Eiropas Savienības jaunā vides politika būtiski skars zemkopību un transportu. Pārejai uz jauno kursu Latvijai atvēlēti 10 miljardi eiro, kas pašlaik ir mūsu valsts viena gada budžets, taču tikai aizsargājamo teritoriju palielināšana meža nozarē vien ik gadu samazinās eksporta ienākumus par vismaz 800 miljoniem eiro. Samazināsies arī nodarbinātība nozarē un ar to saistītajās jomās.
Tematu analizē “Dienas Bizness” sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv diskutējot par Eiropas Savienības jauno vides politiku, tās iespējamajiem riskiem un iespējām Latvijas tautsaimniecībai. Pārkārtošanās notiks daudzu gadu garumā, taču, lai tās rezultātā tiktu sasniegti ES izvirzītie klimata mērķi un vienlaikus tautsaimniecība nepiedzīvotu nepatīkamus pārsteigumus, attiecīgu lēmumu izstrādē jāpiedalās politiķiem, ierēdņiem un konkrētajās nozarēs strādājošajiem uzņēmējiem.
Noskaidrot nozares, kuras jutīs visvairāk
“Pašlaik notiek to nozaru, kuras skars jaunā ES vides politika, identificēšana. Šeit iesaistītas vairākas ministrijas un laika gaitā tiks identificētas arī tās nozares, kuras tiks visvairāk ietekmētas,” skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Gatis Zamurs. Viņaprāt, vislielāko pārmaiņu priekšā ir transports un zemkopība, kas ir atbildīgas par lielu daļu siltumnīcefektu gāzu emisiju. “Tā ir horizontāla pārmaiņa, kura skars visus, “izaicinājumu” ir daudz un tos visus fiksēt nav iespējams. Piemēram, gājām zaļā kursa virzienā, domājām zaļas domas, bet “atnāca” Covid-19, kā dēļ apkraujamies ar plastmasas iepakojumu,” tā G. Zamurs. Viņš atzīst, ka šajā kontekstā jāsaprot, cik turpmāk maksās preces un pakalpojumi. “Visiem pārvadājumiem būs jāizmanto zaļāks transports un arī jābrauc būs mazāk, un domāt, ka kaut ko var sasniegt klimata neitralitātē, pērkot kreklu par 5 eiro, nebūs iespējams. Preču ražošana lielā attālumā no patērētājiem un to atvešana nozīmē, ka par to ievešanu ES būs jāmaksā, lai nekropļotu konkurenci ar tiem, kuri ES ražo zaļāk,” tā G. Zamurs. Tas nozīmēs CO2 emisijas nodokli preču ievešanai ES. Protams, pašlaik nav zināms, kad tāds tiks ieviests. “Tuvāko gadu laikā sapratīsim, kad un kā tas notiks,” uzsvēra G. Zamurs.
Smalkās nianses
“Visiem būs jāmaksā ne tikai par emisijām, bet arī jebkuram uzņēmumam un cilvēkam ar savu dzīvesveidu jākompensē ietekme uz vidi – tīru gaisu, bioloģisko daudzveidību, ūdens resursiem, piesārņojumu,” Eiropas zaļā kursa komplekso pieeju skaidro mežzinātņu doktors Dagnis Dubrovskis. Viņš uzsver, ka Eiropas zaļā kursa kontekstā kā cilvēces ietekmi mazinošs un kompensējošs aktīvs ir zemes resursi – mežs (CO2 piesaistes avots), purvi, ūdensteces. “Lauksaimniecība jāveido pēc principa, lai minimizētu nozares ietekmi uz vidi un maksimizētu tās iespējas kompensēt citu nozaru radīto piesārņojumu,” tā D. Dubrovskis. Viņš nenoliedz, ka viena no iespējām palielināt CO2 piesaisti, ir mežu stādīšana, taču ir trīs dažādas pieejas un metodikas, kā novērtēt mežsaimniecības iespējamo pienesumu. “Raugoties pēc IPCC (Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes) metodoloģijas – mežsaimniecība (koku ciršana) rada emisijas un tāpēc CO2 piesaistē tā netiek akcentēta, savukārt no zemes izmantošanas skatpunkta tiek vērtētas gan saimnieciskās darbības radītās emisijas, gan arī tas, ka koks, augot, piesaista CO2. Trešais faktors – bioekonomikas apsvērumi, ka mežs ne tikai piesaista CO2 savā augšanas laikā, bet arī spēj aizstāt kādu daļu fosilās enerģijas un arī būvmateriālus – metālu, betonu,” skaidro D. Dubrovskis. Viņš norāda, ka pašlaik par šiem jautājumiem Eiropā rit diskusijas, kuru rezultāts būs konkrēti Eiropas normatīvie akti. “Meža kontekstā no vienas puses ir pretruna – iespējams palielināt oglekļa piesaisti. No otras – bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un saglabāšana, jo koku ciršanas palielinājums var mainīt CO2 bilanci (piesaiste mīnus emisijas). Vienlaikus ir risks, ka veco mežu nomaiņa pret produktīvākām jaunaudzēm var pasliktināt bioloģisko daudzveidību,” stāsta D. Dubrovskis. Minēto iemeslu dēļ nav iespējama atbilde, ka mežu stādīšana ir vienīgais risinājums, kā palielināt CO2 piesaisti. “Klimata neitralitāte nenozīmē, ka kādā brīdī siltumnīcefekta gāzu emisiju radīšana būs nulle, jo dabā tāda situācija neiestāsies. To panāksim ar kompensējošiem mehānismiem,” uzsver G. Zamurs.
Unifikācijā redz riskus
Pašlaik apstiprināšanas procesā ir ES Klimata likumprojekts, ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija. Pēc D. Dubrovska domām vislielākā vērība jāveltī taksonomijai (sistēma, kas veidota, lai vērtētu ražošanas ietekmi uz vidi, noteiktu, kas tiek atzītas par ilgtspējīgām darbībām un kuras tādas nav). “Pēc taksonomijas autoru ieceres pārbaudes kritēriji būs identiski visai ES, neatkarīgi no tā, vai tā ir Spānija, Latvija vai Zviedrija. Tieši tāpēc šajā unificētajā pieejā redzu lielus riskus, kas ziemeļu reģionu var padarīt par vietu, kas kalpo par grēku piedošanu citiem reģioniem par to radīto piesārņojumu,” norāda D. Dubrovskis. G. Zamurs aicina vairāk skatīties nevis uz riskiem gadījumos, kad kāda dalībvalsts kaut ko neievēro, bet vairāk saskatīt tās iespējas un priekšrocības, kuras rastos, ja paši ģenerētu jaunas idejas, risinājumus un būtu aktīvāki. “Neredzu, ka kaut kas šajā ES kursā varētu tik mainīts, kaut arī, protams, ir jautājums par laiku,” tā G. Zamurs. Viņaprāt, jāskatās nevis kur kaut ko darīt pēdējiem, bet gan tieši pretēji – pirmajiem, tā sevi padarot bagātākus un gudrākus.
10 miljardi eiro
“Inovācijas, pētniecība, izglītība ir izaicinājums teju visās nozarēs, jo ražojam lietas, kuras izdomājuši citi, un tā pakļaujam sevi vidējā ienākuma slazdam,” uz lūgumu minēt svarīgākos virzienus, atbild G. Zamurs. Viņš norāda, ka, summējot visu fondu naudu Eiropas zaļajā kursā, Latvija raugās uz apmēram uz 10 miljardiem eiro, kas ir viena gada Latvijas valsts budžets. “Tā ir liela summa, kura atvēlēta zaļajam kursam, kas rada iespējas uzņēmējiem pašiem investēt savu naudu ar drošu pārliecību, ka šis virziens neapstāsies un būs attiecīgs pieprasījums,” tā G. Zamurs. Zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs Jānis Eglīts uzskata, ka tikai ar ES fondu naudu nepietiks un jādomā arī par finansējumu no valsts budžeta. “2023.-2027. gadā no budžeta nepieciešami 150 miljoni eiro, jo Latvija jau pašlaik atrodas nevienlīdzīgā situācijā, piemēram, salīdzinot ar Somiju, kur šī proporcija ir 70% (valsts budžets): 30% (ES nauda). Latvijā šī attiecība ir pretēja, šeit dominē ES finansējums,” tā J. Eglīts. Viņaprāt, viena situācija ir, ja investīcijas tiek veiktas tehnoloģijās, kuras būs jāmaina, bet cita – pētniecībā. “Katrai programmai būs sava atbalsta intensitāte, tāpat kā pašlaik – kad vienai tā ir 40%, bet citai – 60%,” skaidro J. Eglīts.
Vismaz 800 miljonu eiro liels robs
D. Dubrovskis uzskata, ka investīcijas tehnoloģijās un pētniecībā ir vajadzīgas, taču jāpārvērtē zeme kā aktīvs. “ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā ir prasība, ka 10% sauszemes teritorijas jābūt stingri aizsargātiem, kas nozīmē, ka tajās saimnieciskā darbība nenotiek. Vēl 30% Latvijas teritorijas jābūt aizsargātiem. Tas nozīmē, ka ražošanas izmaksas šajos aktīvos būtiski sadārdzināsies,” uz iespējamām sekām norāda D. Dubrovskis. Viņš rāda Vācijas Inenas meža resursu institūta novērtējumu par ES zaļā kursa ietekmi uz meža nozari un secināto – koksnes ražošanas apjoms Eiropā saruks par trešdaļu. “Latvijas gadījumā tas mazinātu koksnes izstrādājumu eksportu par 800 miljoniem eiro, tā samazinot strādājošo skaitu tieši meža nozarē, kā arī to apkalpojošajās sfērās, tādējādi jāmeklē citas darba vietas,” skaidro D. Dubrovskis. Un vēl – aizsargājamo teritoriju uzraudzībai būs vajadzīgs papildu finansējums. “Finansējums šim mērķim nav atrisināts ne Latvijā, ne ES, un par tā iespējamiem avotiem notiek diskusijas ES līmenī,” tā D. Dubrovskis. J. Eglīts piebilst, ka līdzšinējie pētījumi (piemēram, VARAM vērtējums par stāvokli aizsargājamās teritorijās) norāda uz bīstamu tendenci. “Brīdī, kad dabas teritorija tiek izslēgta no saimnieciskās darbības, sarūk tās bioloģiskā vērtība. Rodas jautājums, ko darīsim – palielināsim aizsargājamo teritoriju platības (pārsniedzot ES prasītos 10%), vai arī daļā šo teritoriju, kur dabas vērtību nav, atjaunojam saimniecisko darbību. Tie ir neatbildētie jautājumi,” uzsver J. Eglīts. Runa ir par atbildīgu, ne formālu dabas vērtību saglabāšanu. “Kamēr mežs aug, līdz zināmam vecumam (lapu kokiem un skuju kokiem tas atšķiras) tas piesaista CO2, un pēc tam kļūst par CO2 radītāju,” norāda J. Eglīts. Latvijā ir daudz veco mežu, taču, viņaprāt, nav mehānisma, kā ieinteresēt mežsaimniekus, lai viņi gūtu peļņu un dotu pienesumu zaļajai politikai. “Piemēram, pārskatīt vēsturiskos liegumus, ja to ieviešanas cēloņa, teiksim, konkrēta putna, noteiktā vietā vairākus gadus nav. Pašlaik šāds mehānisms neeksistē,” konstatē J. Eglīts. Viņš atgādina, ka savulaik Zemkopības ministrija rosināja pārskatīt cirtes caurmēru, kas īpašniekam dotu lielākas iespējas vērtēt, kādos apstākļos viņam būtu tiesības nocirst mežu agrāk un ekonomisko labumu gūt ne tikai sev, bet arī valstij, vienlaikus pretī prasot pienākumu par obligātu meža atjaunošanu ar augstvērtīgu stādāmo materiālu. Iniciatīva tā arī palika uz papīra. “Citas ES dalībvalstis aizsargājamās teritorijās (10% sauszemes) iekļauj tās zemes, kurās dabisku (klintis, kalni u.tml.) apstākļu dēļ nav iespējama saimnieciskā darbība, savukārt, ir ļaudis, kuri uzskata, ka Latvijā būtiski jāpalielina neapsaimniekotu teritoriju platība,” skaidro J. Eglīts. Viņš atzīst, ka pašlaik tiek veltīts daudz pūļu, lai cik vien iespējams mazinātu iespējamos zaudējumus Latvijas tautsaimniecībai. “Mežsaimniecība + lauksaimniecība + kūdras ieguve dod milzu pienesumu Latvijas ekonomikai – 40% no kopējiem eksporta ienākumiem – tāpēc nevaram atļauties vienkārši “noraut” kādu nozari,” uzskata J. Eglīts. G. Zamurs atzina, ka diskusijas turpinās un jautājums, kā līdzsvarot saimnieciskās un zaļā kursa intereses, nav ne viegls, ne arī ātrs process.
Diskusijas video pieejams šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=rrv1T4hUExs&t=1s