Vēsturiski zinātniskajās un populārzinātniskajās publikācijās purvi aplūkota kā ekosistēma, kurai ir zināma daļa negatīvās ietekmes. Pat mūsu Dainās purvs akcentēts kā vieta, kas apveltīta ar baisu auru. Pēdējos gados, nenoliedzami arī pandēmijas iespaidā, purvi kļuvuši par Instagram objektiem, padarot tos par apbrīnas vērtu vietu, pateicoties purva takām. Savukārt, purvu rūpnieciskā izmantošana vienmēr ir bijis nosacīts tabu un tieši tāpat kā latviešu folklorā – saskaras ar mītiem. 

Teiksmainie nostāsti un mīti visdrīzāk radušies no Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma, kas izraisījusi pārpurvošanos, ko, savukārt, noteikuši klimatiskie apstākļi un valsts atrašanās mērenajā klimatiskajā joslā, kas nosaka izteiktās jūras klimata pazīmes – nelielu vidējo temperatūru amplitūdu, paaugstinātu nokrišņu daudzumu un nenoturīgus laikapstākļus. Tāpēc pavisam droši var apgalvot, ka purvu jeb kūdrāju veidošanās Latvijā notikusi, pateicoties dabas un klimatiskajiem apstākļiem. 

Kūdrāju izplatība Eiropā ir stipri nelīdzsvarota, jo ziemeļos to ir daudz vairāk nekā dienvidos. Kūdrāju sastopamība lielā mērā atspoguļo nokrišņu un temperatūras ietekmi, respektīvi, kad vasaras temperatūra ir augstāka un nokrišņu daudzums ir zemāks, kūdrāji ir mazāk izplatīti (1). 

Vēsturiski Eiropā vienmēr ir notikusi cīņa ar pārmitro zemju “apkarošanu”, lai varētu nodarboties ar lauksaimniecību, mežsaimniecību un urbānās vides attīstību – lielākās Eiropas metropoles faktiski uzbūvētas uz purviem, kur dažas no tām guvušas labklājību, tieši pateicoties purvu nosusināšanai. Ja vēl salīdzinoši nesen arī pie mums pastāvēja uzskats, ka pārpurvošanās ir problēma, kas risināma ar meliorācijas sistēmu ierīkošanu, ar jaunajiem Eiropas Savienības (ES) konceptiem, pieņemam izmaiņas, piemēram, pat zemes meliorācijas un kūdrāju definīciju aizstāšanu. 

Tā, piemēram, Meliorācijas likumā (2) zemes meliorācijas definīcija šobrīd runā par tādu zemes izmantošanu, kas mazina klimatisko apstākļu nelabvēlīgo ietekmi un nodrošina dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, savukārt, jaunā ES regulējuma tehniskajās vadlīnijās par oglekļa lauksaimniecību (3) lasām pilnīgi jaunu definējumu par to, kas ir kūdrāji – jebkura zeme, kas histiskā horizonta izpratnē satur kūdru (piemēram, mauriņi, tīreļi, pļavas). Histisks horizonts ir augsnes virsējais slānis, kas, kad nav pakļauts drenāžai, sastāv no slikti gāzēta organiska materiāla, kas piesātināts ar ūdeni (vai bez drenāžas) 30 dienas vai ilgāku laiku. 

Šādi politiski un dogmatiski izmainīti jēdzieni, pielāgojoties “mūsdienu” konceptam, apkalpo izvirzītās paradigmas un apstiprina jaunās zaļās domāšanas klišejas. 

Neskatoties uz tām, jāatzīmē, ka kūdras rūpniecība dzimusi kopā ar Latviju un ir viena no tradicionālajām tautsaimniecības nozarēm, līdzās lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, tā pastāvējusi un attīstījusies neatkarīgi no jebkādām ārējām vai iekšējām ietekmēm. Tai ir ļoti nozīmīga vieta, īpaši, ja runājam par ietekmi uz profesionālo dārzkopību pasaulē un saistītajām nozarēm, kur Latvija kļuvusi par ietekmīgāko spēlētāju. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā, praktiski atsakoties no kūdras izmantošanas enerģētikā, radot priekšnoteikumus kūdras ieguves straujai modernizācijai, ražojot dārzkopībā tik būtisko produkciju ar augstu pievienoto vērtību – kūdras substrātus, ko pazīst, zina un lieto dārzkopji profesionāļi un amatieri visā pasaulē. 

Kūdras resursa ieguves nosacījumi

Kūdras purvu kopplatība rēķināma aptuveni 643 tūkst. ha, t.i., ap 9,8% teritorijas – Vidzemē 208 400 ha, Kurzemē 117 600 ha, Zemgalē 95 800 ha un Latgalē 221 500 ha (4). No minētā daudzuma tikai viena daļa ir izmantojama kūdras rūpnieciskai ieguvei, jo kūdras iegūšana saistās ar daudziem sagatavošanas darbiem, kas atmaksājas vienīgi, izmantojot noteikta lieluma platības un krājumus. Kūdras rūpnieciskai ekspluatācijai ir nepieciešama vismaz 100 ha liela platība ar vidējā slāņa biezumu 2,5 m, kas satur apmēram 175 kg sausās kūdras vienā kubikmetrā (5). Šādā veidā izmantojamā purvu kopplatība Latvijā bija ap 350 tūkst. ha. 

Kūdra var tikt iegūta, ja purvs neatrodas aizsargājamā teritorijā un tajā ir konstatēti rūpnieciski iegūstami kūdras krājumi. Savukārt, ieguves vietai ir jāatbilst pašvaldības teritoriālajam plānojumam, kam seko ietekmes uz vidi novērtējums. Būtisks nosacījums ir ģeoloģiskā izpēte, ko veic, pieaicinot speciālistus, kuri nosaka kūdras iegulas uzbūvi, īpašības, kvalitāti, krājumus u.c. informāciju, kas ļauj secināt un lemt, vai kūdras ieguve ir ekonomiski pamatota. 

Saņemot zemes dzīļu izmantošanas licenci un izstrādājot kūdras ieguves projektu, var uzsākt kūdras ieguves vietas platību sagatavošanu, izvēloties atbilstošu tehnoloģiju, izveidojot ieguves vietas nosusināšanas sistēmas, ierīkojot kūdras lauku un pievadceļus, kā arī ugunsdrošības infrastruktūru.

Purvkopība – zemes ilgtspējīga izmantošana

Pēdējo pārdesmit gadu laikā attīstījies jautājums par purvu pēcizmantošanu, jo lielākajā daļā ieguves teritoriju kūdras ieguve uzsākta vēl pagājušajā gadsimtā. Mēs to saucam par purvkopību jeb purvu atbildīgu apsaimniekošanu. Tā ietver atbildību par savu zemju, purva teritoriju apsaimniekošanu, no resursu efektīvas izmantošanas līdz purva pēcizmantošanai ar ietekmi uz vidi saudzējošiem un kompensējošiem paņēmieniem. SIA “Laflora” kā purvu zemes īpašnieks redz purvkopību kā atsevišķu tautsaimniecības nozari. Nepieciešams apzināt šī zemes veida potenciālu kā dabas kapitālam ar sociālekonomisko pienesumu. Purva efektīvākai izmantošanai zemes kapitāla īpašnieka un valsts interesēs ir jādefinē šī nozare bioekonomikas, aprites ekonomikas un klimata pārmaiņu aspektos. 

Purvi – oglekļa krātuve

Kūdra veidojusies un uzkrājusies, nepilnīgi sadaloties atmirušajai augu biomasai, paaugstināta mitruma un skābekļa nepietiekamības apstākļos.

Uzņemot no atmosfēras oglekļa dioksīdu un veidojot lielu daudzumu organiskā materiāla, purvi ir milzīga oglekļa krātuve. Kūdrāju ekosistēmas satur aptuveni 30% no globālā sauszemes augsnes oglekļa (C) fonda. Tāpēc tie ir vieni no pasaules C cikla galvenajiem komponentiem. Tiek lēsts, ka oglekļa uzkrāšanās ātrums Ziemeļu puslodē pēdējo 11 700 gadu laikā bijis vidēji 23±2 g C m/gadā un uzkrātais atmosfēras C kūdrā ir samazinājis globālo temperatūru par aptuveni 1,5–2 °C.

Caur fotosintēzi ombrotrofiskie purvu augi paņem C no oglekļa dioksīda (CO2) un tādējādi atdala C kā veģetācijas produkcijas pārpalikumu. C sekvestrācija kūdrājos izriet no svārstībām biomasas ražošanā no vienas puses un sadalīšanās pakāpes – no otras.

Pētījumā par oglekļa uzkrāšanos dabiskā augstajā purvā – Teiču rezervātā, kur kopējā platība ir 14 000 ha, aptuvenie aprēķini parādīja, ka gada laikā tas uzkrāj 24 336 t C (89 313.12 t CO2e), un pēdējo 180 gadu laikā Teičos ir uzkrājušās 4 380 480 t C (4380,48 kt vai 0,00438 Gt), kas ir vienāds ar līdz aptuveni 0,016076 Gt CO2e vai 0.034129 ppm no CO2 kāpuma atmosfērā (6).

Siltumnīcas efektu 20 reizes vairāk pastiprina metāns, kas ir daudz agresīvāks par ogļskābo gāzi, kas līdz šim uzskatīta par galveno globālās sasilšanas faktoru. Rietumsibīrijas kūdras purvi, piemēram, satur 70 miljardus tonnu metāna. 

CH4 bilance (LVMI “Silava” dati)

Kūdras nozares emisijas vs citas nozares – CO2 emisijas Eiropā 2016. gadā
(Eiropas Vides aģentūra, 2016)

Kūdra – lēni atjaunojas

Kūdra šobrīd dokumentos definēta kā fosilais resurss (7), tomēr pierādīts, ka tā ir lēni atjaunīgs resurss (pie labvēlīgiem apstākļiem līdz pat 4 mm gadā). 

Ievērības cienīgs ir fakts, ka pētījumu rezultāti norāda uz kūdras pieaugumu gan dabiskajos purvos, gan tajās purva daļās, kur notikusi neliela grāvju sistēmu rakšana. 

Pirmo meliorācijas grāvju rakšanas laikā Teiču purvā (1920.–1930.) grāvji tika rakti ar rokām, un drenāžai nebija vizuāli nozīmīgas hidroloģiskā režīma ietekmes. Pie šādiem apstākļiem ietekme mērāma 179±14 g C m/gadā. No 1960. līdz 1999. gadam meliorācijas sistēmas ierīkošana saistīta ar apjomīgiem darbiem un specializētu automātisku motorizētu iekārtu izmantošanu, kas ietekmē purva hidroloģiju un izraisa kūdras uzkrāšanās ātruma samazināšanos, kam seko ietekmes samazināšanās līdz 159±48 g C m/gadā (8). Tomēr ir skaidrs, ka gan dabiskajās, gan ietekmētajās purva daļās noticis kūdras pieaugums līdz pat 4 mm/gadā.

Neliela ieguve – milzīgs pienesums

Kūdra ir neatņemama aprites ekonomikas sastāvdaļa, pēc kuras izmantošanas dārzkopībā netiek radīti atkritumi, jo audzēšanas procesā tā izmantojama vairākkārtīgi un audzēšanas cikla noslēgumā tiek atgriezta atpakaļ augsnē. 

Eiropā dārzkopībai un pārtikas rūpniecībai iegūst aptuveni 25,1 milj. m3 kūdras, kas rada 5,2 milj. t CO2 emisiju. Kūdra tiek transportēta, galvenokārt, uz Eiropu, Tuvajiem un Tālajiem austrumiem un Ķīnu; to izmanto aptuveni 750 miljoni cilvēku, kas atbilst CO2 emisijām – 6,9 kg CO2 uz vienu iedzīvotāju gadā. Salīdzinājumam tas būtu ekvivalents degvielas patēriņam 2-3 litri gadā. 

Turklāt vienā kubikmetrā kūdras var izaudzēt 6000 koku stādu, ar ko iespējams apstādīt 3 ha meža, kas 50 gadu perspektīvā var piesaistīt 1110 tonnas CO2. Ja apmežotu lauksaimniecībā izmantojamās organiskās augsnes (158 000 ha), rastos ievērojams SEG emisiju samazinājums, kas atbilst 4,3 milj. t CO2 ekvivalenta gadā. 

Purvi un tajā esošā kūdra ir dabas resurss, kas tiek izmantots cilvēka vajadzību nodrošināšanai

Šodienas kontekstā diemžēl jādzird daudzi mīti par to, kas notiek ar purvu, kad tajā beidzas kūdra vai ka tie ir apdraudēti un purviem draud iznīcība. Statistika var kļūdīties, bet skaitļi nemelo – jau šobrīd ievērojams purvu apjoms atrodas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sastāvā, nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos. Piemēram, biotops “Neskarti augstie purvi” jeb aktīvi purvi, kuros notiek kūdras veidošanās, aizņem ~266 200 ha jeb 41,7% no purvu platībām Latvijā. Aptuveni 27% jeb ~83 000 ha no tiem tiek aizsargāti īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Salīdzinājumam – kūdras ieguve Latvijā notiek ~27 000 ha jeb aptuveni 3% no visām purvu platībām.

Ceļā uz klimatneitralitāti 

Eiropas Komisija ir izvirzījusi mērķi: 30 gadu laikā ekonomikai Eiropā ir jākļūst klimatneitrālai.

Ražotājam tas nozīmē emisiju radīšanas un piesaistes izlīdzināšanas izvērtēšanu ražošanas procesā. Produktu pievienotajā vērtībā šādā gadījumā tiek ietverts ražotāja atbildības mērs par dažādiem globālajiem “izaicinājumiem”, piemēram, klimata pārmaiņām, dabas kapitāla saglabāšanu un vairošanu, sociālo labklājību un mieru. Konkrēti SIA “Laflora” ražotais kūdras substrāts ir kūdras kā biomasas produkts bez kura nav iedomājama veselīga pārtika no augu valsts. Tas tiek iegūts no izejvielas kūdras, purvos emitējot klimata sasilšanu veicinošas gāzes. Savukārt, kūdras substrātā izaugušie augi nodrošina šo gāzu piesaisti. Taču jau pašā ražošanas procesā un iegūstot resursu ir iespējams sasniegt augstāk minētos mērķus. Tas iespējams, efektīvi izmantojot zemes platības, kurās notiek gan resursa ieguve, gan pēcizmantošana, kura ietver zaļos stādījumus un alternatīvas enerģijas iegūšanu, izveidojot vēja parku un biomasas ieguves vietas.

Platības pēc resursu ieguves tiek apstādītas ar ogulāju un attiecīgajai videi atbilstošu augu plantācijām, mežaudzēm, kas nodrošina emisiju piesaisti. Bites un kamenes, kuras labi jūtas šajā industriālajā ekosistēmā, apliecina tās tīrības pakāpi un veicina lauksaimniecības kultūru ražības kāpumu. Vēja enerģija kompensē ražošanas iekārtu jaudas un daļēji ieguves procesā izraisītās emisijas. No vēja enerģijas plānots attīstīt zaļo industriālo zonu jeb atjaunīgās enerģijas oāzi kā reģionālas nozīmes uzņēmējdarbības infrastruktūras objektu. Tas tiktu veidots, piesaistot uzņēmumus ar augstu energopatēriņu un ļaujot tiem ražot klimatneitrāli, attīstot jaunus produktus atbilstoši jaunajai klimata realitātei, radot ilgtspējīgas jaunas darbavietas, kā arī ražojot alternatīvos enerģijas nesējus, piemēram, atjaunīgo ūdeņradi no vēja enerģijas. Tas būtiski uzlabos atjaunīgo energoresursu un alternatīvo enerģijas nesēju īpatsvaru Latvijas energoresursu bilancē un veicinās Nacionālā enerģētikas un klimata plāna mērķu sasniegšanu līdz 2030. gadam (50% AER īpatsvars elektroenerģijas gala patēriņā).

Uzstādījumi un preambulas var noteikt mūsu dienaskārtību politiski, taču acīmredzamo nevar noliegt – lai sasniegtu klimatneitralitāti vai pareizāk sakot – ja mērķis būtu to panākt, tad par purvu un kūdras nozīmi tā īstenošanā neviens nešaubītos. 

Latvijas dabas bagātība – kūdra, ir saprātīgi jāizmanto, paredzot tās ieguvi ilgtermiņā, ražojot produktus ar lielāko pievienoto vērtību un nodrošinot tautas labklājību un valsts izaugsmi nākotnē. Latvijā kūdras izmantošana ir ilgtspējīga, tā ir pamatojama ar dabas kapitāla pieaugumu purvu sektorā un, kliedējot mītus, ir klimatneitrāla, šī jēdziena plašā tvērumā gan valsts, gan visas pasaules kontekstā. 
1. http://mires-and-peat.net/pages/volumes/map19/map1922.php
2. https://likumi.lv/ta/id/203996-melioracijas-likums
3. https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/10acfd66-a740-11eb-9585-01aa75ed71a1/language-en
4. Latviešu konversācijas vārdnīca 1933–1935, 18672
5. Latvian Economic Review 1936, 5.
6. https://kirj.ee/public/Estonian_Journal_of_Earth_Sciences/2018/issue_4/earth-2018-4-247-258.pdf
7. https://iea.blob.core.windows.net/assets/imports/events/35/IPCC.
8. https://kirj.ee/public/Estonian_Journal_of_Earth_Sciences/2018/issue_4/earth-2018-4-247-258.pdf?fbclid=IwAR0f1G41NID7g0xiTaz02pzeLjk59DKZrysOqiC7MrrCrnBSOaNobA6JmV8