Lauksaimnieki un mežsaimnieki pārsteigti par Latvijas Bankas vadlīnijām dabas daudzveidībai nelabvēlīgās un labvēlīgās saimnieciskās darbības identificēšanai, un, lai arī tas nav normatīvais akts, tomēr tas ir saistošs komercbankām, lemjot par kredītu izsniegšanu.

Latvijas lauksaimnieku vidū valda pamatots izbrīns par šo vadlīniju tapšanas procesu, kas noticis bez nozares – pašu lauksaimnieku un viņu pārstāvības organizāciju – pilnvērtīgas iesaistes, kaut arī reālā ekonomikas sektora oponentu organizācijām pieeja ir bijusi nodrošināta, kas neizbēgami rada jautājumu par to, kādās interesēs šobrīd darbojas Latvijas Banka. Šis jautājums kļūst īpaši nozīmīgs, ņemot vērā faktu, ka attiecīgās vadlīnijas faktiski kalpos kā orientieris komercbankām ne tikai jaunu kredītu izsniegšanā, bet arī jau esošo saistību riska pārvērtēšanā, situāciju raksturo Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņaprāt, šīs vadlīnijas tiešā veidā ietekmē lauksaimnieku attīstības iespējas, jo piekļuve finansējumam ir kritisks priekšnoteikums konkurētspējai un izaugsmei.

“Latvijas Bankas vadlīnijām nevajadzētu ieviest atšķirīgus vai stingrākus parametrus lauksaimniecības un mežsaimniecības sektoram, nekā tie jau noteikti Latvijas normatīvajos aktos,” ir pārliecināts R. Feldmanis. Proti, ja vadlīnijās burtiski tiek uzspiesta prasība, piemēram, 10% zemes atstāt neapsaimniekotus bez jebkāda normatīva vai saprātīga pamata vai saimnieciskās darbības ierobežojuma, tas faktiski samazina konkrētā lauksaimnieka ienākumus, pasliktina konkurētspēju un negatīvi ietekmē spēju pildīt esošās saistības – tostarp arī pret komercbankām.

“Turklāt 10% attiecas uz konkrētu īpašnieku konkrētām tiesībām, kamēr iniciatora lomā ir pseidotautsaimnieks, kas vēlas uzspiest savu gribu tam, kas viņam nepieder, un cita īpašumu labprāt lietotu par velti,” skaidro R. Feldmanis, uzsverot, ja komercbankas šīs vadlīnijas sāk izmantot kreditēšanas praksē, saimniecības, kuras saņem tā saukto nelabvēlīgo novērtējumu, var saskarties ar augstākām procentu likmēm, zemākiem pieejamā finansējuma apjomiem vai stingrākām nodrošinājuma prasībām.

“Formāli skatoties – jā, juridiski tas nav aizliegts, taču būtībā rada pamatīgu un sistemātisku spiedienu uz zemes izmantošanas nozarēm – lauksaimniecību un mežsaimniecību,” skaidro R. Feldmanis.

Lēnām pār tiltu!

Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Normunds Šmits uzskata, ka Latvijas Banka ar šim vadlīnijām ir pāršāvusi pār strīpu. “Latvijas Bankas likums paredz, ka tā veic makroekonomisko analīzi un pētniecību, nosaka un īsteno makrouzraudzības politiku, regulē un uzrauga finanšu tirgus un tā dalībnieku darbību, taču tai nav dotas tiesības noteikt, cik metru platām jābūt aizsargjoslām kādam zemes izmantošanas veidam vai cik lielam ir jābūt dabai atstājamās zemes īpatsvaram, ja tam nav noteikti kādi saimnieciskās darbības ierobežojumi vai liegumi,” vērtē N. Šmits. Viņaprāt, ja Latvijas Banka vadlīnijās jau nosaka, cik kam jābūt, jāsaprot, kāda ir šī dokumenta, kuram gan nav likuma spēka, ietekme un sekas uz zemes izmantošanu un šī sektora attīstību.

“Ja Latvijas Banka zina labāk par visiem citiem, jāpārdomā, vai ļoti daudzas iestādes un struktūras Latvijā vispār ir nepieciešamas. Bet varbūt jāpalūkojas, vai viszinošajā iestādē nav ievazāta sērga “visu zinām labāk”, jo īpaši, ja tās darbību nedrīkst pārbaudīt pat Valsts kontrole,” uzsver N. Šmits, norādot, ka lauksaimniecība ir galvenais cilvēku pārtikas devējs, kāpēc šajā sfērā ar ļoti avangardiskām idejām un to realizāciju ir jābūt ļoti uzmanīgiem.

“Netrūkst precedentu eksperimentiem, kuri noslēdzas ar pārtikas trūkumu un pat badu, vietējās lauksaimniecības piespiedu sašaurināšana vai daļēja iznīcināšana pēc kāda brīža atspoguļojas pārtikas veikalu plauktos, kur pieaug importēto pārtikas produktu apjoms un klāsts. Jājautā, vai importēto pārtikas produktu ražotājiem un audzētājiem kāds sagatavojis tādas pašas vadlīnijas, kādas komercbankas nu piemēros Latvijā strādājošajiem?” interesējas N. Šmits. Viņaprāt, šie jautājumi ir ļoti eksistenciāli un būtiski ne tikai un vienīgi zemes apsaimniekotājiem, bet arī Latvijas valstij, jo ir svarīgas ne tikai darbavietas, bet arī samaksātie nodokļi un to apmērs.

“Tieši tāpēc zemkopības ministrs ir aicinājis Latvijas Bankas prezidentu uz sarunu un konkrētu skaidrojumu sniegšanu par to, kāda būs vadlīniju īstenošanas ietekme uz Latvijas lauksaimniecību, pārtikas pieejamību, nodarbinātību, samaksātajiem nodokļiem tieši no zemes apsaimniekošanas nozarēm un arī to saistītajām un pakalpojumus sniedzošajām sfērām,” informē N. Šmits.

Ieguvēji nebūs vietējie

“Ekonomiski finansēšanas izmaksas pieaugs tiem, kas vadlīnijām neatbilst, un samazināsies tiem, kas atbilst,” skaidro R. Feldmanis. Viņš norāda uz strukturālu asimetriju: “Divas saimniecības ar identisku bilanci un ražošanas apjomu var saņemt atšķirīgus kreditēšanas nosacījumus atkarībā no tā, cik rūpīgi ir aizpildīti pašapliecinājumi un cik vietējo institūciju datubāzēs tās ir atzīmētas labvēlīgajā sarakstā. Ilgtermiņā lētāks kapitāls nozīmē ātrāku tehnikas atjaunošanu, lielākas investīcijas un spēcīgāku izaugsmi – un šī priekšrocība uzkrājas. Šeit parādās neērts jautājums, kam šī asimetrija kalpo – uzņēmumiem ar ārvalstu kapitālu, kas ir gadsimtiem uzkrāts, vai ar mūsu pašu nacionālo, kas aizvien ir nepietiekams? Salīdziniet investīcijas uz iedzīvotāju Vācijā, Zviedrijā un Latvijā! Vai šo faktu Latvijas Bankas labi apmaksātie speciālisti nezina?” uzsver R. Feldmanis.

Viņš atgādina, ka Latvijas izcelsmes uzņēmumi, kuri vēl uzkrāj pašu kapitālu un kuriem katrs procentpunkts aizdevuma likmē ir jūtams, atrodas nelabvēlīgākā pozīcijā. “Tās nav hipotētiskas bažas, tā ir tirgus loģika. Vislielākā problēma gan ir nevis kāds atsevišķs kritērijs, bet to kopsumma,” skaidro R. Feldmanis, atgādinot, ka dokumentā lauksaimniecībai ir aptuveni 20 kritēriju pāri, mežsaimniecībai – 18.

“Zemnieks, kurš vēlas veidot labvēlīgu profilu visā spektrā, saskaras ar atkārtotiem pašapliecinājumiem katrai kreditēšanas reizei, koordināciju ar vismaz piecām valsts institūcijām, sākot no Lauku atbalsta dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes, Valsts augu aizsardzības dienesta, Valsts vides dienesta, Valsts meža dienesta un beidzot ar biotopu eksperta piesaistīšanu, par kuru vēl pašam ir jāmaksā. Piemēram, putnu novērotāji varēs atkal nopelnīt, paplašināt savu biznesu un pat celt savu pakalpojumu likmi,” secina R. Feldmanis. Viņaprāt, vēl viens aspekts ir lauku apdzīvotība un mazais cilvēks, kurš ikdienā ražo reālu produktu.

“Katrs Latvijas Bankas ieteikumu solis ir interpretējams, formāli pamatots, bet kopumā tie veido nozīmīgu slogu, kas ir nesalīdzināmi smagāks mazajai saimniecībai, kur viens cilvēks vienlaikus ir gan operators, gan grāmatvedis, gan ES atbalsta pieteikumu iesniedzējs. Lielai saimniecībai ar administratīvo atbalstu šī sistēma ir pārvaldāma. Mazai ģimenes saimniecībai, kas veido lauku apdzīvotību, tā ir vēl viena robeža, aiz kuras labāki kreditēšanas nosacījumi paliek nesasniedzami.

Tāpēc jautājums ir: no kurienes nāk šādas idejas? Vai no Eiropas Centrālās bankas, vai Eiropas Komisijas, vai Eiropas Parlamenta, vai pašu bāleliņu darba uzstādītāja?” pamatoti jautā R. Feldmanis. Viņš atgādina, ka regulatīvās vides veidotāju un tās ietekmēto personu pieredzes atšķirība nav Latvijas specifika – tā ir strukturāla problēma visā ES finanšu regulēšanā.

“Jomas, kur tā izpaužas visskaidrāk, ir tieši lauku un meža ekonomikā: regulators, kurš nav nopelnījis ienākumus no arkla vai zāģa, veido prasību sistēmu, kuras praktiskās sekas viņam nav intuitīvi saprotamas. Konsultanti tiek izvēlēti no tā paša administratīvā loka, kurā dzīvo pats regulators. Reālās nozares balss šajā procesā nav dzirdama, jo tās pārstāvji strādā uz lauka, nevis veido sev publicitāti,” kritisks ir R. Feldmanis. Viņš norāda, ka tiek radīts dokuments, kas ir intelektuāli saturīgs un pat, iespējams, teorētiski pamatots, bet tai pašā laikā rada proporcionāli lielāku slogu tiem, kuri vismazāk ir piemēroti to izpildīt, – Latvijas uzņēmējiem.

“Iespējams, tam nav ļauna nodoma, tas ir distances efekts,” tā R. Feldmanis. Viņaprāt, pareizais jautājums nav – vai dabas daudzveidības kritēriji ir vai nav pamatoti, jo tie lielākoties ir balstīti zaļās dabas vairošanu.

“Tas vienkārši nozīmē aizsargāt zaļo ideju, jo kam gan tā nepatīk, bet sajūtu līmenī šķiet, ka kļūt par lauksaimnieku, uzņēmēju un nopelnīt naudu, radīt risinājumu – tas būtu izaicinājums Latvijas Bankai, kas“sēž”uz Latvijas valsts rezervju procentu ienākumiem, t.i., uz mūsu naudas,” tā R. Feldmanis. Viņš arī jautā, vai Lietuvas un jo īpaši Polijas, kas ir lielas un nozīmīgas pārtikas produktu piegādātājas Latvijas patērētājiem, valsts bankas arī ir sagatavojušas šādas pašas vadlīnijas dabas daudzveidībai nelabvēlīgās un labvēlīgās saimnieciskās darbības identificēšanai, un vai tajās ir atspoguļoti tādi paši parametri – 10% zemes atstāt un neizmantot, lauksaimniecības zemi neatbrīvot no krūmiem, zemi neart rudenī, pirms mežu stādīšanas neveikt augsnes sagatavošanu, mežos aizmirst par meliorācijas sistēmām, kaut arī tās ir būtisks faktors mežaudzes izaugšanai un tajā iegūstamam koksnes apmēram.

“Ja šādas identiskas prasības eksistē Lietuvā, Polijā un Igaunijā, tā ir konkurences izlīdzināšana, bet, ja nav, ar savām vadlīnijām Latvijas Banka rada būtiskas priekšrocības kaimiņvalstu lauksaimniekiem, un tādējādi patērētāji Latvijā vēl vairāk pirks kaimiņos audzēto. Vai tiešām Latvijas Banka strādā konkurentvalstīs strādājošu uzņēmumu interesēs? Negribu tam ticēt, bet laiks rādīs,” skarbi secina R. Feldmanis.

Viedokļi

Instruments izpratnei, nevis atteikumiem. Raivis Kakānis, AS “Industra Bank” valdes priekšsēdētājs

Dabas daudzveidības jautājumu iekļaušana finanšu sektora risku izvērtēšanā ir saprotama, jo ilgtermiņā arī uzņēmējdarbība ir atkarīga no zemes, ūdens, augsnes un ekosistēmu kvalitātes. Vienlaikus ir ļoti svarīgi, lai šādas vadlīnijas Latvijā netiktu piemērotas mehāniski un nepārvērstos par vēl vienu administratīvu slogu uzņēmējiem, īpaši lauksaimniekiem un reģionu uzņēmumiem. Latvijai jāuzmanās no situācijas, kurā labas ieceres rezultātā paši sev uzliekam stingrākus ierobežojumus nekā mūsu konkurenti citās Eiropas valstīs. Mūsu skatījumā lielākais risks nav pašās vadlīnijās, bet gan to piemērošanas praksē. Ja katra darbība, piemēram, aizaugušas zemes sakopšana vai krūmāju novākšana, automātiski tiek uztverta kā paaugstināts risks, mēs varam nonākt situācijā, kurā finansējums kļūst sarežģītāks ekonomiski pamatotiem un Latvijas laukiem nepieciešamiem projektiem.

Krūmāju transformācija aramzemē no dabas daudzveidības skatupunkta var būt vērtējama kā nelabvēlīgs faktors, taču tas nenozīmē, ka visi šādi gadījumi pēc būtības ir vienādi. Bankām šie kritēriji jāizmanto kā instruments labākai izpratnei, ne kā automātisks pamatojums atteikumam. Ir būtiski skatīties uz konkrēto teritoriju, tās statusu, dabas vērtībām, saimnieciskās darbības mērķi un iespējamiem risku mazināšanas pasākumiem.

Vienā gadījumā krūmāju izciršana var nozīmēt bioloģiski vērtīgas teritorijas noplicināšanu, citā – ilgstoši neapsaimniekotas zemes atgriešanu saimnieciskā apritē un ainavas sakopšanu.

“Industra Bank” pieeja, izvērtējot finansējumu uzņēmumu attīstības projektiem, arī turpmāk būs balstīta individuālā vērtējumā.

Mēs redzam, ka ilgtspējas prasībām ir jāpalīdz pieņemt kvalitatīvākus lēmumus, nevis jārada situācija, kur Latvijas uzņēmēji salīdzinājumā ar citu valstu konkurentiem nonāk nevienlīdzīgos apstākļos.

Finansējot uzņēmumu projektus, svarīgi ir saglabāt līdzsvaru starp vides mērķiem, saimniecisko loģiku un reģionu attīstību.

Vadlīnijas būtiski atšķiras no regulas nosacījumiem. Dagnis Dubrovskis, AS “Latvijas valsts meži” ilgtspējas direktors

Neizpratni raisa Latvijas Bankas vadlīniju publicēšana laikā, kad Eiropas Savienībā ir pieņemta ES Taksonomijas regula, kas ir vienota klasifikācijas sistēma jeb ceļvedis, kas definē, kuras saimnieciskās darbības uzskatāmas par videi ilgtspējīgām, tajā skaitā, kas vērstas uz bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību.

ES Taksonomijas regula un Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva (CSRD) ir izdota, lai sasniegtu Eiropas Zaļā kursa mērķus: novērstu zaļmaldināšanu, izskaustu nepilnīgus datus un novirzītu kapitālu tiem uzņēmumiem, kas patiesi ievēro vides un sociālos standartus. Latvijas Bankas izdotajās vadlīnijās nav atsauces uz šiem ES normatīvajiem aktiem, turklāt pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ Latvijas Bankas vadlīnijas ir būtiski atšķirīgas no regulas nosacījumiem, pēc kuriem izvērtē saimnieciskās darbības ilgtspēju, ietverot daudz stingrākas prasības nekā ES noteiktās. Bankas vadlīnijās nav atrodamas arī konkrētas atsauces uz pētījumu rezultātiem par katru konkrēto saimnieciskās darbības veidu, kas pierādītu tā ietekmi uz dabas daudzveidību.

Publicētās vadlīnijas domātas kredītiestādēm, kuru klienti ir arī LVM sadarbības partneri – mežsaimniecības pakalpojumu sniedzēji un koksnes resursu pircēji. Lai nodrošinātu publiski pieejamu un salīdzināmu informāciju, izprastu uzņēmuma darbības ietekmi uz ilgtspējas jautājumiem un to, kā ilgtspējas aspekti ietekmē uzņēmuma attīstību un darbības rezultātus, LVM saskaņā ar starptautiskiem standartiem katru gadu publicē ilgtspējas ziņojumus. Veicot saimniecisko darbību, uzņēmums ievēro augstus starptautiskos vides standartus, kurus nosaka PEFC sertifikācijas sistēma – pārliecinoši vadošā mežu sertifikācijas sistēma Eiropā. Visos meža apsaimniekošanas posmos tiek stingri kontrolēta ekoloģisko vērtību saglabāšana un piesārņojuma novēršana. Tāpēc jo vairāk nav saprotams, kāpēc Latvijas Bankas izdotajās vadlīnijās ir atsauce tikai uz vienu – FSC meža sertifikācijas sistēmu, kas Eiropā tiek izmantota ievērojami mazāk, turklāt kopš 2022. gada arī pēc šīs sistēmas Eiropā sertificētās platības ir būtiski sarukušas. Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka publicētajām Latvijas Bankas vadlīnijām nav skaidra mērķa un pastāv zaļmaldināšanas risks gadījumā, ja tās tiek piemērotas.

Tendenciozs skatījums. Māris Liopa, Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs

Iepazīstoties ar vadlīnijām dabas daudzveidībai nelabvēlīgās un labvēlīgās saimnieciskās darbības identificēšanai, pirmā sajūta – tās ir rakstījuši tā dēvētie dabas draugi vai aktīvisti, kuru apzināts vai neapzināts mērķis ir Latvijas tautsaimniecības mugurkaula – zemes apsaimniekošanas nozaru, kuras ir nozīmīgākais tiešais un netiešais darba devējs laukos, miljardiem eiro nodokļu maksātāja un teju vai puses no Latvijas preču eksporta ienākumu ģenerētāja – iedragāšana. Izrādās gan, ka vadlīnijas, kurās par nelabvēlīgām darbībām tiek uzskatīta zemes aršana rudenī, augsnes sagatavošana pirms jauna meža iestādīšanas, meliorācija, 10% no saimnieciski izmantojamās zemes nolikšana malā ir Latvijas Bankas meistardarbs.

Šokējoši, neticami? Vai... Diemžēl, bet skaudra, tendencioza realitāte. Proti, Latvijas Bankas ilgtspējas vadības tendenciozitāte izpaužas faktā, ka banku uzraugs Latvijā būtībā uzvedas kā teorētiķis, kurš vēlas būt vislabākais kāda cēla mērķa sasniegšanas tuvinātājs un rada nosacījumus, kādus nevar atrast normatīvajos aktos, ignorējot reālo ietekmi uz tautsaimniecību. Tai pašā laikā Somijas Banka spēj sabalansēt stingru Eiropas regulējumu ar pragmatisku atbalstu savai galvenajai eksporta nozarei, nodrošinot, ka kapitāla plūsma uz mežsaimniecību neapsīkst.

Tas nozīmē, ka Somijas Bankai rūp ne tikai darbavietas, samaksātie nodokļi, bet arī zemes kapitāla izmantošana, tajā audzējot visiem vajadzīgos pārtikas produktus vai mežus. Vai tas rūp Latvijas Bankai?

Laiks rādīs! Zemes ilgtspējīga, produktīva izmantošana jāskata kopsakarībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, izmantojot teritorijas stratifikācijas principus.

Zemes īpašniekiem ir jāuzticas un jābūt iespējai pieņemt saimnieciskus lēmumus, valsts uzdevums ir to sekmēt un palielināt savstarpējo uzticēšanos starp dažādi domājošajiem, piemēram, lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un tā dēvētajiem dabas draugiem, jo pretējā gadījumā Latvijā ēdīsim citās valstīs, kurās šādu vadlīniju nav un nebūs, audzētos pārtikas produktus.