Latvijas Meža nozares arodbiedrība (LMNA) aprīlī atzīmēja 35 gadu jubileju, savukārt 4. maijā apritēja 35 gadi kopš Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju. 35 un 35 – zīmīga sakritība.
Precīzi! Jāatgādina, ka tieši Meža nozares arodbiedrības kongresā, kas notika aptuveni mēnesi pirms 1990. gada 4. maija, tika nolemts atteikties no sadarbības ar PSRS struktūrām. Ar šo soli ļoti lepojamies un vienmēr uzsveram, ka meža nozares pārstāvji bieži bijuši valstij nozīmīgu procesu iniciatori vai ļoti aktīvi tajos iesaistījušies. Ja man kādā auditorijā jāstāsta par arodbiedrību vēsturi Latvijā, pieminu faktu, ka pirmais lielākais streiks Latvijas teritorijā notika 1870. gadā Vērmaņa kokzāģētavā. Daudz mūsu nozares pārstāvju piedalījās arī 1991. gada barikādēs, kad Rīgā ieradās ievērojams skaits meža tehnikas. Manuprāt, būšana tuvāk zemei dod ļoti stingru sasaisti ar savu valsti.
Nozares kolēģi, kas piedalījās jubilejai veltītajā bērzu stādīšanā Dobeles novadā, ļoti uzteica tavu ievadrunu, kurā saprotami un skaidri sasaistīji drošību ar ekonomiku un nodarbinātību. Nodarbinātību, jo īpaši reģionos, un drošību esi uzsvērusi ne reizi vien. Kur, tavuprāt, ir problēma politiskā līmenī nespēt sasaistīt divas zināmas un svarīgas lietas?
Tavs jautājums skar ilgāku pārdomu procesu, kuram nopietni pievērsusies arī arodbiedrība. Manuprāt, ir beigusies ērtā situācija, kad kāds mūsu vietā varēja kaut ko paveikt vai izdarīt. Šeit es runāju par karu Ukrainā, kas ļoti tieši skar visu Eiropu. Mēs redzam Krievijas imperiālistiskās ambīcijas, un mums ir ļoti labi jāsaprot, ka nav neviena cita, kuram mūsu vietā vajadzētu domāt par Eiropas drošību. Šobrīd Rietumeiropa no ierastā miega, lai arī lēni, bet ir pamodināta. Tomēr diez vai kāds labāk par Latviju un citām Krievijas kaimiņvalstīm, kam ir spilgta vēsturiskā atmiņa, apzinās situācijas nopietnību.
Sākoties iebrukumam Ukrainā, daudzi nobijās. Arī man bija bail, jo atcerējos omītes stāstus par kara gadu šausmām. Tāpēc ir labi, ka beidzot nopietni esam sākuši domāt par valsts drošību un aizsardzību. Tikai tam ir un būs nepieciešami līdzekļi, kurus nav iespējams mehāniski vienkārši kaut kā pārdalīt. Protams, ir nepieciešams ekonomēt un lieki netērēt, kur tas ir iespējams, taču tas jādara jēgpilni, nevis nostatot nozares vienu pret otru, jo visiem jāsamazina budžets. Patlaban redzu, ka valstī kopumā nav skaidras vīzijas, kā budžetā nopelnīt vairāk, piemēram, atbalstot vai vismaz netraucējot pēc iespējas intensīvāk strādāt eksportējošajām nozarēm. Īpaši tām, kas apstrādā vietējos resursus.
Manā skatījumā, meža nozarei ir izcila iespēja dot vēl lielāku pienesumu valsts ekonomikai, radot papildu līdzekļus, kurus valsts var novirzīt drošības stiprināšanai. Piekrītu zemkopības ministram un nozares ekspertiem, kuri apgalvo, ka mums ir iespēja intensīvāk izmantot mežā uzkrātos koksnes resursus, nepazaudējot ilgtspēju. Vajag tikai gribu un pārdomātus, uz nākotni vērstus lēmumus. Kaut vai pilnībā izpildot ar Ministru kabineta noteikumiem apstiprināto maksimālo ciršanas apjomu valsts mežos nākamajā piecgadē un iegūtos koksnes resursus novirzot tālākai pārstrādei, radot augstvērtīgus eksporta produktus. Ļoti būtiski, lai vienlaikus tiktu stiprināta tieši reģionālā nodarbinātība, kam ir liela nozīme arī valsts drošības stiprināšanā kopumā.
Ja mēs šādi domātu par papildu līdzekļu nopelnīšanas iespējām ne tikai meža nozarē, bet kopumā visos tautsaimniecības sektoros, kopīgo ekonomisko un drošības mērķu sasniegšana būtu daudz reālāka.
Ciršanas tāme valsts mežos tiek noteikta, bet parasti izpildīta netiek.
Jautājums – kāpēc tā notiek? Vai tiešām ir izmantotas visas iespējas, vai izvērtēts, kas tieši būtu jādara, vai, gluži otrādi, kas noteikti nebūtu jādara, lai tāmē noteiktos hektārus maksimāli pārvērstu valsts budžetam tik vajadzīgajos eiro? Tikai viens piemērs – ja šobrīd sākam nopietni apsvērt iespēju Latvijas mežos, tostarp valstij piederošajos, strādāt intensīvāk, nevaru nepieminēt AS “Latvijas valsts meži” (LVM) šobrīd notiekošo pārstrukturizācijas procesu, par kura norisi LMNA nācies iesaistīties diskusijās gan ar uzņēmuma vadību, gan aicināt kā vidutāju Zemkopības ministriju – lai pastāvētu par savu biedru tiesībām, pirmkārt, apvienoties arodbiedrībā un, otrkārt, pilnvērtīgi piedalīties pārmaiņu procesā. Ja ekonomisko un drošības apsvērumu dēļ politiskā līmenī tiek nopietni diskutēts par izmaiņām normatīvajā vidē, kas dotu iespēju plašāk un efektīvāk izmantot mežos uzkrāto koksni, vai ir gudri un tālredzīgi vienlaikus būtiski reformēt sekmīgi strādājošu uzņēmumu, kāds ir LVM? Vai nebūtu svarīgāk zināšanas un esošos cilvēkresursus saglabāt, it īpaši, ja uzņēmuma pēdējo gadu finanšu un peļņas rādītāji apliecina, ka tas strādā kā labi nostādīts mehānisms? Latviešu paruna māca, ka zirgus uz pārmijām nemaina, bet konkrētajā gadījumā tieši tā notiek.
Šim jautājumam vēl pieskaršos, bet, runājot par dažādām reformām: bieži vien tās organizē, ieskatoties tabulās, grafikos, neinteresējoties, kas būtu jāizdara un jāpaveic, vai – gluži pretēji – secinot, ka tas vai cits darbs nebūt nav nepieciešams. Likumos vai noteikumos ir pietiekami daudz darbību, kas praktiski un faktiski nav nepieciešamas, ko iesaistītie zina, bet turpina darīt. Piemēram, šķiet, medicīnas un izglītības nozares šos 35 neatkarības gadus dzīvo teju nemitīgās pārmaiņās, kuras tikpat uzstājīgi dēvē par reformām. Procesi rit, rezultāts nav labs...
Manuprāt, tas ir vēl viens piemērs kopējas valstiskas stratēģijas un visaptveroša skata trūkumam. Ir nepieciešams skaidrs un stingrs skatījums par valsts virzību – kurp ejam. Mums jābūt atbildīgiem saimniekiem, kas prot izmantot esošos resursus un par tiem rūpēties ilgtermiņā.
Runājot ar nozares uzņēmējiem, ir labi redzami un skaidri saprotami attiecīgā uzņēmuma attīstības plāni pietiekami tālam laikposmam. Tas ļoti retos gadījumos vai nemaz nenotiek politikā, kur, diemžēl, skatās četru gadu periodā – no vienām vēlēšanām līdz nākamajām... Kā “tikt” pie valsts ilgtermiņa attīstības?
Īstermiņa domāšana ir jāmaina. Man pašai ļoti patīk jēdzieni “valstsvīrs” – tāds, kurš pēc labākās sirdsapziņas nesavtīgi strādā, lai vairotu nācijas labklājību, un “tautsaimnieks” – cilvēks, kurš saimnieko ne tikai savam labumam, bet domā arī par kopējo labumu. Ja, redzot politiķu un uzņēmēju rīcību, mēs šos vārdus varētu lietot bez liekulības, esmu pārliecināta, mēs Latvijā dzīvotu vēl labāk.
Lai domātu ilgākā termiņā nekā četri gadi, svarīgs ir kopējais sabiedrības noskaņojums un attieksme. To veidošanā liela nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem, kuros, diemžēl, dominē negatīvisms, tostarp ļoti izteikti attiecībā uz meža nozari. Tas raisa neizpratni. Mēs godprātīgi un ilgtspējīgi apsaimniekojam savus mežus, statistikas datos skaidri redzami investīciju, nodokļu un nodarbinātības rādītāji nozarē, kas veido pienesumu valsts ekonomikā. Esmu pārliecināta, ka meža nozarē strādājošie ir nozares un valsts patrioti. Tai pašā laikā teju bez pārtraukuma rit acīmredzama pretdarbība, kas nozarē strādājošajiem ir ļoti aizvainojoša.
Kā zināms, mūs lielākoties kritizē ļaudis, kas, kā paši uzskata, ir saistīti ar dabas aizsardzību un vides aktīvismu. Runājot par šīm aktivitātēm, ne reizi vien izskanējis aicinājums tajās ieguldīt, aizmirstot, ka ieguldāmais kaut kur jāņem, tas neradīsies pats.
Skaidrs, ka mums ir jādomā par vides jautājumiem, tāpat kā par sociālo bloku. Domāju, ka nevienam nerodas šaubas – valsts nodrošinātie pakalpojumi un sociālās garantijas prasa budžeta līdzekļus, kas jānopelna nodokļu veidā. Jautājums ir un paliek par līdzsvaru. Diemžēl, mēs neesam raduši par vides jautājumiem domāt kā par procesu, kuru no saviem maciņiem apmaksā visa sabiedrība. Mēs nevaram tikai liegt un ierobežot, jo īpaši situācijā, kad jādomā par drošību. Lai mēs būtu droši un spēcīgi, mums ir nepieciešama spēcīga, vietējos resursos balstīta ekonomika.
1991. gada augustā, gaidot mūsu neatkarības starptautisko atzīšanu, kas nenotika pietiekami ātri, ne viens vien skarbi bilda, ka “labi paēdušajai Eiropai pietika ar okupācijas neatzīšanu”, bet, kad okupētās valstis vēlas patiesu brīvību un neatkarību, ir laiks padomāt... Ik pa brīdim, vērtējot situāciju Eiropā, šis laiks nāk prātā... Saprotam, ko un kā nedrīkst, bet, kamēr agresors rīkojas, mēs domāsim, apsvērsim...
Nāk prātā nesen ziņās lasītais, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies līdz 2027. gadam pilnībā izbeigt fosilo energoresursu importu no Krievijas. Vārdi gan nesaskan ar darbiem, jo aprēķināts, ka pērn ES iepirka no Krievijas rekordlielu daudzumu sašķidrinātās dabasgāzes, un Krievija nopelnīja vairāk nekā 7,3 miljardus eiro. Eiropai ir ērti turpināt iegādāties resursus no Krievijas, tai pašā laikā vēlamies Eiropā būt drošībā, vēlamies Ukrainas uzvaru un kara beigas. Vai mēs patiesi atbalstām Ukrainu, vai patiesi domājam par to, kā nosargāt Eiropu, jeb darām to tikai deklaratīvi? Manuprāt, šāda situācija izskaidro daudzu cilvēku vilšanos politikā vispār – jo tik bieži vārdi nesaskan ar darbiem.
Šāda situācija vērojama arī t.s. pilsoniskajā sabiedrībā. Piemēram, runājot par nelegālo Krievijas un Baltkrievijas robežas šķērsošanu, laiku pa laikam izskan tēze – aizmirstam karu. It kā šī kaimiņvalstu radītā situācija nebūtu kara sastāvdaļa.
Bēgļi tiek izmantoti kā kara instruments. Savukārt, populisms šajā jautājumā korelē ar to, kā saskan cilvēku deklarētās vērtības ar reālo rīcību – bieži vien izvēlas to, kas tajā brīdī ir populārāks, bet uz pamatvērtībām piever acis. Piemēram, kas patlaban notiek Amerikā? Ietekmīgas valsts vadītājs atļaujas runāt, kas ienāk prātā, nedomājot, cik patiess vai nepatiess ir viņa sacītais. Tas nonivelē vērtību sistēmu, jo tu nesaproti, kam un kad vari uzticēties.
Kādi ir svarīgākie Latvijas Meža nozares arodbiedrības darbi tuvākajos gados?
Darbus organizējam vairākos virzienos. Pirmkārt, darba drošība. Skaidrs, ka investīcijas darba vidi uzlabo, bet vienmēr var labāk. Latvijas tirgū ienāk trešo valstu uzņēmumi un par dažiem no tiem darba drošības jomā ir sliktas atsauksmes.
Otrkārt, arodbiedrības iesaiste mūžizglītības un pārkvalifikācijas programmās, kā arī jauniešu, kas ienāk darba tirgū, izglītošana par darba tiesībām un darba drošību.
Vēl svarīgs ir ilgtspējas aspekts, jo Eiropas Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartu (ESRS) ieviešana sāk jaunu ēru vides, sociālās atbildības un pārvaldības informācijas atklāšanā. Atbildība pret darba ņēmējiem un sadarbība ar arodbiedrību kā darbinieku pārstāvi ir nozīmīga ilgtspējas ziņojuma sadaļa.
Arodbiedrība ir ieinteresētā puse arī sertifikācijas shēmās, kur ir noteikts prasību kopums, kas sertifikātu turētājiem ir jāievēro. Un, protams, viss, kas ir saistīts ar darba tiesiskajām attiecībām – tāpēc darba pietiek un pietiks!
Teritoriālās reformas tapšanas laikā bieži pieminēja t.s. nomales vai attālākos pagastus. Diemžēl, šī problēma ir saglabājusies, kur jau bija, vai radusies, kur nebija. Ko darīt, lai pašvaldības būtu ieinteresētas to budžetā? Jautāju, jo laiku pa laikam dzird, ka ar atbalstu uzņēmējdarbībai ir, kā ir.
Kā zināms, ir tiešā nodarbinātība, pastarpinātā nodarbinātība un vēl trešais slānis, piemēram, skolotājs. Ja kādā pagastā tēvs strādā kokapstrādē, māte ir skolotāja un dēls darbojas loģistikas uzņēmumā, visa ģimene faktiski ir vienā ekosistēmā. Skaidrs, ka reģionālā nodarbinātība ir svarīga vienmērīgai attīstībai, drošībai, arī stipriem politiķiem – valstsvīriem un tautsaimniekiem. Kur citur visiem šiem lielumiem rasties, ja ne pamatā balstoties uz reģionālajiem resursiem, to apsaimniekošanu un tālāku izmantošanu? Un kas cits to visu radīs, ja ne reģionos dzīvojošie un strādājošie cilvēki?
To sauktu par politisko gudrību...
Jāatgriežas pie iepriekšminētās kopējās valstiskās vīzijas: ko mēs mūsu valstī vēlamies. Ja kaut kas politiski mainās, piemēram, vienu domes vai Saeimas sasaukumu nomaina cits, – vai un kā notiek pārmantojamība? Piemēram, mūsu sarunā jau skartā veselības aprūpes nozare, kur par pārmaiņām dzirdam gadu desmitiem. Tās rit un rit, ik jauns ministrs nāk ar jaunām idejām, “iepriekšējās nekam neder”, katrai reformai vajag līdzekļus, notiek nejēdzīga naudas tērēšana, tāpēc arodbiedrības noteikti iebilst pret šādu – “viss no baltas lapas” praksi.
Protams, tas nav tikai Latvijā, bet nereti arī Eiropas līmeni. Spilgts piemērs ir EUDR (EU Deforestation Regulation jeb Atmežošanas regula), kas dalībvalstīm prasīs palielināt birokrātiju un uzņēmumiem radīs papildu slogu. Arī Latvijā tagad rūpīgi jādomā, kā to integrēt mūsu sistēmās, lai lieki neizšķiestu naudu.
EUDR un Eiropa. Cīņa pret atmežošanu reģionos, kur tā ir liela problēma, bet... Ja Eiropā atmežošanas praktiski nav, kāpēc tik uzstājīgi nepieciešams radīt problēmas saviem uzņēmumiem?
Labs jautājums, kurā mums nepieciešama koalīcija ar tām ES valstīm, kurās ir spēcīga meža nozare, lai to aktualizētu visos iespējamos veidos. Nozarei noteikti jāstrādā arī ar Eiropas Parlamenta deputātiem. Kad esmu Briselē, Eiropas Meža un būvniecības darbinieku arodbiedrību federācijas Meža nozares apakškomitejā šo jautājumu regulāri aktualizēju, jo ir jāizmanto ikviena iespēja atgādināt, ka EUDR mērķis ir cīnīties pret atmežošanu globāli un līdz minimumam samazināt ES ietekmi uz mežu izciršanu un mežu degradāciju, kas saistīta ar lauksaimniecības izejvielu importu Eiropas Savienībā.
Noslēgumā jautājums, ko tu spēsi paskaidrot vislabāk,– jau pieminētās arodbiedrības nesaskaņas ar “Latvijas valsts mežiem”. Kas īsti noticis un notiek?
Vairāki AS “Latvijas valsts meži” darbinieki jau bija iestājušies LMNA, kā individuālie arodbiedrības biedri. Gada sākumā viņi vērsās pie mums ar ziņu, ka vēlas dibināt savu arodorganizāciju, tādējādi apvienojot līdz šim individuālos LMNA biedrus, “Latvijas valsts mežu” darbiniekus. Turklāt šo biedru skaits no gada sākuma bija stabili augošs. Sanākot kopā ieinteresētajiem pārstāvjiem, februārī tika nodibināta LVM arodorganizācija, par ko nozares kolēģiem, plašsaziņas līdzekļiem, sadarbības partneriem un ieinteresētajām pusēm izsūtījām preses relīzi. Zinu, ka par šo faktu savus biedrus informēja arī Latvijas Mežu sertifikācijas padome. Katrā ziņā biju patiesi gandarīta, ka arī LVM ir nodibināta sava arodorganizācija, ka šis nozares flagmanis ir beidzot iesaistījies sociālajā dialogā, kas, turklāt, likās likumsakarīgi un iepriekš šķita tikai tāds “laika jautājums”, jo LVM publiski deklarētās vērtības, tostarp sociālo vērtību jomā, brīnišķīgi saskan ar produktīva un ilgtspējīga sociālā dialoga īstenošanai nepieciešamo stāju.
Tālab man personiski liels pārsteigums bija gan pirmā publiskā LVM reakcija, proti, ka LVM vadība par arodorganizācijas dibināšanu neesot bijusi informēta, gan turpmāk notiekošais – kad arodorganizācija joprojām no uzņēmuma vadības puses netiek uztverta kā līdzvērtīgs sadarbības partneris. Arodbiedrību teorija, prakse un vēsture māca un pierāda – arodbiedrība var rasties, to var nodibināt tikai konfliktā. Gribam, vai nē, bet tā tas ir un notiek. Un, acīmredzot, LVM bija kādi iekšēji konflikti vai nosacījumi, kas iniciēja arodbiedrības veidošanos. Kā jau mēģināju pateikt iepriekš un cik man ir zināms, ne visi LVM darbinieki ir apmierināti ar uzņēmumā notiekošo reformu, precīzāk – ne ar reformu kā tādu, bet ar veidu, kā tā tiek īstenota, galvenokārt ar to, kā notiek darbinieku skaita mazināšana, rotācija starp jaunveidotām struktūrām un amatiem, kā tiek no jauna aizpildītas esošas un jaunas amata vietas. Arī jaunās struktūras, to uzdevumi, tajā skaitā darbinieku jaunie pienākumi ne vienam vien šķiet līdz galam neizdiskutēti. Daudzi LVM darbinieki strādā uzņēmumā kopš tā dibināšanas vai vismaz daudzus gadus un ir sava uzņēmuma patrioti, kas patiesi vēlas tā izaugsmi, un tieši tāpēc vēlas piedalīties procesos ar savu pieredzi un kompetenci. Ja tas netiek ļauts vai ignorēts, arodbiedrības veidošana savu tiesību pārstāvībai un aizstāvībai ir tikai loģisks solis. Vēlos uzsvērt, ka brīžiem daudz svarīgākas par tiesību aizstāvību ir tieši tiesības uz pārstāvību – tiesības uz savu viedokli, tiesības tikt uzklausītam, iesaistītam, sadzirdētam.
Apzināmies, ka lielā valsts kapitālsabiedrībā katram ir sava vieta un atbildība, un lēmumi, kas jāpieņem LVM vadībai ne vienmēr ir viegli un darbiniekiem patīkami, taču jebkurā situācijā aicinām neaizmirst par iespēju veidot konstruktīvu un atvērtu dialogu. Sociālais dialogs ir efektīvs veids, kā nodrošināt tā dalībnieku ekonomisko un sociālo mērķu sasniegšanu, novēršot konfrontācijas un konfliktu riskus un balstoties visu pušu interešu saskaņošanā un konstruktīvu kompromisu sasniegšanā. LMNA ar savu 35 darbības gados krāto pieredzi un kompetenci ir vienmēr atvērta sarunām, esam gatavi turpināt dialogu iesaistītajām pusēm pieņemamā un cieņpilnā veidā.
Izmantotas LMNA fotogrāfijas no 35. jubilejai veltītās bērzu stādīšanas talkas un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas