Autors: Zemeunvalsts.lv

Tālredzīgi. Par nākamajām paaudzēm domājot

Intervija ar Jāni Dombravu, 13. Saeimas deputātu

Eiropas Savienība (ES) ir gana plaša ar dažādām tautām, valodām, pieredzi un uzskatiem. Cik vienkārši ir veidot politiku kādā nozarē, lai vienlaikus “nepazaudētu Eiropu” un paliktu neatkarīgi?

Ideālajā variantā es labprāt Latviju redzētu kā to Eiropas valsti, kas veido kopējo politiku. Diemžēl, mēs redzam, ka laika gaitā daudzas ES regulas un direktīvas ir veidotas vai nu lielvalstu, vai dažādu starptautisku korporāciju interesēs. Tā rezultātā mēs Latvijā esam pārdevuši vai bijuši spiesti pārdot lielu daļu tā kapitāla, kas mums līdz tam ir piederējis. Ja, piemēram, salīdzinām situāciju ar dabas resursiem “pirms” un “pēc” iestāšanās ES, ja skatāmies, cik pieder vietējiem, cik citvalstu īpašniekiem, situācija ir pasliktinājusies. Līdzīgi noticis ar dažādiem uzņēmumiem, kas arvien lielākā skaitā nonāk dažādu starptautisko uzņēmumu tīklu īpašumā, redzam, kā no Latvijas “aizceļojušas” finanšu institūcijas (mums vairs nav vērā ņemamu vietējā kapitāla finanšu institūciju), kas ik gadu no Latvijas “paņem” krietnu peļņu. Minētās tendences veidojušās ES darbības rezultātā, jo, kā jau minēju, regulas un dokumenti nereti tiek gatavoti un rakstīti lielo valstu vai starptautisko korporāciju, ne, piemēram, Latvijas interesēs.

Ne visas regulas un lēmumi ir jāakceptē “mats matā” un burtiski. Vai un ko varam darīt šepat Latvijā, lai prasības piemērotu sev?

Jā, ES ir bijuši gadījumi, kad valstis apzināti iet pārkāpuma procedūras virzienā! Pats savulaik jautājumā par lauksaimniecības zemju pirkšanas ierobežojumiem rosināju stingrākus kritērijus, lai ārvalstnieki pie mums zemi nevarētu iegādāties tik vienkārši, aicināju kolēģus parlamentā nebīties pārkāpuma procedūras, jo potenciālie zaudējumi varētu būt nelieli vai nekādi – paredzējām vairākus gadus ilgas tiesvedības, kas, pieļaujami, ne ar ko nebeigtos. Toties - zemju īpašumus mums būtu iespēja saglabāt savā pārziņā. Kolēģi nebija gatavi atklātām pārkāpuma procedūrām. Ekonomiskais ieguvums būtu lielāks: ja mums nāktos vienu vai divus miljonus eiro samaksāt soda naudās, vairākus desmitus miljonu mēs saglabātu sev. Ieguvumi un zaudējumi šeit nebūtu līdzvērtīgi. Daudzas ES dalībvalstis apzināti vienus vai citus noteikumus pārkāpj, samaksā soda naudu, bet ievēro nacionālās intereses. Protams, šāda sistēma nav pareizi veidota – ir jāpārkāpj noteikumi un jāmaksā soda nauda, lai varētu aizsargāt vai aizstāvēt vietējā tirgus, vai vietējo iedzīvotāju intereses. Bet, ja noteikumu rāmis ir izveidots šādi, noteikti jāmeklē sev izdevīgākais risinājums.

Jūsu teiktais liek secināt, ka politiku veido netālredzīgi, īsam laikam, par nākamajām paaudzēm nedomājot…

Tā ir gan Latvijas, gan citu Eiropas valstu problēma! Ja pasaulē ir valstis, kur domā vismaz simt gadiem uz priekšu – kā tauta, valsts, sabiedrība attīstīsies, citas skatās kaut desmit gadus tālāk, bet ir valstis, arī Latvija, kur saskaras ar problēmu palūkoties tālāk par vienu gadu… Maksimālais laika periods, kurā kaut ko plāno Latvijā, ir četri gadi, tas ir vēlēšanu periods. Šāda situācija nav vērojama tikai politikā, lielā mērā to redzam arī sabiedrībā. Ne velti, redzam absurdas reklāmas, piemēram, “Vēlies dāvanu Ziemassvētkos, lūdzu, tev ātrais kredīts!”. “Uzdzīvo šodien, pēc tam domāsi…” Cilvēku neaicina domāt: kā un pēc cik ilga laika kredītu varēs un vajadzēs atdot un vai to vispār vajag, bet iepriecināt sevi un citus, par pārējo nedomājot! Tā ir problēma!

Gada pirmajā nedēļā daudzus pārsteidza informācija, ka valdības veidošanas sarunās apspriež jautājumu par valsts lielo uzņēmumu iespējamu privatizāciju, kaut daļēju.

Ļoti aktīva diskusija par šiem jautājumiem noritēja pērn, kad Jaunā konservatīvā partija virzīja savu premjera kandidātu. Šis bija viens no sarunu punktiem, ko mums (NA) bija nepieņemami parakstīt un apstiprināt. Jāņem vērā fakts, ka JKP nespēja konkrēti paskaidrot, ko tieši ar savu ierosinājumu domā un plāno. Protams, varam skatīties un runāt, ka daļu uzņēmuma akciju kotē biržā, bet jāsaprot – cik lielu uzņēmuma daļu, kādā laikposmā, kādi nosacījumi paredzami, kas būs iespējamie īpašnieki. Atbilžu nebija un jautājums – vai šis būtu pirmais solis privatizēt pelnošus uzņēmumus – palika.

Ja skatāmies statistiku, mežu platības Latvijā 1935. gadā bija ap 27% teritorijas, patlaban tie jau ir 52%. Meži diemžēl noveco. Vai pēdējā laika skaļie saucieni – Latvijas mežus izcērt – ir dzirdēti arī Saeimā? Vai tas ir pamatoti?

Tas nav pamatoti! Studējot vēsturi, bakalaura programmā apguvām arī saimnieciskos jautājumus, un atšķirības ir jūtamas. Būtībā mēs esam atgriezušies laikos vai situācijā, kāda Latvijas teritorijā bija 18. gs., kur meži klāja apmēram pusi teritorijas (nerunāju par mežu kvalitāti). Ļaudis, kas šādas kampaņas uztur un atbalsta, būtu dalāmi divās grupās. Vieni gūst materiālu labumu no publicitātes un kampaņām. Otrajiem es pārmest negribētu; šie cilvēki emocionāli sāpīgi uztver situāciju, kad mainās viņu apkārtne. Viņiem ir ierasta lieta: dzīvesvietas tuvumā atrodas lielisks mežs, kur var sēņot vai slēpot; un te vienu dienu kāds uzņēmējs mežu nocērt un uzbūvē sev māju vai arī mežs ir sasniedzis to vecumu, lai kokus būtu laiks nocirst. Cilvēkam tiek mainīta, izjaukta ierastā vide, un nereti rodas vispārīga sajūta – ne tikai man tuvumā, bet “viss tiek izcirsts”.

Attiecībā par mežiem, būtu nepieciešams mainīt ļaužu domāšanu un tās principus – būtu jānodala saimnieciskie meži no tiem, kas domāti cilvēku atpūtai, un no tiem, kas paredzēti dabas aizsardzībai, kuriem ļaujam novecot, kur saudzējam praktiski visu. Ja spētu saglabāt līdzsvaru un sapratni – kuri meži ir kuri – būtu lieliski! Es noteikti nevēlētos redzēt situāciju, kur lielākā daļa mežu tiek izcirsta, tikpat absurda būtu arī pretēja situācija, kur Latviju veidotu kā rezervātu, kur aug koki, bet nedzīvo cilvēki.

Meža īpašnieki un dažādi noteikumi un ierobežojumi. Vai liegumu platības tiek noteiktas adekvāti? Vai un kā līdzsvarot saimnieciskās darbības ierobežojumus ar kompensācijām?

Šis ir ļoti plaši apskatāms jautājums: kur velkama robeža starp cilvēku un dabu. Ja skatāmies pagātnē, latviešiem ir bijuši savi svētie meži un svētie dzīvnieki. Šajās teritorijās cilvēki ar saimniekošanu nenodarbojās, tās dzīvoja savu dzīvi. Nereti, pirms meža ciršanas nogabals tika rūpīgi izpētīts, kas un kur tajā dzīvo. Tas ir vēsturiskais skats.

Mūsdienās diskusija turpinās. Nedomāju, ka putns vai dzīvnieks būtu jātrenc prom vai tīši jātraucē, bet nevar nonākt līdz absurdam, ka ap putna ligzdu jāatstāj lieli, plaši nogabali, lai to netraucētu. Meži, kas veltīti dabai (aizsargājamie), ir cita lieta, tur par saimniekošanu un kopšanu var runāt, vadoties no pilnīgi citiem noteikumiem.

Kompensāciju ziņā jāskatās lieguma apjomi. Ja cilvēkam pieder 10 ha un 9,8 ha nosaka saimnieciskās darbības aizliegumu, būtu taisnīgi meklēt kompensācijas mehānismu. Vai tas būtu maiņas darījums ar “Latvijas valsts mežiem”, vai cits risinājums, bet nebūtu pareizi, ka cilvēks īpašumā ieguldījis darbu un finanses un viņam vienkārši pasaka: “Tur neko darīt nedrīkst!” Ceru, ka meža politikas veidotāji Latvijā radīs labāko un precīzāko mehānismu.

Cilvēkiem ir atšķirīga izpratne un uzskati – kas ir mežs. Vieniem – mežs kā parks, otriem – mežs kā kāpu zona, citiem – mežs kā brikšņi. Veidojot sistēmu vai politiku, kur un kā rast vidusceļu?

Jau sacīju, ka minētās funkcijas būtu nodalāmas. Meži, kas paredzēti atpūtai, jākopj un jāuzrauga ar domu, ka cilvēki tajos noteikti uzturēsies, kas jāņem vērā. Par saimnieciskajiem mežiem ir skaidrs. Meži, kas paredzēti saglabāšanai un dabas aizsardzības norisēm, būtu nosacīti jāizolē no cilvēka saimnieciskās darbības un klātbūtnes. Še noteikti jāizglīto sabiedrība – kas ir kas un kas ir kam paredzēts. Cilvēka pieredze un uzskati nereti veidojas no vides vai apkaimes, kurā viņš uzturējies. Rīgas mikrorajona iedzīvotājs, kas pazīst parkus un pabijis, piemēram, Kleistu mežā vien, nesapratīs runas par tādu vai citādu meža veidu. Izglītošanas darbs noteikti nav viegls! To vieglāku nedara kāds vides aktīvists, kas skaļi un regulāri saka: “Visus mežus izcērt! Šodien izcērt vienu nogabalu, rīt var ķerties pie meža jūsu māju tuvumā!” Šādi saucieni cilvēku emocionāli uzrunā un rada sajūtu, ka arī viņš var tikt apdraudēts ierastajā vidē.

Vai šādus saucienus bieži dzird Saeimā?

Jā! No dažādu organizāciju puses! Gadījumi ir atšķirīgi, jo vieniem aktīvistiem ir patiesa vēlme parūpēties par kādu dzīvnieku vai augu saglabāšanu, par citiem runājot,– saredzama vēlēšanās apgūt kādu ES fondu naudu, nedomājot par valsti kopumā. Ir daba, kas pastāv un attīstās, un dabā ir cilvēks, kas dzīvo un saimnieko. Atgriežos pie jēdziena “līdzsvars”.

“Apgūt ES fondu naudu”. Nerunājot par ierobežojumiem, vai naudas sadalē būtu jāskatās valstiski plašāk – vai to vajag realizēt, vai tās ir šauras intereses, kas skaisti aprakstītas projektā, nekā cita…

Starp vides aizstāvju organizācijām pastāv nozīmīgas atšķirības. Ir organizācijas, kuru darbu es vērtēju augsti, kas seko, lai, piemēram, pārmērīgi neizcirstu un neapbūvētu piekrastes mežus un kāpas, kas var radīt apdraudējumu cilvēkam. Citas “uzrodas” brīžos, kad uzņēmējs vēlas attīstīt vai paplašināt ražošanu, un tikpat ātri pazūd. Saeimā esam dzirdējuši, ka uzņēmējam pieprasa “kompensāciju”, un – vai nu viņš piekrīt “kompensēt”, un organizācija neiejaucas uzņēmēja plānos, vai organizācija sāk aktīvu pretdarbību, un uzņēmēja iniciatīva vai plāni tiek izjaukti, noraidīti, vai vismaz krietni kavēti. Vai no tā iegūst sabiedrība? Nē! Vai iegūst kāds no “cīnītājiem”? Varbūt, bet šāda rīcība noteikti nav uzskatāma par labu praksi!

Kā novērst iespēju, apzināti izmantojot likumdošanu, kaut ko bremzēt? Pamatojuma trūkst, bet likumos šāda iespēja paredzēta…

Tā ir! Diemžēl… Protams, es nevēlētos redzēt visatļautību, bet daudzas lietas Latvijā virzās un tiek virzītas pārlieku lēni, salīdzinot ar to, kādu ekonomisko attīstību vēlamies sasniegt! Vai tie būtu atzinumi par vides jautājumiem vai administratīvās prasības – procesi ir pārlieku ilgi, procedūras ir lēnas. Pareizāk būtu, ja cilvēks vienu dienu vai sarežģītākos gadījumos – vienu nedēļu gatavotu dokumentus, saņemtu apstiprinājumu un turpmāko laiku veltītu vienīgi ieceres attīstībai. Vai arī - tiek saņemta negatīva atbilde – iecerei nav lemts piepildīties. Dokumentu kārtošanu nedrīkstētu vilkt mēnešiem garumā, bez skaidrojuma un sapratnes – ko darīt ar ieplānotajiem līdzekļiem, cik ilgi gaidīt, vai plānot ko citu… Tas nav pareizi un rada neuzticību institūcijām, vienlaikus neveicinot attīstību.

16.01.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru