Vācija – Eiropas ekonomikas dzinējspēks – pēdējos gados piedzīvo ieilgušu rūpniecības lejupslīdi. Publiskajās debatēs un politiskajās cīņās kā galvenais grēkāzis visbiežāk tiek piesaukta stingrā klimata politika, atteikšanās no kodolenerģijas un dārgā enerģētikas pāreja jeb Energiewende. Tomēr Vācijas Ekonomikas institūta IW Köln pētījums liecina, ka šis skaidrojums ir pārāk vienkāršots un pat nedaudz maldinošs. Patiesie krīzes cēloņi meklējami daudz dziļāk – valsts iekšējā struktūrā.
Klimata politika nav vienīgā vaininiece
IW Köln pētnieki salīdzināja Vācijas rūpniecības attīstību ar citām Eiropas Savienības valstīm, kurām ir saistoši tie paši Eiropas klimata mērķi un līdzīgs regulējums. Izrādījās, citur Eiropā tajā pašā laika posmā rūpniecība ir spējusi augt. Tas pierāda, ka Zaļais darījums viens pats neizskaidro Vācijas ekonomikas vājumu.
Institūts secina, ka Vācija ir zaudējusi konkurētspēju pašas radītu iekšēju šķēršļu dēļ. Problēmas ir vairākas. Vācijas uzņēmumos ir vienas no augstākajām darbaspēka izmaksām starp visām industriāli attīstītajām valstīm, kas padara vietējo ražošanu neizdevīgu. Augstie korporatīvie nodokļi samazina uzņēmumu vēlmi un iespējas investēt Vācijā, turklāt valstī ir arī pārmērīga birokrātija un sarežģītas atļauju izsniegšanas procedūras, kā arī pamatīgs atskaišu slogs paralizē jaunus projektus un inovācijas.
Politiskā kauja Berlīnē un sabiedrības noskaņojums
Šie secinājumi izgaismo asās politiskās debates Berlīnē. Kamēr t.s. populistiskie spēki saprotamu iemeslu dēļ aicina pilnībā atteikties no klimata mērķiem, Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs un viņa vadītā koalīcija (CDU/CSU un SPD) meklē iespējami pragmatiskāku vidusceļu – saglabāt Eiropas tirgus mehānismus, piemēram, emisiju tirdzniecības sistēmu, vienlaikus atvieglojot dzīvi uzņēmējiem.
Līdzīgi domā arī izglītotākā Vācijas sabiedrības daļa, akadēmiskā vide un uzņēmumu vadītāji. Sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka cilvēki ar augstāko izglītību joprojām atbalsta klimata aizsardzību un saprot ilgtermiņa zaļās pārejas nepieciešamību, taču viņi arvien skaļāk kritizē valsts pārvaldes neefektivitāti, lēno digitalizāciju un novecojušo infrastruktūru. Izglītotā sabiedrības daļa redz, ka vecais Vācijas veiksmes modelis, kas balstījās uz lētu Krievijas gāzi un tradicionālo rūpniecības eksportu, ir izsmelts, un valstij ir vajadzīgas pārmaiņas, lai saglabātu labklājību.
Dziļā plaisa starp Vācijas Rietumiem un Austrumiem
Ekonomiskā stagnācija nevienmērīgi skar dažādus valsts reģionus, saasinot vēsturisko plaisu starp bijušo Rietumvāciju un Austrumvāciju. Vairāk nekā trīs gadu desmitus pēc Vācijas apvienošanas Austrumvācijas ekonomiskā jauda ir iestrēgusi aptuveni 79% līmenī no rietumu rādītājiem.
Austrumos trūkst lielo koncernu galveno mītņu un privātā sektora pētniecības centru, mājsaimniecību ienākumi ir ievērojami zemāki, iedzīvotāji strauji noveco. Ļoti līdzīgi kā Latvijā, tikai mērogi citi… Tas viss rada auglīgu augsni politiskajai neapmierinātībai un radikālu partiju popularitātei. Rietumvācijas tradicionālie industriālie centri, īpaši autobūves un ķīmiskās rūpniecības reģioni, vissmagāk izjūt tieši eksporta kritumu un augstās ražošanas izmaksas.
Valdības atbilde – vērienīgs reformu klāsts
Apzinoties situācijas nopietnību, F. Merca valdība sākusi plašas strukturālās reformas, lai atgūtu investoru uzticību un iekustinātu ekonomiku. Galvenie soļi ietver vairākus pasākumus, būtiskākais ir birokrātijas apcirpšana. Vācijā tiek ieviests princips – ja iestāde četru mēnešu laikā nesniedz atbildi par projektu, atļauja tiek uzskatīta par piešķirtu. Būtiski saīsināts infrastruktūras un elektrotīklu plānošanas laiks. Uzņēmumiem tiek dotas plašākas iespējas slēgt terminētus darba līgumus, tiek ierobežota telefoniska slimības lapu izsniegšana un apspriesta elastīgāka darba laika uzskaite. No 2027. gada plānoti nodokļu atvieglojumi aptuveni 10 miljardu eiro apmērā, kā arī tiek veidots speciāls “Vācijas fonds” infrastruktūrai, mikroshēmu, mākslīgā intelekta un tīro tehnoloģiju attīstībai. Demogrāfiskās krīzes dēļ valdība meklē veidus, kā motivēt pieredzējušus darbiniekus ilgāk palikt darba tirgū.
Vācijas piemērs skaidri rāda, ka pat visspēcīgākā ekonomika nevar ilgstoši paļauties uz pagātnes panākumiem. Vai Berlīnes plānotās reformas spēs izlauzties cauri gadu desmitiem krātajai birokrātijai un arodbiedrību pretestībai, noteiks gan Vācijas, gan Eiropas – tostarp Baltijas valstu – ekonomisko nākotni.
Avoti: Vācijas informācijas vietnes



