Intervija ar profesoru Juri Urtānu, kultūrvēsturnieku, arheologu, meža un pilskalna īpašnieku

Jāteic, ka esmu gan meža, gan pilskalna īpašnieks. Interesenti var izlasīt pagājušajā gadā publicēto grāmatu par pieredzi un piedzīvoto: “Dzīve Dzirkaļu pilskalnā”. Pilskalns atrodas mežā, manā īpašumā tur ir ap 10 ha zemes, no kuras vien 0,3 ha nosacīti uzskatāma par lauksamniecības zemi. Nosacīti – jo krūmiem aizaugusi. Viss brīvais laiks tiek pavadīts tur – mežā un pilskalnā.

Strādājot Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē redzu, ka sabiedrībā uzskati top arvien zaļāk un zaļāki. Zvēriem un augiem tas varētu būtu labi, cilvēkiem – tas nepierasti.

Lauku novadiem paliekot tukšākiem, milzu satraukumam īsta pamata gan nav, jo vēsturiskā nozīmē vieta tukša nepaliks. Latvija zaļa, mežaina un aizaugusi ir bijusi vienmēr. Ja paskatāmies uz senākiem laikiem, vienlaidus atklātās platības bija ezeri, purvi, jūras piekraste. Tālab arī mūsu folklorā ezeri un purvi minēti daudz, pāri tiem varēja saskatīt tālāk – skatu neaizsedza koki. Tīrumi un pļavas nav tik sena ainavas sastāvdaļa. Protams, svarīgi, par kuru laika posmu runājam! Kaut vai pēdējos 1000 gados mūsu teritorija ainavas ziņa ir vairākkārt mainījusies – kari, sērgas, cilvēki pazūd un lauksaimniecības teritorijas aizaug, un atkal viss pamazām atjaunojas.

Pilskalns manā īpašumā nonāca privatizācijas ceļā 90. gados, kad bija iespēja izmantot sertifikātus. Tas bija apzināti. 20 gadu laikā sev piederošo platību paplašināju. Ar kaimiņiem saprotamies labi, ja kas risināms, piemēram ainavu veidošana, piebraucamie ceļi. Ir gan cits apstāklis – kaimiņi mainās, privātpersonas nomaina uzņēmumi, ārzemju uzņēmumi, kam pieder zeme vai meža platības. Ar tiem tiešu kontaktu neatradīsi, viņiem ir pārstāvji. Ja ir reāli cilvēki, kontaktēšanās ir vienkāršāka un tiešāka.

Pats nodarbojos arī ar meža apsaimniekošanu – tīru, cērtu, kopju! Par mežsaimniecību to nenosauksi, bet, piemēram, tā ir nepārtraukta cīņa ar krūmiem – lazdām to atvasēm. Mežs īpašumā ir jauns, stādīts padomju gados, vai aizaugošs izcirtums. Runājot par Dzirkaļu pilskalnu, pirms 20 un vairāk gadiem par to neviens daudz nezināja, pat vietējie, bet tagad pagasta, novada ietvaros vieta ir zināma. Pagasta valdē zina, ka rīdzinieks tur kaut ko dara. Aizejot uz tuvīno skolu, patlaban neviens nebūs pārsteigts, ka pagasta teritorijā ir pilskalns, to zina gandrīz visi. Pirms gadiem 17-20 tā nebija!

Mežiem klāti pilskalni ir parasta lieta. Vai ir plāns to mainīt, padarīt pilskalnus “redzamus”, pamanāmus?

No vēstures un pilskalna saglabāšanas viedokļa mežs, kas klājis pilskalnu, ir vismaz 20 reizes izaudzis, nocirsts, nodedzis, izzudis… Mežs pilskalnam nekaitē! No pilskalna fiziskas saglabāšanas viedokļa tas ir normāli. Ja vēlamies, lai cilvēki redzētu, saprastu, ieraudzītu, baudītu pilskalnu,- jāraugās savādāk. Skatoties arī kaimiņvalstu pieredzi, mežs pilskalnam nav briesmīgākais “kaitēklis”, vairāk jau pilskalnus “ietin” krūmāji vai tie ieauguši brikšņos. Krūmu talkās atnāk 30 cilvēki, lielāko daļu krūmu nocērt, tuvākajā rudenī un pavasarī viss ir skaisti, bet krūmi un to atvases strauji atjaunojas, Ja Tu nedari neko, apaugums atjaunojas un pēc gadiem diviem, trim viss izskatās, kā bijis – varbūt vēl briesmīgāk! Ja reiz tīrīšanas darbi sākti, atvases vismaz divreiz gadā ar trimeri jānopļauj. Lai veidotu košu, ainavisku skatu, jāiegulda vismaz 15-20 gadi. 80% kopšanas (attīrīšanas) darbu var paveikt pirmajā piegājienā, pirmajā reizē, bet ik nākamo gadu kaut kas tai vietā jādara atkal. Un darbu turpinājumu ir grūtāk organizēt nekā pirmo talku. Gadās, ka pilskalna privātīpašnieks to par diži vērtīgu neuzskata; savukārt, ja kalns ir pašvaldības pārziņā, jāpierāda, cik tas nozīmīgi – kopt, pieskatīt, uzraudzīt! Ir dažādas domas, kā pilskalnus attīrīt un padarīt pieejamus – nokopt pilskalnu “pliku” droši vien nav labākā ideja, vecākajiem kokiem būtu jāpaliek. Ir iespēja visu pilskalnu no kokiem neatbrīvot, bet veidot ainaviskas stigas, tīrīt nogāzes. Nedrīkstam aizmirst, ka pastāv divas atšķirīgas ainavas – skats no pilskalna un skats uz pilskalnu.

Vai ir nojausma – kādu daļu mūsu teritorijas meži klāja laikos, kad pilskalnos bija rosība, tie bija apdzīvoti?

Te noteikti jāprecizē, par kuru laikposmu runājam! Jārunā konkrēti! “Pilskalnu laikmets” bijis ap 2500 gadu ilgs. Pirmie apdzīvotie pilskalni bijuši ap II gadu tūkstoša vidu pirms mūsu ēras. Ja skatāmies uz “zināmāku” laika periodu – lēš, ka 13. gadsimtā Latvijas teritorijā mituši ap 70-100 tk cilvēku, tagad (21. gadsimta sākumā) ir ap 2 miljoni. Ja rēķinām teorētiski – mūsdienu lauksaimniecības zemju teritorija būtu jāsamazina vismaz 20 reizes, bet droši vien vēl daudz reižu vairāk – tagad jau cilvēki galvenokārt dzīvo pilsētās. Pārējais tad būtu mežs! Zemei allaž bijusi vērtība, bet nenoliedzami lielāka vērtība savulaik bija iekoptai, iestrādātai zemei – tīrumam, laukam, ganībām, kas dod ražu. Meža zemes vērtība bijusi krietni mazāka, tā pieaugusi salīdzinoši nesenos laikos.

Meži senos laikos bija teritorija, kas nepiederēja nevienam. Tagad robežas ir līnijas, kādreiz tā nebija. Nesens lietuviešu kolēģu pētījums rāda, ka lielas mežu teritorijas starp apdzīvotām vietām tikušas uzskatītas par sakrālām robežteritorijām, nevienam cilvēkam nepiederošām, tātad piederošām augstākiem spēkiem. Mežs var būt arī sakrāla teritorija, ko mūsdienās grūti iedomāties.

Vai ir zināmi mežu vai zemju īpašnieki, kas mēģina ko darīt ar to īpašumā esošiem pilskalniem?

Pagājušā gada beigās piedalījos diskusijā par šiem jautājumiem kopā ar žurnāla “Latvijas Architektūra” pārstāvjiem. Vienam no dalībniekiem – Jurim Zalānam, kas aktīvi piedalās Latgales pilskalnu apsekošanā, uzdeva līdzīgu jautājumu.

Juris atbildēja ļoti izsmeļoši: “Ja domā par pilskalniem – vislabākais un vissliktākais stāvoklis tiem ir privātajos īpašumos.”

Īpašnieki ir dažādi, apmēram puse pilskalnu atrodas privātīpašumos, pārējais – pašvaldību un valsts teritorijās. Runājot par privātīpašumiem, attieksme, protams, ir dažāda. Sākot ar sliktāko – “Ko uzbāzieties? Tā ir mana teritorija, ko gribu, to daru un jūs te ar savām aizsardzības prasībām. Mežs ir mans!” “Trakums” ir apstāklī, ka īpašnieks nereti pats mežu necērt, ciršanas tiesības ir nodotas kādai firmai, kuras darbiniekiem ir viena alga. Koki nocirsti, kalns “sačakarēts”, cirtēji pazūd, atbild īpašnieks!

Cits variants – vienaldzība. “Pilskalns manā teritorijā ir, valsts to aizsargā, man no tā nav ne labuma, ne sliktuma! Varbūt reizi gadā valsts iestāde atsūta kādu pārlūku, tas apskatās, viss!”

Trešais stāsts. Privātīpašnieks zina, ka viņa teritorijā ir pilskalns un uzskata par savu personisku pienākumu rīkoties. Šie pilskalni ir vairāk vai mazāk sakopti, ir norādes, ceļi. Protams, atkarībā no īpašnieka rocības, ieinteresētības un vēl virknes apstākļu.

Pašvaldībām pilskalni interesē. Ja teritorijā pilskalns atrodas, pašvaldība mēdz rīkoties sakopšanas un uzturēšanas ziņā. Ja pašvaldībai ir viens pilskalns, tas visnotaļ ir kārtībā. Bet ir pašvaldības, kam pieder vairāk pilskalnu – desmiti. Tur situācija ir cita! Runājam par Latgales centra, Kurzemes dienvidrietumu daļas, un Vidzemes centrālās daļas pašvaldībām.

No aizsardzības un saglabāšanas viedokļa ir labi, ja pilskalns nav viegli pieejams. No tūrisma viedokļa tas ir t.s. “nišas tūrisms”. Neliels procents tūristu būs tie, kas tieši pilskalnu vēlēsies apskatīt. Nez vai īpašnieks no ieejas maksas gūs lielus ienākumus, kas segs kaut vai uzturēšanu un sakopšanu. Par Dzirkaļu pilskalnu runājot, negribētu, ka šurp brauktu autobusi, un lielas ļaužu grupas kaut kur dotos, bristu, kāptu. Tas neliekas simpātiski, šādos ceļojumos nedodos.

Šķistu, ka pareizākais ir: atdot tālāk, ko esam dabūjuši, ne sliktākā stāvoklī, kā saņēmām.