Pārtikas ražotāji pašreizējā situācijā, kad strauji pieaugušās izmaksas pilnībā nav iespējams ietvert produkta realizācijas cenās, vienlaikus nezaudējot pircējus, spiesti meklēt visus iespējamos risinājumus, lai noturētos tirgū

Nenoliedzami, patērētāji ir tie, kuri ar savu pirkumu izdara izvēli par labu pašmāju vai importētās pārtikas iegādei. Straujas inflācijas apstākļos pircēji mēdz izvēlēties zemākas cenas produktus, ko bieži vien piedāvā tieši ārvalstu ražotāji. Savukārt pašmāju ražotāji atrodas starp laktu un āmuru, kur ražošanas izmaksu pieaugums pārsniedz pirktspēju. Stratēģijas un risinājumi cīņai ar lielāko izaicinājumu – inflāciju – ir atšķirīgi.

Smaga situācija

“Receptes situācijā, kad izmaksas pieaug un to nākotnes perspektīvas (elektroenerģijas, cūkgaļas biržas cenu izmaiņas) ir miglā tītas, nav. Bet tādus risinājumus, kas balstīti uz cilvēku – pircēju apmānīšanu, nelietojām un nelietosim,” komentē SIA Rēzeknes gaļas kombināts padomes priekšsēdētājs Guntis Piteronoks. Viņš prognozē, ka patēriņš, kas izteikts kilogramos, kritīsies, bet ražotāju izmaksas uz katru saražoto kilogramu palielināsies, kas nozarei kopumā nozīmē smagus laikus. “Situācija ir ļoti smaga,” tā G. Piteronoks.

Sasietas rokas

“Rokas ir sasietas visiem. Ražotājiem – elektrības, degvielas, izejvielu cenas – jau ir pieaugušas, bet tās 100% iekļaut pārdošanas cenās ir izdevies tikai nelielai daļai, tāpēc būtisks būs valsts atbalsts, jo īpaši, ja tādu saviem rūpniekiem sniedz, piemēram, Polija. Patērētājiem makā naudas ir tik, cik ir, un jo īpaši aktuāli šī situācija izpaudīsies reizē ar apkures sezonas pirmajiem rēķiniem,” analizē Latvijas Gaļas pārstrādātāju asociācijas ģenerāldirektors Normunds Štāls. Viņš norāda, ka dažādiem ražotājiem var būt ļoti atšķirīgas receptes.

“Gaļas izstrādājumu patēriņa kritums Latvijā ir neizbēgams, jautājums ir tikai, kuri spēs vislabāk pielāgoties situācijai – tie, kuri turpinās ražot kvalitatīvus izstrādājumus, kaut arī dārgus, vai tieši pretēji – lētāko produktu ražotāji,” teic N. Štāls. Viņš prognozē grūtu ziemu gan pārtikas ražotājiem, gan patērētājiem. “Cerēt, ka elektrības cenas atgriezīsies normālā līmenī Latvijā, ka dabasgāze visiem būs pieejama par saprātīgu cenu, lopbarības cenas un līdz ar to arī pārtikas izejvielu cenu līmenis piedzīvos būtisku kritumu, pašreizējos apstākļos nozīmē gaidīt brīnumu, bet tas var notikt tikai pasakās,” piebilst N. Štāls. Viņš pieļauj, ka labākā situācijā varētu būt tie pārtikas nozarē strādājošie, kuriem ir nozīmīgi eksporta noieta tirgi.

“Tik un tā arī ārvalstu tirgos realizācijas cenu palielināšana līdz ražotājiem vajadzīgajam rentabilitātes līmenim var nebūt tik viegls pasākums, kā to var iedomāties,” tā N. Štāls. Viņaprāt, šādā situācijā notiks produkcijas sortimenta pārskatīšana un vienlaikus arī paplašināšanās ieceru atlikšana uz labākiem laikiem, vienlaikus investējot visos posmos, kuros ir iespējams samazināt energoresursu un izejvielu patēriņu. “Šodien Latvijas veikalu plauktos var novērot neparastu ainu, kad produkts, kurš ir līdzīgs gan pēc izskata, gan receptes, būtiski atšķiras pēc tā cenas (eiro/kg), kur Latvijā ražotais ir ievērojami – par 20% un pat 30% – dārgāks nekā ārvalstīs ražotais. Kāpēc? Tāpēc, ka kaimiņos ir valstis, kur subsīdijas un samazinātā PVN likme darbojas jau no pirmā soļa – lopbarības ražošanas un dzīvnieku nobarošanas,” Latvijas ražotāju slikto konkurētspēju akcentē N. Štāls. Viņaprāt, kamēr vienotajā tirgū būs radikāli atšķirīgi valsts atbalsta mehānismi un apjomi, pašmāju ražotājiem būs grūti konkurēt pat vietējā tirgū. “Tas ir jautājums valdībai par līdzvērtīgiem konkurences nosacījumiem, pretējā gadījumā ekonomiski izdevīgāk ir ražot ārzemēs un tirgot Latvijā, tādējādi vietējo pircēju naudu aizvedot uz citām valstīm,” tā N. Štāls.

Pienu pārdod, nekompensējot pašizmaksu

Viena no sarežģītākajām situācijām ir piena ražotājiem, par ko liecina uzņēmumu Elpa un Limbažu siers darbības pārtraukšana. Vairums lielāko ražotāju šobrīd atturas no tiešiem komentāriem par uzņēmumu darbību, tādēļ Dienas Bizness iztaujāja Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētāju Jāni Šolku par situāciju nozarē kopumā. “Piena ražošanā situāciju sarežģī krīzes ilgums. Ja citās nozarēs energoresursu cenas un produktu izejvielu cenas sāka ietekmēt darbību šī gada pavasarī, tad piena un piena produktu ražošanā šaubas par atsevišķu uzņēmumu pastāvēšanu bija jau pērn rudenī,” norāda J. Šolks, uzsverot, ka piena iepirkuma cena pēdējā gada laikā piedzīvojusi vislielāko izaugsmi tieši Latvijā, bet veikalu plauktos cenas pieaugums ir pieticīgāks. “Patlaban lielākā daļa piena pārstrādātāju strādā zem produkcijas pašizmaksas, un es zinu, ka atsevišķos gadījumos uzņēmumu īpašnieki ir apķīlājuši savus privātīpašumus, cerot, ka bizness izdzīvos,” tā J. Šolks, norādot uz to, ka līdz ar piena iepirkuma cenas strauju kāpumu un nepietiekamu cenu tirdzniecības tīklos veidojas nepatīkamas šķēres. “Nav nekādu iespēju mainīt citas pozīcijas, piemēram, iepakojumu vai produktu tehnoloģijas. To ierobežo normatīvi, un vienīgā iespēja ir meklēt eksporta tirgus vai atrast iespēju ražot jaunus produktus,” norāda J. Šolks.

Nopietnu kritiku LPCS velta rezervju veidošanai, kas šobrīd tiek balstīta uz nepārtrauktības principu. Proti, rezerves tiek saistītas ar ražošanu stratēģiskos uzņēmumos, un rezervju ilgākam laikam vienkārši nav. “Nedod Dievs, bet, ja iestāsies X stunda un ražošanu nebūs iespējams turpināt, rezerves ir niecīgas, tās nevar ņemt vērā,” uzsver J. Šolks. Visbeidzot – tieši piena produktu tirdzniecībā pastāv skarbi konkurences apstākļi, kādu kaimiņzemēs neesot. “Latvijā puse no pārdotā dzeramā piena ir no citām valstīm – Polijas, Lietuvas, Igaunijas. Tas nopietni samazina vietējo ražotāju jaudas, un arī uz apjomu mēs esam zaudētāji. Lietuvā vai Norvēģijā, kur atrodamas to pašu zīmolu tirdzniecības ķēdes, tādas situācijas nav. Latvijas pienu tur var nepiedāvāt.

Šāda situācija ir jau gadiem, un patlaban apjoma kāpināšana būtu nozīmīgs atspaids. Ir būtiska atšķirība, vai uzņēmums ražo 20 tonnas vai 50 tonnas!” uzsver J. Šolks.

Izmaksas, ko nevar amortizēt

Latvijas Maiznieku biedrības izpilddirektore Gunta Duka atturējās komentēt iespējamo maizes cenas pieaugumu, jo vēl neesot zināmas graudu un miltu cenas. Rīgas Dzirnavnieka pārstāve Iveta Švarce apstiprina, ka jaunajos līgumos ar klientiem par miltu iegādi cenas pieaugums ir no 10% līdz 30%, kas, visticamāk, nozīmē arī maizes cenas pieaugumu. Cerības, ka valsts atbalsts visai pārtikas ražošanas nozarei aptuveni 10 miljonu eiro apmērā kaut ko ietekmēs, ir minimālas.

Daudz tiešāka ir Orkla Latvija pārstāve Lineta Mikša, norādot, ka centieni absorbēt cenu pieaugumu, visticamāk, nav iespējami. “Pēdējos gados esam spējuši izmaksu pieaugumu absorbēt ar iekšējām rezervēm vai īstenojot virkni procesu, efektivizācijas projektu, izvairoties no cenu celšanas. Tomēr neapšaubāmi ir skaidrs, ka nevienam no pārtikas ražotājiem nav tādu finansiālu iekšējo rezervju, lai turpinātu absorbēt pieaugošās izmaksas esošajās produktu cenās, tādēļ ražotāji koriģē produktu cenas atbilstoši jaunajai tirgus situācijai. Jāuzsver, ka gala cenu vienmēr nosaka mazumtirgotājs,” saka L. Mikša. Orkla Latvija koncernā, kurā ietilpst tādi zīmoli kā Laima, Selga, Staburadze, Ādažu čipsi, Spilva, Gutta un citi, jau iepriekš veiktas milzīgas investīcijas energoefektivitātē un darba vides uzlabošanā, tas palīdz uzņēmumam samazināt kopējās izmaksas ražošanā.

Pielāgojas jaunajai situācijai

Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure uzsver, ka nozare strādā un pielāgojas saspringtajiem ārējiem faktoriem. “Daudziem šis noteikti būs izdzīvošanas gads, un daudzas investīcijas ir atliktas, lai nodrošinātu aktuālās izmaksas. Viens no lielākajiem izaicinājumiem pārtikas uzņēmumiem ir naudas nepietiekamība pārmaiņu veikšanai, lai pielāgotos jaunajai situācijai, lai atrastu jaunus noieta tirgus, jaunus izejvielu piegādes kanālus, jo peļņas un zaudējumu aprēķini nav veidoti kara apstākļiem. Arī kredītprocenti pieaug, līdz ar to uzņēmumi iesaldē investīcijas un neuzņemas jaunas kredītsaistības,” teic I. Šure. Viņa atgādina, ka kopējā situācija tirgū ir tāda, ka piegādātāju maiņa nozīmē izejvielas sadārdzināšanos.

“Ražotāji meklē alternatīvas, receptūrai analoģiskas izejvielas, bet alternatīvu lētāku izejvielu tirgū vienkārši nav – tāda ir realitāte. Piemēram, kara sākumā izaicinājums bija stikla taras diversifikācija, jo iepriekš nozare to lielā mērā importēja no Krievijas, bet uzņēmumi ir radoši un spēja rast risinājumus un citus piegādātājus, tomēr tas sadārdzināja galaproduktu. Pašlaik iepakojuma izmaksas dažāda veida produkcijai ir pieaugušas pat līdz 30%,” tā I. Šure. Viņa arī norāda, ka receptūras maiņa nav dienas vai mēneša jautājums. Ilgtermiņā to mainīt var, bet pie tā ir jāstrādā vairāku mēnešu garumā, ir svarīgi saglabāt garšas īpašības, nodrošināt uzglabāšanas laiku. “Tas ir tehnoloģiski sarežģīti, turklāt iepakojumi jau arī ir pasūtīti pēc esošās receptūras,” skaidro I. Šure.

Tas, ko pārtikas uzņēmumi tiešām dara, – maksimāli atsakās no visa iespējamā un lūkojas energoresursu patēriņa optimizēšanas virzienā. “Piemēram, maiņu darbu organizē tā, lai ražošanai patērētu mazāk energoresursu, pīķa stundās ražošanas līnijas izslēdz,” skaidro I. Šure. Viņa uzsver, ka vēl lielāka uzmanība nekā līdz šim tiek pievērsta LEAN principu ieviešanai, kas palīdz saskatīt zudumus uzņēmuma ražošanas un administratīvajos procesos un iegūt pieeju to novēršanai. Tiek veidotas darba grupas ar dažādu nodaļu darbiniekiem, uzklausot viņu idejas, kur un ko vēl iespējams ieekonomēt, jo skaidrs, ka finansists pie ekseļiem nezinās, kas notiek uz līnijām, – to zina darbinieki, kas diendienā strādā tur.

Izdomas brīvība

“Iepakojuma alternatīvas un tā samazināšana arī ir virziens, kurā ražotāji lūkojas. Piemēram, ja iepakojums ir kartona kaste, tad to samazināt, ja ražošanas līnijas to atļauj. Ja iepakojums ir 28 gramu PET pudele, varbūt pietiek ar 23 gramu pudeli. Vai arī maizes iepakojumam aizvēršanas ļipiņu samazināt – izdomai un radošumam nav robežu, tiesa, šie pasākumi arī var prasīt kādas investīcijas,” skaidro I. Šure. Viņa norāda, ka ražotāji meklē katru sīkāko iespēju izmaksas samazināt, lai katra mazā lieta summā dotu kādu ekonomiju.

“Līdztekus tam tiek sperti arī lielāki soļi – pircējiem jārēķinās, ka pārtikas preču sortiments šādos apstākļos sašaurināsies. Ražotāji izvērtē sortimentu un atsakās no mazāk pieprasīto produktu ražošanas. Ja patērētājs iecienījis kādu preci, kas nav starp populārākajām, tad var gadīties, ka uzņēmums tās ražošanu pašlaik ir apturējis,” tā I. Šure. Līdzīgi arī jaunu produktu izstrāde ir būtiski sabremzējusies, jo tas prasa ieguldījumus. “Šis rudens nebūs laiks, kad no pārtikas ražotājiem sagaidīsim jaunus un inovatīvus produktus,” brīdina I. Šure. Viņasprāt, investīcijas ir faktiski pilnībā apturētas, noslēdzot vien vitāli svarīgus projektus.

PVN likmes samazināšana

“Ja raugāmies valsts pusē, tad joprojām esam pārliecināti, ka ir jāsamazina PVN likme pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem - maizei, pienam, biezpienam, krējumam, olām, sviestam, gaļai, zivīm. Tas vienlaikus būtu veids, kā atbalstīt Latvijas ražotājus, celt viņu konkurētspēju un arī samazināt pārtikas cenu kāpumu, tādējādi saglabājot iedzīvotāju pirktspēju un mazinot spiedienu uz darba devējiem celt darbaspēka algas,” iesaka I. Šure. Viņa atgādina, ka parasti Finanšu ministrija ir iebildusi, ka samazinātā PVN likme nav labākais fiskālais instruments, jo radīs zaudējumus valsts budžetam. “Vēlos akcentēt, ka augstas inflācijas apstākļos valsts budžeta kase pildās daudz straujāk, nekā bija paredzēts, ieņēmumi no PVN ripo valsts kasē katru dienu. Un Eiropas kartē Latvija ir tā retā valsts, kura šādu iespēju neizmanto,” tā I. Šure.

Viedoklis

Uzņēmēji domās, kā zaudēt mazāk

Andris Bite, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents, SIA Karavela līdzīpašnieks*

Pēdējā pusgada laikā energoresursu izmaksu un pietiekamības jautājums ir kļuvis daudz aktuālāks gan organizācijā kopumā, gan manā uzņēmumā. Primārais jautājums ir par energoresursu pietiekamību, un otrais jautājums ir par cenu un veidiem, kā to amortizēt savu pakalpojumu vai preču cenās. Ar pietiekamību jautājums šobrīd valdībā tiek risināts, bet ar cenu jautājumu ir smagāk. Šobrīd daudzi uzņēmumi nevis domā par energoefektivitāti, bet globāli domā par pāreju no viena energoresursu nesēja uz citu.

Iepriekš bija aprēķini par iekārtām, mēģinot ieekonomēt kaut kādu procentu. Šobrīd gāzes izmaksas ir pieaugušas padsmit reizes, un uzņēmēju rīcība ir saistīta nevis ar ēku siltināšanu vai efektīvāku iekārtu iegādi, bet gan ar energonesēja nomaiņu. Piemēram, pāriet no gāzes uz dīzeli, pēc tam no dīzeļa uz propānu, jo katrs mēnesis ir simtu tūkstošu eiro sadārdzinājums. Visvairāk cieš ražošana, apstrādes, transporta uzņēmumi, kur enerģijas patēriņi ir lieli. Ar ko mēs saskarsimies tuvākajā nākotnē? Tās vēl aizvien būs energoresursu cenas, kas, par laimi, jau savu pīķi ir piedzīvojušas, proti, tās samazinās. Mēs saskarsimies ar pieprasījuma aktivitātes samazināšanos savos eksporta tirgos, visticamāk, arī vietējā tirgū. Tas būs liels izaicinājums. Uzņēmēji tuvākajā laikā nedomās, kā nopelnīt vairāk, bet gan – kā zaudēt mazāk. Tā būs izdzīvošanas versija.

Valdībai, gan pašreizējai, gan nākamajai, vajadzētu sākt ieklausīties tajā, ko saka uzņēmēji. Par to, ko runājam šobrīd, mēs runājām jau pagājušajā rudenī. Teicām, ka būs problēmas, sākot ar materiāliem un beidzot ar energoresursiem. Daudz ko varēja izdarīt, gāzes rezerves iepirkt lētāk, laicīgi klausoties un domājot par to, ka ražotājiem vajadzēs! Otra lieta, kuras pietrūkst mums, ir kvalitatīva analītika energojautājumos, gan runājot par to, cik mums vajadzēs, cik procesu ietekmē panika, cik patiesībā ir reālais patēriņš. Treškārt, mums pietrūkst tehnisko un praktisko zināšanu straujai energonesēju maiņai. Proti, kā to vislabāk un veiksmīgāk darīt. Katrs uzņēmējs šobrīd to dara individuāli ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Visi bija pieraduši, ka gāze ir, un neviens nepieļāva pat iespēju, ka tās pēkšņi nav, vai arī, ka tā maksā tik dārgi. Tā ir palīdzība no valsts, kas ir nepieciešama. Tikai pēc tam seko uzdevums dzēst energoresursu sadārdzinājumu. Patlaban atbalsta noteikumi ir ļoti stingri, iespējams, ar mērķi, lai programmā piedalītos vien daži uzņēmumi. Bez fiskālas palīdzības energoietilpīgiem uzņēmumiem mēs neiztiksim. 

* No Altum diskusijas Par uzņēmēju izaicinājumiem un praktisku palīdzību energoresursu un ģeopolitikas krīzes apstākļos

Viedoklis

Nemainīs ne receptes, ne tehnoloģijas

Normunds Skauģis, Lāču ceptuves saimnieks

Lāči principā nemainīs ne receptes, ne tehnoloģijas – mēs cepam un cepsim maizi malkas krāsnī. Mēs neatkāpsimies no tā, citādi tā vairs nebūs īsta maize. Atkal pierādās, ka varam uzticēties tikai savām dabas veltēm – mums ir savi rudzi, kvieši, mieži, sava malka un savas vērtības – maize, daba, darbs. Tas ir izdzīvošanas algoritms arī mūsdienu pasaulē. Lai kāda nebūtu situācija, mēs savu recepti nemainīsim un savus produktus nebojāsim. Izmaksu kāpums attiecas uz visiem, ne tikai ražotājiem, līdz ar to ir jākoriģē cena un jāstrādā pie efektivitātes pašā ražošanas ciklā, ko arī darām. Izskatām iespēju samazināt izmaksas iepakojumam, piemēram, ja ir līdzvērtīgs kvalitatīvs iepakojums par zemāku cenu, tad šo piedāvājumu arī izmantojam.

Proti, mazumtirgotāji nesteidzas cenu palielināt, prasa pēc iespējas ilgākus uzglabāšanas termiņus.

Viedoklis

Krīze provocē izmaiņas

Laila Vārtukapteine, SIA ELVI Latvija komercdirektore

Preču ražotāji vienmēr meklē dažādus risinājumus, kā savus produktus padarīt konkurētspējīgus, un, protams, laikā, kad mazinās iedzīvotāju pirktspēja, tas ir īpaši svarīgi, tomēr pagaidām mums nav informācijas, ka ražotāji masveidā mainītu produktu receptūru vai mainītu izejvielas, lai noturētu nemainīgi zemu produkta cenu. Vairumā gadījumu saņemam ziņas par produktu cenu kāpumu, jo par iepriekšējām izmaksām ražošanu līdzšinējā kvalitātē vairs nav iespējams nodrošināt.

Pārtikas produktu ražošanu Eiropas Savienībā kontrolē ļoti stingri reglamenti, un iespējamās izmaiņas produktu kvalitātē vai ražošanas tehnoloģijās ir ierobežotas.

Iepriekšējā pieredze ļauj secināt – laika periodos, kad strauji samazinās iedzīvotāju pirktspēja, ražotāji vairāk ievieš tāda tipa izmaiņas, ka nav saistītas ar pašu preču kvalitāti, jo viņi apzinās – pircēji produktus vairumā gadījumu pērk to garšas īpatnību un kvalitātes dēļ. Būtiski mainot šos parametrus, tiks zaudēta arī pircēju uzticība. Tā vietā biežāk tiek meklēti citi risinājumi – tiek izvēlēti lētāki preces iepakošanas veidi, samazināts iepakojumā esošo produktu svars. Šķiet, šobrīd nevienu vairs nemulsina sviests 180 g iepakojumā iepriekš pierasto 200 g vietā vai krējums, kas sver 450 g, nevis 500 g, taču tikai retais atceras, ka šīs izmaiņas masveidā parādījās iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā.

Pagaidām nav pamata uzskatīt, ka preču ražotāji sāktu būtiski mainīt savu produktu specifikāciju – varbūt tas notiek tādā līmenī, ko tirdzniecības uzņēmumos nav iespējams fiksēt, piemēram, tiek mainīti izejvielu piegādātāji, taču der atcerēties, ka konkurence pārtikas produktu tirgū vienmēr ir sīva un izmaksu samazināšanas jautājums ir aktuāls vienmēr.

Pastiprinātas inflācijas apstākļos ražotājiem savu mērķu sasniegšanai vienkārši jāpieliek vairāk pūļu un jāmeklē vairāk risinājumu.

Viedoklis

Izeja – jauni produkti un tirgus diversifikācija

Irēna Holodnaja, Food Union Latvijā ģenerāldirektore

Vietējā tirgū turpinām inovācijas, proti, izstrādājam jaunus produktus rudens un ziemas sezonai. Turpinām ciešu sadarbību ar piena piegādātājiem un tirdzniecības tīkliem. Skrupulozi strādājam ar piegādātājiem un izvērtējam izejvielu cenu pieaugumu, nereti meklējam arī citu, līdzvērtīgas kvalitātes un uzticamības piegādātāju, ja piedāvātā cena neatbilst tirgus ekonomikai. Tāpat rūpīgi pārskatām produktu cenu korekcijas nepieciešamību, tikai daļēji atspoguļojot izmaksas gala produktu cenā, daļu kompensējot no savas peļņas un uzkrājumiem.

Vienlaikus aktīvi diversificējam savu darbību. Esošajā tirgus konjunktūrā meklējam citas attīstības iespējas – privāto preču zīmju (private label) produktu ražošanā, industriālo produktu ražošanā, eksporta tirgu attīstīšanā. Attiecībā uz pēdējo - pusgada laikā esam noslēguši jaunus sadarbības līgumus un esam procesā sadarbības uzsākšanai ar lieliem mazumtirdzniecības vārdiem Eiropā.

Norvēģija, Kazahstāna, Vācija, Īrija, ASV ir valstis, kur pēdējā gada laikā esam noslēguši jaunus sadarbības līgumus par biezpiena, jogurta vai saldējuma produktu eksportu.

Patēriņa cenu izmaiņas

%, 2022. g. jūlijā, salīdzinot ar 2021. g. jūliju

Pārtika 24.6 Maize un graudaugi 28.7 Rīsi 30.9 Milti un citi graudaugi

56.8 Maize 28.3 Citi konditorejas izstrādājumi 20.6 Picas un pīrāgi

21.6 Makaronu izstrādājumi 35.5 Gaļa un gaļas izstrādājumi 20.0

Liellopu gaļa 32.7 Cūkgaļa 10.8 Mājputnu gaļa 24.8 Žāvēta,

sālīta vai kūpināta gaļa 20.2 Zivis un jūras veltes 22.7 Svaigas

vai atdzesētas zivis 34.7 Saldētas jūras veltes 14.8 Konservētas vai

pārstrādātas zivis un jūras velšu izstrādājumi 17.8 Piens, siers,

olas 33.5 Piens 36.6 Jogurts 29.9 Siers un biezpiens 33.7 Olas 20.4

Patēriņa cenu izmaiņas %, 2022. g. jūlijā, salīdzinot ar 2021. g.

jūliju

Eļļas un taukvielas 36.0 Sviests 36.1 Margarīns 34.8 Olīveļļa 20.2

Citas pārtikā lietojamas eļļas 79.9 Augļi 13.2 Svaigi augļi 13.1

Konservēti augļi un augļu produkti 24.9 Dārzeņi 12.3 Svaigi

dārzeņi 12.2 Saldēti dārzeņi 6.2 Kartupeļi 7.5 Čipsi 29.8 Cukurs,

ievārījums, medus, šokolāde un saldumi 25.8 Cukurs 36.7 Ievārījums

un medus 18.1 Šokolāde 24.4 Saldumi 13.1 Saldējums 32.1 Citur

neklasificēti pārtikas produkti 26.3 Mērces un garšvielu piedevas

35.1 Sāls un garšvielas 29.6

Avots: Centrālās statistikas pārvaldes inflācijas kalkulators