Ar Jāni Ģērmani sarunājas Māris Liopa, Latvijas meža un ar to saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Pirms tu nonāci “Rīgas mežu” valdē, piedaloties konkursā un tajā uzvarot, ilgu laiku biji uzņēmuma darbinieks. Par valsts un kapitālsabiedrību valdēm runā daudz un dažādi. Kāds bija tavs ceļš uz šo amatu?

Piedalīties konkursā bija mana personiskā izvēle. Uzskatu, ja cilvēks redz situāciju, ko nepieciešams uzlabot vai mainīt, nav gana sēdēt un dusmoties vai kritizēt – ir jārīkojas. Šķiet, liela daļa meža nozarē strādājošo man piekristu, ja teiktu, ka vislabprātāk caurām dienām staigātu pa mežu un uz biroju dotos, kad un ja nepieciešams.

2011. gadā sāku strādāt “Rīgas mežos” par mežzini, un šo darbu esmu teju gatavs saukt par izcilu – esi saimnieks, jūties tik atbildīgs par pārvaldāmo teritoriju, it kā tā būtu tava personiskā, kā arī rūpējies pārzināt to tiktāl, lai ikviens lēmums būtu iespējami labākais. Ņemot vērā darba specifiku, laika gaitā sastapu lietas, kuras nedarbojas vai darbojas slikti, uzklausīju iedzīvotāju viedokļus un nostāju, līdz sapratu, kā uz to visu jāreaģē.

Ja pašam ir interese un sapratne, ka un kā viena vai otra lieta būtu attīstāma, rīkojos; ja apjautu, ka kaut ko nepieciešams mainīt visā uzņēmumā, skatījos, ko varu. Nepilnus sešus gadus nostrādājis par mežzini, nonācu mežsaimniecības daļas vadītāja amatā, kur jau bija “mazāk meža, vairāk kabineta”. Pienāca brīdis, kad notika uzņēmuma valdes maiņa, uz amatiem valdē izsludināja atklātu konkursu. Atceros, sajūta bija kā krustcelēs – ja zinu un saprotu, kas un kā jādara, tas jāturpina. Cits, ne mazāk svarīgs jautājums: ja uzņēmumam būs jauna vadība, kāda būs sadarbība – vai savstarpēji pieslīpēsimies vai sastrādāsimies? Pats jutos ērti, saprotot, ko zinu un māku, labi orientējos nozarē, īsi apsverot iepriekšminēto, pieteicos konkursā un uzvarēju.

Pieļaujami, ka tava priekšrocība bija uzņēmuma laba pārzināšana un pieredze... Vai “Rīgas mežiem” ir mainījušies darbības mērķi, vairāk pievēršoties rekreācijai, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, mazāk ekonomiskajiem ieguvumiem?

Pamatu pamatā uzņēmuma darbības mērķis nav mainījies – rūpēties un ilgtspējīgi apsaimniekot teritorijas; tāds tas bija arī pirms tam. Mainījās attieksme, proti, ja ir pietiekami skaidri formulēts uzdevums, tas jāīsteno pēc būtības. Tā ir atšķirība. Var skaistos vārdos runāt un rakstīt par ilgtspēju, cita lieta ir sacīto un rakstīto īstenot. Uzņēmums aktīvi strādā un domā kā īpašnieka Rīgas un Pierīgas iedzīvotāju uzdevumus un gaidas īstenot dzīvē.

Šobrīd mums ir pietiekami skaidri formulēti mērķi un noteikts uzdevums; skaidrība ir, tam esam sapulcējuši speciālistus, kas to reāli saprot un spēj izpildīt.

Kā uzņēmums tiek galā ar sabiedrības nereti pretējiem uzskatiem vai nostāju par mežsaimniecību? Redzam un lasām, ka “Rīgas meži” pietiekami regulāri informē sabiedrību par plānotajiem kopšanas un citiem mežsaimnieciskajiem darbiem, kurus nereti pavada dabā nofotografēti celmi un skaļa šausmināšanās (bieži no cilvēkiem, kuriem ir ne gluži zinātniska vai praktiska izpratne par mežu), ja atceramies senāku stāstu par Biķernieku mežu... Kā ar to strādāt?

Viedokļu bagātība un dažādība Rīgā un ap to ir tieši saistīta ar lielo iedzīvotāju skaitu reģionā. Cita lieta, ko nevērtēšu kā pareizu vai nepareizu (tā vienkārši ir): viedoklis vai nostāja bieži vien ir saistīti ar lietotāja personisko pieredzi, kas ir ļoti būtiski. Ir piemērs, kas to lieliski raksturo – kāda cienījama kundze man jautāja: “Kāpēc nozāģēt vajadzēja tieši šo koku, ja citu apkārt ir papilnam? Koks man bija ļoti nozīmīgs.” Ja tā pajautā, īsti nav, ko atbildēt, jo mēs nezinām, kāpēc kādam kāds koks bijis īpašs. Skaidrs, nekad nespēsim ņemt vērā vai noskaidrot itin visas intereses, bet iepriekšminētās kundzes jautājums lika apzināties, ka mēs ar nozares profesionāļa gudrību un pieredzi ne vienmēr spējam atbildēt uz visiem jautājumiem. Saprotams, tas ir normāli!

Ja vēlamies kopīgiem spēkiem paaugstināt sabiedrības zināšanu līmeni, ir svarīgi runāt ne tikai par mums ērtām tēmām, bet arī par neērtajām – risas, zaru savākšana, kailcirte, briežu dārzs utt. Par pēdējo, ja atceries, raizēšanās un šūmēšanās bija plaša, tomēr mēs nevairījāmies atklāti par to runāt, regulāri informēt par situācijas attīstību un rezultātu. Protams, ne visas mūsu pārziņā esošās platības ir vienlīdz labi apmeklētas vai jutīgas, bet, ja darbus veicam biežāk apmeklētajās teritorijās, sagatavojam sākotnējo informāciju par plānotajiem darbiem, lūdzam iesaistīties ar viedokli, tālāk gatavojam ikmēneša apskatus, stāstot, kas paveikts, kā paveikts un kas būs tālāk. Tas ir svarīgi arī dažādu procesus ietekmējošu faktoru dēļ, piemēram, pagājušajā gadā plānojām un sākām darbus Imantā, kur apstākļi mežā ir sarežģīti, gaidījām labu ziemu ar salu – tādas nebija. Darbus pabeigt sākotnēji solītajos termiņos, neradot būtiskus kaitējumus zemsedzei, nevarējām, attiecīgi noder šāda regulāra komunikācija, ar kuras palīdzību, savlaicīgi skaidrojot situāciju, mainījām plānus un šoziem darbus būsim pabeiguši.

Ja mēs vispārīgi gribētu salīdzināt Pierīgā un attālākos lauku reģionos dzīvojošos cilvēkus, Pierīgā liela daļa cilvēku ir saistīta ar uzņēmumiem, kam nav sveši un ir būtiski ilgtspējas jautājumi, savukārt laukos teju katrs trešais iedzīvotājs kaut kādā brīdī darbojies mežā vai bijis saistīts ar mežu, vai ar to bijuši saistīti viņa tuvinieki, draugi vai radi. Lauku novados dzīvojošajiem meža (arī lauku) darbi saistās ar ko reālu un praktisku. Tā tas ir!

Te vietā būtu piebilst, ka zinošam un profesionālam mežsaimniekam vārdkopa “meža izciršana” uzdzen vieglu drebuli, tā runāt nav pareizi.

Pilnībā piekrītu, ka profesionālai mežsaimnieciskajai darbībai formulējums “meža izciršana” ir neatbilstošs un nepareizs.

Aktualitāte ar daudzām labām idejām un daudziem pārspīlējumiem – Eiropas zaļais kurss vai zaļais darījums. Kā tu vērtē šo procesu?

Runājot par zaļo kursu, domāju, ka, līdzīgi jebkurai citai situācijai, arī šai ir gan ieguvumi, gan zaudējumi. Patlaban zaļais kurss likumsakarīgi tiek piebremzēts, jo sākumā ambīciju līmenis bija pārlieku augsts, procesam trūka pietiekama seguma un saprašanas, kā ar to visu tikt galā. Tēlaini sakot, bija vēlēšanās nokost lielu gabalu, bet ir jāspēj to arī sagremot.

Vissvarīgākais, ja runājam par Latviju, ir mūsu spēja nacionālā līmenī formulēt tieši mums nozīmīgu pozīciju, par ko visi esam vienojušies. Problēma – un Latvijas mērogā tā ir pietiekami liela – mēs neesam vienojušies, un mēs nespējam vienoties. Ja vienošanās ir notikusi, aizstāvēt valsts pozīciju ir daudz vienkāršāk.

Ja runājam par zaļā kursa perspektīvām, ko mums dod, piemēram, ilgtspējīga attīstība, meža īpašniekiem tiek radīta vesela rinda iespēju. Mēs apsaimniekojam mežu savam un arī sabiedrības labumam, kas, dažādi vērtējot, var būt mūsu reģiona, nacionālais, Eiropas vai starptautiskais labums. Par šo labumu ir gatavi maksāt daudzi. Risinājumi šai situācijai ir dažādi, piemēram, oglekļa dioksīda piesaistes kontekstā iespējams strādāt ar privāto finansējumu; tiek runāts par dabas kredītiem, piemēram, Apvienotajā Karalistē populārais Net Gain princips, kas visiem attīstības projektiem nosaka pienākumu gan kompensēt zaudējumus, ko projekti nodara bioloģiskajai daudzveidībai, gan no jauna radīt 10% ieguvumu.

Ko no tā varam mācīties vai “paņemt”? Sapratni un skaidrību, ka ir iespējams un nepieciešams radīt nacionāla mēroga risinājumus, kurus mēs paši izdomājam, zinot, ko mums vajag. Uzsvēršu – skaidri jāsaprot, ko mums vajag un ko vēlamies atrisināt! Piemēram, ja mēs saprotam, ka Latvijā ir biotopa veids, kam “klājas slikti”, un vēlamies situāciju uzlabot, tā ir iespēja. Jāatceras, ka mums kā valstij ir nozīmīga arī virkne citu lietu, ne tikai bioloģiskā daudzveidība vien – cilvēkiem vajag darbu un darbavietas, vajag koka krēslus, uz kā sēdēt, un koka galdus, pie kā sēdēt. Mēs nevaram un nedrīkstam cerēt, ka izejmateriālus mums piegādās no Brazīlijas. Secinājums ir vienkāršs – jautājumus risinot, nedrīkst nonākt vienā vai otrā grāvī, jāspēj skaidri saprast, ko spējam un ko varam atļauties.

No personiskās pieredzes varu teikt, ka daudzās sapulcēs, kurās nācies piedalīties, bieži vien nākas dzirdēt nevis konkrētus plānus un piedāvātu rīcību nacionālo interešu aizstāvībai, bet raižpilnu reakciju uz iespējamajām soda naudām tādu vai citādu kritēriju neizpildes gadījumā. Tas it kā ir saprotams mērķis, bet vai tā ir pareizā motivācija adekvātai rīcībai? Varbūt mēs varam iet citu ceļu, saprotot, kāpēc tur esam nonākuši? Piemēram, varam uzdot jautājumus: vai mūsu dabas aizsardzības sistēma bijusi pietiekami efektīva, vai kopš neatkarības atjaunošanas tā ir darbojusies pietiekami labi?

Tā ir problēma! Un problēmas sakne, šķiet, slēpjas tevis pieminētajā nespējā vienoties, proti, sadarbības trūkumā.

Tieši tā! Šai stāstā svarīgākā ir jau pieminētā vienošanās, kas mums būtu nepieciešama, un sapratne, kā to panākt. Protams, ir vajadzīgi dati un precīzi aprēķini, piemēram, ja mēs nevaram nedz atrast, nedz atļauties 1,5 miljardus eiro Nacionālā enerģētikas klimata plāna realizācijai, tad no kurienes mēs radīsim nepieciešamo naudu?

Sarunu vēlos virzīt uz skaidrību – cik un ko varam atļauties finansēt no valsts budžeta, cik būtu nepieciešams no privātā; ja jautājums ir starptautiski svarīgs, iespējams, jālūko pēc ārvalstu sabiedrības finansējuma. Labā ziņa ir tā, ka privātais sektors ir gatavs maksāt.

Pieļaujams, ir cilvēki, kas zina un būtu gatavi šo naudu paņemt. Vai tam ir gatavi tie, kas par to atbild valsts līmenī? Ja kāds ir gatavs maksāt, vajag kādu, kas būtu gatavs šo naudu paņemt.

Par to ir stāsts! Vai mēs Latvijā kopējo Eiropas problēmu risināšanai esam gatavi saņemt samaksu no ārzemēm? Saņēmēji, pirmkārt, būtu zemes īpašnieki un apsaimniekotāji. Tai pašā laikā nevaram aizmirst, ka zemes mums ir tik, cik ir, un daļu noteikti vēlamies izmantot saimnieciskos nolūkos.

Mūsu kokrūpniekiem ir jauda, kas, pēc Krievijas un Baltkrievijas koksnes pazušanas, netiek līdz galam izmantota, arī šo problēmu nevar aizmirst. Spiedīgi apstākļi dod iespēju gudrākajiem un apsviedīgākajiem attīstīties un pielāgoties situācijai. Zināmā mērā tas ir labi. Lielisks piemērs ir “Latvijas Finieris”. Pirms krietna laika pats strādāju finiera rūpniecībā (“Sāgas grupā”, kas ražoja liekti līmētās detaļas), zinu nozares specifiku. “Latvijas Finieris” pirms kāda laika no liekti līmēto detaļu ražošanas atteicās, uzņēmums skaidri saprata – kaut kas jāmaina, no kaut kā jāatsakās, lai turpinātu attīstību citā sfērā. Tā arī veiksmīgi notika! Tāpat vēlos uzsvērt, ka spēcīgam un labi funkcionējošam uzņēmumam jābūt ļoti skaidrai vērtību sistēmai. Skaidra un noteikta nostāja jāpauž arī nozarei, sakot, kāda ir mūsu attieksme pret bioloģisko daudzveidību, pret klimata jautājumiem, kāda šo vērtību ziņā būtu nepieciešamā labā prakse.

Kā “Rīgas Meži” satiek ar privātajiem meža un zemes īpašniekiem?

Ar meža īpašniekiem mums nekas nav jādala, situācija ir sakārtota. Sadzīvošana ar kaimiņiem – iedzīvotājiem – ir dažāda. Daudziem ciematu un ciemu iedzīvotājiem “Rīgas meži” ir “skaists skats aiz loga”. Jāpiebilst, ka, palasot ar nekustamo īpašumu pārdošanu saistītos sludinājumus, secinām, ka piebilde “īpašums robežojas ar “Rīgas mežiem” vai “Latvijas valsts mežiem”” ir kā papildvērtība un papildgarantija tam, ka aiz loga neparādīsies kāds aši uzsliets angārs vai nesāksies kāda neparedzēta vai nekontrolējama darbība. Tas apstāklis, kas paaugstina īpašuma vērtību.

Būtiska nianse – abām kapitālsabiedrībām var pienākt brīdis, kad skaistā skata vietā nepieciešams ķerties pie mežizstrādes.

Tā ir cita māksla. Saprotams, mežs tiek apsaimniekots. Kad ķeramies pie plānotas saimnieciskās darbības, esam izstrādājuši kārtību saziņai ar sabiedrību. Zemes īpašnieki kaimiņos ir viena grupa, bet mūsu darbā mēdz būt ieinteresēti arī tie, kas dzīvo tālāk, bet uz attiecīgo vietu (kur plānoti meža darbi) dodas pastaigāties vai sportot. Diskusija ir nozīmīga saimnieciskā procesa vadības daļa. Jo skaidrāku informāciju mēs sniedzam, jo mazāk iespēju, ka nāksies skaidroties, konfliktēt u. tml.

Vēlos piebilst, ja komunicēt dodies ar pārliecību, ka tu kā meža apsaimniekošanas profesionālis ar padsmit gadu pieredzi esi gudrāks par visiem, saruna neizdosies. Ir jāpielāgojas un jābūt atvērtam sarunai, apjaušot, ka cilvēks, kas nāk sarunāties, uz plānotajiem darbiem raugās no “meža lietotāja” skatpunkta. Nereti mēs dzirdam jautājumus, kas mums šķiet neizprotami, bet sarunā nedrīkst uzvesties kā viszinošs speciālists, jo tas visu pārvērš paziņojumu apmaiņā – viens kaut ko paziņo, otrs pretī un saruna nenotiek. Mēs paši vēl mācāmies, jo ne reizi vien gadījies paust: “Es zinu labāk.” Jāprot sarunāties, jāuzklausa ieteikumi. Piebildīšu, ir ieteikumi, kurus priecājamies ņemt vērā. Piemēram, Juglas mežā bija plānota kopšana, kur darbus plānojām dalīt divos posmos; sarunā vienojāmies, ka labāk būtu visu paveikt vienā reizē. Ir lietas, par kurām vienmēr var runāt.

Protams, veiksmīgas sarunas neizslēdz situācijas, ka līdz ar meža tehnikas parīšanos rodas “pēkšņi” jautājumi, ja tos tā var nosaukt.

Gadās, cilvēki nesaprot, kāpēc kaut kas netiek sakopts “līdz galam”?

Mums bieži jautā, kāpēc mežu darbu rezultātā tiek atstāti augstie celmi vai sausie koki. Nenoliedzami tas atkal ir nozarei nozīmīgais sabiedrības izglītošanas un komunikācijas jautājums.

Pat teju nebeidzamu stāstu, ko dzird gadiem ilgi, var uzskatīt mežu un atkritumus. Vai kaut kas mainās?

Būtu ļoti priecīgs teikt, ka vērojami uzlabojumi, bet tā nav... Ja kādreiz nopriecājamies, ka atkritumu apjoms mežos sarucis, nākamajā gadā viss atgriežas vecajās sliedēs. Neesmu sīkāk pētījis, bet novērotais liecina, ka cilvēki reaģē uz dažādām akcijām – ja pasludina mēnesi vai divus, kad bez maksas var nodot vecās riepas, mežos riepu nav. Kolīdz akcija beidzas, riepas atgriežas...

Nevienam, šķiet, netīk redzēt mežā izmestas riepas, tai pašā laikā, ja atceramies, pret riepu pārstrādes rūpnīcu skaļi protestēja.

Kopējā aina ar atkritumiem mežos ir nemainīgi slikta. Manuprāt, tas nav normāli, tā nevajadzētu būt, un man ir grūti iedomāties, kas ir tie cilvēki, kas šādi rīkojas. Nerunāju par to, ka kāds būtu gājis caur mežu un nometis pudeli vai papīru – mēs redzam, ka noticis dzīvokļa vai mājas remonts, tīrīta garāža vai pagrabs!

Skaļāk un asāk jārunā par dzīvesveida un kultūras problēmām.

Pats līdzīgās situācijās pieķeru sevi satraucamies par pakalpojuma sniedzēja uzticamību – ja man īpašumā bijuši remontdarbi un nepieciešams ko izvest lielākā apjomā, vērtēju, vai nolīgtais pakalpojumu sniedzējs visu aizvedīs, kur pienākas; man noteikti nepieciešama pārliecība, ka viss būs kārtībā. Risinājums gan ir ne lētākais – noīrēju konteineru, jo esmu 100% pārliecināts, kur tā saturs nonāks. Piebildīšu, būvgružu savākšanas dārdzība arī ir problēma.

Vēl ir jautājums, kam risinājums rasts pēdējos gados – bioloģiskie atkritumi: zari, zāle, lapas. Līdz šim “labā prakse” skaitījās tos pārmest pār sētu grāvī vai aiznest mežā. Pašvaldības par to pēdējos gados ir padomājušas, parādās laukumi, kur šādus atkritumus pieņem.

Nelielai atkāpei no ikdienas tēmām – dzirdēts, ka tu kādu laiku esi strādājis Kanādā. Kā tur nonāci, un ko darīji?

Pēc studijām tā bija mana pirmā darba pieredze. Studēju Norvēģijā, bija iespēja izvēlēties pēcstudiju darbavietas, izvēlējos Kanādu. Strādāju uzņēmumā Western Forest Products Vankūveras salā, Britu Kolumbijā. Darbojos kā zinātniskais asistents, bija jārisina vējgāžu problēmas, jānovērtē meža atjaunošanas sekmes, brīvajā laikā pieskatīju atpūtas vietas. Atceros, decembrī tur sasniga sniegs, un teju visa dzīve apstājās, jo tieši tur (Vankūveras salā) pie sniega nav pieraduši. Pieredzēju daudz interesanta, maksimāli centos iesaistīties visās ar meža apsaimniekošanu saistītajās aktivitātēs, piemēram, dedzinājām lielas zaru kaudzes. Nepainteresējos par degmaisījuma saturu, ko no liela maisa sapildījām mazākos maisiņos, bet labi atceros skatu: līst lietus, viss slapjš, pieeju pie lielas zaru kaudzes, vienu maisiņu ietriecu kaudzē, ar lāpu pielaižu uguni un zari sadeg švirkstēdami.

Kanādā pieredzētais liecina, ka itin visur pasaulē novērtē cilvēka attieksmi. Biju ieinteresēts notiekošajā, aktīvi iesaistījos sarunās, nevairījos no darbiem, neskatījos pulkstenī. Vietējais puisis, ko bija pieņēmuši uz pārbaudes laiku, to neizturēja.

Latvijas skolās un izglītības sistēmā vispār būtu nopietni nepieciešams pievērsties attieksmei pret darbu un darba kultūru, atgādinot, ka nekas pats no sevis nenotiek un no gaisa nekrīt.

Ir tendence maz darīt un daudz prasīt.

Vari prasīt, ja dod pretī. Jāstrādā ir daudz un smagi. Piebildīšu, arī “Rīgas mežos” nevari plānot būt darbā no 9.00 līdz 17.00. Protams, ikvienam svarīgs ir privātās un darba dzīves līdzsvars, bet tikpat nozīmīga ir attieksme. Ja ir pienākumi, tie ir jāveic. Lai paveiktu uzdoto, jāstrādā daudz. Gadās, attieksmes jautājums pārsteidz ne vienu vien, kas pie mums nācis darbā, ko mēs noteikti nevaram norakstīt tikai uz jauno paaudzi vien.

“Rīgas meži” ir Rīgas pilsētas kapitālsabiedrība, vai ikdienas darbā jūtama politiskā ietekme?

Kā jau sarunas sākumā minēju, uzņēmumam ir skaidri noteikti mērķi un uzdevumi, kas īstenojami pēc to būtības. Tā ir vienīgā ietekme, ja to tā var dēvēt. Citas nav. Jūtu, ka mums kā speciālistiem uzticas. Ja palūkojam citur Eiropā – lielākā daļa pilsētu, kam pieder meža īpašumi, meža apsaimniekošanu subsidē. “Rīgas meži” naudu nopelna. No mums sagaida labus finanšu rezultātus, mums ir noteikti arī nefinanšu uzdevumi, kas tikpat sekmīgi jāizpilda.

Par uzņēmuma valdi un tās izvēli runājot, pirms nedaudz vairāk nekā pieciem gadiem tagadējā “Rīgas mežu” valdes priekšsēdētāja Anita Skudra minēja: “(..) nozīmīgs šķērslis kāda amata iegūšanā bijis kapitālsabiedrības vadītāja pieredzes trūkums¹,” kas faktiski nozīmē samērā noslēgtu ļaužu loku, kas var kandidēt uz šiem amatiem. Runājot par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, varam redzēt ne vienu vien “ceļojošo valdes locekli”, kas der jebkurai valdei.

Kā jau minēju, man ir cita pieredze. Starp citu, pagājušajā gadā notika konkurss uz trešā valdes locekļa amatu “Rīgas mežos”, kas ienāca “no malas”.

Bet iepriekš viņš bija valdes loceklis Latvijas televīzijā.

Pieļauju, ka attiecībā uz iepriekšējo pieredzi ir noteikti kanoni vai prasības un zināmai pieredzei ir jābūt. Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās, patīk mums vai ne, ir darba specifika, ar kādu ne katrs var sadzīvot. Īsāk sakot, mums ir noteikts jo pamatīgs rāmis, kurā pat ļoti pieredzējušam cilvēkam no biznesa vides ir sarežģīti adaptēties. To es redzu, runājot ar zemāka līmeņa vadītājiem, kurus esam spējuši piesaistīt no uzņēmējdarbības. Publiskai kapitālsabiedrībai ir vairākas svarīgas lietas, piemēram, darbs ar iepirkumiem, kas krasi atšķiras no privātā biznesa vides.

Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, lai publisko kapitālsabiedrību vadības izvēlē konkurence būtu maksimāli liela un amatiem pieteiktos pēc iespējas vairāk kandidātu. Ne vienmēr jārunā tieši par nozares specifiku, svarīgas ir arī uz biznesu orientētas un pārvaldības prasmes.

Ja paskatāmies vēsturiski, tad biežāk, nekā būtu nepieciešams, esam jo pamatīgi “iekrituši” dažādu (ne kapitālsabiedrību vien) vadītāju izvēlē.

Domāju, darbs publiskajā kapitālsabiedrībā ir gan iespēja, gan izaicinājums šī vārda tiešākajā nozīmē – svarīgi, lai uzņēmumiem noteiktajā rāmī cilvēks nesalūztu, saprastu, kāpēc šis rāmis ir nepieciešams, un, ņemot to vērā, sasniegtu labus un visiem vajadzīgus rezultātus.

Vai varam runāt par jautājumā minēto slēgto loku, man grūti spriest...

Ja runājam, piemēram, par kādas nozares kapitālsabiedrībām, konkursā piesakās jomas lietpratēji un, piemēram, cilvēks, kas reiz strādājis slimnīcas valdē vai, kā minēji, Latvijas Televīzijā. Kandidāta CV lasām iepriekšējo pieredzi virknē valsts kapitālsabiedrību valžu, secinot, ka viņš (viņa) jūtas piemērots vai jebkurai valdei – tā patlaban ir nopietna publiskās pārvaldības problēma Latvijā.

Manuprāt, svarīgi, lai uzņēmumu valdēs un padomēs būtu cilvēki, kas orientējas attiecīgajā specifikā, jo tas ir būtiski arī uzņēmuma darbiniekiem – komandai. Valde arī ir komanda, lai arī neliela, tai jāspēj lemt stratēģiski pareizi, valdē noteikti jābūt attiecīgās nozares speciālistam, kas attiecīgās lietas pārzina, tomēr ir svarīgi, ka valdē ir cilvēks, kas spēj uz to visu palūkoties no citas puses. Sevi pieskaitu pie pirmajiem, bet allaž esmu novērtējis kolēģus, kas nav no meža nozares un kas ar saviem jautājumiem zināmā mērā sapurina arī mani, jo: “Tā taču ir labi zināma lieta,” vai “Kurš gan to nav dzirdējis?”

Tas ir saprotams, bet vai lielas kapitālsabiedrības valde ir vieta, kur trenēties, un vai šādi jautājumi, ko var nosaukt arī par apmācībām, zinātājiem, teiksim, tev, neatņem laiku?

Uz šo skatos citādi – man tas liek padomāt par lietām, par kurām pats domājis neesmu. Tas ir svarīgi. Es arī nedrīkstu ieslīgt pašpārliecinātībā, ka visu zinu un daru pareizi. Kā pašam secināt, ka tai vai citā jautājumā nedomāju vai nerīkojos pareizi? Sarunas ar kolēģiem, padotajiem, iedzīvotājiem palīdz.

Par aizsargājamajām teritorijām. Dabā viss aug un mainās, dabas aizsardzībā Latvijā grūti ko saprātīgi mainīt. Kā klājas slavenajam ūpim Granīta ielā?

Ūpis ir atgriezies, jo Granīta iela ir tuvu “Getliņiem”, kur viņam ir lieliska barības bāze. Putna ligzdošanas vieta pietiekami bieži mainās, līdzīga situācija ir arī Jaunmārupē.

“Rīgas mežu” pieeja aizsargājamajām teritorijām un ar tām komplektā nākošajiem ierobežojumiem ir vienkārša – sugu vai dabas vērtību aizsardzība ne vienmēr ir risināma ar pilnīgu saimnieciskās darbības ierobežošanu. Pie tā ilgāku laiku mērķtiecīgi strādājam, to mēģinām parādīt un pierādīt ar aktīvu darbību, svarīgi zināt, par kādām sugām ir runa, ko tām vajag, kādi apstākļi tām ir vislabākie. Nupat sarunā pieminētais ūpis ir labs piemērs – sadarbojoties ar Latvijas labākajiem speciālistiem, ūpju pazinējiem, esam sagatavojuši un izvietojuši vairāk nekā 40 mākslīgās ligzdas dažādās vietās bez aizsardzības statusa noteikšanas. Plānojot darbus attiecīgo ligzdu tuvumā, ņemam šo faktu vērā.

Tevis sacītais lieliski saskan ar nesen publicēto rakstu par “kluso dabas aizsardzību” Somijā². Atgriežoties pie ūpja, no tava stāsta var secināt, ka vientuļnieks un klusummīlis ūpis zināmā mērā arī ir urbanizējies – pieradis pie cilvēkiem un pilsētas dzīves.

Protams! Neesmu ūpju eksperts, bet darba gaitās pieredzētais to labi parāda. Ir vēl spilgtāks piemērs – lielākā vistu vanagu populācija Ziemeļeiropā atrodas tieši Rīgā (pilsētā), kas arī saistīts gan ar putna paradumiem, gan barības bāzi.

Tiklīdz esi noskaidrojis attiecīgajām sugām būtiskas lietas, ar šo informāciju vari rīkoties, vērtēt, plānot, un, kā jau uzsvēru iepriekš, tas nebūt nenozīmē automātisku atteikšanos no meža izmantošanas. Mēs vēlamies turpināt koksnes ieguvi, ņemot vērā visus apstākļus.

Īsāk sakot – dabas aizsardzībai un mežsaimniecībai nepieciešama izpratne, attieksme un saprāts, kas raksturīgi, piemēram, somiem.

Vēl labs piemērs ir zaļā vārna, kas Latvijai ir samērā unikāla, ne gluži raksturīga suga. Zaļā vārna ir ļoti atkarīga no klajumiem – viņa sēž kokā un barojas ar to, ko redz uz zemes. Sliktākais, ko zaļā vārna var dabūt, ir biezs pamežs vai jaunaudze ar sliktu redzamību. Ja zaļā vārna atrod platību, kurā ir pietiekami daudz lielāku vai mazāku atvērumu, piemēram, nelielas kailcirtes vai lauces, putnam ir izcili apstākļi. Brīdī, kad tas top skaidrs, situāciju ir iespējams vadīt un veidot. Cits jautājums, vai sugai ir nepieciešams cita veida atbalsts, piemēram, būrīši vai ligzdošanas vietas? No meža apsaimniekošanas skatupunkta tie, manuprāt, ir niecīgi pasākumi, kurus veikt, lai turpinātu koksnes ieguvi.

Svarīgs un nerisināts jautājums: cik daudz un kas mums ir nepieciešams, ja citur tā ir ļoti daudz? Aktuāla problēma ir arī invazīvās sugas.

Ja ilgtermiņā vēlamies lepoties un saglabāt priežu mežus, jādomā, kā tikt galā ar invazīvajām sugām. Pierīgas mežos korinte un kļava ir jo plaši izvērsušās un, ja mēs neko nedarītu, priežu nākotnes perspektīva nebūtu spoža. Apēnojums, lapas, kas paaugstina barības vielu līmeni augsnē u. c. apstākļi rada problēmas. Priedei vajag gaismu, kolīdz ir gaisma, pieaug konkurence, secīgi palielinās barības vielu apjoms, kas konkurenci palielina vēl vairāk utt. Tas nav priedei labvēlīgi.

Laiku pa laikam mums jautā, kāpēc cīnāmies, kāpēc mums vajadzīga priede, “lai tak viss rit dabiskā gaitā”. Jāteic, uz šo jautājumu nav simtprocentīgi skaidras atbildes. Pats esmu pārliecināts, ka zināmas vērtības ir jāsaglabā un nav jāzaudē.

Turklāt, kas nāks vietā, ja priežu nebūs? Piemēram, Mežaparkā aug daudz skaistu arī 200–300 gadus vecu priežu, kuras burtiski jau ir iespiestas starp sarkanajiem ozoliem un kļavām, no apakšas tām sāk kalst zari. Vai mums rīkoties vai...? Protams, arī kļavai, kas rudeņos daudzus priecē ar sārtajām lapām, Mežaparkā ir vieta, tomēr jārīkojas tā, lai mums būtu gan priede, gan kļava un tās cita citai netraucētu.

Vai lāči “Rīgas mežu” platībās rosās?

Rosās, pamazām tuvojas Rīgai – ir novēroti pie Baldones un Ogres. Jāteic, kolīdz lāči Latvijā parādījās, tie bija arī mūsu mežos Limbažu pusē, kur ir pilns lielo plēsēju spektrs: lāči, vilki, lūši. Piekrītu nostājai, ka šogad aktuālās problēmsituācijas ar vilkiem prasa izlēmīgu risinājumu.

Sarunas noslēgumā saki, kādas, dzīvojot Latvijā, ir tavas šā brīža sajūtas, domājot par nozari un cilvēciskā ziņā?

Vairākus gadus dzīvoju un strādāju iespēju noskaņojumā. Ko tas nozīmē? Jebkurā situācijā ir jāizvērtē iespēja, ko tā dod. Manuprāt, ir svarīgi šo iespēju redzēt un nepazaudēt.

Viena no meža nozares problēmām saistībā ar nevalstiskajām organizācijām, kas arī pārstāv kādas sabiedrības daļas viedokli, ir savstarpējās uzticības trūkums, un tāpēc daudzas lietas nenotiek un netiek realizētas. Ja vēlamies atrisināt nozarei svarīgas lietas, ar to ir jārēķinās, jāsaprot, kas ir reāli, kas nav. Ja netiekam tālāk ar caurmēru un ciršanas vecumu, tad runājam par kritiskāko, piemēram, egles tīraudžu problēmu mizgraužu riska kontekstā? Šī problēma ir jārisina ātri un iespējami labākajā veidā. “Rīgas meži” laika gaitā ir iemantojuši nevalstisko organizāciju uzticību, jo meža apsaimniekošanu esam spējuši organizēt, domādami par dabas un citu sabiedrībai nozīmīgu vērtību saglabāšanu, ar datiem pierādot mūsu darbības ietekmi. Kritiski svarīgi ir pārskatāmā nākotnē nonākt pie saprātīgas diskusijas iespējamības.

Bezgalīgas sarunas par jebko... Situāciju risināt (pat ne atrisināt) būs grūti, jo savijies daudz kas, arī personiska attieksme un netīksme.

Nozarei jābūt efektīvai un efektīvākai, bet ne par katru cenu, tas prasa skaidru un saprotamu vienošanos, ko un kā mums vajag aizsargāt, cik koksnes jāiegūst u. tml. Tas jāapkopo un par to jāvienojas. Pietiek sēdēt ierakumos, nekustēties un izvirzīt nepieņemamas prasības. Lepojos, ka “Rīgas meži” pēc būtības var vēstīt, ka mūsu koksne tiek iegūta ilgtspējīgā veidā, ka mēs nebalstāmies vairs tikai sajūtās, vai to, ka “kailcirte slikta, izlases cirte laba”, bet jau šobrīd spējam šo ietekmi noteikt un izvēli pamatot ar datiem. Aizsargājot nekas nav jāupurē pilnībā. Aizsardzība nenozīmē atteikšanos no koksnes ieguves.

1. https://www.zemeunvalsts.lv/mums-ir-jastrada-un-japelna-intervija-ar-anitu-skudru-rigas-mezu-valdes-locekli
2. https://www.zemeunvalsts.lv/petijums-atklaj-plasi-izplatitu-kluso-dabas-aizsardzibu-somijas