” uz visām pusēm un mēģinājums to saraustīt gabalos! Proti: no vienas puses izskatās liela demokrātija, no otras puses – ir haoss. Man haoss nav simpātisks un pieņemams! Piemēram, par vienu un to pašu tematu runā tikai labu un tikai sliktu! Ir tikai melns un balts! Kaut vai par meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu: ir vai nav… Lielākā problēma, ko esmu novērojis, meži, kas tiek apsaimniekoti atbilstoši visiem standartiem, saņem bargāku kritiku un tiek “slānīti” vairāk nekā nesertificētie! Tas rada absurdu situāciju. Un veidojas jau cita situācija: kas skaļāk brēc vai kuram ir sirdi aizkustinošāki teksti, vai attēli, tas publiskā telpā ņem virsroku!
Nozares zinātāju krīze. Latvijā par mežu gudri spriež daudzi ar dažādām izglītībām…
Par mežu uz politiskās vai publiskās skatuves runāt ir pagrūti, jo runātājam jābūt labi trenētam un apmācītam, lai viņa teikto uzreiz nesagrozītu citādi domājošie. Latvijas veiksmīgie uzņēmēji nevēlas būt šādas publicitātes sastāvdaļa, jo viņiem to nevajag! Ja tu paud pamatotu viedokli, būdams meža zinātnieks, bet šis viedoklis “tāpat vien” nav pieņemams kādam citam, tevi publiski izlamā, tev draud un … Ko darīt?
Es ieteiktu uzņēmumiem aktīvi iesaistīties jauno vides un dabas zinātnieku nodarbināšanā, lai jaunam cilvēkam jau no pirmā kursa rodas saikne ar reālu dzīvi, ražošanu un darbu! Vides zinātnei jābūt un jādarbojas simbiozē ar ražošanas uzņēmumu, kas ir ļoti svarīgi! Ir normāli, ja uzņēmumā strādā meža fakultātes absolventi vai studenti un, piemēram, biologi. Citādi mākslīgi veidojas divas frontes. Ja cilvēks pastrādās uzņēmējdarbībā un redzēs plašāk, ne tikai mazu daļu, viņam būs precīzāks skats un labāka un sapratne! Kamēr būs, kā tagad, kad ir "vieni un otri" – par mežu ir jārunā labam runātājam (Ne vienmēr tas būs nozares profesionālis!), kas runas laikā zīmīgi pauzēs, veiks vajadzīgos uzsvarus utt. Vai mums tas ir vajadzīgs??!
Komentāri