Polija tepat līdzās. Vai mežā ejam līdzīgi?

zemeunvalsts.lv | 29.10.2018

25. oktobrī Daugavpils universitātē konferences "Dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana – Baltijas jūras reģiona valstu ekonomiskas attīstības  virzītājspēks” starpbrīdī uz īsu sarunu aicināju Poznaņas universitātes profesoru Pjotru Mederski. 
Viņa īss vēstījums par mežu un aktualitātēm Polijā.

Manuprāt, par mežu jāsāk stāstīt un informēt jau skolā, bet skolas bērni un jaunieši nebūtu vedami uz skaistu, tīru, sakoptu mežu vai Nacionālo parku vien, kur rādītu, kas ir mežs. Mežs - tā ir gan daba, gan koksne, gan atpūta, gan meža izmantošana, gan ciršana un putna ligzda vai dobums. Bērniem un jauniešiem ekskursija jāsāk mežā un jāturpina cirsmā, kokzāģētavā un tālāk - mēbeļu vai citā kokapstrādes darbnīcā Jo – mēbeles, koka grīda, krēsls, galds, sols  – nāk no meža, tie ir saistīti ar mežu. Koka apdare un pārstrāde arī ir mežs – meža izmantošana.

Polijā meži aizņem mazliet vairāk nekā 29% teritorijas. Mums ir 20 Nacionālie parki. Cik zinu, Latvijā un Polijā pieredze un situācija ir līdzīga – ļaudis aizmirst, ka meža izmantošana ir nozīmīga valsts ekonomikas daļa. Arī Polijā. Arī Latvijā.

Jau kādu laiku pie mums aktuālais jautājums par Belovežas gāršu palicis nemainīgs. Astoņzobu mizgrauzis darbojas. Pie tam, ļaudis dzird stāstus un nostāstus par Belovežas gāršu un nezina, ka plašajā teritorijā, ko šādi saucam, (Belovežas gārša) ir aizsargājamā teritorija un izmantojamais mežs. Aizsargājamā teritorijā meža izmantošana nenotiek. Vabolei, protams, nav robežu – aizsargājams vai izmantojams mežs, vabolei ir egles! Vabole mielojas, ka prieks! Mizgrauži, saprotams, izplatās ārpus aizsargājamās teritorijas un nodara zaudējumus. Vaboles izplatību un ēdelību ierobežot un apturēt neļauj dabas draugi. Ļaudis ir stereotipu varā. Aktrise vai smukģīmītis no TV parādās ekrānā un vaimanā vai brīdina par baiso situāciju mežos. Bet – kas īsti ir mežs, aizmirst!

  Dalīties Facebook

Komentāri

Guna
Papētot informāciju par savulaik slaveno Belovežas gāršu, atcerējos likstas mūsu rezervātos, kur ugunsgrēkus dzēsa gan Slīterē, gan Ķemeros. Vaboles nav ugunsgrēki, bet - vai Nacionālo parku un dabas vērtību būtība ir arī ļaut pašai dabai iznīcināt vērtības? Jo cilvēks ar tieksmi vai ierobežotu paviršību - piemēslot, nomest, izmest, nedomājot - arī ir dabas sastāvdaļa.
Kirils
Klausījos profesora lekciju Daugavpilī. Tehniska, sausa, bet ar jēgu. Faktiski – dažās minūtēs poļu kolēģis – mežinieks parādīja atšķirību starp vēlamo un esošo. Meži ir resurss, kas atjaunojas un līdzsvaru starp izmantošanu un saglabāšanu spēj redzēt un sajust tikai augstas raudzes profesionālis! Tā kā pats esmu bijis Belovežā – skats vietās, kur “vabole grauž”, nav patīkams. Jautājums – vai lieliskais mežs, kas divās kaimiņvalstīs ir simbols un ir aizsargājams tiek aizsargāts kā vērtība, vai tiek aizsargāts no iznīkšanas dabiskā ceļā. Pieļauju, ka Polija saskaras ar “sēdekspertu” problēmu, kas tup kaut kur pie galda, lasa atskaites un skatās attēlus vai video, paši Gāršā kāju nespēruši.

Pievienot komentāru