Mēs braucām uz Maskavu. Gluži kā Ilfa un Petrova Zelta teļā uz galdiņa spārnus izpletusi kairinoši gulēja balta vārīta vista. Mans kolēģis norāpās no plaukta un sāka kāri ēst vistu; starp zobiem krakšķēja putna skrimšļi, tiesa, ik pa brīdim, vilciena riteņiem iegaudojoties, skaņu nevarēja dzirdēt.

Piepeši viņš pārstāja košļāt un paskatījās pa logu – parasti alkšņi, bērziņi, kaut kādi krūmi, šur tur pa eglei. “Esam iebraukuši Krievijā,” kolēģis paziņoja, “tipisks krievu mežs.” Es no sava plaukta šo mežu biju rūpīgi vērojis jau kādus astoņdesmit kilometrus, un biju gatavs likt ķīlā savu mazo pirkstiņu, ka nekas nebija mainījies – koki tādi paši, vilciens brauca tikpat ātri, un pat telegrāfa vadi bija tikpat saraustīti kā viņā pusē. “Ko tu runā, tu neredzi, ka tas mežs ir kaut kāds krievisks,” kolēģis turpināja savu domu, “un apkārt vieni vienīgi krievi.” Jāpiebilst, ka viņš pats nebija nekāds nacionālists vai novadpētnieks, un pat ne latvietis, drīzāk mordvietis. Garām pagāja pavadone un nodzertā balsī paziņoja: “Nu redzi, esam jau iekšā Krievijā.” Mans kolēģis viņai priecīgs piekrita: “Baigais krievu mežs, vai ne?” “Mhm,” pavadone aizgrabēja garām ar tēju. Kaut kur tālāk vagonā atskanēja laiskas piezīmes: “Jā, Krievija,” “Nu, krievu koki,” “Re, krieviem arī egles,” utt. Mani pārņēma dīvaina atsvešinātības sajūta, jo nekādas pārmaiņas nebiju pamanījis. Pēc mirkļa pieslāja drukns tēvainis, kam biju aizlienējis avīzi, un priecīgi paziņoja: “Jā, Krievijā uzreiz vieglāk elpot!” Man gribējās viņam iešķilt pa pauri ar tukšu pudeli, jo to vajadzēja teikt man – galu galā, man patīk Krievija, kā jau lielākajai daļai cilvēku, kas dzimuši CCCP, lielā un varenā valstī, bet tagad mājo tādā, kuru var šķērsot pāris stundās.

Līdzīgs piedzīvojums man gadījās arī, slepeni šķērsojot divu arābu valstu robežu diezgan tuksnesīgā apvidū. Piepeši vajadzēja nokļūt no valsts Y valstī X, nemaksājot par vīzām. Kad pāris stundas rīta agrumā bijām klimtuši pa smilšainu klajumu, kur ik pa mirklim rēgojās kāds balojošs kauls (varbūt iepriekšējo robežpārkāpēju?) vai zāles kumšķis, mans biedrs Alī Somālī teica: “Nu redzi, pāri esam, kas tur liels.” Man nelikās, ka mēs būtu kaut kam pāri, un es izmisīgi spaidīju Globālās pozicionēšanas sistēmas pogas, gribēdams zināt, vai tiešām esam drošībā. Un izrādījās – bijām.

Tagad esmu saklausījies arī zemes īpašnieku stāstus par to, kā viņi sajūt sava nekustamā īpašuma robežas, jūrnieku pasaciņas par to, kā nosvīst pakausis, kad piepeši iebrauc ūdenī ar citu sāls sastāvu, mežsargu apgalvojumus, ka viņi pēc kokiem var pateikt, vai pagājušonedēļ te kāds gājis garām, un tamlīdzīgas blēņas. Un tiešām, tādas iemaņas pielīp. Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka ļoti asi izjūtu to vietu, kur Brīvības iela pāriet Brīvības gatvē.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2003. gada decembra numurā
Izmantota Konsta Punkka fotogrāfija