Intervija ar Jāni Eglītu, zemkopības ministra biroja vadītāju

Arī Covid krīzes laikā nerimst plakātisku un nepatiesu tekstu tiražēšana par Latvijas tautsaimniecībai (tātad – sabiedrībai) svarīgām nozarēm…

Ja uz brīdi aizmirstam notikumus Covid sakarā, svarīga un aktuāla šobrīd ir attieksme pret Latvijas zemes apsaimniekotājiem – lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, kūdras ieguvējiem! Attieksme, kas, diemžēl, veidojas arī no ilgstošas un aplamas informācijas par t.s. “zaļo dzīvesveidu” un šādas informācijas izplatīšanas. Ir virkne nevalstisko organizāciju, kas nepatiesu informāciju aktīvi izmanto savu “pseidovērtību” popularizēšanā. Latvijā mežu sakarā ir daudz melu un neprecizitāšu, kas traucē strādāt, jo mežsaimniekam (un lauksaimniekam) jāstrādā mežā (un laukā) nevis sociālajos tīklos!

Ja skatāmies vēsturē, gadu simtiem un desmitiem latviešu dzīvesveids un dzīves ritms bijis nesaraujami saistīts ar dabu! Zemes apsaimniekošanas prasmēs mēs allaž esam bijuši priekšā pārējiem. Starp citu, mēs varam runāt ne tikai par zemes darbiem vien, bet arī par jūru (zvejniecību), jo Krišjānis Valdemārs aicināja “Latvji! Brauciet jūriņā!” Lai atceramies mūsu pirmo jūrskolu Ainažos. Gan vēsturiski, gan mūsdienās ir zināmi lieliski zemkopji, lieliski mežsaimnieki, lieliski jūrnieki!

Šobrīd ir redzami centieni šīs tradīcijas un pieredzi grozīt, virzoties uz svešu dzīves un izpratnes stilu, ko aktīvi popularizē tais valstīs, kurās ir nopietnas vides problēmas!! Pie tam, ja runājam par problēmām, daudzas ir klimatisku apstākļu radītas, piemēram, meži Viduseiropā, Dienvideiropā, Ziemeļeiropā un Eiropas salās ļoti atšķiras (dažviet to nemaz nav!).

Pesticīdu lietošanā mēs esam valsts, kur pesticīdus lieto vismazāk! Neskatoties uz to, pesticīdu lietošana tiek pieminēta un tiražēta kā milzu kauns!

Runājot par mežsaimniecību, skan teksti un tēzes par dabu, par putniem, par dzīvniekiem, par sūnām un sēnēm, bet… šai stāstā ir pilnībā pazudis cilvēks! Var patikt vai nepatikt, bet mežs, kādu mēs Latvijā to zinām un pazīstam, ir veidojies un saglabājies, un nomainījies ar cilvēka tiešu līdzdalību! Bez kopšanas, bez mērķtiecīga darba mežs nebūs “mums zināmais, pazīstamais un ierastais mežs”! Tendence “aizmirst cilvēku” ir ļoti bīstama. Pie tam, kā redzam, pat nopietnos plašsaziņas līdzekļos, kas uzsver informācijas precizitāti un korektumu, parādās raksti un informācija, kas kopumā ir melīgi! Jo nereti atliek tekstā minēt nepareizu skaitli vai norādīt uz neeksistējošu problēmu, lai iespaids par aprakstīto krasi mainītos!

Piemēram, nesenajā (29. aprīlī) Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdē Pasaules Dabas fonda Latvijā pārstāvis Jānis Rozītis piedāvāja veidot “rezerves teritorijas aizsargājamām platībām”. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tiek aicināts dubultot tās platības, kurās “nekas nenotiek”! Teritorijas tā kā skaitītos, tā kā neskatītos – tās ir saimnieciskie meži un reizē nav… Es gribu salīdzināt to ar piedāvājumu precētiem pāriem ieviest rezerves dzīvesbiedru! Ja pēkšņi kaut kas atgadās (cerams, neatgadīsies), ir rezerve! Gan, gan… Manu priekšlikumu, loģiski, daudzi nesapratīs; mežsaimnieki, nozares profesionāļi, savukārt, nesaprot domu par “rezerves teritorijām”. Pie tam, kāds ir to mērķis?

Šie (un ne tikai) ir jautājumi, par kuriem sabiedrībā viedoklis ir visai izplūdis un neskaidrs! Ja ielūkojamies sociālajos tīklos, liela daļa “mežu aizstāvju” (konkrēti nav skaidrs, kas tie ir!) pēdējos piecus vai vairāk gadus mežā nav bijuši! Jā, gan – mežā nav bijuši – bet aktīvi spriež par tur notiekošo! Problēma ir izteikumos, nezinot! Par uzskatiem tos dēvēt būtu pāragri!

Laika gaitā ir “sakrājies” niknums un, lasot, kā tiek muļķoti mežsaimnieki, kā tiek muļķota daļa sabiedrības, top dīvaini…

Mežu nozares pārstāvji, ko es pazīstu, kas darbojas savu dzimtu mežos, saka: “Vēlamies sakopt īpašumus!” Īpašumiem ir dažāda nozīme un vērtība, viena no tām – saimnieciskā! Šobrīd bez konkrēta pamatojuma, bez konkrētiem mērķiem tāpat vien ierobežot saimnieka (īpašnieka) tiesības rīkoties īpašumā, balstoties uz ideju, ka “tur varētu būt vai ierasties kaut kas aizsargājams”… Tas ir ļoti, ļoti nepareizi! Tas ir greizi!

Saimnieks savu mežu vēlas uzturēt arī atbilstoši labai vides kvalitātei! Mežā, saimniekojot, saglabājas ne tikai materiālās, bet arī vides (dabas) vērtības! Problēmu redzu situācijā, ka, runājot vai rakstot nepatiesus saukļus, kas kādam šķiet vai izklausās populāri, varam zaudēt būtisko! Mēs nedrīkstam aizmirst, ka putni un dzīvnieki mīt mežos, kas līdz šim ir kopti un pieskatīti! Tātad!

Par ekspertiem. Pirms gada aktualizējām vārda “eksperts” izmantošanu. Meža zinātniekus nereti aizstāj tie, kas par mežu runā, bet mežzinātne tiem tumša bilde…

Par šo jautājumu (par ekspertiem) esmu domājis jau gana sen! Pirmsākumi šīm pārdomām bija ap 2009. gadu, toreizējās finanšu krīzes posmā, kad par finansiālo stāvokli Latvijā un soļiem, vai ceļiem, kas būtu ejami, lai situāciju risinātu, komentēja un skaidroja gandrīz ikviens, kam nebija slinkums! Nereti šie “skaidrojumi” netika pamatoti nedz ar datiem, nedz informāciju: cilvēks klāstīja “kaut ko” un sauca sevi (vai viņu tā dēvēja) par “ekspertu”! Tā ir milzu problēma, kas vēršas plašumā! :Pie tam, jāņem vērā, ka ir daļa sabiedrības, kas “eksperta” teikto neapstrīd vai nepārbauda.

Daļa mūsu līdzpilsoņu dzīvo zināmos informācijas “burbuļos”. Ar to vēlos teikt, ka problēma nav tikai vietēja – Latvijas – mēroga! Sociālie tīkli šo “burbuļu” principu padarījuši daudz mērķtiecīgāku! Gadās, informāciju, kas mūsu “burbulī” neietilpst vai neiekļaujas, mēs nesaņemam. Tā ir jāmeklē! Tā “nepienāk”! Sociālo tīklu lietotājs, izglītots cilvēks, seko kādam, kas prot izteikties (runāt, rakstīt), kam radīts itin labs publiskais tēls. Tas būtu saprotami, bet nereti “sekotājs” nepadomā – kādas idejas vai “aizmugure” šim “labajam runātājam” ir! Kāds ir viņa mērķis? Soli pa solim un šāds personāžs ar daudziem sekotājiem jau sauc vai dēvē sevi par ekspertu! Kā to mainīt? Nav ideju, bet tendence ir ļoti bīstama! To starp citu pierādījis arī tagadējais laiks, kad gana daudz “zinātāju, ekspertu” runā par Covid…

Manis aprakstītā situācija nav jauna, ir statistika: gana daudz cilvēku, kas pēdējos piecus vai vairāk gadus mežā nav bijuši, sociālajos tīklos aktīvi aizstāv “meža intereses”. Šādi “aizstāvji” veidojas, pateicoties “ekspertiem”, jo ir zināms tikai vienpusīgs, šaurs vēstījums, viena informācija, līdz citai cilvēks neaizsniedzas vai netiek! Vai – kas ir vissliktāk – nevēlas zināt!

Par tautsaimniecību. Būs mēnesis vai divi, kad jau skaļāk runā par Latvijas attīstības šķērsli: "Naudu un darbu vajag – bet kaimiņos!"

Te cilvēkus vada jau citi motīvi: viņi vēlas dzīvot tai vidē, kas ir ap viņiem! Joprojām viens otrs (varbūt daudzi) ir “aizķērušies” padomju laikos…

Nereti kādam šķiet, ka “kāds kaut ko paņems un man iedos!” Uzņēmēji situāciju izprot vislabāk: “Lai kaut kas rastos, ir jāstrādā!” Daudzu lietu pamatā ir darbs! Lai kaut ko dabūtu, man ir jāstrādā! Lai būtu darbavietas, jābūt uzņēmējdarbībai! Citādi nenotiek! Uzņēmējdarbība norit konkrētā vietā! Daudzviet iedzīvotāji, diemžēl, uzskata: “Uzņēmējdarbībai jābūt! Protams! …bet – blakus novadā vai pagastā…”

Pašvaldību vadītāji to ilgstoši bija ielāgojuši kā aksiomu! Ja kādu ideju vajadzēja “norakt” (runāju no personiski pieredzētā), to nodeva sabiedriskai apspriešanai un cilvēki it veiksmīgus plānus “izsvilpa”! Ja tā uzskata un rīkojas pašvaldības vadītājs, kam jādomā par ekonomisko izaugsmi, par darbavietām, par cilvēkiem… Ir skumji!

Novada iedzīvotājs par attīstību nereti nedomā, jo, kā jau minēju, uzskata, ka “kāds kaut kur strādās un cits par kaut ko samaksās”. Tā nenotiek!

Latvijas labie piemēri! Cēsis, Valmiera, Smiltene

Jā, bet… Novada attīstība nereti ir saistīta ar vietējā sabiedrībā ļoti nepopulāriem lēmumiem! Ja runājam par Smilteni, novada izaugsme notika iepriekšējā mēra Ginta Kukaiņa laikā: Gints ir gados jauns, ar citu skatījumu uz norisēm. Pie tam, viņš šai politiskajā amatā darbojās ar konkrētu mērķi – paveikt noteiktus darbus! Līdzīgi notiek arī tagad, kad Gints ir ZAAO vadītājs! Viņam plānos ir konkrētas lietas, kas jāizdara!

Starp citu, tagad Smiltenes izaugsmi (attīstību) novērtē novada iedzīvotāji – visu laiku tā nebija! Lai līdz tam nonāktu, bija daudz nepopulāru lēmumu. Piemēram, skolu reforma! Latvija ir ļoti interesanta zeme, kur daudzviet ap 50% (kur 43%, kur 47%, kur 53% utt.) pašvaldības budžeta izdevumu sastāda izglītība! Tajā pašā laikā pedagogu atalgojums ir zems. Pie tam, trūkst naudas ieguldījumiem infrastruktūrā, kas ir vitāli nepieciešama (tā faktiski valstij dod nodokļus)! Lemt par skolas likvidāciju novadu mēri nereti neuzdrīkstas, bīstās no sabiedrības reakcijas, skolotāji – tās ir darbavietas, un tie ir vēlētāji, un vēlētāju ģimenes… Izvēle – labāk tērēt skolai nekā sakārtot ceļu! Nākamais solis – nevar piesaistīt investoru, jo… nav ceļu, nav citu infrastruktūras objektu! Ritenis griežas!

Gints Kukainis Smiltenē sāka ar skolu reformu, atbrīvojās līdzekļi un varēja ķerties pie infrastruktūras uzlabošanas!

Īsi par Zemkopības ministrijas aktuālajiem darbiem, ja nerunājam par vīrusu!

Nopietns un laikietilpīgs darbs rit pie nākamā Eiropas Savienības fondu plānošanas perioda, lai Latvijas lauksaimnieki un mežsaimnieki saņemtu Eiropas naudu attīstībai un būtu konkurētspējīgāki!

Strādājam, lai mežsaimnieku kooperatīvi varētu saņemt līdzekļus, lai Covid krīze uz to darbību atstātu pēc iespējas mazāku iespaidu!

Apkopojot – domājam un darbojamies, lai tiktu galā ar krīzi un tālāk attīstītos!