Autors: Zemeunvalsts.lv

Runasvīrus vajag!

Intervija ar Druvi Paegli, uzņēmēju

Uz situāciju vai notikumiem vienmēr vēlams paskatīties no dažādām pusēm, jo, laikam ritot un informācijai topot precīzākai, viss var izrādīties citādāk, savādāk. Šķiet, Kaspars Roga no “Prāta vētras” reiz salīdzināja: “Ja skaties uz persiešu paklāju no metra attāluma – raibs gar acīm. Ja pakāpies tālāk un vēl tālāk – redzams skaists ornaments vai raksts un “bilde jau ir savādāka””. Es šo mērauklu izmantotu arī mežu nozarē – katram cilvēkam ir savs viedoklis, un bieži vien viedoklis ir tālab, ka cilvēks nav jautājumā iedziļinājies.

Kā mudināt cilvēkus iedziļināties lietās, procesos?

…Ja skaties diskusiju raidījumu TV, nereti žurnālisti ir “eksperti” visos jautājumos. Par norisēm vai lietām, par kurām neko nezini vai zini maz, klausies viņos itin lielā paļāvībā. Tikko diskusija skar lietas, kurās pats esi aizņemts, piedalies un zinošs, rodas cita sajūta: ”Klau! Nav tā kā stāsta!” Tātad varam secināt, ka par lietām, ko nezini, var runāt vai spriest līdzīgi!

Nereti profesionāli žurnālisti diskusijas laikā nevis vada sarunu, bet pauž savu viedokli. Mēs redzam nevis profesionālu sarunas vadītāja darbu, bet viedokļa vai sajūtu paudēju. Un bieži vien šis viedoklis tiek balstīts ne argumentos, bet emocijās.

Šai sakarā atceros kādu vīru, toreiz jau cienījamos gados, kurš bijis pasniedzējs gan Aizupes, gan Ogres tehnikumā, gan Meža fakultātē. Reiz viņš jaunākajam kolēģim palūdza datus par kaut kādu statistiku iepriekšējā mēnesī. Atbildē sekoja precīzs cipars un pieminētais viedais vīrs sacīja: “Ja tu man pasaki apaļu skaitli, tas nozīmē, ka neko neesi rēķinājis! Tev bija jāpasaka vismaz vēl divi cipari aiz komata, lai vismaz rodas sajūta, ka esi rēķinājis.”

No sacītā izriet jautājums – vai mežu nozarē ir problēmas, vai tām vienkārši ir jābūt, jo nav nozare bez problēmām?

Ja esam veselīga nozare, kāda esam, mēs attīstāmies, strādājam, šādā procesā neapšaubāmi problēmas rodas. Mēs attīstāmies, lai kļūtu labāki, jo mums ir problēmas. Protams, ko mēs saprotam ar vārdu “problēmas”.

Vai ir pamats uzskatīt, ka mežus Latvijā nevis cērt, bet jau skuj?

Ļoti kategorisks apgalvojums! Tā ir tēze, ar ko var informatīvi manipulēt. Ja cilvēks nav saistīts ar mežu nozari, piemēram, programmētājs. Dzīvo un strādā Rīgā, pirms tam dzīvojis novadā, kur, Suntažos vai Dagdā, viņam joprojām mīt vecmāmiņa. Pie lauku mājas ir viņam labi pazīstamais un mīļais mežs, kur sēņojis, ar suni skrējis, staigājis, slēpojis utt. Programmētājam šis mežs ir kas ļoti personisks un saprotams. Ja pienāks laiks un šo mežu nocirtīs, tas būs “slikti”. Manuprāt, ar sabiedrību bieži tiek manipulēts, pamatojoties uz emocijām. Līdzīgi varam teikt par Piejūras mežiem un priedēm. Cilvēks zina, ka ir skaisti un patīkami turp aizbraukt pastaigāties. Un, kolīdz sākas runa par šo mežu kopšanu vai ciršanu, cilvēka domās parādās ļaundara tēls, kas darbojas ar “Harvester”, sākot darbu pie Rucavas un motoru izslēdzot Ainažos. Cilvēks nepadomā vai pat neiedomājas, ka Latvijā pastāv likumdošana un regulējums, kā un kas būtu cērtams un kur to darīt. Cilvēks nezina ne stāstu, ne vēsturi, bet, izdzirdot, ka “šo visu (“viņa” veco, pazīstamo, mīļo mežu) cirtīs nost”, emocionāli un visai saprotami tam gribas sev zināmās lietas un vietas aizstāvēt.

Laika gaitā arī savā uzņēmumā esmu secinājis, ka… Bija problēmas un, analizējot situāciju, nereti meklējām šo problēmu cēloņus un skatījāmies, kurš tad ir vainīgs pie kaut kā… To var uzskatīt par zināmu konfrontāciju, jo – tas, kas it kā būtu “vainīgs”, nekad nerīkosies vai nesadarbosies problēmas novēršanā. Meklēt vainīgo nav produktīvi! Visticamāk, notikušais bijis nenovēršams un vienīgais, ko varam darīt,– mācīt un mācīties, lai turpmāk lietas noritētu labāk. Šķiet, ka sabiedrībā tiek dalīts līdzīgi – ir mežu nozare, ir “labie zaļie”, ir vēl kādi, un katram ir savi uzskati, un ikviens ir vainīgo meklētājs. Jebkura iesaistītā puse meklē spēcīgus argumentus, lai pretinieks paceltu rokas un padotos!

Manuprāt, nepieciešama cieņa vienam pret otru un šo otro uztvert kā idejisku oponentu, neaizskarot personiski. Ar šo mums nesokas. Varbūt tā ir nacionāla iezīme… Ja paskatās, ir tik daudz lokālo karu ar starptautiskiem ieročiem. Atceros, savulaik apspriesto “Al Jazeera” pārraidi par Latviju… Acīmredzami – kāda ļaužu grupa Latvijas iekšējās problēmas bija nolēmusi risināt starptautiski, atradusi līdzīgi domājošos ar ietekmi, kuriem pažēlojās, un tika atbalstīti: “Sak, mēs tiksim ar tiem tur galā!”

Tā vietā, lai sarunātos, notiek šāda lietu sagatavošana un jautājuma risināšanu nobīda tālāk, tālāk un tālāk… Savulaik mums bija Valsts mežu dienesta vadītājs Jānis Kinna, ko pēc iecelšanas amatā intervēja TV. Viņam pārmeta, ka nav “pie mežu cunftes piederošs”, jo nekad nav dzēris fakultātes kopmītnēs. Savējo sajūta!

Ikdienā redzu, ka it kā pretējās pusēs un pretējus viedokļus izsakoši cilvēki sadzīvē ir labi draugi. Viņi ir klāt viens otra bērnu kristībās, bet televīzijā tos redzam kā nesamierināmus pretiniekus, kas paburkšķ viens uz otru arī svinību laikā.

Latvieši un valmierieši mīl teātri!

Ticamākais iemesls ir neprasme sarunāties. Esmu pārliecināts, ka mežu nozarē strādā normāli, saprātīgi domājoši cilvēki. 90. gados, kad notika t.s. kapitāla uzkrāšana, gāja skarbi un nežēlīgi! Bet tagad… Uzskatu, ka neviens nevēlas izlaupīt valsti, neviens apzināti neies uz ārkārtējiem kompromisiem un nodarīs postījumus. Vienam otru nomelnot nav produktīvi! Runa nav tikai par nozari, bet sabiedrību! Mežu nozare ir mūsu sabiedrības daļa! Tā dod labumu pilnīgi visiem! Vai ar savām ambīcijām ir nepieciešams likt šķēršļus kopējā labuma gūšanā? No “zaļajiem” personīgi pazīstu vien dažus. Man ir sajūta, ka arī viņi mērķis nav noteikti nodarīt ko sliktu! Arī viņu iekšējā vēlme ir darīt labu, tikai viņi skatās no pilnīgi cita skatpunkta. Visticamāk, kompromisā par ieguvumiem starp dabu un cilvēku mūsu viedokļi atšķiras. Iespējams, ka “zaļo” skats uz mežu ir kaut kur vairāk no Maslova piramīdas augšējiem līmeņiem, aizmirstot, ka mežs ir vienīgais nozīmīgais dabas resurss, kurš gan jāsaudzē, gan saprātīgi jāizmanto sabiedrības kopējā labuma gūšanai. Es precīzi nezinu, bet man ir aizdomas, ka zaļo organizāciju ikdiena tiek apmaksāta no citurienes, no dažādiem fondiem, kuri maksā par noteiktu mērķu sasniegšanu un viedokļa paušanu. Viņu ienākumi nav atkarīgi no nozares veiksmes, līdz ar to grūtāk izprast nozares viedokli. Viņi to (nozares darbu un sekmes) nejūt! Viņi varbūt gan jūt, gan redz risinājumu, kā dabai ar ekonomiku sadzīvot, bet pilnīgi pretēju nozarei! Mežu nozare ir lielākā ienākumu devēja valstī! Mērķi visiem ir apmēram līdzīgi, bet abas puses – nozare un “zaļie” ir pārlieku kategoriskas viena pret otru. Manuprāt, nozarē šobrīd palikuši cilvēki, kuri lieliski saprot, ka jābūt balansam starp saimniekošanu un dabas aizsardzību, bet apšaubu, vai ir saprātīgi un vispār varam atļauties sabiedrības labumu nolikt otrajā plānā. Vēl nopietnu problēmu saredzu apstāklī, ka piegrieztne, ko mēģina piemērot Latvijai ir “vispārīga, pasaulē vidējā vai tamlīdzīga”. Mums Latvijā mežainība ir augsta, meži tiek atjaunoti un kopti un esam pie tā pieraduši. Es saprotu, ka pastāv prasības, ko piemēro “Nīderlandes vienīgajam kokam vai Beļģijas rūpnieciskajiem pakalniem”, kur pārapdzīvotās teritorijās mežam vietas vairs nav. Latvijā nav vērojama pārapdzīvotība un mežu platības nebūt nesamazinās. Manuprāt, mūsu situācija ir pārlieku atšķirīga, lai piemērotu tās pašas piegrieztnes, kā valstīs ar lielu apdzīvotību un maz mežiem.

Cik pareizs ir uzskats – “no Latvijas lielā daudzumā izved baļķus”. Skatoties uz 90. gadiem: pie aptuveni tā paša ciršanas apjoma nozares apgrozījums bija ap 300 000 miljoniem, tagad tas ir pieaudzis pie 2 miljardiem (eiro). Augstāka produktivitāte un pievienotā vērtība? Noteikti! Bet – mēs Latvijā koksni samērā daudz importējam (Polija, Lietuva, Norvēģija, Igaunija). Nozare ir spējīga importēt koksni no kaimiņvalstīm, lai še Latvijā pievienotu vērtību! Tas ir lieliski!

Nozare labi pelna, cipari ir iepriecinoši, bet nozarē darbojošamies nav spējīgi apvienoties un veltīt laiku un līdzekļus normālai nozares interešu lobēšanai. Mums trūkst spēcīgu un redzamu pārstāvju! Īsāk – runasvīru!

Pats esmu neliela meža īpašnieks un esmu ievērojis, ka ikdienā kategoriskus viedokļus par mežiem izsaka tie, kam pašiem mežs nepieder. Diemžēl, ne tik senā pagātnē daļa “mantinieku” mežu redzēja vien kā naudas iegūšanas resursu. Nocērtot mežu, ieguva “pieklājīgu” naudu, bet daļu naudas ieguldīt atpakaļ meža atjaunošanā nebija tik nadzīgi. Cilvēki ir gatavi spriest par lietām, kamēr tās neattiecas uz viņiem! Prieks, ka šobrīd situācija ir būtiski uzlabojusies, aizvien vairāk īpašnieku stāda un kopj, un redz mežu kā ilgtermiņa vērtību. Līdzko cilvēks top meža īpašnieks, apsaimniekotāji un cirtēji viņa acīs vairs nav ļaundari! Ir īss un ātrs finanšu apgūšanas plāns, bet – tiek aizmirsts, ka mežu stādīja vectēvs, krusttēvs un arī man vajadzētu maniem bērniem vai mazbērniem kaut ko nodot tālāk!

Kādi meži pašam pieder?

Dažādi. Ir gan veci, pieauguši, gan briestaudzes, jauni, gan dabīgi atjaunoti, gan tikko stādīti. Mans mežs atrodas Kārķu pusē, netālu no Igaunijas robežas.

Manai dzīvesbiedrei meži ir Sēlijā, kur (viņas mežos) atrasti dažādi aizsargājami objekti – Baltiņu apmetne I un II (pirmā un otrā), Jozupa senkapi, kā arī folklorai nozīmīgais Baltiņu svētavots. Mežs savulaik tajā noteikto liegumu dēļ ir samērā aizaudzis un nekopts. Interese par avota atrašanās vietu ģimenē radās ap 2002. gadu; 97 gadus nodzīvojusī sievas vecmāmiņa, visu mūžu dzīvodama tai pusē, nekad šo svētavotu nebija redzējusi! 2015. gadā sazinājāmies ar Pieminekļu aizsardzības pārvaldi, lai mums galu galā avotu parāda. Acīmredzot, mežā paviesojās pārvaldes pārstāvis, jo mums atsūtīja vēstuli ar fotogrāfiju, kur redzama zaru kaudze ar bedri, un pievienotu tās atrašanās aprakstu, kurā norādīts 200–300 metri pa labi un kreisi, un tad atkal 100–200 metri, bet… Apraksts ir tik nekonkrēts un fotogrāfija tāpat. Šādu bedru un kaudžu tur ir daudz, bet avotu tā arī neesam atraduši. Cik noprotams, tas reiz tur ir bijis un mūsu folklorai ir ļoti nozīmīgs! Ja gribētu aizbraukt un pasmelt ūdeni vai muti noskalot, tas neizdotos! Patlaban izrādās, ka mežizstrādi “avota” nogabalā tomēr var veikt, vien tā organizējama vismaz 25 m no avota! Bet – joprojām nav atrasts pats avots! Tas šķiet ļoti dīvaini!

Dzīvē vados no domas – cilvēki ir labi! Svarīgi ir dzīvot saskaņā ar sevi, nerīkoties pretēji savai morālei un uzskatiem un visdrīzāk tu nepārkāpsi arī likumus. Ar šādu attieksmi esmu novērojis, ka daudz lamātie ierēdņi pārsvarā ir laipni un atsaucīgi, tomēr šķiet, ka sabiedrības uzskatu veidošanā un likumdošanā pārāk dziļi ir iesakņojies uzskats, ka “pretējā puse” ir potenciāls pārkāpējs, un inspekcijām un ministrijām ir jārada apstākļi, kas liegtu šim neuzticamajam indivīdam nodarīt kārtējo pārkāpumu.

Cilvēki ir labi, bet nav vērsti uz risinājumu, bet aizliegumu. Ja vērojam valsts sistēmas attieksmi… Piemērs. Nereti labu vārdu piesaucam igauņus. Gadījās, ka mana uzņēmuma kokvedējs bija pārkāpis svara atļauju Igaunijā. Saņēmām vēstuli, interesējos, kā sakārtot svara atļaujas jautājumus kaimiņvalstī. Atradu Igaunijas transporta inspekcijas tālruni, parunājāmies, man saka, lai uzrakstot vēstuli, piecpadsmit minūšu laikā man atbildēs. Paiet pusstunda, zvanu atkal. Man atbild: “Viss tomēr nav tik vienkārši, runa ir par kokvedēju, mans kolēģis skaidro papildnoteikumus. Mēs skaidrojam, kas jādara!” Kaimiņvalsts ierēdņi pūlas uzzināt, kā Latvijas uzņēmējs varētu atrisināt jautājumu! Igauņu pārstāvis bija noskaidrojis visas vietas, kur man nepieciešams piezvanīt. It visur man sacīja, ka no Autotransporta direkcijas jau ir zvanīts. Igauņi man palīdzēja un bija ieinteresēti palīdzēt atrisināt jautājumu! Viņi ir vērsti uz risinājumu nevis aizliegumu vai sodu!

18.02.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri