Pārmaiņu laiki četru miljardu eiro nozarei

Māris Ķirsons, Dienas Bizness | 17.02.2023

Meža nozares eksporta ieņēmumi 2022. gadā sasniedza nebijušu rekordu – 4 miljardus eiro. Tā atkārtošana 2023. gadā nenotiks, jo gads iezīmējies ar koksnes izstrādājumu cenu kritumu. Nākotnes problēmas un risinājumi slēpjas ES uzstādījumos un uzņēmēju spējā ātri mainīties atbilstoši situācijai.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta jaunais Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts, norādot, ka straujas inflācijas (izmaksu pieauguma) apstākļos daudzi nozares uzņēmumi spējuši izdzīvot, tikai pateicoties iepriekš uzkrātajiem taukiem (peļņai), bet šie krājumi nav neizsmeļami.

Kāda pašlaik ir situācija nozarē?

Pēdējo gadu laikā jau ir notikušas būtiskas pārmaiņas, kuras būtībā piespieda mainīties visam sektoram, sākot ar meža īpašniekiem, mežizstrādes un mežsaimniecības pakalpojumu sniedzējiem, beidzot ar kokrūpniekiem. Vēl vairāk – pārmaiņas turpinās arī 2023. gadā.

2019. gadu nozarē dēvē par pēdējo normālo, jo tam sekoja līdz tam nepieredzēta globālā pandēmija, savukārt, jau 2021. gada nogalē redzējām iepriekš neprognozētu inflācijas pieaugumu. Tas gan nebija nekas, salīdzinot ar to cenu lēcienu, kas sākās pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pērn 24. februārī. Karš raisīja bailes Eiropas koksnes izstrādājumu tirgos, kur, nezinot, ko nesīs tuvākā nākotne, bija vērojams pastiprināts koksnes produktu pieprasījums – ārvalstu koksnes produktu pircēji drošības labad vēlējās iespējami īsākā laikā piepildīt savas noliktavas. Protams, šo “vingrojumu” tirgū veica nevis viens vai daži spēlētāji, bet tā bija masveida parādība, kā rezultātā pieauga pieprasījums un arīdzan cenas. Pagājušogad varēja pieredzēt acīm redzamo – neticamo, ka zemākas kvalitātes jeb enerģētiskā koksne savā cenā sasniedza tādu līmeni, kas brīžiem lika padomāt – vai no zāģbaļķa ražot būvmateriālu, vai šķeldu.

Eiropas Savienība likumsakarīgi noteica sankcijas pret Krievijas un Baltkrievijas koksnes izstrādājumiem, tās stājās spēkā pagājušajā vasarā. Ja Latvijas uzņēmumi jau pavasarī pārstāja importēt koksni un tās produktus no minētajām valstīm, Eiropā koksnes plūsma apstājās tikai pēc sankciju spēkā stāšanās dienas jūlijā. Vienlaikus Eiropā vasaras nogalē visas noliktavas bija piepildītas un pārpildītas, jo reālais patēriņš bija krietni mazāks par prognozētajiem apjomiem. Proti, Eiropas Centrālā banka sāka cīnīties ar gadu desmitiem eirozonā nepieredzēti augsto inflāciju, paaugstinot procentlikmes, kas strauji “apcirpa” būvniecību, kas ir nozīmīgākais koksnes izstrādājumu (ap 50%) patērētājs. Un vēl – situācijā, kad prece noliktavā ir un sarukušais pieprasījums turpmāku cenu palielināšanu nepieļauj, potenciālie pircēji izvēlējās nogaidīt un pirkt mazāk, kādēļ sākās būtisks cenu kritums. Tas jau ir redzams arī Latvijā. Lai arī koksnes produktu patēriņš nebūt nav tik būtiski sarucis, pieprasījums pēc tiem pārpildīto noliktavu dēļ ir samazinājies. Notiek tirgotāju noliktavu krājumu “nosēdināšana” iepriekšējās normas robežās, turklāt šādas gatavās produkcijas noliktavas sākušas veidoties pie ražotājiem. Jāpiebilst, lai gan šāds darbības modelis vairāk attiecināms uz Skandināvijas, ne Latvijas zāģmateriālu ražotājiem, tomēr pašlaik gatavās produkcijas krājumi ir arī ražotājiem Latvijā. Ir prognozes, ka situācija tuvāko mēnešu laikā normalizēsies, orientējoši – 2023. gada otrajā ceturksnī.

Eiropas Centrālā banka cīnās ar inflāciju, procentlikmes visu laiku turpina palielināties, padarot naudu dārgāku.

Man kā nespeciālistam šķiet nedaudz dīvaini, ka ar inflāciju, kuru izraisījuši ārējie faktori (energoresursu cenas), cīnās, samazinot cilvēku pirktspēju. Tomēr tas ir neapstrīdams fakts, kura ietekmē ikviens hipotekārā vai jebkura cita kredīta ņēmējs būs spiests rēķināties ar daudz lielākiem procentu maksājumiem, nekā tie bijuši iepriekšējos gados. Būtībā Eiropa ir pieradusi dzīvot pie Eiropas Centrālās bankas procentlikmes 0% apmērā, bet tā vairs nav un, šķiet, arī nebūs. Protams, šāda situācija raisa jautājumu, vai cilvēki būs gatavi riskēt un būvēt māju, vai tomēr izvēlēsies iegādāties dzīvokli daudzdzīvokļu namā. Šķiet, būs tādi, kas priekšroku dos tieši dzīvoklim. Vēl jārēķinās, ka visa veida izmaksu pieaugums (inflācija) piebremzēs vai labākajā gadījumā atliks daudzu potenciālo klientu vēlmi remontēt jau esošos mājokļus – pandēmijas laikā tieši šim tirgum un “dari pats” koksnes produktiem bija ļoti augsts pieprasījums. Tajā pašā laikā Eiropā ir pietiekami nozīmīgs un jūtams dzīvojamā fonda trūkums. Tie ir it kā pretēji vērsti vektori, tomēr abi ietekmēs būvniecību, līdzīgi kā Eiropas Zaļais kurss, kas ar vienu roku liek būvēt ilgtspējīgāk, bet ar otru vēlas ierobežot izejmateriāla pieejamību mežos. Sabiedrība šobrīd ļoti labi apzinās, ka koksne ir ilgtspējīgākā alternatīva jebkuram citam nesošo konstrukciju būvmateriālam, tomēr tieši tāpēc tā ir objektīvi dārgāka un līdz ar to šobrīd nebūt ne pirmā izvēle, piemēram, sabiedrisko ēku vai lielu daudzstāvu komercprojektu attīstībai tepat Latvijā. 

Kāds Latvijas kokrūpniekiem varētu būt 2023. gads?

Gads ir tikko sācies, no manas puses būtu ļoti riskanti pašreizējos apstākļos prognozēt notikumus visam gadam. Skaidrs, ka koksnes produktu tirgū notiek pārmaiņas un ražotājiem tām būs jāspēj piemēroties. Koksnes produktu cenas jau ir sarukušas, bet nav pamata cerēt, ka tās atgriezīsies tajā līmenī, kāds bija pirms dažiem gadiem, jo īpaši, ja to ražošanas izmaksas ir pieaugušas. Ir cerības, ka koksnes produktu tirgus pavasarī atdzīvosies, jo noliktavu krājumi tirgotājiem būs izsīkuši. Vienlaikus vismaz 2023. gada pirmie mēneši būs salīdzinoši sarežģīts un grūts laiks ražotājiem, jo izmaksas joprojām būs salīdzinoši augstas, bet gatavās produkcijas cenas jau ir sarukušas, un, šķiet, būs situācijas, kad ražotājiem, lai neapturētu ražošanu, nāksies izmantot arī kādu daļu no 2021. un 2022. gadā nopelnītās naudas.

Tāda nu ir tā skarbā realitāte – vienā brīdī izdevās labi nopelnīt, bet nākamajā jau virspeļņu nākas atlikt atpakaļ, jo, it īpaši Latvijas mērogiem lielajiem un arī vidējiem uzņēmumiem apturot ražošanu uz vairākām nedēļām vai pat mēnešiem, to atsākt ir ļoti problemātiski. Jā, atšķirībā no Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas Latvijā neviena nozares ražotne nav slēgta. Tiesa, mēs esam mazinājuši apjomus, un mazāki uzņēmumi uz laiku darbību ir apturējuši.

Vai situāciju ietekmē Krievijas un Baltkrievijas koksnes produktu izņemšana no Eiropas aprites?

Rēķinot šo abu valstu koksnes produktu pakļaušanu sankcijām un to īpatsvaru pret kopējo Eiropas koksnes produktu patēriņu, jāsecina, ka ietekme ir, bet tā nav ļoti milzīga, jo pieprasījums ir sarucis, bet noliktavas – pilnas. Protams, šajā jautājumā būtu nepieciešama detalizācija. Vēl vairāk, ja Eiropā ir parādījušies koksnes produkti no valstīm, kurās ir salīdzinoši maz mežu un arī par kokapstrādi var runāt salīdzinoši nosacīti,– ir aizdomas par sankciju apiešanu. Pavisam citāda aina paveras, raugoties uz Latvijā strādājošajiem koksnes produktu ražotājiem, kuri savu izstrādājumu ražošanai patērēja Baltkrievijā un Krievijā ražotos industriālos koksnes produktus. Būtiskākā ietekmes pozīcija ir skujkoku zāģmateriāli, kuri no Baltkrievijas 2021. gadā importēti 750,4 tūkst. m³ apmērā, bet 2020. gadā – 613,1 tūkst. m³, savukārt no Krievijas 2021. gadā ievesti 352,4 tūkst. m³, bet 2020. gadā – 228,4 tūkst. m³. Kopumā abas valstis no kopējā skujkoku zāģmateriālu 1,49 milj. m³ importa ir devušas vairāk nekā 1 milj. m³ jeb nedaudz vairāk par 72%. Saplāksnis no Krievijas 2021. gadā importēts 57,9 tūkst. m³ apmērā (teju 53% no kopējā šī produkta importa apjoma), kas gan ir mazāk nekā 2020. gadā, kad tā apmērs bija vēl lielāks – 65,1 tūkst. m³. Pārorientēties nebija viegli, jo pastāvēja būtiskas cenu atšķirības starp Latvijā un Krievijā vai Baltkrievijā ražotajiem koksnes materiāliem, kā ietekmē vairākiem nozares spēlētājiem bija eksistenciālas dabas jautājumi, jo nācās būtiski palielināt gala produktu cenas. Koka būvkonstrukciju, kā arī mēbeļu ražotājiem šīs pārmaiņas īstenot nebija viegli, vēl jo vairāk, ja tobrīd bija liels pieprasījums no zāģmateriālu un plātņu materiālu pircējiem Eiropā un lieku noliktavās esošu ar pircēju līgumiem nesegtu koksnes izstrādājumu vienkārši nebija. Pašlaik šis jautājums ir daļēji atrisinājies, bet tā ietekmē daudziem koksnes izstrādājumiem ir cita – daudz augstāka – realizācijas cena.

Bet no Krievijas un Baltkrievijas Latvija importēja pietiekami daudz enerģētiskās koksnes!

Tā bija. Vienlaikus jāņem vērā, ka ne jau visu importa apjomu patērēja Latvijā. Daļu dedzināmās šķeldas un kokskaidu granulu patiešām patērēja mūsu valstī, daļa būtībā bija reeksports – importēja Latvija un pēc tam to nogādāja citās Eiropas valstīs. Līdz ar Krievijas un Baltkrievijas dedzināmās koksnes plūsmas apsīkumu, kā arī bažām par dabasgāzes pieejamību un cenām enerģētiskajai koksnei – šķeldai, malkai, briketēm un granulām – 2022. gadā būtiski pieauga cenas ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Lai arī Latvijā cilvēki sūdzējās par augstajām kokskaidu granulu cenām – ap 600 eiro/t, tomēr tās bija ievērojami zemākas nekā Centrāleiropā, kur dažās valstīs maksimālā cena pārsniedza 850 eiro/t. Pašlaik ažiotāža, kāda tika novērota pērnā gada vasarā un rudenī, ir norimusi, arī koksnes kurināmā cenas jau ir sarukušas, tomēr līdz tādam līmenim, kāds bija pirms vairākiem gadiem, tās nav nonākušas. Kurš varēja iedomāties, ka malkas cena sasniegs 80-90 eiro/m³, ja pirms tam par normālu cenu tika uzskatīta 20-25 eiro/m³? Vai pašlaik var sacīt, ka cena 50-60 eiro/m³ ir zema, vai tomēr augsta? Energoneatkarība un energodrošība nozīmē, ka Latvijā dedzināmās šķeldas patēriņš no 6 miljoniem berkubikmetru gadā pieaugs līdz apmēram 8 miljoniem berkubikmetru. Savā ziņā tā ir un būs iespēja mežu īpašniekiem iegūt naudu, pārdodot mazvērtīgo koksni. Vienlaikus cenu kritums visiem koksnes sortimentiem nozīmēs, ka kaut kāda daļa meža īpašnieku, jo īpaši privātmežu īpašnieki, samazinās savus mežu ciršanas apjomus. Tas nozīmē, ka mazāki pieejamās koksnes apjomi veidos spiedienu uz koksnes cenām. Vienlaikus tas arī nozīmēs, ka lielākajam mežu apsaimniekotājam a/s “Latvijas valsts meži” nevajadzētu būt problēmām ar mežsaimniecisko darbu kapacitāti un līdz ar to arī izpildi, kas bija ļoti būtiska problēma 2022. gadā, kad mežizstrādes pakalpojumu sniedzēji centās strādāt pie privātajiem mežu īpašniekiem, kas maksāja augstāku cenu, nekā bija noteikts a/s “Latvijas valsts meži” noslēgtajos līgumos. Šādā situācijā pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu atgriezties strādāt ar a/s “Latvijas valsts meži”.

Konkurence starp koksnes patērētājiem nesamazināsies. 

Jā, konkurence, visticamāk, starp sektoriem – celulozes, plātņu ražotājiem, kokrūpniekiem un enerģētiķiem – pat pieaugs. Pērn ļoti augstās enerģētiskās koksnes cenas būtībā pacēla iepirkuma cenu arī visiem pārējiem sektoriem. Vislielākais risks palikt bez koksnes izejvielas bija tā dēvētajiem robežsektoriem, piemēram, enerģētisko koksni var izmantot gan celulozes un tālāk papīra, gan arī plātņu, sīkbaļķu gadījumā – arī brusiņu (zāģmateriālu) ražošanai. Bet, ja enerģētiķi maksā vairāk nekā citi, tad loģiski, ka šādas kvalitātes koksne nonāks tieši pie šīs nozares. Koksnes izejviela bija nepieciešama arī celulozes ražošanai, un atkal Latvijā bija nepieredzētas papīrmalkas cenas – 120-140 eiro/m³, kas neļāva samazināt zāģbaļķu un finierkluču iepirkuma cenu, kaut arī zāģmateriālu un saplākšņa cenas ārvalstu tirgos jau bija sarukušas. Daudzi uzskatīja, ka šīs papīrmalkas iepirkuma cenas bija mākslīgi uzskrūvētas, nevis tirgus diktētas. Proti, ekonomika ražošanā veidojas tikai tad, ja par šādām kosmiskām cenām tiek nopirkti daži procenti no kopumā ražošanai nepieciešamās celulozes koksnes izejvielas. Iespējams, ka tieši tāpēc, cik ātri un strauji uzauga šī sortimenta iepirkuma cena, tik ātri arī tā saruka. Latvijas un Baltijas valstu meža īpašniekus var priecēt atziņa, ka celulozes rūpnīcu saimnieku iecere bērzu aizstāt ar eikaliptu papīra ražošanā ir beigusies ar neveiksmi. Ir arī ne pārāk pozitīvi piemēri, piemēram, mēbeļu sagataves, kuras ražotas no bērza, tās apaļkoksnes augstās cenas dēļ vairs neražo, jo ārvalstu noņēmējiem piedāvātā cena šķita pārāk augsta un viņi izvēlējās šīs detaļas ražot no citām koku sugām.

Koksnes ieguves daudzumu Latvijā ietekmēs arī jaunā ES politika.

Protams, ka ietekmēs, un ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā. Neraugoties uz nepieredzēto inflāciju un enerģētiskā sektora izaicinājumiem, neviens Eiropas Savienībā nebūt neplāno atcelt iepriekš nospraustos CO2 izmešu samazināšanas plānus, aprites ekonomikas ieviešanu utt. Tā kā koksne ir tas būvmateriāls, kurš ir sava veida oglekļa piesaistītājs (banka), tad šķiet loģiski, ka tieši šis fakts rada vēl lielāku priekšrocību tieši vēl lielākai koka izmantošanai būvniecībā, kā tas izklāstīts Eiropas mēroga iniciatīvā (Jaunais Eiropas Bauhaus). Vienlaikus ir pretēja kustība no tās pašas ES, kura paredz lielāku uzsvaru uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, un tādējādi reāli samazināsies to mežu platība, kuros būs atļauta saimnieciskā darbība – koksnes ciršana. Būtībā koksnes ciršanas apjomi Eiropas Savienībā saruks, un, visticamāk, koksnes izstrādājumu cenas pieaugs, jo būs to trūkums. Pagaidām gan nav skaidrs, kā šo pretrunu – koksnes izstrādājumu deficītu – kompensēs. Ja to īstenos ar importētās koksnes izstrādājumu apjoma pieaugumu, jautājums – no kurienes: no Kanādas, ASV vai no tādām valstīm, kurās ir jautājumi par lietusmežu platību samazināšanos? Aprites ekonomikas kontekstā arvien vairāk būs spiediens uz koksnes atkārtotu izmantošanu: kad vienam produktam beidzas dzīves cikls, tas pārtop par izejvielu citam produktam. Piemēram, kokskaidu plātņu ražošanā izmantos savu dzīvi nokalpojušas mēbeles, koka būvkonstrukciju elementus utt., bet minimāli vai nemaz neizmantos svaigo apaļkoksni. Šis process jau ir sācies, un to var redzēt jau pašlaik, tikai tas pakāpeniski pieņemsies spēkā. Jāteic, ka ES Zaļais kurss, kas vērsts uz mazāku siltumnīcu gāzu emisijām un lielāku to piesaisti, ir pretrunā Eiropas Savienības bioloģiskās daudzveidības uzstādījumiem. Pašlaik starp klimata un bioloģiskās daudzveidības politikām ir radušies daudzi izmisuma diktēti kompromisi, kas tapuši, vides un ekonomikas sektoriem cenšoties pierādīt savu taisnību politiķiem. Diemžēl pašlaik dabas aizsardzība ir nevis plānveidīga, bet fragmentāra, tāpēc tā ir ļoti dārga un neefektīva. Ja nevēlamies, lai kāds no augšas, bez vai ar minimālu izpratni par meža nozares ekonomisko, sociālo un vides lomu, nodiktē, kā būs būt, tad vienīgais risinājums ir nevalstiskajām vides organizācijām un meža nozarei sēsties pie sarunu galda, lai sākumā kaut vai vienotos par kaut ko nelielu, ko pēc tam varētu izmantot kā pamatu, lai šādu vienošanos paplašinātu. Diemžēl, kamēr vides aizstāvji meža īpašniekus, mežizstrādātājus un kokrūpniekus uzskatīs par merkantiliem naudas rausējiem, bet otrie pirmos uzskatīs par neko nesaprotošiem pilsētniekiem, kuri nevēlas pieļaut teju vai neviena koka nociršanu, nekas labs no nemitīga konflikta, kurā tiek ierauti ministrijās strādājošie ierēdņi, kā arī politiķi, nebūs. Protams, būs kādi 30% jautājumu, kuros abu pušu skatījums būs kardināli atšķirīgs, bet tas nav arguments, lai nerunātu un nespētu vienoties 70% jautājumu. Domāju, ka nozares uzņēmēji nav pretrunā ar nevalstisko vides organizāciju pārstāvjiem, kad meklējam risinājumus augstākas pievienotās vērtības un ilgtspēlējošāku koksnes produktu radīšanai vai runājot par augstāku prasību (mazāk izmešu u.tml.) izvirzīšanu mežizstrādes tehnikai, ko darbam izmantotu Latvijas mežsaimnieciskajos darbos.

Kas ir lielākie nozares izaicinājumi perspektīvā?

Koksnes resursu pieejamība – gan ES izvirzīto prasību kontekstā, gan Satversmes tiesā iesniegtā prasība par pērnvasar Ministru kabineta veiktajām izmaiņām attiecībā uz galvenās cirtes caurmēra samazināšanas atbilstību Satversmes 115. pantam (Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu). Ko lems Satversmes tiesa, pašlaik pāragri vērtēt. Vienlaikus Latvijā mežsaimniecības regulācija (kad un ko drīkst darīt savā īpašumā) valsts līmenī ir ļoti strikta, toties konkurentiem Skandināvijā nekādu īpašu valsts prasību nav. Piemēram, Somijā nav ne koku ciršanas diametra, ne vecuma ierobežojuma, vienīgais nosacījums – izcirstās platības jāatjauno. Citiem vārdiem sakot – Somijā meža īpašnieks var cirst, kad vēlas. Arī Zviedrijā nav koku ciršanas diametra ierobežojuma un kokus drīkst zāģēt no 45, 50, 60, 65, 70, 80, 90 gadu vecuma atkarībā no augšanas apstākļiem. Vienīgā valsts, kurā vēl pastāv koku ciršanas diametra ierobežojums, ir Igaunija. Proti, priedei tie ir 28 cm, eglei – 26 cm, bērzam – 22-26 cm. Latvijā tagad noteikts šāds ciršanas diametrs: priedei – 30 cm, eglei – 26 cm, bērzam – 25 cm. Jāņem vērā, ka tiem mežu īpašniekiem, kuri vēlas cirst mežu pēc caurmēra, nevis vecuma, ir papildu prasības atstāt 8 ekoloģiskos kokus iepriekšējo 5 koku vietā. Lai nākotnes audzes būtu klimatnoturīgas un produktīvas, mežaudze būs jāatjauno ar kvalitatīvu stādāmo materiālu. Atbilstoši pētījumiem, kvalitatīvs stādāmais materiāls nodrošina par 20% lielāku meža produktivitāti, kas nozīmē vairāk piesaistīta oglekļa. Ir samazināts minimālais kociņu skaits uz hektāru, atjaunojot mežu,– eglei un bērzam līdzšinējo 2000 kociņu vietā jābūt 1500 kociņiem. Priedei turpmāk būs 2000 kociņi, ne 3000 kā līdz šim. Pērn pieredzētais ciršanas apliecinājumu izņemšanas “bums” vairāk ir saistāms ar tobrīd gaisā virmojošo ciršanas apliecinājuma valsts nodevas paaugstināšanas (sākotnēji pat 20-30 reižu, bet galu galā tika atrasts saprātīgs risinājums) projektu, nevis iespējām cirst mežus pēc caurmēra. Vēl viens izaicinājums noteikti būs darbaspēka pieejamība. Robežas ir atvērtas, konkurence starp nozarēm par attiecīgo speciālistu piesaisti tikai pieaug. Piemēram, jaunietis, kuru interesē lieljaudas tehnika, var strādāt gan par meža mašīnas operatoru, gan ceļu būves tehnikas operatoru, gan ar lauksaimniecības tehniku.

Izaicinājums mūsu pusē ir radīt labākas darba vietas nekā pārējiem. Lai arī gadu pēc tehnikuma absolvēšanas no 50-60 jauniešiem meža mašīnas operatora profesijā strādā apmēram 70%, satraucoša aina paveras pēc otrā darba gada, kad profesijā palikuši vairs tikai apmēram 30%. Protams, nekad nebūs tā, ka visi 100% strādās profesijā, tomēr fakts, ka divu gadu laikā meža mašīnas operatora darbs tiek pamests un atrasta cita nodarbe, liek meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc tā notiek (smags darbs, neatbilstoša darba samaksa, neatbilstošs darba laiks un apstākļi u.tml.) un arī atbilstošus risinājumus. Izaicinājums ir un būs inflācija – izmaksu pieaugums, jo īpaši situācijā, kad produkcijas realizācijas cenas jau ir sarukušas. Ir uzņēmumi, kuriem ir mazs nodarbināto skaits, ja rēķina pret pārstrādāto koksnes apjomu, bet to darbiniekiem ir būtiski lielākas algas nekā vidējiem un mazajiem uzņēmumiem, tomēr otrie ir lielākie nodarbinātāji novados. Piemēram, Latvija ir gandrīz vienīgā valsts reģionā, kur saglabājusies kamīnmalkas ražošana. No vienas puses tā skaitās mazkvalitatīvās apaļkoksnes pārstrādāšana un prasa daudz roku darba, jo produkts jāskalda, jāžāvē, jāpako, tomēr šī produkta pircējs ir salīdzinoši bagāts eiropietis: kamīnmalka – tas ir ekskluzīvi! Nozarē rit nemitīga diskusija par to, vai samaksātais nodokļu apjoms uz vienu m³ pārstrādātās apaļkoksnes liecina par augstu uzņēmēja sociālo atbildību, vai tas ir apliecinājums zemai darba efektivitātei ražošanā.

Meža nozarei Latvijā atšķirībā no Skandināvijas pietrūkst koksnes ķīmiskās pārstrādes, par šī trūkuma novēršanu (augstās elektroenerģijas cenas) būtu jādomā valstiski, jo īpaši, ja koksne pašlaik tiek vērtēta fosilo (naftas) produktu aizstājēju perspektīvā. Jebkurā gadījumā mežs bija, ir un būs zaļais zelts, jo koksnes izmantošanas iespējas tikai augs, kas nozīmē, ka tās cenām nebūs pamata sarukt.

Pievienot komentāru