Kamēr Eiropā mežsaimniecības un dabas aizsardzības sadursme izpaužas modernās subsīdiju programmās un tiesas zālēs, Āzijā risinās cita dramatiska cīņa, lai saglabātu vienu no pasaules brīnumiem. Indijā Jamunas upes izžūšana šobrīd rada nopietnus draudus Tadžmahala vēsturiskajiem koka pamatiem, liekot zinātniekiem un inženieriem meklēt steidzamus glābšanas risinājumus. Kas ir noticis un kā ekoloģiskā krīze Indijā apdraud unikālo 17. gadsimta arhitektūras pieminekli?
Kā koks notur Tadžmahalu?
Tadžmahals ir celts laikā no 1632. līdz 1653. gadam, tas nav būvēts uz cietas pamatnes, bet uz sarežģītas koka aku un pāļu sistēmas, kas iebūvēta Jamunas palienes smiltīs.
Mogolu impērijas inženieri upes krastā izveidoja blīvu aku režģi, ko aizpildīja ar akmeņiem un kaļķu javu, lai izlīdzinātu mauzoleja milzīgo svaru. Konstrukciju kopā tur masīvas koka asis un sijas.
Koksne gadsimtiem ilgi spēj kalpot tikai tādēļ, ka tā atrodas dziļi zem ūdens; vidē, kur nav skābekļa, mikroorganismi nespēj ierosināt koksnes puvi – tas ir tas pats mehānisms, kas gadsimtiem ilgi notur Venēcijas pilis. Lai gan precīzs koksnes veids joprojām ir pētnieku diskusiju objekts, jo pamati nekad nav tikuši pilnībā atrakti, Indijas vēsturiskajos dokumentos visbiežāk minēts ebenkoks, kamēr citi avoti norāda uz Shorea robusta. Abām šīm koku sugām nepieciešams pastāvīgs mitrums, lai tās saglabātu savu strukturālo izturību un nesāktu plaisāt vai sarauties.
Ekoloģiskā krīze – izžūstošā Jamuna
Mūsdienu klimata pārmaiņas, upes augštecē uzbūvētie dambji, rūpnieciskais piesārņojums un ūdens ieguve pilsētu vajadzībām ir dramatiski samazinājusi ūdens līmeni Jamunā. Vasarā upe Agras apkārtnē praktiski izžūst, atsedzot tās gultni. Līdz ar to strauji krītas gruntsūdens līmenis tieši zem Tadžmahala. “Koksnei ir nepieciešams pastāvīgs upes ūdens radītais mitrums,” brīdina bijušais Agras parlamenta deputāts Rams Šankars Katehrija. Kad ūdens atkāpjas un koka pamati nonāk saskarē ar skābekli, sākas neatgriezenisks koksnes pūšanas un sairšanas process.
Satraukumu pastiprina fakts, ka pēdējos gados mauzoleja sienās un apkārtējās arkās ir parādījušās pirmās plaisas. Jau kopš 2011. gada Indijas Augstākā tiesa ir uzdevusi pastiprināti uzraudzīt četrus Tadžmahala minaretus, jo pastāv aizdomas, ka tie ir sākuši nemanāmi sasvērties.
Modernās tehnoloģijas un glābšanas plāni
Lai glābtu 73 metrus augsto mauzoleju, Indijas Arheoloģijas dienests sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, tostarp ASV Notre Dame Universitātes DHARMA lab, izmanto modernākās tehnoloģijas.
Inženieri veic regulāru struktūras digitālo dokumentāciju un izmanto elektromagnētiskos sensorus, lai fiksētu iekšējās kustības un mitruma līmeņa izmaiņas mūrī vēl pirms plaisas sasniedz balto Makranas marmora virsmu.
Bijušais Agras mērs Navīns Džains un citi eksperti neatlaidīgi pieprasa Indijas centrālajai valdībai izveidot īpašu hidroinstalāciju upē. Tās mērķis būtu mākslīgi uzturēt pastāvīgu un augstu ūdens līmeni ap Tadžmahalu visa gada garumā, garantējot, ka koka pamati nekad nenonāks saskarē ar gaisu.
Paralēli cīņai pret pamatu nosēšanos, restauratori cīnās ar gaisa piesārņojuma un pastāvīgā, milzīgā tūristu pūļa radīto nodilumu. Lai notīrītu dzeltenīgos smoga traipus no marmora bez beršanas, tiek izmantota speciāla ārstniecisko mālu masa. Tāpat ap pieminekli ir noteikta stingra bezizmešu transporta zona un ieviesti stingri apmeklētāju pārvietošanās ierobežojumi.
Tadžmahala liktenis pierāda, ka pat varenākie cilvēces arhitektūras pieminekļi ir pilnībā atkarīgi no līdzsvara dabā. Senie inženieri būvēja mauzoleju simbiozē ar upi, nespējot paredzēt modernā laikmeta industrializāciju un upju izžūšanu. Ja Jamuna netiks glābta un ūdens līmenis tajā netiks atjaunots, koka pamatu sairšana var kļūt par sākumu šī pasaules brīnuma bojāejai.