(...)

Mani šajā gadījumā daudz vairāk interesē citi aspekti. Viens no tiem ir nepieklājīgi savtīgs – ja esam reālisti un saprotam, ka daļa no Ukrainas Latvijā ieceļojušo te paliks ilgāk par dažiem mēnešiem vai pusgadu, jautājums ir par to, kā veidosies šo cilvēku un Putina vietējo atbalstītāju attiecības. Šajā jautājumā nav zemtekstā paslēptu baiļu no konfliktiem un vēlmes bēgļus mīļā miera labad kušināt. Nē, lai ukraiņi Latvijā reaģē tā, kā uzskata par nepieciešamu. Vienkārši ir vēlme saprast, kas ar lielu varbūtību mūs sagaida. Otro aspektu varētu formulēt tā: vai paši cilvēki Krievijā saprot, ka ar lielu varbūtību viņus gadiem ilgi ienīdīs nevis teiksmainie "pindosi" (tā Krievijā nicinoši apzīmē amerikāņus), "pribalti" vai "izvirtušie eiropieši", bet vēsturiski patiešām (liekam mierā Kremļa murgainās idejas) tuva, pareizticīga un – kas būtiski! – daudzskaitlīga slāvu tauta? Skaidrs, ka tā ir tukša runāšana no manas puses, bet es Krievijas cilvēku vietā ļoti daudz par to domātu – piedos ukraiņi vai nepiedos?