Ir daudzas pasakas, teikas un stāsti, kur mazs vai neliels, soli pa solim iedziļinoties, izrādās ļoti varens un spēcīgs. Īpaši pēdējo divu gadu laikā, kad ceļošanas iespējas bija ierobežotas, ļoti daudzi pievērsās gan Latvijas apceļošanai un iepazīšanai, gan pie mums tapušajiem (darītajiem) labumiem. Cerams, pavasara vēji uz neatgriešanos aizpūtīs nevajadzīgo, bet labums paliks. Mums visiem.
21. gadsimts un patriotisms. Kas ir šo laiku patriotisms?
Mana atbilde būs vienkārša – sirdsvieta – vieta, kur mana sirds sitas straujāk. Esmu dzimis, audzis, skolojies Valmierā. Mans tēvs, vectēves un vecvectēvs ir no Valmieras puses. Studiju gados daudz ceļoju un ļoti labi atceros sajūtu, atgriežoties no studentu konferences perfektajā Šveicē,– kā lidmašīna nolaižas Rīgas lidostā, kā autobusā turpinu ceļu no lidostas uz centru, jūtamas bedres uz ceļa un saprotu – tomēr esmu laimīgs atgriezties mājās. Tuvojoties Valmierai, sirds allaž sāka sisties straujāk. Sirdsvietā tev palīdz un stiprina viss, kas apkārt. Latvija ir mans kultūrslānis, kur es savas saknes vēlos dzīt dziļāk, un mana spēka vieta, lai izturētu visstiprākās vētras, mana iedvesmas vieta radīt. Tā teikt – no saknēm uz debesīm.
Patriotisms ir vieta, kur jūtos vislabāk – man tā ir Valmieras puse un Latvija. Mazliet plašāk skatoties, tā ir brīvā, demokrātiskā un daudzveidīgā Eiropa, kas ir tā kultūra un sabiedrība, kurā vēlos augt un tai piederēt. Man nacionālpatriotiskā sajūta ir īpaši būtiska, jo Valmiera un Latvija, ja rēķinām tikai racionāli, nav izdevīgākā vieta pasaulē, kur veidot savu mazo alus darītavu. Alus tirgus Latvijā ir mazs un turpina sarukt kopā ar iedzīvotāju skaitu. Darīt alu Latvijā ir dārgāk, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, tuvredzīgas nodokļu politikas dēļ. Latviešu politiķu pārcenšanās dēļ, alus tirgus Latvijā ir daudz vairāk regulēts nekā Vācijā, Čehijā, Beļģijā, kur arī alus ir nacionālais dzēriens. Tomēr patriotisms manī ir stiprāks par pretvējiem, Valmiera un Latvija man ir labākā vieta pasaulē, kur es vēlos veidot savu mazo alus darītavu ilgtermiņā un veidot Valmiermuižu par kultūrvietu. Te sirds sitas visstraujāk un te manī atklājas vislielākais spēks.
Valmiermuiža un vēsture. Kā tapa skaidrs – šeit un nekur citur? Vai varēja izvēlēties?
Bija vēlēšanās alus darītavu veidot Valmieras pusē. Uzņēmuma sākotnējais nosaukums bija “Valmieras alus”. Mani allaž ir interesējusi vēsture: rakņāties vecā pūra lādē, caurskatīt vecas fotogrāfijas, klausīties dzīvesstāstos. Interesējāmies, kur vēsturiski Valmieras pusē bijušas alus darītavas – noskaidrojām par divām. Viena – liela un slavena, kas līdz I Pasaules karam eksportēja alu visā cariskās Krievijas teritorijā – Kokmuižas alus Kocēnos. Otra – mazāka, bet slavena ar kvalitāti – brūvkrogs jeb krogs, kas brūvēja savu alu Valmiermuižā. Sakritība un likumsakarība reizē – nonācām Valmiermuižā, jo tobrīd Burtnieku novada vadītājs Jānis Leitis pārliecināja, ka viss nepieciešamais saistībā ar īpašuma tiesībām Valmiermuižā brūža veidošanai ir izdarāms un sakārtojams. Investoram ir svarīgi, kā šādos brīžos reaģē vietējās pašvaldības vadītājs, vai ir atsaucīga attieksme pret uzņēmēju. Tika lemts – brūzim īstā vieta būs Valmiermuiža.
Sāku dziļāk pētīt muižas vēsturi, uzzinot, ka nacionālajā atmodā Valmiermuiža minēta kā nozīmīga latviešu “mošanās” vieta, kur 18. gs. sākumā darbojās pirmā organizācija, kas juridiski varēja lietot vārdu “latviešu”, proti, latviešu brāļu draudze. Pateicoties hernhūtiešu jeb brāļu draudzes kustībai, tika dibināts skolotāju seminārs, lai latviešu zemniekiem un amatniekiem, vīriešiem un sievietēm būtu iespēja mācīties lasīt un rakstīt latviešu valodā. Viņu latviski rakstītās vēstules var uzskatīt par latviešu literatūras sākumu; tās glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un iekļautas UNESCO pogrammā “Pasaules atmiņa”. Starp citu, no 26. aprīļa Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atvērta izstāde “Modināšana” – par to – kā Brāļu draudžu kustība modinājusi cīņai par latviešu tiesībām, cēlusi pašapziņu, veicinājusi izglītības un kordziedāšanas attīstību.
Manā skatījumā alus darīšana ir ļoti patriotiska nodarbe. Alu dēvējam par latviešu nacionālo dzērienu. Tomēr pirms 15 gadiem, kad domāju par alus darītavas izveidi, tie bija skaļi vārdi, kuriem nesekoja darbi. Lai alus būtu nacionālais dzēriens, ar alus baudīšanu Jāņos vien nepietiek. Tas būtu jābauda arī citos valsts svētkos, kuros alu galdā neredzēju. Vēl pirms pāris gadiem Latvijas Prezidenta rīkotā pieņemšanā par godu Latvijas valsts proklamēšanas dienai pēc valsts himnas nodziedāšanas, patriotiskām runām, dziesmām un vietējo uzņēmēju cildināšanas, svētku galdā lika spāņu vīnu un norvēģu lasi, ne Latvijā darītu alu.
Tas man allaž šķitis greizi. Vai varam iedomāties, ka Francijā, Bastīlijas dienā 14. jūlijā, prezidents Emanuels Makrons viesus pieņemšanā cienātu ar Vācijas alu vai Krievijas vodku? Latvijā alus ir pelnījis atgriezties svētku galdā goda vietā. Dainu skapī ir vairāki simti tautasdziesmu, kurās tiek pieminēts alus. Alu lika galdā latvieša mūža lielākajos godos: kristībās, vedībās, bedībās un astoņās gadskārtās. Vēsturniece Linda Dumpe ir sarakstījusi iedvesmojošu grāmatu par alus tradīcijām Latvijā, kā alus kultūra pie mums ir attīstījusies no senseniem laikiem līdz mūsdienām, apliecinot, ka latviešiem alus ir bijis svētku dzēriens. Padomju laikā alus vērtība tika degradēta līdz dzeršanas un šņabja kultūrai. Atgūstot neatkarību, lielie alus ražotāji domāja par kvantitāti ne kvalitāti. 2008. gadā Latvijā populārākais alus bija pildīts divlitru plastmasas pudelē 7° stiprumā, ko līdzās smalkam vīnam svētku galdā neliksi.
Ja mums ir neatkarība, himna, valoda, Dainu skapis, savi svētki, ir jābūt arī nacionālajam dzērienam, ar ko varam lepoties svētku galdā. Tā mēs sākām savu Valmiermuižas alus ceļu, lai alus, nacionālais dzēriens, brūvēts nelielā alus darītavā tepat Latvijā, atkal kļūtu par svētku dzērienu svētku galdā kā mūsu senčiem.
Tātad alum gan jāgaršo, gan jāizskatās tā, lai tas piedienētu svētku galdam. Tas ir mans darbs, mana sirdslieta, lai alus Latvijā (līdzīgi kā vīns un šampanietis Francijā vai viskijs Skotijā) būtu mūsu dzēriens, ar ko lepoties, ar ko cienāt viesus. Ceļojuma laikā Skotijā secināju – viss ap un ar viskiju ir saistīts ar dzēriena darīšanas un baudīšanas kultūru. Kvalitatīvu viena iesala skotu viskija bauda nevis dzer un pazīst, un ciena visā pasaulē. Viskijs ir neatņemama skotu kultūras daļa, tā ir daļa skotu DNS. Līdzīgi arī Francijā – nevaru iedomāties, ka Francijas politiķis publiski iestātos pret Francijas vīnu, lai to Francijā mazāk darītu un retāk baudītu pie maltītes, iespējams, nākamajā dienā Francijā būtu jauna revolūcija.
Vidzemes zelta trijstūris Cēsis, Valmiera, Smiltene. Spēcīgi ļaudis ar ietekmi Rīgā, ko vajadzētu just, ņemt vērā un saprast.
Ir vairākas valsts politikas, ko nesaprotu. Pirmkārt, pēdējo desmit gadu laikā Latvija kļuvusi par pārliecinošu alus importētāju, jo vairāk nekā puse Latvijā pārdotā alus tiek importēts. Lielveikalā ir daudz alus pudeļu ar poētiskiem latviskiem nosaukumiem, kas netiek brūvēti Latvijā, uz kurām maziem, maziem burtiņiem uz aizmugurējās etiķetes rakstīts nevis ražotājs, bet izplatītājs. “Aldaris” alu Latvijā vairs neražo. Tāpat “Lāčplēša alus” un “Līvu alus” rūpnīcas aizvērtas un šo alu ražo Lietuvā vai Igaunijā. Ko tas nozīmē? Alus ir dzēriens ar augstu pievienoto vērtību, jo tā sastāvā turpat 90% ir ūdens. Tomēr esam kļuvuši par nacionālā dzēriena importētājiem. Lielās alus darītavas, piemēram dāņu “Carlsberg”, kam pieder “Aldaris”, un dāņu “Royal Unibrew”, kam pieder “Lāčplēsis”, “Līvu”, “Lielvārdes” alus markas, izvēlas brūvēt, kur izdevīgāk. Salīdzinot ar Latviju, Lietuvā un Igaunijā brūvēt ir izdevīgāk. Zaudētas investīcijas, nodokļi, darba vietas... Uzskatu to par lielās politikas neveiksmi un tuvredzību.
Otrkārt, daudz tiek runāts, ka Latvijā ir viens no augstākajiem alkohola patēriņiem Eiropā. Bet maz tiek skaidrots, ka Latvijā alus patēriņš pēdējos sešos gados samazinās un ir daudz mazāks, nekā Čehijā vai Vācijā. Tātad Latvijā ir daudz lielāks stiprā alkohola patēriņš, salīdzinot ar Rietumeiropu.
Neesmu politiķis, nesaprotu, kāpēc Latvijai ir izdevīgi būt par alus importētāju, nevis eksportētāju un veicināt nevis alus, bet stiprā alkohola patēriņu. Daru, ko saprotu, brūvēju alu.
...pie mums lieto stiprāko alkoholu, odekolonu ieskaitot.
Kāpēc brīdī, kad runā par šo tēmu, visa veida alkohols tiek salikts vienkop – vienā maisā? Jebkura runa, jebkuras politiskās aktivitātes un darbības, kas vērstas uz kopējā alkohola patēriņa samazināšanu, skar arī alus nozari un mazās alus darītavas. Ja, piemēram, Latvijā līdzīgi kā Vācijā alus ir nacionālais dzēriens, politikai jābūt vērstai uz vēl lielāku nacionālā dzēriena alus atbalstu. Labi piemēri ir Čehija, Beļģija, Vācija, kur alus patēriņš ir ievērojami lielāks kā Latvijā, savukārt, stiprā alkohola patēriņš daudz mazāks, visas trīs valstis ir lielas alus eksportētājas, to alus tiek cienīts visā pasaulē. Secinu, ka Latvijā valsts politikā atbalsts alus nozarei ir nepietiekams. Esmu pārāk mazs uzņēmējs, lai manī klausītos. Ja lielie alus ražotāji pārcēluši savas ražotnes uz kaimiņvalstīm, tātad arī nav tikuši sadzirdēti. Pieļauju, valdībā vai Saeimā kādam ir skaidrojums, kāpēc labāk ir alu importēt, bet stipro alkoholu ražot Latvijā. Par spīti stipriem sānvējiem un pretvējiem, esmu apņēmies alu brūvēt tikai Valmiermuižā un sekmēt Latvijas mazo brūžu alus eksportu.
Mazs piemērs. Valmiermuižas alus vēstniecībā Rīgā ir neliela alus tirgotava un bārs vienā telpā. Lai pēc 22.00 varētu strādāt arī bārs, ir likuma prasība uzstādīt vēl vienu atsevišķu kases aparātu, kas maksā vairākus tūkstošus eiro un ko varu lietot tikai pēc 22.00. Kāda velna pēc? Pašmāju birokrātu pārcentība. Igaunijā šādu prasību nav.
Arvien esmu optimists. Priecē, ka pirms 13 gadiem Valmiermuižai izdevās aizsākt un attīstīt amatalus kultūru Latvijā, liekot uzsvaru uz izteiksmīgu alus garšu un alus baudīšanu. Šo gadu gaitā kopējais alus darītavu skaits Latvijā ir audzis no 15 līdz 65 (šogad). Rēķinot alus darītavu skaitu uz vienu iedzīvotāju, tas pietuvojies Amerikas līmenim, ko pasaulē uzskata par līderiem amatalus darīšanā. Vēlme baudīt daudzveidīgas alus garšas ir gājusi augšup. Valmiermuižas vēstniecībā Rīgā vien piedāvājam 250 dažādas amatalu garšas no 30 mazajiem Latvijas alus brūžiem. Alus baudītājiem pie mums, manuprāt, šis ir zelta laikmets, jo garšu daudzveidība ir milzīga, baudītāji var justies lutināti un laimīgi.
Līdzīgi kā Beļģijā un Čehijā arī mēs varam pasaulei stāstīt par savām alus darīšanas tradīcijām, Latvija arī ir atrodama pasaules amatalus kartē. Valmiermuižā organizējam ekskursijas, kur stāstām par Latvijas alus kultūru. Rīgā esam izveidojuši alus kvartāla tūres, kurās iespējams apmeklēt amatalus bārus, kas atrodas Rīgas alus trijstūrī starp vēsturisko Stricka alus darītavu, “Kuncendorfa” (padomju laikā “Veldze”) un “Kimmel” alus darītavām. Valmiermuižas vēstniecībai Rīgā kaimiņos ir “Labietis” (bārs), Miera ielā ir amatalus bārs “Taka”, kas piedāvā daudzveidīgu amatalus klāstu. Šādas pastaigas laikā ārvalstu viesi var piedzīvot mūsu amatalus daudzveidību, pirms C19 šādu pastaigu bija ļoti daudz, patlaban viss pamazām atsākas. Ir patīkami, ka Valmiermuižas alu novērtē arī ārpus Latvijas, mums labi sokas Igaunijā, eksportējam 7% no brūvētā. Otrs lielākais eksports mums ir uz Īriju, ko ar smaidu dēvējam par Latvijas piekto novadu, kur Latvijas alus ir viena no saiknēm ar dzimteni. Esam uzsākuši alus eksportu arī uz Lielbritāniju.. Mazie brūži par spīti šķēršļiem darbu turpina, jo daudziem tā ir sirdslieta. Arī Everestā nav viegli uzkāpt. Kāpjam soli pa solim.
Esmu laimīgs, ka varu brūvēt alu Latvijā, Valmiermuižā, lai arī pēdējo desmit gadu laikā lietuvieši un igauņi ir bijuši lielākie ieguvēji no alus darīšanai nedraudzīgās politikas Latvijā.
Ilgtspēja un tālredzība. Karš
Ticu, ka Latvijas 18 gadi NATO sastāvā kaut ko nozīmē Latvijas drošībai. Man gribētos ticēt tam, ko publiski runā valstu pirmās personas, ka Latvijā varam justies droši un tiešs militārs uzbrukums ir mazticams. Svešai varai es alu nebrūvēšu. Domāt par karu Eiropā ir smagi un grūti. Ko darīt? Ik dienu runāju ar savu saimi – mūsu vieta, darbs, fronte – Valmiermuižas alus darītava. Stiprinot Valmiermuižas alus darītavu, varam stiprināt Latviju un tās neatkarību. Lolojam Latvijas garšas. Mums bijuši divi iedvesmojoši, patriotiski sadarbības projekti – viens – īpaša alus garša veltīta Latvijas Armijas simtgadei ar nosaukumu “Brīvība”, ar vēstījumu, ka par brīvību bija jācīnās, šodien tā jāsargā un kopā jāsvin. Otrs – Zemessardzes 30. gadu jubilejai īpaši brūvēta garša “Savas zemes sargs”, lai cildinātu drosmīgus vīrus un sievas, kas pievienojušies zemesardzei. Brūvējam zelterus “Gardu muti”, kuriem cidonijas un rabarberus ņemam tikai no Latvijas dārziem, atbalstot vietējos, mazos zemniekus. Jo vairāk Latvijas garšas un pievienotās vērtības paliks Latvijā, jo stiprāka būs Latvija. Laukos var labi dzīvot ne tikai lielzemnieks ar 5000 ha apsaimniekotas zemes, bet arī mazais zemnieks ar 5 ha cidoniju vai rabarberu dārzu. Viens ir stiprināt latviešu valodu, bruņotos spēkus, bet jāstiprina arī Latvijas uzņēmēji un Latvijas garšas, kas, savukārt, dara stipru latvisko identitāti un piederības sajūtu. Mēs brūvējam tikai Latvijā, dodot darbu 100 cilvēkiem, lai Latvija ar mūsu darbu kļūtu latviskāka, pārtikušāka, stiprāka, zaļāka.
Valmiermuižas alus gada apgrozījums ir tuvu €6 milj, nodokļos pērn samaksājam €1,4 milj gadā. Mūsu alus darītavu C19 ierobežojumi skāra ļoti smagi, jo lielu pārdošanas apjomu veidoja restorāni un bāri, kuriem bija lieli ierobežojumi. Pērnais gads restorāniem un bāriem bija pat grūtāks, kā pirmais C19 gads. Tādēļ bija jāizmanto iespēja atlikt daļu nodokļu nomaksu, ko šogad plānojam atmaksāt.
Valmiermuižā bez alus brūvēšanas nodarbojamies arī ar vietradi, veidojot Valmiermuižas vēsturisko arhitektūras ansambli par kultūrvietu, sadarbojoties pašvaldību un jau desmit gadus dāsni atbalstot Valmiermuižas kultūras biedrību, kas rīko daudzveidīgus kultūrs notikumus Valmiermuižas parkā. Valmiermuižas parks no nolaistas vietas pirms 13 gadiem, kur no laba prāta neviens nedotos, pārtapis kultūrvietā nacionāli atzītiem pasākumiem. Šogad Valmiermuižas kultūras biedrība apņēmusies iedzīvināt ikgadēju starptautisku Valmiermuižas etnomūzikas festivālu (līdzīgi populārajam Vīlandes folkmūzikas festivālam), lai mūsdienīgā veidā popularizētu etnomūziku, satiekoties 13 dažādām grupām no dažādām valstīm. Centrālais notikums šogad būs pirmatskaņojums “Auļu” Jāņu programmai un uguns skulptūra, ko veidos spāņu mākslinieks.
Pērn novembrī Valmiermuižas kultūras biedrība Valmiermuižas parkā veidoja gaismas pastaigu “Gaismas lauks”, kuras ideja sakņojās manis jau pieminēto brāļu draudžu devumā Latvijas kultūrai. Izgaismotā gaismas laukā bija izgaismoti asni, simbolizējot latviešu centienus pēc izglītības un neatkarības, varēja klausīties Valmieras aktieru ierunātos pirmos latviešu valodā rakstītos tekstus. Šie asni uzplauka spēcīgā nacionālā atmodā. Tā apliecinot latviešu izglītības nozīmi šodien. Plānojam šo tradīciju turpināt, šogad novembrī gaismas instalāciju piekritis veidot mākslinieks Krišs Salmanis.
Latvijas simtgades gadā, sadarbojoties ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, rosinājām iekļaut Valmiermuižas mūra žogu un klēti valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā, lai tos sargātu, koptu un restaurētu. Šobrīd sadarbībā ar Valmieras novadu meklējam iespējas, kā attīstīt pārējās Valmiermuižas vēsturiskās ēkas, arī Valmiermuižas pils torņa restaurāciju. Līdz gada beigām plānojam, ka tiks izdota grāmata par Valmiermuižas vēsturiskās muižas vēsturi un devumu. Esam pagodināti un lepni, ka Valmiera pretendē uz Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā. Pilsētai apkārt ir daudz vēsturisko muižu, kas varētu pārtapt muižu kultūrvietu tīklā, piedāvājot baudīt augstvērtīgu kamerformāta daudzveidīgu kultūru novadā. Svarīgs ir ceļš un virzība, lai varam soli pa solim attīstīt Valmiermuižu kā sakoptu kultūras vietu, uz kuru aicināt viesus no Latvijas un visas pasaules. Mana fronte ir mana saimniecība Latvijai.
Ilgtspēja ir gan saimniekot dabai draudzīgi, gan saglabāt kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm. Ilgtspēja ir Valmiermuižas alus brūvēšana tepat Latvijā, samazinot nobrauktos transporta kilometrus. Ilgtspējīga ir vietējo Latvijas augļu un ogu izmantošana zeltera darīšanai. Ilgtspējīga ir sadarbība ar mazajiem uzņēmējiem Latvijā, palīdzot arī citiem augt un attīstīties. Kamēr būs Latvija, būs alus cienītāji.
Esam priecīgi, ka šogad ir ieviesta depozītsistēma stikla pudelēm, lai 90% stikla pudeļu tiktu savāktas un tiktu atkārtoti izmantotas. Alus drabiņas dodam vietējiem zemniekiem, kas ar tām baro gotiņas, lai tās dotu vairāk piena. Mūsu alus virtuvē līdzās alus darītavai maksimāli izmantojam vietējos, svaigos zemnieku produktus.
Plāni ir lieli.
Ilgtspēja nozīmē arī negulēt uz lauriem. Esam uzsākuši lielu investīciju projektu €700 000 vērtībā, ko plānojam pabeigt līdz Jāņiem, lai varētu brūvēt daudzveidīgus tumšos alus ar intensīvākām garšām eksportam. Maija (plānots 7. maijā) sākumā atklāsim Valmiermuižas vēstniecību restaurētajā Āgenskalna tirgū Rīgā, kur piedāvāsim vairāk nekā 100 Latvijā darītas amatalus garšas no 10 dažādiem Latvijas amata alus brūžiem. Maija beigās (28. maijā) svinīgi atklāsim Valmiermuižas vēstniecību Tallinā. Bet 17.-18. jūnijā gaidām viesus uz Valmiermuiās etnomūzikas festivālu, kas ir mūsu gada lielākais pasākums. Pastāvēs, kas pilnīgosies!
Izmantotas Aigara Ruņģa un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas