Par valodas kļūdām tīklos un medijos man smiekli nenāk. Ko tur daudz pievērst uzmanību sīkumiem, galvenais – lai tikai ir puslīdz saprotams, ko rakstītājs grib teikt. Mēs visi gribam būt saprasti un nebūt pārprasti – manuprāt, īstā pareizrakstības jēga. Grāmatas un biezie žurnāli ir vietas, kur visam jābūt tīram un saprotamam, jā, arī kā liecinājumam par to, kāda latviešu valoda ir tieši pašlaik – vēlāk būs, ar ko salīdzināt. Ar to esmu aizņemta, tas man rūp.

Ja tā padomā, kādos apstākļos mūsdienās esam spiesti rakstīt, arī apspriest lielus pirkumus – uz gājēju pārejas skatoties telefonā, kura ekrānā pie tam vēl spīd saule. Otrā galā kāds stāv uz vienas kājas Spānijā lielveikala laikošanas kabīnē spoguļa priekšā un gaida manu atbildi. Viena meitene stāstīja, kā pazaudējusi potenciālu boifrendu pēc vacapa ziņas: "Es nevaru būt tavs draugs!" Tajā dienā saraksti viņa neturpināja. Kad jau bijis par vēlu, puisis izskaidrojis savu kļūdu, liktenīgo sīkumu: "Ko tu ņemies, es vnk netrāpīju – gribēju rakstīt ?, bet tas ir blakus !" Bet rūgtums paliek, kā teikts vecā anekdotē.