Un "dabai" ir pilnīgi vienalga. Cilvēknīdēju ideoloģija

Zemeunvalsts.lv | 08.04.2020

“Mūsdienās Latvijā tikai retais zina, ka nacisma ideoloģijas attīstībā liela loma tika piešķirta nacionālajam romantismam un āriešu rases ciešajai saiknei ar dabu un tās spēkiem. Kā daži no nacionālisma ideju aizsācējiem minami dzejnieks Ernsts Morics Arndts un rakstnieks, žurnālists un folklorists Vilhelms Heinrihs Rīls. Jau kopš 19. gs sākuma viņu darbos jaušams biocentrisma strāvojums, apvienojot etnocentrisku populismu ar dabas misticismu. Šīs idejas vēlāk tika izmantotas nacistu propagandā, īpaši uzrunājot jaunatni.”

“Es gribētu zināt, vai citās valstīs arī ir tik dīvaina nacionālā īpatnība, kā Latvijā. Cilvēki zvana un prasa: “Kur mums rūpnīcas, kur – iestādes, mums nav darbavietu, brauc (cilvēki) prom.” Tikko kāds grib kaut ko celt, tā tūlīt ir simtiem vēstules: “Mūs grib noindēt! Mūs grib iznīcināt! Mūs grib izpirkt!” To jau arī redzēja raidījumā 1:1 – neko mums nevajag, mēs gribam paši, mums ir labi, nevienu rūpnīcu, nevienu uzņēmumu, lai tik mūs nenobeigtu!” (Latvijas Radio, “Krustpunktā”)

“Tiem, kuriem alga no valsts budžeta regulāri ieskaitās kontā, neatkarīgi no tā valstī ir vai nav ārkārtas stāvoklis, viegli spriedelēt par 3 mēnešu karantīnas pagarinājumu. Tiem, kuriem darba vairs nav vai bizness ir apstājies, ir pavisam citas rūpes un noskaņojums” (Bens Latkovskis, twitter)

Saprotamas un ierastas kārtības maiņa liek domāt, pielāgoties, samierināties. Neparastā situācija, par kādu līdz šim varēja lasīt grāmatās vai noskatīties kādu filmu, kam noteikti bija fantastikas raksturs, katram rada citādas raizes vai cita veida mieru. Bet – tas ir laiks arī izpausties dažāda veida idejām, kas līdz šim plašāku atsaucību nav guvušas. Jautājums gan ir par to – vai soli pa solim nejauši un netīši neesam šādām idejām gatavoti.

“Ir laiks saprast, ka pastāv nopietnas atšķirības starp šodienas t.s. vides (ekoloģijas) aizstāvjiem (kustībām) un līdzīgu uzskatu aktīvistiem 70. gados. Ir gana daudz vāji maskētu rasistu, izdzīvotāju, mačistu un galēji reakcionāru uzskatu paudēju, kas labprāt lieto vārdu ekoloģija (vide), lai paustu savus uzskatus. Tāpat ir visdziļākās pārliecības dabaszinātnieki, sociālie radikāļi un feministes, kas lieto vārdus ekoloģija un vide savu uzskatu paušanai. Atšķirība starp 70. gadu un tagadējām tendencēm nav tikai strīdos par teoriju, izpratni un ētiku. Šais atšķirībās ir redzami tālejoši praktiski mērķi un politiskas sekas. Tas attiecas ne tikai uz to, kā mēs redzam vai saprotam dabu, cilvēku un vidi, bet uzskatāms par zināmu ieteikumu kā un kādiem līdzekļiem mainīt sabiedrību.” (Bookchin, Murray, Social Ecology versus Deep Ecology: A Challende of the Ecology Movement, 1987)

Šeit var vilkt paralēles ar Latvijas žurnālistikā labi pamanāmu praksi – savulaik to sāka laikraksts, vietā un nevietā minot kādu sev netīkamu pilsētas vadītāju, šo tradīciju turpina citi, vietā un nevietā allaž atgādinot, kāda prezidenta “aplamos darbus”, kādas pilsētas pie upes vadības “nedarbus”, kādas izdevniecības redaktoru savulaik “nepieņemamo attieksmi”. Patlaban “smalkais tonis” ir vietā un nevietā pieminēt nozāģētu zaru vai koku, nopļautu pļavu vai uzartu lauku, noteikti uzsverot, ka darbs laukā, mežā, purvā vai ezerā klausītājam vai lasītājam būtu jāuztver, cik kritiski iespējams! Vispār runa ir par mūsu – Latvijas – cilvēkiem, kas darbojas tur – laukos, mežos, purvos un… Pieļaujami, ka projektu naudas saņēmējs, kam zemnieks pie sliekšņa pieved kasti ar lauku labumiem, nav padomājis, ka zemnieks to “nenopērk veikalā vai nepasūta internetā.”

“Aizvien biežāki ir gadījumi, kad vides interešu aizstāvības vārdā tiek ignorētas meža īpašnieka ekonomiskās un sabiedrības sociālās intereses. Meža apsaimniekošana ir process, kad cilvēks ietekmē meža stāvokli. Katra indivīda (meža īpašnieka) interesēs ir nodrošināt mežsaimniecības ilgtspējību, jo no tā ir atkarīga arī viņa eksistence, līdzīgi kā sabiedrības interesēs ir saglabāt meža funkcijas. Indivīda vai sabiedrības interešu ierobežošanai jābūt saistītai ar kompensācijām. Meža īpašniekam jāievēro sabiedrības izvirzītās prasības meža ekoloģisko, sociālo un ekonomisko funkciju saglabāšanā, atbilstoši normatīvajiem aktiem, savukārt sabiedrībai jākompensē meža īpašniekam labumus, kurus nav iespējams gūt sabiedrības noteikto interešu un aizliegumu vārdā. Sabiedrības intereses nevar būt antropocentriskas vai biocentriskas. Tām jābūt līdzsvarotām, atsijājot ekofašistiskās idejas un idejas, kas veicina resursu nesamērīgu izmantošanu.”

Pēdējo gadu diskusijas par vides jautājumiem Latvijā ir radījušas divas nometnes. Nesamierināmas sadarbībā. No vienas puses, projektu rakstītāji un savu darbu nemitīgi publiskotāji, kas ražojošā (lasi – pelnošā) sfērā strādā retumis (skatīt B. Latkovska sacīto ievadā). No otras puses, tie, kas strādā, ražo un nosacīti, bet – baro (pagaidām Latvijā it sekmīgi var iegādāties pašu dārzeņus, pienu, gaļu, maizi utt.). Nav gadījies dzirdēt, ka otrie kategoriski noliegtu pirmo veikumu – atrastās retās sēnes, retie augi, aizsargājamo putnu ligzdas netiek uzskatītas par neesošām vai mērķtiecīgi, kā pavasarī kūla, tiktu mums visiem laupītas. Bet!

“…kā portālā "dabasdati.lv" atklāja ornitologs Māris Strazds, par šāda plēsēja rīcību iepriekš nebija aizdomas, taču šī situācija skaidrojama ar nesamērīgo mežu izciršanu, kas nodrošina nedaudzu cilvēku labklājību” (lsm.lv)

Latvijas tautsaimniecības pretinieki piekopj īpatnu taktiku: nāk klajā ar apgalvojumiem, kam bieži vien nav pamata vai tie ir skaļi apgalvojumi, toties tiem, kas iebilst, savi iebildumi ir jāargumentē plašos, dubultaklos un ilgtermiņa pētījumos. Meža nozare Latvijai dod ap 1/5 eksporta ieņēmumu un nosaukt tos par nelielas cilvēku grupas interesēm ir… Mums, Latvijā, ir gana spēcīga lauksaimniecība, mežsaimniecība, kūdras ieguves un pārstrādes nozare – nozares, kas mums dod darbu, finanses un nepieciešamo gala rezultātu – vai tas būtu siera ritulis, guļbūve, kūdras substrāta maiss vai dēlis. Diskusijās par tikumību pirms dažiem gadiem nez kālab (vai tīši) tika aizmirsts darba tikums, kas vietējo gēnos vēl dzīvs un kas mūsu dainās minēts jo bieži. Mūsu pieredze gan neko nesaka par “projektu, dīvānu, krēslu vai amatu” tikumiem.

“Ekofašisms. Vides vēsturnieks Maikls E. Cimmermans definējis: ekofašisms ir totalitāra vara (valdība), kas pieprasa indivīdam upurēt savas intereses “zemes (dabas) labumam”, ar to saprotot “brīnišķīgo dzīvības brīnumu vai organisko dabas kopumu, ieskaitot cilvēkus un to veidotās valstis””

Cimmermans uzskata, ka tiešā veidā ekofašisms līdz šim nav eksistējis, bet nozīmīgi tā iedīgļi sastopami vienā no vācu nacionālsociālisma saukļiem “Asinis un zeme”.

Latvijas pēdējo gadu norisēs “cilvēks ir vissvarīgākais” faktiski palicis uz bulkuvāģu sāniem. Runa ir par situāciju, kurā, operējot ar “emocionāliem datiem”, sabiedrība ir bijusi spiesta paraudzīties pa logu (vienā vietā, auto vai vilciena – nav zināms), aplūkot GoogleMap un… klausīties sabiedriskos medijus. Bet, protams, par mežsaimnieku vai lauksaimnieku paveikto tur dzird… gana maz. Toties iepriekšminētie projektu ļaudis (atgādinu B. Latkovska sacīto) sabiedriskā medijā ir bieži viesi. Un, ar to pietiek! Visā šai pasākumā nebūtu traģikomisma, ja… tie, kas klausās, iedziļinātos un pajautātu: “Kur un kas tieši liecina, ka bioloģiskās daudzveidības ziņā Latvijā ir izmaiņas?” “Kāds tieši pētījums liecina, ka noteiktā naudas summa jāiegulda tur, nevis citviet?” Un tieši šeit ir izjaukts dabiskais ilgtspējas līdzsvars – tie, kas saimnieko, ir spiesti tērēt pašu pelnīto naudu un pašiem domāto laiku, lai pierādītu! Tie, kas raksta projektus, runā vien! Un gadu gaitā ir radusies situācija, ka runātājiem tic vairāk nekā darītājiem! Jo ir gana paskatīties pa kustībā neesošu logu!

Un tā visa rezultātā vīruss rauj šķidrautu no dīvaiņiem un dīvainēm.

Piemēram:

“Man ir daudz lielākas bailes par to, ka bojā iet mūsu planēta. Tas, ka izmirst cilvēce, pat ja nomirtu puse no tās, mani tik ļoti nebiedē. Esmu gatava nomirt kopā ar citiem, tikai, lai izdzīvo mūsu planēta. Viktorija Boņa, twitter”

Jā, piespiedu brīvlaiks dos atelpu daudziem, bet… neviens nav radījis iespēju, dzīvot nepaēdot. Neviens nav ieviesis dzīvē pasaku, kurā atver maku, kurā vienmēr ir nauda. Neviens nav atcēlis daudzviet svētu lietu – privātīpašumu, kas Latvijā jau top par aizmirst gribētās pagātnes kopīpašumu. Un, neviens nav pateicis, kādu vietu patlabanējā situācijā atvēlē cilvēkam Latvijā. Jo – budžeta un projektu nauda plūst citos, ne darītāju makos.

“Manuprāt, redzams, ka esam pieraduši pie "labās dabas" konstrukcijas – skaistas ainavas, interesanti dzīvnieki. Mēs atgūstam spēkus, atpūšamies, iegūstam dvēseles mieru un ko tik vēl ne "labajā dabā", kas mums palīdz un vienmēr ir mūsu rīcībā. Bet tad "atnāk" pandēmija ar vēsti, ka nav gluži tā, ka "daba ir mūsu mājas" – "dabai" ir pilnīgi vienalga, kā mums klājas. Jā, mēs laiku pa laikam redzam "dabas briesmīgo spēku" viesuļvētru, plūdu vai citu stihiju formā, tomēr šis pretinieks ir saskatāms, tā radītie postījumi ir ar skaidri redzamu sākumu un beigām. Pavisam cita lieta ir dzīvot aizdomās, ka "sliktā daba" mums uzglūn – kaut kādi pangolīni vai jau minētie sikspārņi –, lai negaidīti uzbruktu ar neredzamiem ieročiem un nogalinātu. Ko darīt?” (Māris Zanders, “Nost ar sikspārņiem!” satori.lv)

(Izmantoti Konstas Punkkas un zemeunvalsts.lv foto)

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru