Lai sasniegtu nulles neto emisiju līmeni, ES zināmā mērā būs atkarīga no zemu oglekļa dioksīda emisiju gāzēm, piemēram, ūdeņraža un atjaunojamajiem energoresursiem. Ar virkni svarīgu tiesību aktu Fit for 55 Brisele liek pamatus daudzu miljardu eiro lielai izdevumu programmai, kas, cerams, līdz 2030. gadam pavērs ceļu 20 miljoniem tonnu iekšzemē ražota un importēta ūdeņraža.

Dažas dalībvalstis apgalvo, ka šī degviela (ūdeņradis) būtiski sekmēs energoietilpīgās rūpniecības dekarbonizāciju, palielinās ES konkurētspēju un enerģētisko neatkarību, kā arī attīstīs topošo atjaunojamo ūdeņraža avotu ekonomiku.

Jārisina šādi jautājumi:

Kāda nozīme var būt ūdeņradim, lai Eiropai palīdzētu atbrīvoties no fosilā kurināmā? Cik tālu mēs esam, lai tas būtiski samazinātu emisijas?

Cik lieli ieguldījumi ir nepieciešami, lai ūdeņradis varētu sākt ieņemt nozīmīgu vietu Eiropas energoavotu struktūrā, tostarp ražošanā, transportēšanā, uzglabāšanā utt.?

Vai ES dara pietiekami, lai apmierinātu šī finansējuma prasības? Vai pastāv risks, ka pēc Inflācijas samazināšanas likuma pieņemšanas visnovatoriskākie uzņēmumi pārcelsies uz ASV?

Kādai jābūt ūdeņraža importa nozīmei? Kā Eiropa var izvairīties no jaunas atkarības rašanās (ja ūdeņradi ražos ārvalstīs)?

Kā izvairīties no Eiropas sabiedrības uztveres, ka ūdeņradis ir tikai veids, kā lielākajām enerģētikas kompānijām aizstāt savu fosilā kurināmā biznesu, vienlaikus saglabājot līdzdalību gāzes transportēšanā un izplatīšanā?
https://www.politico.eu/event/is-europe-losing-the-hydrogen-race/