“Baltijas jūras ziemeļu daļā, jo īpaši Somijā, vērojams ievērojams potenciāls ražot “zaļo” ūdeņradi eksportam uz Centrāleiropu”, teikts sertifikācijas un konsultāciju uzņēmuma DNV ziņojumā, kas sagatavots pēc gāzes tīkla operatora Gascade pasūtījuma. Ziņojumā teikts, ka Somijas eksporta potenciāls līdz 2050. gadam ir 70 TWh ūdeņraža gadā, kas atbilst aptuveni 2,1 miljonam tonnu šīs degvielas.
“Tā kā valsts elektrotīklā ir liels atjaunojamās elektroenerģijas īpatsvars, ražošanas izmaksas (LCOH = izlīdzinātās ūdeņraža izmaksas) varētu būt salīdzinoši zemas”, paziņojumā presei norāda Gascade. Svarīgi piebilst, ka ūdeņraža ražošana ir ļoti atkarīga no valsts enerģētikas plāniem. Tīkla operators uzsvēra, ka būtu jāizbūvē kombinēta sauszemes un jūras transporta infrastruktūra, kas prasītu 12 miljardu eiro lielus ieguldījumus.
Vācija “zaļo” ūdeņradi (ražotu no atjaunojamās elektroenerģijas) uztver par būtisku ilgtspējīgās enerģijas avotu, kas nākotnē papildinās nepastāvīgo vēja un saules elektroenerģijas ražošanu. Tā kā nelabvēlīgo atjaunojamo energoresursu situācijas dēļ Vācijas potenciāls pašai ražot šo degvielu ir ierobežots, tiek prognozēts, ka lielu daļu no nepieciešamā tā importēs no citām valstīm, piemēram, Somijas.
Eksperti paaugstina Vācijas prognozes par 2030. gadā plānoto pieprasījumu pēc ūdeņraža
Vācijai līdz 2030. gadam visās tautsaimniecības nozarēs būs nepieciešams vairāk ūdeņraža, nekā iepriekš prognozēts, paziņoja Vācijas ūdeņraža asociācija (German Hydrogen Association, Deutsche Wasserstoff-Verband, DWV), novērtējot atjauninātā nākotnes pieprasījuma prognozes. Asociācija lēš, ka pieprasījums būs no 94 līdz 125 teravatstundām (TWh), apakšējā pieprasījuma robeža ir par 68% lielāka, nekā eksperti prognozēja gadu iepriekš. Jauniegūtie aprēķini ietvēra “zināmu daļu “pelēkā” ūdeņraža”, kas ražots no fosilās gāzes, ko pašlaik izmanto ķīmiskās rūpniecības nozarē un kas līdz 2030. gadam netiks pilnībā aizstāts ar “zaļo” ūdeņradi, norādīja asociācija. Lielākā daļa degvielas būs nepieciešama rūpniecības nozarēm, piemēram, tērauda vai ķimikāliju ražošanā, kā arī ievērojamā daļā smago kravu pārvadājumu; sākotnēji tikai ļoti neliela daļa ūdeņraža būs nepieciešama siltumapgādē vai elektroenerģijas ražošanā, secināts novērtējumā.
“Ja ekonomiskajā izaugsmē nevēlamies atpalikt no citām rūpnieciski attīstītajām valstīm, mums beidzot ir jāpanāk progress ūdeņraža ekonomikas attīstībā,” paziņoja asociācijas pārstāvis Uve Laubers, iekšdedzes dzinēju un turbīnu ražotāja MAN Energy Solutions izpilddirektors.
No atjaunojamās elektroenerģijas ražotais ūdeņradis tiek uzskatīts par būtisku, lai dekarbonizētu dažus rūpniecības procesus, gan arī liela apjoma atjaunojamās enerģijas uzglabāšanai, palīdzot ekonomikai kļūt klimatneitrālai. Tomēr ir daudz nezināmo, piemēram, vai ir iespējams lielu ekonomikas daļu novirzīt uz “zaļā” ūdeņraža izmantošanu. Vācijas valdība uz šo degvielu liek lielas cerības un ir sākusi izsoļu sistēmu “zaļā” ūdeņraža importam, jo, kā minēts iepriekš, valsts pašu spēkiem nespēs saražot nepieciešamo daudzumu. Vācija veido nepieciešamo transporta un importa infrastruktūru, savukārt rūpniecības nozares ir aicinājušas Vācijas valdību koordinēt savu darbību ar citām Eiropas un pasaules valstīm.
Vācijas ūdeņraža asociācijas vērtējumā pieņemts, ka ar ūdeņraža izmantošanu saistītās nozares (to ražotnes) netiks pārvietotas uz ārvalstīm, jo valsts stiprina savu ekonomisko noturību un cenšas novērst oglekļa emisiju pārvirzi. Ziņojumā nav aplūkots jautājums, cik daudz ūdeņraža tiks saražots Vācijā un kāda daļa tiks importēta. Vācijas valdība jau 2020. gadā izveidoja Vācijas ūdeņraža asociāciju, kuras sastāvā ir ūdeņraža ražošanas, pētniecības un inovācijas, rūpniecības, transporta un ēku dekarbonizācijas, infrastruktūras un starptautisko partnerību eksperti. Asociācijas uzdevums ir ieskicēt iespējamos valsts ūdeņraža stratēģijas īstenošanas ceļus.
* Tehnoloģijas pamatā ir ūdeņraža – universālas, vieglas un ļoti reaktīvas degvielas – ražošana elektrolīzes procesā. Šī metode izmanto elektrisko strāvu, lai ūdenī atdalītu ūdeņradi no skābekļa. Ja šo elektroenerģiju iegūst no atjaunojamiem avotiem, enerģiju ražo, neradot oglekļa dioksīda emisijas.
Kā norāda Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA), šāda “zaļā” ūdeņraža iegūšanas metode ļautu ietaupīt 830 miljonus tonnu CO₂, kas ik gadu tiek emitēts, ražojot šo gāzi, izmantojot fosilo kurināmo. Tāpat, lai pasaulē aizstātu “pelēko” ūdeņradi, būtu vajadzīgi 3 000 TWh gadā no jauniem atjaunojamiem enerģijas avotiem, kas atbilst pašreizējam Eiropas pieprasījumam. Pastāv šaubas par “zaļā” ūdeņraža “dzīvotspēju”, augsto ražošanas izmaksu dēļ. Šaubas ir pamatotas, taču tās izzudīs, ja turpināsies dekarbonizācija un līdz ar to atjaunojamās enerģijas ražošana kļūs lētāka.