Ar Jāni Ciemu sarunājas Māris Liopa, Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Sāksim ar vienkāršu jautājumu – par “Latvijas Finieri”, kas nozarē vienmēr ir ticis uzskatīts par mūsu kokrūpniecības “flagmani”

Par “Latvijas Finiera” attīstību cauri laikam man ir ļoti daudz personīgu atmiņu – faktiski esmu audzis kopā ar uzņēmumu. 1988. gadā, pēc toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšanas, kur ieguvu izglītību kokapstrādes tehnologa specialitātē, sāku strādāt par maiņas meistaru “Latvijas Finieru Ražošanas Apvienības” rūpnīcā “Furniers”. Līdz 1992. gadam biju gan maiņas meistars, gan ceha vadītājs. Spilgti atceros, kā 1992. gadā rūpnīcu “Latvijas bērzs”, “Furniers” un “Lignums” darbinieki kopīgi lēma par akciju sabiedrības “Latvijas Finieris” izveidošanu, privatizācijas procesā izpērkot uzņēmumu no valsts.

Uzņēmuma attīstības pamatprincipus savulaik noteica tā pirmais, ilggadējais vadītājs Juris Biķis. Jau no paša sākuma uzņēmuma iekšējās un ārējās vides kultūra ir veidota mērķtiecīgi, lai izaugsme ritētu organiski, balstīta vienotās darbinieku vērtībās un lojālā attieksmē pret valsti. Arī šodien tas ir “Latvijas Finiera” darbības principu pamatā. Viens no uzņēmuma pamatnosacījumiem bija un ir – laika gaitā vadošie, profesionālie speciālisti iekļaujas akciju sabiedrības īpašnieku struktūrā, kopīgi piedaloties ilgtermiņā vērstu lēmumu pieņemšanā par koncerna izaugsmi, kurā ik gadu ieguldām nozīmīgu daļu peļņas.

Ja 1992. gadā akciju sabiedrību veidoja trīs rūpnīcas, nu “Latvijas Finiera” ražotņu skaits tapis krietni lielāks, izplešoties arī aiz Latvijas robežām

Rūpnīcas ārpus Latvijas bija viens no nopietnākajiem uzņēmuma attīstības soļiem. To balsta nepieciešamība augt ne tikai produktu attīstībā, bet arī apjomā. Mūsu pārliecība – pārstrādei jānotiek pēc iespējas tuvāk resursu ieguves vietai. Protams, ražošanas jaudu diversifikācija Baltijas un Somijas mērogā ir arī stabilitātes stūrakmens. Ne velti mēdz sacīt: “visas olas nevajag likt vienā grozā”.

Vienlaicīgi vēlos uzsvērt – šobrīd Latvijā bērza resursu pieejamība ir sabalansēta, ņemot vērā nosacījumu, ka savā zemē varam saimniekot efektīvi. Tāpēc viens no virzieniem, ko caur tehnoloģiju attīstību īstenojam,– radīt meža īpašniekiem iespēju vietējai pārstrādei novirzīt vismaz daļu tā bērza koksnes apjoma, kas līdz šim no Latvijas eksportēts apaļkoku veidā.

Runājot par uzņēmuma attīstību ārpus valsts robežām, pirmā tapa ražotne Lietuvā, kur gatavojam pirmapstrādes produktu – finieri. Nākamais loģiskais solis bija būt tuvāk Igaunijas mežsaimniecībai – “Kohila Vineer” ir viena no tehnoloģiski attīstītākajām bērza saplākšņu produktu rūpnīcām. Visbeidzot – Somija, kur pirms 10 gadiem nopirkām uzņēmumu, kas šobrīd veiksmīgi darbojas finierkluču pirmapstrādē. Protams, sākumā pastāvēja bažas par iespējām Somijas tirgū par apaļkoksnes resursiem konkurēt ar lielajiem vietējiem apstrādes koncerniem – ja gribētu, mūs ar agresīvām metodēm no aprites varētu izslēgt. Taču Somijā valda augsti attīstīta, saprotama un korekta uzņēmējdarbības kultūra, turklāt mēs strādājam tai valsts daļā, kur mežos ir daudz mistraudžu. Tās izstrādājot, skujkoki virzās uz zāģētavām, savukārt, bērzus meža īpašnieki ir priecīgi pārdot mums.

Vai “Latvijas Finierim” ir meža īpašumi Somijā?

Mums nav meža īpašumu ārpus Latvijas. Šogad nelielā apjomā esam sākuši iesaistīties augoša meža – cirsmu – tirgū Somijā. Tas dod iespēju līdzsvarot resursu plūsmu, jo reģionā mežizstrāde vairāk norit ziemā un pavasarī. Ja krājumi sarūk, šīs cirsmas ir iespēja nodrošināt ritmisku rūpnīcas darbu.

Kāds laika gaitā ir radies iespaids par nozari un mežsaimniecību Somijā, vai varam salīdzināt ar Latviju, kas kopīgs, kas – atšķirīgs?

Neiedziļinoties niansēs, ir lietas vai norises, kas atšķiras. Piemēram, pircējam un pārdevējam vienojoties par cirsmas iegādi, gala norēķins tiek veikts “pēc fakta” – proti – pēc meža izstrādes. Somijā, saprotams, notiek cirsmas iepriekšēja novērtēšana, bet reālais ieguvums tiek aprēķināts koku piegādes posmā. Manuprāt, tas parāda noteiktas kultūras atšķirības – bizness ir bizness – šaubu nav, bet ir vēlme līdzsvarot pievienoto vērtību visos meža nozares ķēdes posmos.

“Latvijas Finieri” bieži uzteic kā labu sadarbības partneri

Bērza koksnes izmantošanā un pārstrādē esam nozīmīgs spēlētājs, tas uzliek atbildību un rūpes par visas nozares kompleksu attīstību. Esam pārliecināti, ka koksnes izmantošana ir atslēga daudziem nākotnes ilgtspējas jautājumiem. Meža nozare ir būtiska bioekonomikas, kas attīstās un kurp pamazām virzās visas pasaules ekonomika, daļa. Tāpēc ir svarīgi apzināties mūsu lieliskās Iespējas, ko dod Baltijas meža resursi, turpināt attīstīt ražošanu un produktu izstrādi. Nozarei jādarbojas vienoti, bet, protams, nepieciešams arī sabiedrības atbalsts un lēmumu pieņēmēju apziņa, ka zemes un no tās nākošo resursu efektīva izmantošana Latvijai ir ļoti būtiska un nozīmīga.

Atgriežoties pie kopīgajiem mērķiem, viens no tiem ir sniegt patiesu, zinātniski un statistiski pamatotu informāciju par nozari. Latvijas ģeogrāfiskais novietojums ir atjaunojamo resursu izcelsmes centrā. Mums nav nepieciešams pārtapt rezervātā citu attīstīto valstu reģioniem, kas ir attīstījuši savu ekonomiku laikā, kad vides jautājumi nebija tik aktuāli. Šobrīd, un tas ir pareizi, vides jautājumi pasaulē ir Nr. 1. Tikai jāsaprot, kā mēs tiem no politiskā viedokļa pieejam reģionāli, un kā tos uztveram katrs savā rīcībā. Nepiesārņojot, nepostot, strādājot kā krietniem un apzinīgiem saimniekiem. Tai pašā laikā ir nepieņemami, ja kāds slepus iešauj roku manā kabatā un vēl nosaka, kam tajā būs būt un ko man manā kabatā darīt. Varbūt mans vērtējums skan pietiekami asi, bet šāda sajūta veidojas.

Nozares uzdevums ir tās darbībā būt pēc iespējas vienotiem un palīdzēt būt vienotai savā pārliecībā arī sabiedrībai. Piemēram, “Latvijas Finieris” ir viens no informatīvās kampaņas “Vai ir dzīve bez koksnes?” dalībniekiem.

Varbūt tas skanēs mazliet subjektīvi, bet... Ja palūkojam situāciju no malas – kas paviršam nezinātājam ir mežizstrāde un kokrūpniecība? Sak, Latvijā aizvērām cukurfabrikas, nojaucām pāris dzelzceļu, vairs neaudzējam cukurbietes, ierobežojām zveju piekrastē – “vai tad valsts izbeidzās”? Vēl kaut ko likvidēsim vai neļausim – vai kas notiks? Šai sakarā atceros kādu Latvijas Bankas ziņojumu, kurā skanēja apmēram šādi vārdi: “...ko jūs satraucaties – palūkojiet Nīderlandi – nekādas mežizstrādes tur nav, bet ir tik attīstīta kokapstrāde!” ...

Cilvēkiem, kas ar mūsu nozari ir maz vai vispār nav saistīti, kas ir tālu no zemes apsaimniekošanas un darbojas citās sfērās, bieži vien nav ne jausmas, kā koksni iegūst, kur to izmanto, viņi nezina, ka koksne ir sastopama teju visās ikdienas gaitās un jomās... Protams, ja mēs runājam par estētiku, svaigu izcirtumu kāds arī var neuzskatīt par kaut ko baudāmu. Tikai jāatceras, ka daudzas mums tīkamas lietas kādā to attīstības vai tapšanas stadijā nav skaistas vai pievilcīgas, salīdzinot ar rezultātu. Tā vienkārši ir! Svarīgi ir vairot apziņu, ka Latvijā nenotiek meža iznīcināšana, bet gādīga saimniekošana, darot to pamatoti, ražīgi un mērķtiecīgi.

“Latvijas Finieris” paplašina meža īpašumus Latvijā, ir meitas uzņēmums “Latvijas Finieris Mežs”

Iegādājamies meža īpašumus un cenšamies tos krietni apsaimniekot. Mums ir arī kokaudzētava, kurā šobrīd nopietni investējam. Veidojam koka konstrukcijās balstītu stādu dzesētavu, kas pavasaros dos iespēju stādus uzglabāt ilgāk. Pieprasījums pēc bērza stādiem ir audzis jo krietni – daudzi meža īpašnieki, kas pirms kāda laika koncentrējās skujkoku (egļu) audžu atjaunošanā, pēc nelaimes, ko atnesa mizgrauži, savus ilgtermiņa plānus un principus ir mainījuši. Saprotot, ka vienlaidus egļu audzes nav labākais risinājums, labāk tās miksēt ar bērzu audzēm. Tas, starp citu, vērojams gan Latvijā, gan Zviedrijā, gan arī citur.

Latvijā arvien biežāk runā par koksnes dziļāku pārstrādi ar lielāku pievienoto vērtību

Kā zināms, pasaulē vērojama virzība pēc iespējas vairāk, cik tas ir ekonomiski pamatoti, izmantot atjaunojamos resursus, tostarp dabisko šķiedru materiālus, kuru radīšana ir saistīta ar dabisko CO₂ apriti. Citiem vārdiem sakot – lielais mērķis ilgtermiņā ir pēc iespējas vairāk strādāt ar to oglekli, kas ir virs zemes, “no pazemes” ņemot pēc iespējas mazāk. Bez pazemes oglekļa jeb fosilajiem resursiem mēs pagaidām, protams, iztikt nevaram. Taču, kaut arī pārejas process ir lēns, tas ir neatgriezenisks.

Kā jau minēju, patlaban pasaulē pirmais un svarīgākais jautājums ir vide un klimats. Tomēr pēdējo gadu laikā dienaskārtībā ienākusi ģeopolitika, kas virzību uz šo jautājumu risināšanu var zināmā mērā koriģēt laikā. Atjaunojamo resursu izmantošana dziļākā, ķīmiskā līmenī ir kapitālietilpīga un dārga, Eiropas sabiedrība šobrīd nav gatava, teikšu pat vairāk – spējīga par to maksāt, jo, neapšaubāmi, mums būtiski resursi jānovirza kopējai drošībai, aizsardzībai un Ukrainas atbalstam. Rezultātā bioekonomikas attīstība var kļūt nedaudz lēnāka. Te nav runa tikai par “Latvijas Finieri” vai Baltiju. Te ir runa par Eiropu kā vienotu ekonomisko un kultūras telpu. Mēs “Latvijas Finierī” Ukrainu savu iespēju robežās atbalstām jau no kara pirmajām dienām – gan mežsaimniekus, gan bēgļus, gan militāro virzienu.

Taču bioekonomika, protams, turpina attīstīties. Viena no jomām, kurā koksne ir neaizstājama, ir būvniecība. Arī viena no mūsu prioritātēm ir demonstrēt koksnes izmantošanas iespējas savos projektos. “Latvijas Finiera” nesen uzceltās ražošanas ēkas ir tapušas, izmantojot koka konstrukcijas, kas ir vieglas, ērtas un ugunsdrošības noteikumiem atbilstošas, turklāt tas ir bijis arī ekonomiski absolūti pamatots lēmums.

Runājot par mūsu iespējām iet “dziļākā” koksnes pārstrādē, mēs vērojam, kā attīstās ķīmiskā rūpniecība. Pirms vairākiem gadiem atklājām betulīna rūpnīcu, kurā iegūstam ekstraktvielas no bērza tāss. Tehnoloģijas esam veiksmīgi aprobējuši, turpinās darbs ar potenciālajiem gala patērētājiem, kuri strādā mums iepriekš maz pazīstamās nozarēs – pārtikas rūpniecībā, kosmētikā, farmācijā.

Šis ir ļoti svarīgs jautājums, jo bieži vien cilvēki aizmirst, ka saražot var jebko, svarīgi ir, kam saražoto vajag un kas gatavs to iegādāties, lai izmantotu

Kapitālietilpīgā ražošanā būtisks ir apgrozāmās naudas apjoms vai pietiekami plašs pieprasījums pēc saražotā produkta. No bērza saplākšņa var saražot dažādus produktus. Ja produkta vērtība ir augsta, bet tirgū tiek pieprasīti mazi apjomi, tādu produktu ir jāražo mājražotājiem. Industriālai ražošanai jākoncentrējas uz lielražošanu, paralēli domājot, kā veicināt jaunu produktu pieprasījumu tirgū.

Vai pieprasījums pēc saplākšņa ir pietiekams?

Pasaulē tiek ražoti dažādi saplākšņu veidi, galvenokārt, atkarībā no koku sugas, kas attiecīgajā reģionā aug. Bērza saplākšņa īpatsvars kopējā apjomā nav liels, taču daudzās nozarēs tas ir nozīmīgs materiāls tā īpašību dēļ. Ja bioloģiski bērzs ir visai nenoturīgs, sausā, piemērotā vidē tam ir ļoti labas fizikāli mehāniskās īpašības, kas dažādi izmantojamas un piemērojamas. Bērza saplāksni ražo reģionos, kur ir tam pieejami resursi – Somijā, Baltijas valstīs, Ukrainā, nedaudz arī Polija, kā zināms, arī Baltkrievijā un Krievijā. Ja atceramies, pirms 5 gadiem Eiropā dominēja Krievijas saplākšņa ražotāji ar zemām dempinga cenām, pret tiem uzsāka antidempinga procedūru, piemērojot antidempinga piemaksu. Tas teju sakrita ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kam sekoja loģisks, pilnīgs importa aizliegums. Ja Krievija un Baltkrievija savulaik aizņēma 60% Eiropas saplākšņa tirgus, nu situācija ir mainījusies... Jāatzīst, ka nepilni 20%, izmantojot starpniekvalstis, joprojām sasniedz Eiropas tirgu, jo pieprasījums pēc bērza saplākšņa saglabājies augsts.

Runājot par diversifikāciju, pamatu pamatā runa ir par bērza saplāksni, vai ir domāts arī par citas koksnes izmantošanu?

Skujkokus mēs neizskatām, zāģmateriālu ražošana Baltijā ir pietiekami augstā līmenī, lai mēs neradītu lieku konkurenci. Arī skujkoku saplāksnis ir citas nišas produkts. Tā vietā nelielā apjomā strādājam ar melnalksni. Ja klients to vēlas, un tas tiek norunāts, noformējot pasūtījumu.

Svarīga lieta – zināšanas, kuru pietrūkst un pietrūkst...

“Latvijas Finierī” visi procesi ir zināšanu ietilpīgi, tāpēc mums vienmēr bijis svarīgi, kā attīstās izglītības sistēma. Kopīgos projektos sadarbojamies ar Latvijas vadošajām augstskolām, gan mācībspēkiem, gan jauniešiem. Tā ir uz kopējo zināšanu attīstību vērsta sadarbība, taču vienlaikus dod iespēju izglītības sistēmā veidot izpratni par zemes izmantošanu un meža nozari kopumā. Mums ir programmas skolu jaunatnei Rēzeknes reģionā, kur organizējam Zaļo klasi. Kopā ar plašu nozares partneru loku stāstām un rādām, kā darbojas mežsaimniecība, kā – kokapstrādes uzņēmumi, skaidrojam, kas ir vidi veidojoša un attīstoša saimnieciskā darbība.

Izglītošana jāsāk no mazotnes. Jautājums, kāda fona informācija bērniem tiek iedota ģimenē vai klasē. Arī pašam ir gadījies dzirdēt skolotājus izsakām paviršas frāzes “viss tiek nocirsts”, “viss iet postā” utt. Cilvēki ar šādu pārliecību dzīvo “savā burbulī”, kur adekvātas informācijas trūkst. Lielisks piemērs ir tā pati kailcirte, kas varbūt skan briesmīgi kā valodas vārds, bet... ja koks ir saulmīlis, bet tam nav saulaina laukuma, kur augt, tas vienkārši neaugs. Piemēram, šai sakarā bieži pieminētā priede – kā zināms, tā pamežā neaugs, bet ļoti daudzi cilvēki to ne zina, ne nojauš. Kamēr pats nesaskaries ar šiem jautājumiem, vari arī neuzzināt.

Cits jautājums – mūsu sabiedrība ir pietiekami cieši saistīta ar sēņošanu. Ko par mežsaimniecību dzirdam šai sakarā? “Es te visu mūžu lasīju sēnes, tagad manu pleķīti nocirta!” Pievēršu uzmanību faktam, ka cilvēks par viņam nepiederošu īpašumu runā pirmajā personā – “man”! Ja sēņu vieta atradusies valsts mežā – tā būtu viena situācija, bet, ja meža īpašnieks ir sēņotāja kaimiņš? Nereti dzirdu, ka elementāra cieņa pret privātīpašumu burtiski tiek bradāta naglotiem zābakiem. Esmu klausījies intervijas, kurās skan: “viss ir mūsu”. Viens no valsts pamatiem ir privātīpašums. Zeme ir mūsu bagātība un resurss, kuru tā īpašniekam ir tiesības izmantot kā kārtīgam saimniekam. Ja viņš nespēj pienācīgi parūpēties pats, to var pārdot, bet šis īpašums nav “mūsu”, tas ir “tavs”, “mans” vai “viņa”. To nedrīkst aizmirst!

Salīdzināšana ar kaimiņiem bieži vien noved pie aplamiem secinājumiem – cik Latvijā tas un tas ir slikti...

Nevar teikt, ka mums ir slikti! Jā, allaž varētu būt labāk vai citādāk. Taču te īsti vietā atcerēties sakāmvārdu “ko sēsim, to pļausim”. Jāmāk saskatīt pozitīvais un sev jāpajautā – kā varu to veicināt vai atbalstīt? Piemēram, valsts mežu apsaimniekošana Latvijā norit vienotas, sakārtotas, inovācijām bagātas sistēmas ietvaros. Nekur Latvijā nav koncentrētas tik augstas zināšanas un izpratne par mežu un procesiem tajā kā AS “Latvijas valsts meži”. Igaunijā ir līdzīgi, kā mums. Tai pašā laikā Lietuvā ir saglabājusies teju vecā MRS (mežrūpniecības saimniecību) sistēma, kurā ir daudzas struktūrvienības, viss ir krietni sadrumstalots un līdz ar to kopējā efektivitāte daudz zemāka.

Domas par nākamo gadu...

Protams, uzņēmuma pamatražošanā jāsaglabā kurss uz efektivitāti un darbu ar klientiem. Jāturpina iesāktie investīciju projekti, proti, Rēzeknes rūpnīcas paplašināšana, Zābaku kokaudzētava, nākamgad sāksim aktīvo būvniecības posmu sintētisko sveķu ražotnē. Jāpiemin, ka tajā uzstādītās tehnoloģijas dos iespēju daļu līdz šim sveķos izmantoto fosilo izejvielu pakāpeniski aizstāt ar lignīnu.

Ļoti svarīgi ir un, domāju, būs jautājumi par sabiedriskās domas veidošanu, sadarbību ar politiķiem, lai nozare, kas ir resursus patērējoša, netiktu nepamatoti ierobežota, lai nebūtu jādomā par tās samazināšanu. Resursi Latvijā ir, kā nācija mēs varam un protam tos izmantot ilgtspējīgi. Diemžēl, neskaidrība par nākotni dominē un kavē kapitālieguldījumus uzņēmumu attīstībā. Piemēram, nenoteiktība par resursu plūsmu no valsts mežiem nākamajos piecos gados. Atcerēsimies vienu – spēcīga ekonomika ir katras valsts labklājības pamats.