Intervija ar Jāni Magaznieku, meža īpašnieku, Latvijas Kokmateriālu pircēju un Latvijas Kokmateriālu pārdevēju biedrību Vienotās konsultatīvās padomes vadītāju

Plānošana gan pērn, gan šogad daudzām nozarēm pielīdzināma zīlēšanai. Kā neskaidrība dažādos un mainīgos ierobežojumos, jūsuprāt, ietekmē plānus un plānošanu?

Gribētu sacīt, ka mūsu uzmanība pārlieku nav koncentrēta uz dažādiem noieta tirgiem un norisēm tajos, kas nozarei kopumā ir gana svarīgi, bet mēs vairāk domājam par darbības vides (darbības lauka) sakārtošanu. Plānošana parasti notiek trīs gadu posmā, pie šiem trim gadiem arī turamies, plānus saskaņojam ar mūsu biedriem. Īstermiņa darbi mūsu dienas kārtībā parādās samērā reti: esam laikmetīgi, domājam un strādājam ilgtermiņā.

Darbības vides un lauka sakārtošana: nosacītais “lauks” meklējams starp tiem, kas mežu un kokus audzē, un tiem, kas tos izmanto.

Jā, gan – darbības vide vai lauks starp pircējiem un pārdevējiem! Mēs it garajā norišu ķēdē sākam darboties no brīža, kad kokmateriāls ir iegūts un pievests pie ceļa. Mūsu darbs beidzas brīdī, kad kokmateriāls pārstrādes vietā vai ostā ticis uzmērīts. Bet skatāmies vēl tālāk – līdz komunikācijai ar mežizstrādes mašīnām.

Pēdējā laikā ir populārs vārds: līdzsvars. Vai jūsu darba laukā tas ir cieņā?

No uzmērīšanas viedokļa skatoties, strīdi gadās visur un vienmēr. Gribētos lepni sacīt: mūsu darbā strīdamies pietiekami reti, pie tam strīdiem nav tādu seku vai rezonanses, lai būtu vērts satraukties, ka iesaistītās puses turpmāk nevarētu saprasties. Savstarpējās attiecības ir normālas, iemeslu vai lietu, par ko strīdēties, kļūst arvien mazāk. Īsāk – ja nav par ko strīdēties, neviens arī nestrīdas!

Piemēram, ne tik sens diskusiju jautājums bija raukuma rādītāji. Par tiem vienojāmies 2018. gada beigās un jau 2019. un 2020. gadā strādājām un tagad strādājam ar vismaz trīs gadu periodā ievāktiem datiem, pamatojoties uz zinātniskiem aprēķiniem. Pircēji un pārdevēji ir vienojušies par procedūru, kā ik gadu raukums tiks pārrēķināts. Jautājums no dienaskārtības ir noņemts.

Kad uzsāku darbu Biedrībās, dienas kārtībā bija divi galvenie jautājumi – jau minētais raukums, kur nebija vienprātības, un mizas dubultbiezums. Raukuma jautājums, kā jau minēju, ir atrisināts, darbs rit “pie mizām”.

Diskusijas par mizas dubultbiezuma jautājumiem cieši saistās ar precizitāti. Apaļo kokmateriālu tilpumu no 2021. gada nosaka (arī likumdošanā tas iekļauts) bez mizas. Mērījumi, savukārt, tiek veikti virs mizas: vai to dara pārstrādes vietā, vai mežā. Vajadzīgs matemātisks algoritms un pareiza izpratne, kā mizas apjomu no tilpuma “norēķināt”.

Pieņemu, ka neskaidrības rodas šādi: mežā harvesters nozāģējis kokus, iegūstot noteiktu apjomu X. Dažādās koksnes pārstrādes vietās šis X atšķiras: harvestera dati rāda vienu skaitli, pārstrādātāji jau operē ar citu. Tas ir brīdis, kad iesaistītie mēģina meklēt iemeslus atšķirībām: “tur nepareizi vai slikti mēra, tur nav pareiza metode vai paņēmiens” utt. Problēma gan meklējama matemātiskā interpretācijā: ja mizu skaitļo matemātiska vienādojuma veidā, “harvestera matemātika” un “pārstrādes vietu matemātika” nav vienāda (atšķiras aprēķinu metodes). Tas ir jāskaidro un ceram, ka drīz – 2021. gada pavasarī būs rezultāts un zinātniski pamatots skaidrojums, ko šādās situācijās darīt. Nepieciešams salāgot vienus skaitļus ar citiem, lai ik situācijā atšķirības nebūtu tik lielas.

Kas šai darbā palīdz zinātniski?

Meža fakultātē iegūtā pieredze. Kopā ar kolēģi Mareku Milleru esam sākuši zinātnes gaitas un kopīgi arī darbojamies apaļo kokmateriālu uzmērīšanas jomā.

Pērnā gada sākumā premjers K. Kariņš bilda, ka nozarei svarīgie caurmēra jautājumi atrodas koka atvilktnē…

No uzmērīšanas viedokļa nav svarīgi, vai izstrādājam mazāka vai lielāka caurmēra kokus, tādēļ jautājums par lielāku vai mazāku caurmēru man pašam personīgi saistās ar apaļo kokmateriālu un meža kvalitāti kopumā, it īpaši novecojušās egļu audzēs, kurās pastiprinās sakņu trupes riski. Praktiskā puse ir ļoti vienkārša – kādus kokus mums dos, tādus uzmērīsim.

Skandināvu ietekme un pieredze Latvijā, par ko mēdz runāt dažādās nozīmēs: vieni uzsver kaimiņvalstu pieredzi mežu apsaimniekošanā, otri bažījas par skandināvu pārlieku ietekmi…

Somiju gan nereti skata atsevišķi no Skandināvijas un tas nav tāpat vien. Mizas jautājumā, par ko nupat runājām, Somija ir unikāla valsts: tā ir visā pasaulē vienīgā, kur koka tilpumu nosaka virs mizas. Somu kaimiņi (kā mēs) “cīnās” ar mizu, somi to nedara. Kāpēc? Tas ir labs jautājums. Esmu pabijis gan Somijā, gan Zviedrijā, gan Norvēģijā, kur skatījos un salīdzināju attiecīgo valstu mežsaimnieku pieredzi. Somi ir ļoti dziļi pētījuši harvesterus, un attiecības starp pircējiem un pārdevējiem veido, izmantojot ar harvesteru iegūtos mērījumus. Citās valstīs šos mērījumus izmanto plānošanai un norēķiniem par pakalpojumu vien.

Piebildīšu, ka nereti vietā un nevietā lietotais vārds “unikāls” somu gadījumā ir ļoti precīcs (ļoti vietā), jo viņi tādi ir vienīgie. Un viss. Mūsu meitas uzņēmums VMF LATVIA, kura pirmsākumi meklējami Zviedrijā, darbojas kā trešā puse darījumos starp pircējiem un pārdevējiem. Šobrīd tieši norit darbs pie standarta šādam sadarbības modelim.

Ja dzirdam, ka meža jautājumos skandināvus uzteic, tas ir pamatoti! Kad pats mācījos Zviedrijā, mūs skoloja divos meža apsaimniekošanas modeļos: Zviedrijas modelis, kas balstīts t.sk. uz ekonomiskiem aprēķiniem, un Vācijas mežsaimniecības modelis, kur tā sauktie “aprēķini” ir atstāti otrajā plānā. Vācijā tā drīzāk ir kā “vietēja mēroga rosīšanās” (salīdzinoši Latvijā tā būtu kā nišas nozare). Kā savulaik runāja: ja, Zviedrijas modeli pielietojot, meža īpašnieks ilgtermiņā noteikti kaut ko nopelna, Vācijas modelis saimniekotāju “atstāj pa nullēm”.

Latvijā meži ir zaļais zelts. Mums mežu ekonomiskais aspekts ir ļoti svarīgs. Skandināvi tam ir labs piemērs – cik, efektīvi saimniekojot, tie spēj sadarboties ar t.s. “zaļajiem”. Gan Somijā, gan Zviedrijā var aizbraukt sēņot, mežu platības ir lielas, turklāt, Zviedrijā ir pieļaujamas daudz lielākas kailciršu platības nekā pie mums. Zviedru un somu meži joprojām zaļo, saimniekošanai ir ekonomisks pamatojums un daudz ilgāka vēsture un pieredze. Skandināvu darbā var labi saskatīt meža apsaimniekošanas cikliskumu, kas Latvijā it kā tiek piemirsts. Skandināviem ir skaidrs, ka pēc mežizstrādes izstrādātajās platībās drīz atkal būs jauns mežs. Tā ir aksioma!

Diskusijās šad tad izskan satraukums par skandināvu īpašumā nonākušajiem Latvijas mežiem. Sak, “izpērk”!

Jāsatraucas būtu par meža īpašnieku kūtrumu! Skandināvi izmanto iespējas iegādāties tās zemes un tos mežus, kas nonāk tirgū (kas tiek pārdoti). Meži Skandināvijā un pie mums tiek apsaimniekoti, vadoties no vienotas prakses. Parasti ārzemnieki iegādājas pamestas, aizaugušas vai nesakoptas vietas, kurās mūsējie nav redzējuši potenciālu kādai saimnieciskai darbībai. Šādas platības tiek sakoptas un apsaimniekotas, kas jebkurā gadījumā ir vērtējams ļoti pozitīvi. Protams, ir jautājums: kālab to nevar darīt vietējie? Bet tas uzdodams minēto platību pārdevējiem. Skandināvu darbs Latvijas mežos būs ilgtermiņā – mežs paliks, zeme ir Latvijas teritorijā, tos nekur neaizvedīs un nepārvietos.

Latvijas nelaime – aizsargāt liedzot, ne sadarbojoties...

Pie šāda modeļa meža īpašnieks, ieraugot potenciālu apdraudējumu saimnieciskās darbības ierobežošanai, ir spiests atbilstoši rīkoties, kas būtu ļoti viegli sakārtojams, izmaksājot kompensācijas, kas ir proporcionālas ekonomiskajiem zaudējumiem.

Kāds uzskatīs, ka mežs ir slikti apsaimniekots, jo parasti mikroliegumus atrod koptos mežos! Kā skatāties uz Eiropas Komisijas iniciatīvu par noteiktu aizsargājamu teritoriju procentiem?

Lēmumiem jābūt saprātīgiem, vērtējot meža stratēģisko nozīmi attiecīgajā ES dalībvalstī. Skatīties proporcijas vai procentus, vai skaitļus… nav pareizi! Jāsaprot – kāpēc kaut kas tiek darīts, kā interesēs tas tiek darīts un ko mēs ilgtermiņā iegūsim. No “zaļā kursa” viedokļa: ja Latvijā parādīsies vai tiks noteikti papildierobežojumi, vai papildu aizsargājamās platības, kā kompromiss varētu būt caurmēra samazinājums saimnieciskajos mežos.

Meža nozarei dažādu padomdevēju netrūkst. Ja runā par mežizstrādes aizliegumu, kas paredzētu “klusuma” ievērošanu putnu ligzdošanas periodā, pat līdz 3 mēnešiem, mēs ļoti daudz domājam par dažādu sugu putniem un to aizsargāšanu, kas, protams, ir jādara, bet, vai tajā pašā laikā mēs neaizmirstam par “savas sugas” indivīdiem (ievērojamu skaitu), kuru darbs mežizstrādē nereti ir vienīgais pienesums ģimenes uzturēšanā, īpaši reģionos?...

Kā meža īpašnieks skatās uz dažādām publiskām aktivitātēm? Ko darīt ar nozarei nepelnīti veidoto slikto fonu?

Ar šo problēmu esmu saskāries arī pats. Viss atkarīgs no cilvēka – mūsu gadījumā – meža īpašnieka. Ir īpašnieki, kas saprot valstī lemto, seko jaunākajām tendencēm nozarē, saimniekošanā izvēlas labāko un pamatotāko. Piemēram, kur un kā tikt pie kvalitatīvākā stādmateriāla. Ir meža īpašnieki, kas meža platību manto, mežu izstrādā, saņem labu naudiņu un neliekas par mežu ne zinis. Mežs Latvijā var atjaunoties un atjaunojas dabiski, protams, ar lapu kokiem. Arī šāds stāsts veido sabiedrības viedokļa “slikto fonu”. Uz vienu nekoptu, brikšņiem līdzīgu meža nogabalu nevar balstīt viedokli par citiem kārtīga saimnieka koptiem nogabaliem. Un šeit parādās vieta un iespēja “dīvānu ekspertiem”, kam mežs asociējas ar parku pilsētas centrā un kas noteikti ieteiks labāko saimniekošanas veidu un zinās visu par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Kāpēc? Tas ir labs jautājums, kas noteikti uzdodams pašiem “padomdevējiem”!