Nedrošību par Latvijas iespējam palikt pie ierastās kārtības provocēja šā gada sākums vārda visburtiskākajā nozīmē. Proti, Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita Jaungada uzruna ar apgalvojumu, ka Latvijai vajadzīgs “jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu.” Ja šādiem vārdiem vispār būs sekas, tas mežsaimniecības pakārtošana meža putnu vairošanās vajadzībām būtu ļoti atbilstoša rīcība.

K. Klauss gan iebilst, ka neviena ES instance nav atsaukusi solījumus un pat plānus nodrošināt ES dalībvalstu iedzīvotāju labklājību. Ekoloģisko prasību izpildes maksimums, turpretī, būtu visu iedzīvotāju pārvēršana par bezpajumtniekiem, kas vienīgie spēj šādas prasības izpildīt. Viņi taču jau ir izveidojuši aprites ekonomiku, jo gandrīz 100% pārtikas un apģērba iegūst no atkritumiem, iztiek bez apkures ziemā, lieto tikai sabiedrisko transportu, ja izdodas tajā iešmaukt bez biļetes, un aviotransportu nelieto nemaz.