Kā tas var būt, ka mikroskopiskās aļģes, kas pārmērīgi savairojušās no slāpekļa un fosfora koncentrācijas ūdeņos, ietekmē lietus veidošanos? Mēs varam iedomāties sakurinātu pirti. Kad tajā uzmet garu, taču neveidojas mitra gaisa mākoņi. Ūdens pilītes nosēžas un sakrājas uz virsmām – pirts sienām un logiem. Arī gaisā ir vajadzīgas kādas virsmas, kur sakrāties ūdens pilieniem. Izpētīts, ka aļģes gaisā veido ar vielmaiņu saistītas izkliedētas daļiņas, kas savukārt piesaista ūdeni. Arī pilsētās un to tuvumā līst vairāk, jo tur gaisā veidojas sīkas  gaisa piesārņojuma daļiņas, kas piesaista ūdeni. Mitruma daudzumu gaisā tā īsti neietekmē, bet gan maina to, kur tieši lietus varētu nolīt. Savukārt, ja veidojas nokrišņi, veidojas arī mākoņi, kas ietekmē zemes virsmas temperatūru. No temperatūras starpības dažādās vietās rodas vējš. 
Mums vajadzētu prast izmantot eitrofikāciju jeb aļģu pārmērīgu savairošanos, kas rada problēmas. Aļģes aug, pārlieku daudz savairojas un pūst, tādējādi patērējot ūdenī esošo skābekli. Baltijas jūrā mazāk paliek mencu un citas zivju, kas no senseniem laikiem šeit dzīvojušas. Bet varbūt aļģes mēs varam lietot pārtikā, medicīnā vai iegūt no tām enerģiju?