Uz meliem – tīšiem vai netīšiem, jāatbild pietiekami asi un skaļi. Sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Zemeunvalsts.lv | 30.09.2022

Vēlēšanu sakarā jaunu partiju un jaunu cilvēku darbībās negaidīti jūtams sen aizmirsts vecišķums. Jau Latvijas Tautas frontes laikos, kad Latvija pēc ilgākiem laikiem piedzīvoja vēlēšanas, kurās bija izvēle, dažam labam kandidātam pārmeta aizraušanos ar konkurentu kritiku, piemirstot paša spējas un plānotos darbus. Šai vasarā 90. gadu stils atgriezies un negaidīti uzplaucis neredzētā krāšņumā. Vai nekritiskas pretnostatījuma tendences raksturīgas tikai politikai un ko īsti šai ziņā domājam par Latvijas tautsaimniecību? 

Pauls Rēvelis (PR): Kā tu vērtē pēdējos gados plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos bieži lietoto pretstatījumu – meža īpašnieks, mežkopis, meža nozares pārstāvis – un – dabas sargs (draugs) vai vides aktīvists. Piemēram, meža īpašnieks kaut ko vēlas darīt, bet abstrakti dabas draugi viņam iebilst. Klausītājiem vai lasītājiem soli pa solim gadu gaitā apzināti tiek veidots priekšstats, ka tie, kas strādā mežā vai uz lauka, vai purvā, ar dabu ir uz “jūs”, toties kaut kur izplatījumā eksistē īsti dabas draugi” (kas nereti reizi nedēļā izbrauc no pilsētas centra).

Māris Liopa (ML): Šāds stils un izteiksmes veids ir aplams un ļoti nepareizs jau pašā saknē, bet precīzi ilustrē tās tendences, kas, diemžēl, jo biežāk parādās dažādās ziņās, vēstījumos un publikācijās. Konkrētu frāžu, apgalvojumu vai izteikumu apzināta un ierasta lietošana jau notiek “automātiski”, nedomājot, ko tie nozīmē vai ko ar tiem var saprast. Vai tas ir nejauši, vai apzināti, vai tā būtu abu šo faktoru kombinācija, īsti nav skaidrs, bet ir redzama izteikta vēlme izvēlēties visdažādākos tematus (ne tikai par mežsaimniecību vai lauksaimniecību) un iemeslus (un iespējas) sabiedrības grupu sarīdīšanai. Ja palasām vai paklausāmies – riteņbraucēji pret autobraucējiem, laucinieki pret pilsētniekiem, skolotāji pret skolniekiem, mediķi pret pacientiem, politiķi pret pārējiem utt. Situācija veidojas arvien nepatīkamāka, jo Latvijas sabiedrība, atceroties neseno pagātni – C19 vai paraugoties tuvākajā apkārtnē – karš Ukrainā, jau ir gana satraukta un strīdos nogurusi, kā arī pietiekami sašķelta ļoti dažādo viedokļu un nostāju ziņā (vakcinēties vai nevakcinēties, Ukraina vai Krievija, dārgi vai lēti, iet vai braukt, saimniekot vai slaistīties, runāt vai darīt, lemt vai bezgalīgi konsultēties utt.). Protams, savu daļu šais strīdos dod vēlēšanu tuvums, kas, cerams, pēc 1. oktobra dos zināmu atelpu. Strīdi par to, kurš labāks, beigsies, lai priekšā būs diskusijas par labāko valdības sastāvu.

Vai ir loģisks pamatojums mežsaimnieku vai meža īpašnieku pretnostatīt ar mežu un īpašumu nekādi nesaistītam, bieži vien “abstraktam” dabas draugam? Allaž esmu iebildis piegludinātiem vai skaisti skanošiem (cukursaldiem) vārdiem vai nosaukumiem, bet – kas konkrēti ir “dabas draugs”? Ko tas nozīmē? Vai tā ir cilvēka pārliecība, vai šim cilvēkam ļoti patīk, ka viņu tā dēvē, vai... Piemēram, es noteikti esmu dabas draugs, manā īpašumā ir noteikta platība, ko pats dēvēju par “biotopu”, kam neviens neskaras klāt.

Lai kā man kāds vēlētos iebilst, sevi cienošs meža īpašnieks un mežizstrādātājs ir visīstākie dabas draugi, kas saprātīgi apsaimnieko un izmanto mums Latvijā pieejamo resursu – mežus. Meži mūsu valstij un mums palīdz dzīvot.

Runājot par “vides aktīvistiem”, jāatceras krietni senais stāsts par “ekspertiem”, kuru lomā var iejusties ikviens cilvēks, kas pauž jautātājam pieņemamu vai zināmai sabiedrības daļai vēlamu un tīkamu viedokli. Mēs varam ļoti dažādi vērtēt Valsts prezidentu, bet viņa savulaik dotais skaidrojums par vārda “eksperts” lietojumu man joprojām šķiet vispiemērotākais: “Eksperts savā nozarē ir cilvēks, kas ir ko paveicis un var to uzrādīt, ir zināms un pazīstams savā nozarē un citi šīs nozares pārstāvji viņu atzīst par zināmu autoritāti. Trīs lietas! Ja šis cilvēks (eksperts) ko saka, mēs uz viņa teikto varam paļauties, mums sacītais nav jāpārbauda.”

Kā jau minēju, nav skaidrs, kas tieši ir “vides aktīvisti”, pieļauju, šādi dēvē arī cilvēkus, kas vēlas akūtu Latvijas tautsaimniecības panīkumu, Latvijas iedzīvotāju nabadzību, brikšņus, sveces vai skalus elektrības vietā un uzņēmējdarbību – “mūžīgi un vienmēr tikai kaimiņu pagastā” (ja citādi nevar), bet vislabāk – kaimiņvalstī. Šiem cilvēkiem vai nu nekad, vai ļoti sen bijusi saskare ar uzņēmējdarbību vai atbildību par darbiniekiem un viņiem nav ne mazākās jēgas, kur un kā valstij tiek pelnīta nauda. Vai Latvijas ekonomiskajā situācijā ir gudri, tālredzīgi un valstiski pareizi šādus cilvēkus uzkrītoši bieži slavēt? Noteikti, nē!

P.R.: Ja esi sabiedriski aktīvs noteiktā jomā (pilsoniskajā, vides, dažādu tiesību), ne vienmēr ir nepieciešamas zināšanas. Protams, ir 21. gadsimts ar sociālajiem tīkliem, bet, pirms kādu uzklausīt, ļoti reti tiek vērtētas izteikties kārā gribētāja zināšanas vai izpratne par attiecīgo jomu. Mēs dzirdam vai lasām sacīto, piekrītam vai iebilstam, bet bieži vien netop skaidrs, cik zinošs un kompetents runātājs ir un, vai viņš saprot, ko runā, vai atkārto iemācītas frāzes.

M.L.: Protams, zināšanas vienmēr ir svarīgas. Jau esam piedzīvojuši “virsrakstu laikmetu”, kas “plūstoši pārgāja” īso ziņu laikposmā, nu esam nonākuši pie “klipveida” domāšanas.

Runājot par meža nozari, atliek kādam apzināti iemest tīmeklī (sociālajos tīklos) gaidpilnu klipu: “Viss slikti, visu izcērt!”, pietiekami daudzi uz to “pavilksies”.

Joprojām nesaprotu, kā neviena atbildīgā iestāde nav pamanījusi faktu, ka Latvijā apzināti un tīšuprāt tiek meklēta un ļaužu apziņā palēnām ieviesta “tropisko mežu situācija”.

Ko ar to domāju? Tropu reģionā lielas (pat milzīgas) mežu platības tiek neatgriezeniski izcirstas, to vietā ierīkojot lauksaimniecības nolūkiem domātas plantācijas vai ko citu. Latvijā pēc mežizstrādes mežs atjaunojas vai tiek atjaunots. Aktīvisti un nozares “kritiķi” to tīšuprāt izliekas nemanām un nepiemin. Šai ziņā pilnībā piekrītu Artūra Bukonta sacītajam*: “Mēs skaidrojam un darām, bet mums ir pietiekami lielas problēmas tikt uzklausītiem un, kas ir visnepatīkamākais, tieši sabiedriskajos medijos. Lai nu kam un kuram, bet sabiedriskajiem medijiem es nevaru piedot piekrišanu un slīgšanu “viss ir slikti” retorikā. Sabiedriskajam medijam būtu gana skaidri un sausi jāanalizē, jāskatās un jāinformē. Tieši Latvijas Radio, Latvijas Televīzija un portāls lsm.lv bija (un ir) tie, kas visvairāk akcentēja nevis to, ka ir samazināts ciršanas caurmērs, bet tieši virsrakstos runāja, ka “izcirtīs jaunākus mežus”. Tas ir nepiedodami!”

Jāpiezīmē, ka ne tik sen mediju sakarā tika runāts gan par finansējuma palielināšanu, gan kādreizēju tā trūkumu, tai pašā laikā, lai cik dīvaini nebūtu, tieši sabiedriskie mediji apzināti un mērķtiecīgi rīkojas, lai valsts budžetā naudas būtu jo mazāk.

Ar to nedz es, nedz nozares kolēģi nevēlamies teikt, ka nozarē un Latvijas tautsaimniecībā viss būtu slavējami un “medū mērcējami”. Bet fakts, ka, runājot par mežiem, laukiem vai purviem, sabiedriskajiem medijiem interesē tikai vienas puses viedoklis un, lielākoties, tikai sliktais, ir acīmredzams.

Tautsaimniecības stiprināšana nozīmē arī Latvijas iedzīvotāju labklājību, kas, kā izskatās, aktīvistiem ir mazsvarīgs jautājums. No resursa, kas atjaunojas, labums tiek gūts arī šodien un tieši šodien, jo vairāk tas būs nepieciešams gaidāmajā ziemā. Patlaban (arī vēlēšanu sakarā) Latvijas publiskā telpa ir pārpilna ar tendenciozām muļķībām... Piemēram, konsekventi lietotais trejvārdis “jaunāku mežu izciršana”. Mežu izcērt tur, kur zemes lietošanas veidu plānots mainīt, piemēram, mežu izcirtīs RailBaltica vai tas jau ir izcirsts Ķekavas apvedceļa vajadzībām. Mežsaimniecība Latvijā ir ilgtspējīga, starptautiski sertificēta, mežu atjauno, stādot, vai tas atjaunojas dabiski. Diemžēl, kā jau minēju, Latvijas sabiedrībai krietnu laiku ar mediju starpniecību mērķtiecīgi un apzināti tiek “iebarotas” aplamības. Nekautrēšos situāciju salīdzināt ar to, kā Ukrainas sakarā daudzus gadus (pilienu pa pilienam) strādājusi Krievijas propagandas mašinērija.

P.R.: Kā to mainīt? Sabiedriskais medijs allaž uzsvēris savu neatkarību, ikviena, pat sīkākā kļūme saziņā ar sabiedriskā medija pārstāvjiem tiek uztverta ļoti saasināti, problēmas būtībā pat neiedziļinoties.

M.L.: Uzsvērt var daudz ko, bet Latvijas sabiedriskais medijs neizskatās un neizklausās neatkarīgs. Ja runājam par meža, lauksaimniecības un kūdras nozarēm, sabiedriskajam medijam būtu pietiekami neatkarīgi jāredz arī tās intereses, kas ir šo nozaru noniecināšanas fonā. Cilvēki strādā, apsaimnieko resursu, dod labumu valstij, kam, starp citu, ienākumi ir ļoti, ļoti vajadzīgi. Valsts budžeta un tēriņu ziņā mēs pietiekami bieži dzirdam sūrošanos, cik tālu mums priekšā tai vai citā jautājumā “aizgājušas” kaimiņvalstis, bet paši uz vietas ģenerējam ierobežojumus, liegumus un maksimāli visu sarežģījam.

Latvijas tautsaimniecības un valsts attīstības problēmu sakne meklējama šepat – Latvijas kabinetos un gaiteņos, ne ārzemēs. Piemēram, šovasar aktuālais jautājums par koku ciršanas caurmēriem mūsu kaimiņvalstīs ir sen atrisināts. Kā zināms, Igaunijas meži joprojām zaļo, īpašniekiem jūtoties brīvāk. Latvijā kāds ir izdomājis veidot ko līdzīgu valstij-rezervātam un Latvijas pilsoņus pārvērst bagātu ārzemnieku apskates objektos. Kā to vērtēt? No vienas puses tā ir absolūta nerēķināšanās ar sabiedrības kopējo labumu, ar lielu sabiedrības daļu, kas strādā un pelna. Ja kāds runā, ka Latvijā trūkst dabas aizsardzības teritoriju, viņš ir bezkaunīgs melis. Mums ir ļoti zaļa valsts, lai kā tas kādam nepatiktu. Ja cilvēks Latvijā jūtas ne pārāk “zaļi”, lai aizbrauc (ar velosipēdu, lai būtu “zaļi”) un palūko zaļumu tais valstīs, no kurām nāk dažādas īpatnas vides iniciatīvas un kur pilsētu publika ir pieradusi “izbraukt zaļumos”.

Daļa Latvijas sabiedrības, mediju darbiniekus ieskaitot, nespēj nošķirt realitāti no mākslīguma vai uzspēlētības, vai “obligātā pareizuma”. Ja to nespēj un ja tas nenotiek, man, piemēram, rodas pamatotas aizdomas, ka tā nav nezināšana, bet apzināta kaitniecība. Esmu piedzīvojis ne vienu vien nepatīkamu situāciju – man zvana vai raksta, prasot skaidrojumu, tas tiek saņemts, izskatās, cilvēks ir sapratis, bet... paiet dažas stundas un skaidrojumu saņēmušais pārliecināti runā pilnīgas aplamības. Te redzu tiešas un skaidras paralēles ar ģeopolitisko situāciju. Austrumos no mums ir liela valsts, kuras daudzajiem miljoniem iedzīvotāju ļoti daudz ko nav iespējams paskaidrot. Tas ir kas gluži vai iekodēts un nemaināms.

P.R.: Soli pa solim, pilienu pa pilienam, vārdu pa vārdam, sižetu pa sižetam. Ja ikdienā kaut ko cītīgi un nemitīgi klāsta, nav brīnums, ka laika gaitā daļa sabiedrības skaidroto, lai cik tas būtu pareizs, pieņem kā faktu. Aptaujas liecina, ka uzticība medijiem nav gluži kā 80. gadu beigās, tomēr redzams, ka noteiktu ziņu vai noteikta satura sakarā vēstījuma autentiskums apšaubīts netiek.

M.L.: Varu tikai piekrist. Viens gan – nozarēm par šo jāuzņemas atbildība, jo daudz ir runāts, ka “nevajag liet eļļu ugunī, nevajag strīdēties, nevajag tik skarbi”. Ja uz meliem un muļķībām neatbildi pietiekami asi un skaļi, kādam var rasties iespaids, ka nudien “kaut kas nav kārtībā”, “bez iemesla jau nerunās” utt. Meža nozares un citu nozaru kritizēšana vai klaja nopelšana tiek pieņemta kā ikdienišķa. Tas parāda “pilinātāju” panākumus.

Grūti pateikt, cik tālu “viss ir slikti” piekritēji vēlas iet un ko sasniegt. Ekstrēmākie “aktīvistu” pārstāvji uzskata, ka, piemēram, īpašuma tiesības uz zemi vai mežu nav pieļaujamas vispār (tas būtu radikāli komunistiskais aktīvistu spārns), citi ir vienkārši nezinātāji – viņi strādā citur, jautājumos neorientējas un nesaprot, kā kaut kas būtu zāģējams vai pļaujams, vai rokams. Protams, atkal ir jautājums par šo cilvēku zināšanām un izglītotību, kur sliktā nozīmē roku pielikuši arī mediji. Vadmotīvs ir labi jūtams.

P.R.: Kā zināms, sabiedriskajos medijos galvenie runātāji par mežiem un laukiem ir tie, kas ar šīm lietām praksē nav saistīti, proti, “aktīvisti”.

M.L.: “Dabas draugs” noteikti saistību ar mežu atradīs, jo “reiz ir bijis mežā”, ornitologam taču ir biologa izglītība utt. Tikpat labi ar meža nozari saistīts ir pastnieks, jo laikrakstu un aplokšņu izgatavošanā izmantota koksne, vai pastnieka ceļš darba gaitās ved cauri mežam. Lūk, daži eksperti mums jau ir!

P.R.: Eiropas zaļais kurss daudzās un dažādās diskusijās tiek aplūkots no tā “skaistākās” puses. Uzņēmēji, savukārt, bažījas, ka labā, ausīm tīkami skanošā ideja soli pa solim tiek apaudzēta ar milzu dokumentu un prasību blāķiem, zem kuriem nekas zaļš neizdzīvos...

M.L.: Zaļā kursa vadmotīvs un vēstījums ir ļoti skaidrs, pareizs un labi domāts. Kā zinām, ne vienā valstī, reģionā vai vietā vien ir problēmas ar bioloģisko daudzveidību, upju un ezeru tīrību, atkritumiem utt. Es noteikti gribu šo jautājumu sadalīt – labs vēstījums un pareizs virziens ir viena lieta, bet – zaļajā kursā pietiekami daudz cilvēku ir saskatījuši iespēju labi nopelnīt, turklāt, nopelnīt uz citu rēķina, neko nedarot un neražojot, piemēram, “spēles” ar CO2 piesaistēm, atbalstāmās nozares, taksonomija utt. Labi domātais process tiek apaudzēts ar gana sarežģītām struktūrām, ko varam parādīt un paskaidrot tikai specifiskās prezentācijās. Ja viss sākas ar vadmotīviem un idejām, pēcāk tas pārtop vadlīnijās un direktīvās, vai regulās, kas jau ir obligātas. Ja reiz, izdzirduši par zaļo kursu, nopriecājāmies, ka mums Latvijā viss būs kārtībā, jo piesārņojošās rūpniecības nav, mežu daudz utt., šobrīd tā jau izskatās problēma, jo “faktiskais zaļums” uzliek daudz vairāk pienākumu un slogu. Mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieki ne reizi vien ir stāstījuši par atšķirīgajām dažādu aprēķinu sistēmām Somijā, Zviedrijā un pie mums, turklāt, liela problēma ir mūsu pašu 2004. gadā sagatavotā pirmā reference vai, t.s., atskaites skaitļi, kas Latviju nostāda ļoti neizdevīgā situācijā. Tā ir birokrātiskā matemātika, kam ar zaļumu ir maz sakara. Situācija ir pietiekami sarežģīta, šādā kļūdām bagātā ar nekompetenci bruģētā ceļā no CO2 “uzņemošas” valsts varam pārtapt CO2 emitētājā.

P.R.: Nepareiza informācija un aprēķini ir tēma, par ko Latvijas zinātnieki satraucas jau krietnu laiku.

M.L.: Aplami ir bijuši gan aprēķini, gan metodika. Piemēram, beidzot (!!!!) notiek Latvijas augšņu kartēšana; patlaban pieejamie dati rāda, ka Latvijā nav tik daudz organisko augšņu (kas izdala CO2), kā iepriekš domāts (Es uzsvēršu – domāts, ne zināms!). Skats uz reālo situāciju jau ir savādāks, bet – kā to mainīt. Atkal teikšu – “tiek pieņemts”, ka tie skaitļi (kas nav pareizi), kas savulaik iesniegti ES struktūrās, ir pareizi. Iesniegt ko pavirši sagatavotu, aplamu un neprecīzu ir viegli, mainīt – ļoti grūti. Tas ir viens un, diemžēl, ļoti slikts piemērs. Līdzīga situācija bija ar purviem.

P.R.: MK 21. jūnija lēmums**, pret ko vienlīdz skaļi un nelietpratīgi iebilda “aktīvisti”, tiek dēvēts par slepenu un kādam nezināmu. Tas nav patiesi, jo tā pieņemšana tika muļļāta 5 gadus (ja ne vairāk) un tīmeklī noteikti atrodama Krišjāņa Kariņa intervija, kurā viņš bilst, ka lēmuma projekts ir viņa atvilktnē. Nepatīkams lēmums nav slepens lēmums. 

M.L.: Lēmumu “vilka garumā” vismaz piecus gadus! Var jau saprast arī premjera rīcību attiecīgajā situācijā, jo ažiotāža un pretnostatījums tika pastāvīgi un tendenciozi uzturētiAktīvisti nu pieķērušies iemeslam – karam un tā radīto seku risinājumam. Tas ir gana negodīgi. Starp citu, mēs joprojām neesam dzirdējuši dažu “aktīvistu” skaidru nostāju Krievijas agresijas jautājumā. Situācija ir melnbalta – ir agresors, vai nosodi, vai atbalsti. Ja meža nozares organizācijas jau pirmajās dienās uzrunāja Eiropas kolēģus un struktūras, bija vides organizācijas, kas klusēja...

Mums pārmet, ka esam izmantojuši karu, lai šos “šausmīgos” Noteikumus pieņemtu. Ir tikai normāli, ja cilvēks var izmantot savu īpašumu un savu resursu, kas pieaug. Meži, kas tiek izstrādāti, tiek atjaunoti, turklāt, Latvijas meža likums ir ļoti stingrs, kontrole tāpat. Meža īpašnieks maz ko var lemt, kas pamatu pamatos nav pareizi! Īpašnieka tiesības Latvijā tiek regulāri ignorētas vai pārkāptas, kas, piemēram, Somijā nevarētu būt iespējams. Situācija ir ļoti slikta un nepieņemama. Turklāt, mēs bieži pieminam Somiju kā labu piemēru, teiksim, izglītības jomā, pilnībā aizmirstot, kā šai valstī jūtas un strādā meža īpašnieki.

Runājot par “mežu izciršanu” – šī vārdkopa ir nokaujoša, melīga un lietota ar vienu domu – lai skanētu iespaidīgāk un sliktāk. Visriebīgākais, ka šo domu atgremo un atgremo, jo tā ir vienkāršāk, tā nav jānodarbina smadzenes un tā “taču pieņemts”. Tiek apzināti radīts iespaids, ka nepārtraukti kaut ko iznīcina. Kurš iestāsies par mežu iznīcināšanu?

P.R.: Pirms protesta akcijas pie Ministru kabineta dramaturgs Jānis Balodis, kļūdījās, šķiet, sajaucot meža pīli ar mežirbi, vai izteicās, nezinot. Sociālajos tīklos pēc tam manīju ļoti īpatnu attieksmi – proti – par šo kļūdu neesot labi pasmieties, nevajagot to citēt utt. Līdzīga attieksme vērojama gadījumos, kad sabiedriski aktīvas personas runā par “visu Latvijas mežu vai koku izciršanu”. Turklāt, sabiedriskā medija pārstāvis jautājumam par meža nozares profesionāļu attieksmi pret aplamībām veltījis raidījumu, tajā faktiski norādot, ka “meža nozares cilvēkiem nedrīkst nepatikt nozarei veltīta nepatiesa informācija”. Redzams, ka aktīvisms, lai cik muļķīgs un kļūdains, un smagām sekām utt., ir atbalstāms un par aktīvistu kļūdām ironizēt nav vēlams. Par meža nozari un lauksaimniekiem drīkst sacīt jebko, ieskaitot klajus melus  tas ir pat apsveicami. Turklāt, skaļi izskanējušo tekstu par mežirbes ligzdošanu kokos nelaboja ne ornitologi, ne dabas fondu ļaudis, ne citi, lai ne vienmēr gudri, bet allaž iebrēkties gatavi ļautiņi. 

M.L.: Tā ir dīvainība, kas liek domāt un analizēt – kur cilvēkā “sākas zinātnieks un beidzas aktīvists” vai otrādi. Runājot par izglītību un zināšanām, redzams, ka problēmas ir ilgstošas un tev nav ne jausmas, vai un kādas zināšanas tavi bērni vai radinieki gūst skolā vai augstskolā. Izglītībai ir un būs izšķiroša nozīme. Mūsu valstī, diemžēl, tā ir nepārtrauktu reformu, birokratizācijas un eksperimentu jūgā. Latvijas bērni un jaunieši ir pelnījuši vēl labāku izglītības sistēmu, kāda tā ir, piemēram, daudzreiz pieminētajā un uzslavētajā Somijā.

P.R.: Kā zināms, Somijā dabas aizsardzības pamatā ir vienošanās starp valsti un īpašnieku. Somi ir sakārtojuši arī kompensāciju jautājumu. Kompensācijas ir pareizs risinājums, bet – kur tās ņemt. Latvijā kompensācijas lēnām pārtop ikdienā – C19 laikā vajadzēja atbalstu, karš – vajag atbalstu utt. Valstiski ir redzama problēma, kas neinteresē nevienu aktīvistu, ja nauda ir ļoti, ļoti nepieciešama – kas un kā to pelnīs. Īpaši, ja dzirdam tik izteiktu vēlmi aizsargājamās teritorijas paplašināt un paplašināt. Vai Latvijā pietiek pelnītāju gan budžetam, gan kompensācijām, gan visam, kas stāv dīkā***?

M.L.: Aizsargājamo platību apjomu nevar audzēt neierobežoti. Allaž esmu iestājies par savienoto trauku principu un šai ziņā man piekrīt ne viens vien vides zinātnieks (ne “aktīvists”, bet zinātnieks) – proti – daba ir mainīga, mainās arī bioloģiskā daudzveidība un situācija. Mums ir daudz teritoriju, kurās liegumi un aizsardzība ir nepieciešami, bet ir teritorijas, kurās tas vairs nav nepieciešams. Normāli būtu – tur uzliekam, tur noņemam (liegumu, aizsargājamās teritorijas statusu utt.). Aizsargājamās platības nesaprātīgi palielinot, palielinās slodze uz saimnieciskajiem mežiem. Būtu galu galā jātiek skaidrībā – kas mums ir un kas jāaizsargā. Biotopu kartēšana ir noslēgusies, joprojām ir spēkā četri scenāriji, kam nav sociāli-ekonomiskā novērtējuma. Eiropas Savienības nozīmes biotopi ir noteikti 331 tk ha – cik mums vajag, kas notiek un kas to visu kompensēs, atbildes nav. Nevajag aizmirst par ES greizajām idejām par 10% un 30% aizsargājamo teritoriju. Kā tas ietekmēs Latvijas ekonomiku, kāds būs mūsu sociāli ekonomiskais labums? Kas notiek? Mēs Latvijā ar šo jokot nevaram.

P.R.: Vien šogad nozares kolēģi sākuši daudz skaļāk runāt par nozares atspoguļojumu Latvijas sabiedriskajos medijos. Situācija nedaudz atgādina februāra beigas un marta sākumu, gan arī tālāk sekojošos notikumus šovasar – piemēram – Latvijā eksistēja un turpina eksistēt daudziem zināmas, gadiem nerisinātas problēmas ar informācijas apriti un informāciju latviešu valodā. Rodas iespaids, ka pie mums nopietnas darbības, domāšanu ieskaitot, sākas, ja iniciatīva nāk no ārienes. 

M.L.: Kā jau nozares kolēģi ir minējuši, Latvijas sabiedriskajos medijos labu laiku izskan konkrēts viedoklis, kas pilienu pa pilienam (līdzīgi kā Krievijā par Ukrainu, NATO utt.) Latvijas sabiedrībai stāsta, cik meža nozare ir slikta, kā “pie manas vasaras mājas izcirta mežu”, cik lielos apjomos lauksaimnieki lieto pesticīdus utt. Šādiem apgalvojumiem labprāt piespēlē sabiedrībā zināmi ļaudis, kas, būdami draudzīgās attiecībās ar attiecīgajiem aktīvistiem vai klausīdami saviem skolotājiem, satraucas un atkārto cita sacīto, paši neiedziļinoties. Tai pašā laikā, kā jau minēju, skatoties, piemēram, Saeimas deputātu kandidātu pausto, tiek daudz runāts par dažādu iniciatīvu atbalstīšanu, ieviešanu utt. Kur tā visa atbalstam ņems naudu, runāts faktiski netiek vai to dara klusītiņām... Uzsvēršu, neviens no meža vai lauksaimniecības nozares nevēlas par sevi dzirdēt sīrupainus stāstus un vēstījumus, bet cilvēkus, kas dod darbu, pelna naudu visiem un audzē mums pārtiku, primitīvā līmenī zākāt ir nodevīgi. Ja satraucamies par tiem agresorvalsts atbalstītājiem, kas izlīda no ierakumiem pēc 24. februāra, mums Latvijā mīt daudz Ukrainas draugu, kas patiesi un no sirds atbalsta mums draudzīgās valsts cīņu pret okupantiem, bet tai pašā laikā ir gatavi piebeigt Latvijas tautsaimniecību. Tas ir nepieņemami!
* https://www.zemeunvalsts.lv/problema-nav-nepieciesamiba-aizsargat-bet-paterina-intervija-ar-arturu-bukontu-latvijas-neatkarigo-mezizstradataju-asociacijas-un-latvijas-kokapstrades-uznemeju-un-eksportetaju-asociacijas-izpilddirektoru
** Grozījumi Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumos Nr. 935 “Noteikumi par koku ciršanu mežā”
*** Šo jautājumu intervijā lieliski skaidro Andris Bite, LDDK prezidents. 
https://www.zemeunvalsts.lv/nopietna-problema-ir-nacionala-kapitala-vaja-un-bezatbildiga-parvaldiba-saruna-ar-andri-biti-zivju-parstrades-uznemuma-karavela-lidzipasnieku-latvijas-darba-deveju-konfederacijas-prezidentu

Pievienot komentāru