225 jūdzes augšpus vietas, kur agrāk viļņojās Arāla jūra no smidzinātājiem plīkšķ ūdens, smilšmāla augsnē redzami biezi kliņģerīšu un hibisku pušķi. Pēcpusdienas rituāls, kas risinās ap Urgenču, liek 200 000 iedzīvotāju lielajai Uzbekistānas pilsētai Horezmas oāzes vidū slīgt ziedos līdz pat rudenim.

Ar ūdeni no Amudarjas upes zēni laista stāvvietas, autocisternas smidzina šosejas, lai cīnītos ar putekļiem. Kokvilnas lauki stiepjas līdz pat apvārsnim, tos baro niedrēm aizaugušo apūdeņošanas kanālu labirints.

Ūdens pārpilnība it kā acīmredzama, taču tas ir dārgs un sarūkošs resurss, ko joprojām uzskata par pašsaprotamu, neraugoties uz to, ka reģions atrodas ļoti tuvu vienai no cilvēces lielākajām vides katastrofām – Arāla jūras, kas reiz bija ceturtais lielākais ezers pasaulē, izžūšanai. Kopš 1960. gada ir izzuduši 90% Arāla. Agrāk jūra mitrināja klimatu, kas tagad ir karstāks un sausāks; vētras gaisā izkliedē sāli un ķimikālijas. Iedzīvotāju vidū biežāk sastopama anēmija, daži vēža veidi un citas veselības problēmas.

Lai gan jūra ir izzudusi uz visiem laikiem, Amudarja, viena no divām upēm, kas baroja Arālu, tagad arī izsīkst, bremzējot labības augšanu un ietekmējot miljoniem cilvēku Uzbekistānā un Turkmenistānā.

Starptautiskie finanšu devēji aicina mainīt uzvedību, lai klimata pārmaiņu izraisītā izšķērdība nepadarītu Uzbekistānas rietumus neapdzīvojamus. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) prognozē, ka līdz 21. gadsimta vidum, pieaugot iedzīvotāju skaitam, ūdens pieejamība uz vienu iedzīvotāju samazināsies par 33%. Pagājušajā gadā Pasaules Banka aplēsa, ka līdz 2050. gadam 2,4 miljoni cilvēku visā Vidusāzijā – 3,4% no reģiona iedzīvotājiem – varētu kļūt par klimata bēgļiem.