“Vadlīnijas dabas daudzveidībai nav politikas dokuments, bet gan risku vadības palīglīdzeklis komercbankām, tām nevajadzētu atstāt negatīvu ietekmi uz kreditēšanu kopumā, bet palīdzēt banku sektoram sekmīgāk un Latvijas situācijai atbilstošāk vadīt savus riskus,” intervijā “Dienas Biznesam” skaidro Latvijas Bankas padomes padomnieks un ilgtspējas vadītājs Edvards Kušners. Viņš uzsver, ka vadlīnijas dod iespēju komercbankām šķirot un vērtēt zemes apsaimniekotāju darbību, tās atbilstību dabas daudzveidībai labvēlīgiem risinājumiem atbilstoši Latvijas situācijai, kas balstīta zinātniskos pamatos, nevis abstraktās un reālajai situācijai neatbilstošās metodikās.
Kam paredzētas Latvijas Bankas izstrādātās Vadlīnijas dabas daudzveidībai nelabvēlīgās un labvēlīgās saimnieciskās darbības identificēšanai?
Dabas daudzveidība finanšu sistēmā tiek uzskatīta par vienu no finanšu risku avotiem, ilgtspējas kontekstā tieši dabas daudzveidības problemātika sarežģītības ziņā ir jautājums Nr.1. Jāņem vērā, ka dabas daudzveidības vērtēšanā nav vienveidīgas metodikas, pēc kuras varētu identificēt problēmas šajā visam dzīvajam tik būtiskajā segmentā. Protams, ir starptautiskas metodikas, kuras ir ļoti aprakstošas, un labākajā gadījumā tajās ir slikto nozaru uzskaitījums, taču tas arī viss. Gaidījām, ka starptautiskais finanšu sistēmas zaļināšanas tīkls NGFS (Network of Central Banks and Supervisors for Greening the Financial System) sniegs metodiskos norādījumus. Taču ir skaidrs, ka tik ātri tie NGFS paspārnē vēl netaps, bet Eiropas Centrālā banka dabas daudzveidības jautājumus iekļāvusi savā stratēģijā, un arī komercbankām par to jau šogad iestājas ziņošanas pienākums. Tāpēc sākām lūkoties, ko varam izdarīt Latvijā, lai nebūtu situācijas, kad ir ļoti plašs un vispārīgs skatījums un zīmogs kādām nozarēm, bet gan cenšamies saprast, kurā vietā rodas problēmas.
Rezultātā ar zinātnieku palīdzību skatījums tika sašaurināts līdz daļai dabas risku un radīti indikatīvi kritēriji, lai saprastu, kurās vietās veidojas negatīvās ietekmes. Tieši tāpēc tas ir banku risku vadības jautājums, lai, zinot ietekmes un raugoties uz jau esošajiem kredītportfeļiem (nevis tikai potenciāli jaunajiem, nākotnē izsniedzamajiem kredītiem), to varētu atspoguļot banku ziņojumos. Vadlīnijas paredzētas banku risku vadības un ilgtspējas speciālistiem, lai palīdzētu identificēt dabas daudzveidībai nelabvēlīgos riskus, to ietekmi, ko rada attiecīgās darbības. Tas nenozīmē, ka šīm vadlīnijām nekavējoties jāpārvēršas kreditēšanas nosacījumos, kaut gan tām jāatspoguļojas risku vadības secinājumos un vēlāk arī komercbanku uzraudzības secinājumos, jo gan Eiropas Centrālā banka, gan arī Latvijas Banka pakāpeniski sāk pievērst uzmanību šim jautājumam. Protams, vadlīnijas ir tikai viens no iespējamajiem metodiskajiem materiāliem, kuru bankas var izmantot, jo Latvijas Banka nevar likt izmantot tikai šīs vadlīnijas. Latvijā gan citu šādu zinātnē balstītu metožu nav, un arī starptautiski tādu izstrāde ir ļoti sarežģīta un laikietilpīga.
Vai tādas pašas vadlīnijas ar tādiem pašiem kritērijiem dabas daudzveidībai nelabvēlīgās un labvēlīgās saimnieciskās darbības identificēšanai, kādas ir izstrādātas Latvijā, ir arī Igaunijā, Lietuvā vai Polijā, kas ir mūsu valstī strādājošo uzņēmēju konkurentvalstis?
Par to, vai dabā visās minētajās valstīs viss notiek vienādi, ir jājautā speciālistiem – ekspertiem, kaut arī šķietami Baltijas reģiona valstis atrodas līdzīgos klimatiskajos apstākļos. Nesen notikušajā Baltijas banku dabas konferencē par prezentētajām vadlīnijām bija liela interese no kaimiņvalstīm. Bija jautājumi no bankām, kurām ir pārstāvniecība visās trijās Baltijas valstīs, vai šīs vadlīnijas var piemērot. Tiešā veidā piemērot tomēr tās nevar, jo metrika ir pielāgota tieši Latvijas specifiskajai situācijai. Par šīm vadlīnijām lielu interesi ir izrādījusi arī Eiropas Centrālā banka.
Vienlaikus ceru, ka šī interese ļaus arī pilnveidot tās metodikas, kuras jau ir Eiropas Centrālās bankas arsenālā, jo Nīderlandē izstrādātā vērtēšanas sistēma ENCORE sniedz ļoti dīvainu priekšstatu par dabas riskiem Latvijā ar milzīgu uzsvaru tieši uz nekustamā īpašuma sektoru, kura īpatsvars banku kredītportfeļos sasniedz 60%, un ne velti Latvija tajā parādās kā valsts Nr.1, kura pakļauta šādam riskam, kaut arī tas nav tik viennozīmīgi un ir ļoti diskutabli. Ceru, ka ar šīm vadlīnijām spēsim pazemināt risku vērtējumu, tātad iegūt labāku novērtējumu Latvijai. Proti, pašlaik Latvijā strādājošajām bankām, vadoties pēc Nīderlandē izstrādātās metodikas, tieši attiecībā uz dabas riskiem visvairāk jāuztraucas nekustamā īpašuma segmenta projektos. Lai arī ir gadījumi, kad cilvēki mēģina kaut ko uzbūvēt kāpās, taču lielākoties nekustamā īpašuma attīstītāji būvē industriālajās zonās, arī degradētajās teritorijās, kam nav saistības ar dabas vērtībām.
Vislielāko satraukumu par šo vadlīniju potenciālo ietekmi uz kredītresursu pieejamību pauž tieši lauksaimnieki un mežsaimnieki!
Pašlaik izmantotajā – Nīderlandē izstrādātajā – metodikā dabas daudzveidības risku vērtējumā sarkanā krāsā ir ne tikai nekustamā īpašuma, bet arī intensīvās lauksaimniecības sfēra. Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes sēdē skaidroju gan līdzšinējo situāciju, gan arī vadlīniju nozīmi un ietekmi uz kredītresursiem, saimniekošanas veidiem. Ja attiecīgais sektors bankas kredītportfelī ir ar nozīmīgu īpatsvaru, tad arī veidojas liela risku ekspozīcija. Savukārt, ja bankai attiecīgajā sfērā tas ir pirmais un vienīgais klients, tad no risku vadības skatupunkta tam uzmanība nebūtu jāpievērš, jo šī klienta ekspozīcija uz bankas kopējo kredītportfeli, visticamāk, ir niecīga.
Cita aina, ja šādu klientu jau ir daudz.
Risku vadības sistēma sver riskus, vadlīnijas iedod metodiku, lai varētu novērtēt datus, taču jāņem vērā, ka dabas daudzveidības riski ir tikai viena no ļoti daudzajām vērtēšanas pozīcijām, kurās milzīga loma ir biznesa plāna izvērtējumam.
Jebkurā gadījumā būtiskākais jautājums būs par to, kā konkrēta banka vada attiecīgos riskus, ko un kā var paskaidrot uzraugiem, vēl jo vairāk, ja ne visi uzņēmēji un visas nozares var būt un arī būs teicamnieki, jo būs arī citu atzīmju saņēmēji tāpat kā skolā. Latvijā ir lauksaimnieki, kuri dabas daudzveidībai ir ļoti draudzīgi, un ir arī tādi, kuri nebūt nav uzskatāmi par tādiem.
Tieši tiem, visticamāk, laika gaitā nāksies mainīties, bet ne jau tikai apspriesto vadlīniju dēļ. Bankām ir iespēja šķirot un vērtēt lauksaimnieku darbību, tās atbilstību dabas daudzveidībai labvēlīgiem risinājumiem pēc Latvijas situācijas, kura balstīta uz zinātniskiem pamatiem, nevis pēc kaut kādām abstraktām un reālajai situācijai neatbilstošām metodikām. Protams, lielajām bankām ir savas politikas un arī metodikas, tur arī, cik zinu, zinātnieki un eksperti strādā, lai visas bankas grupas līmenī nodefinētu kritērijus un prasības, kurus banku uzraugi vērtēs, kad veiks pārbaudi.
Kāpēc vadlīnijas par dabas daudzveidībai labvēlīgu kritēriju nosaka vismaz 10% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes mazajiem ainavu elementiem, ja attiecīgajam saimniekam nav noteikti nekādi saimnieciskās darbības ierobežojumi vai liegumi?
Vadlīnijas nevienam neko neprasa, taču, vērtējot riskus dabas daudzveidībai, to līmeni, bankas kredītportfeli un tajā esošo lauksaimniecības kredītu īpatsvaru, banka izmantos šos kritērijus, lai veiktu novērtējumu, jo bezriska kredītu nav. Ja lauksaimnieks vēlas būt teicamnieks – ar mazu ietekmi uz dabas daudzveidību, 10% īpatsvars, pēc zinātnieku atzinumiem, ir labs rādītājs. Jāņem vērā, ka šobrīd jau ir jautājums par siltumnīcu gāzu (CO₂) emisiju apmēru – tātad saimniekošanas metodēm, kas var daudz ātrāk ietekmēt konkrētā zemnieka darbību, kas jau ir ietverts banku risku vadības un to uzraudzības procesos.
Kāpēc vadlīnijas par nelabvēlīgu dabas daudzveidībai padara arī aramzemes atbrīvošanu no krūmājiem?
Dabas daudzveidības kontekstā zinātnieku ieskatā labāki ir krūmāji nekā aramzeme! Ir vēl kāda nianse, proti, komercbankām ir jārēķinās ar Eiropas tiesu praksi, kas rāda, ka dabas aizsardzība kļūst primāra, pārāka pār ekonomiskajām interesēm. Pie šādas tiesu prakses, kur spriedumi pēdējo gadu laikā kļuvuši ļoti zaļi (pretēji ES Zaļā kursa mīkstināšanai), bankām ir jārēķinās ar scenāriju, kur tās var kļūt par cietēju šādās tiesvedībās, un te ir darbs risku vadībai. Tātad, ja Eiropas tiesas saka – prioritāte ir dabas daudzveidība, un skaidrojumu ietekmei ierasti tiesās sniedz zinātnieki, tad komercbankas to nevar ignorēt. Šādu procesu sauc par ilgtspējas pārejas riskiem, kur fokuss ir nevis uz dabas sarukuma ietekmi uz uzņēmējdarbību (t.s. fiziskie riski), bet gan ir riski par potenciālu tiesvedību saistībā ar iespējamu kaitējuma varbūtību un sekojošām valsts politikas izmaiņām.
Arī Latvijā ir īstenojušies ilgtspējas pārejas riski, kas izpaudās kā Satversmes tiesas nolēmums attiecībā uz koku ciršanas caurmēru, kā rezultātā tika apturēta jau noslēgtu līgumu izpilde. Tas nenozīmē, ka mežsaimniecība Latvijā apstājas un šo nozari masveidā pamet ļoti daudz spēlētāju, un bankas to pārstāj kreditēt. Tomēr secinājumi radās, iespaidīgs precedents. Kopš Eiropas tiesa nevalstiskajām organizācijām ir devusi piekļuvi tiesvedībām klimata jautājumos, tad ticami, ka līdzīgi lēmumi būs attiecībā uz dabas daudzveidību.
Ja zinātnieki saskata problēmu, tad, pat raugoties tikai no potenciālā tiesvedības riska pozīcijām vien, bankām tas ir jāņem vērā savā risku vadības sistēmā, turklāt arī pašiem uzņēmējiem būtu jāizvērtē ne tikai esošie, bet arī nākotnes potenciālie riski, to avoti un iespējamais ietekmes apmērs. Protams, ikviens lēmumu pieņems pats, taču tas nemaina riskus, to potenciālu nākotnē.
Kāpēc vadlīnijās ir salīdzinoši daudz vērtējumu attiecībā uz lauksaimniecību, arī mežsaimniecību, bet salīdzinoši daudz mazāk – enerģētikas, ēku un inženierbūvju sfērā?
Tas ir skatījums no viena šaura, dabas zinātniska skatupunkta uz ekonomiskajām aktivitātēm un to potenciālajiem riskiem dabas daudzveidībai. Industriālā lauksaimniecība un industriālā mežsaimniecība acīmredzami ir dabai nelabvēlīgāka darbība. Tas nav Latvijas Bankas, bet gan zinātnieku un ekspertu atzinums. Jā, vēja parki lauksaimniecības zemēs būs ar zemāku negatīvo ietekmi uz dabas daudzveidību nekā tad, ja tie atradīsies mežos.Šķiet, ka šobrīd topošajiem vēja parkiem šīs dabas daudzveidības risku vadlīnijas īsti netiks līdzi laikam. Ir nozares, kuras pieradušas pie ļoti masīva regulējuma un jebkuru materiālu uztver kā politikas dokumentu – jaunas prasības. Nevaru šādas traumas izārstēt, bet varu tikai paskaidrot, ka vadlīnijas nav politikas dokuments, bet gan risku vadības palīglīdzeklis kredītiestādēm. Turklāt tas ir radīts vienkāršotā valodā, lai cilvēks, kurš nav speciālists, to viegli uztvertu.
Raksta pirmpublikācija žurnāla “Dienas Bizness” 2026. gada 30. jūnija numurā