Intervija (ar atbildēm, bez jautājumiem) ar Uldi Ameriku, “Laflora” valdes priekšsēdētāju
Runājot par jaunajos Eiropas Savienības plānos un dokumentos ietverto domu: noteiktiem procentiem (30%) no dalībvalstu teritorijas, kas būtu jāatvēlē vides aizsardzībai, mani ļoti satrauc šai sakarā iespējamie voluntārie lēmumi. Domāju, iepriekšminētā ideja ir tapusi tās Eiropas publikas spiediena rezultātā, ko itin precīzi personificēja Grētas jaunkundze no Zviedrijas. Proti, “viss iet bojā, viss grūst, kaut kas un ļoti ātri ir jādara!” Steigā un satraukumā itin bieži nopietniem lēmumiem nopietnos jautājumos pazūd pamats. Vides jautājumi ir ilglaicīgi, kālab ātri, emociju iespaidā, darīt, lemt vai sasteigti rīkoties, nebūs nedz ilgtspējīgi, nedz ilgtermiņā dzīvotspējīgi. Sekas šodienas vai šīgada lēmumiem būs jūtamas vēl daudzus gadus tālā nākotnē. Manuprāt, lēmumam jābūt izsvērtam un pamatotam. Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas Savienība aptver lielu salīdzinoši nelielas pasaules daļas platību ar ļoti dažādiem apstākļiem un pieredzi. Ir Skandināvija, ir Baltija, ir Vidusjūras valstis, ir salas. Piemēram, nereti izskan: “Slovēnijā jau tiek aizsargāti 35% valsts platības, slovēņiem viss ir kārtībā.” Piedodiet, tie ir neapdzīvoti kalnu rajoni, kur droši vien ir kādas dabas vērtības, bet…
Man ļoti tīkams un tuvs ir ilgtspējas jēdziens; ik dokumentu, ik stratēģiju, ik normatīvo aktu būtu jāskata saskaņā ar to – lai vide, sociālais (cilvēka) un ekonomiskais būtu līdzsvarā. Runājot par dabas un bioloģisko daudzveidību, cilvēks kā dabas sastāvdaļa vai “produkts” tiek aizmirsts. Nepamatoti un nepelnīti!
Latvijā mani satrauc jēdziens etnoss tā dziļākajā būtībā. Kā es to saprotu? Ik vietā, kur dzīvojuši un dzīvo cilvēki, ir redzams šo cilvēku “atstāto pēdu” (darbu, dzīves gaitu utt.) kopums. Šīs pēdas, protams, gaist. Valsts prezidents šo jautājumu savā skatījumā ir aktualizējis, ierosinot likumprojektu par Latvijas vēsturiskajām zemēm un teritorijām (Latviešu vēsturisko zemju likums). Mēs zinām, ka Latvijā dzīvojuši zemgaļi, sēļi, kurši, lībieši utt. Par šiem cilvēkiem mēs daudzviet varam spriest pēc vietu vai ģeogrāfisku objektu nosaukumiem vien.
Ja skatāmies, piemēram, Teiču rezervātu (dibināts 1982. gadā), tiek spriests par to, kā tajā jūtas putni, augi, runāts par mitrājiem, purvu, bet… tur ir mituši un mīt arī cilvēki. Siksala, vecticībnieku apmetne purva vidū! Lubānas pusē, starp citu, ir viena no vecākajām zināmajām cilvēka apmešanās vietām tagadējās Latvijas teritorijā. Vai par to daudz un skaļi tiek runāts? Nē! Ir konvencijas, ir dokumenti, ir stratēģijas… Arī sertifikācijas noteikumos ir iekļautas tēzes par vietējo kopienu aizsargāšanu. Pag! Kas kā uztverē ir vietējie iedzīvotāji? Siksalas vecticībniekus zināmā mērā no Teičiem dzen prom…
Jā, mēs esam lieli malači – mums Latvijā mīt 40% pasaules mazā ērgļa populācijas, ērglis pie mums jūtas labi. Bet – vai pie mums labi jūtas cilvēki, kas līdz šim ar ērgli (un ērglis ar viņiem) ir lieliski sadzīvojuši? Vai cilvēku tiesības netiek ierobežotas? Vai viņu dzīves kvalitāte saglabājas? Tak jau, nē! Cilvēki atstāj dzimtās mājas un… mēs par viņiem aizmirstam.
Piemēram, lībieši: šobrīd neliela ļaužu grupa dažādos veidos mēģina atrast un saglabāt savas lībiskās saknes.
Esmu dzimis liepājnieks. Mani allaž ir priecējis un pārsteidzis Kurzemes trijstūris – Rucava, Nīca, Bārta. Paskatieties uz viņu tautastērpiem! Konkurence un košums – kas būs labākais, kas būs vērtīgākais!
Šai ziņā Eiropas regulas un iespējamie “obligāti aizsargājamie procenti” ir līdzīgi klasiskajai Prokrusta gultai. Padomju gados par tādu varēja uzskatīt toreiz noteikto “ideoloģisko rāmi” – celsim komunismu, būsim laimīgi (visi!!!!) un… ap 1980. gadu tas viss jau būs.
Līdzībās – šodien mēs dzirdam kāda ierēdņa vai politiķa nosauktus skaitļus, košus solījumus, tai pašā laikā nemanot valstu un reģionu atšķirības. Turklāt, katrai valstij ir sava neatkarība un suverenitāte, un ik valstij ir savs nozīmīgākais aktīvs – zeme (gan resurss zem zemes – izrakteņi, kūdru ieskaitot, gan augsne un mežs). Liegt iespēju saprātīgi un prasmīgi rīkoties un izmantot Latvijas resursus ir mūsu aplaupīšana! Nosaucot vai nosakot kādus procentus, šī teritorija tiek atņemta gan mums, gan nākamajām paaudzēm. Runas skan skaistas: “mēs sargājam nākamajām paaudzēm.”
Labi atceros sarunu*, kur ģeoloģijas zinātņu doktore Ilze Ozola (Ezeru un purvu izpētes centrs) minēja iespēju neizmantotos un neizmantojamos purvus ieskaitīt aizsargājamās teritorijās, šādi izpildot iespējamos noteikumus. Domāju, tas neies cauri! Runa nav par to, ka šie purvi būtu nododami izstrādei, mums ir daudz teritoriju ar bezvērtīgiem biotopiem, kur iespējama kūdras ieguve, ir teritorijas, kur kādi darbi jau iesākti.
Manuprāt, domājot par nākotni, šīs platības būtu jārezervē. Kūdras purvi ir mūsu lielais resurss: 1,5 mljrd tonnu, kas jau ir apgrūtināts (nerunāju par rezervātiem vai “Natura2000” teritorijām). Rezerve jāatstāj nākamajām paaudzēm! Mēs domājam par kūdras produktu ražošanu, un kūdras pārstrādātāji dod lielu pievienoto vērtību. Kūdrai ir liels potenciāls dažādu produktu ražošanā, bet… ja mēs paši sevi ierobežosim… ““Natura2000” “tikt iekšā” var ātri. Ārā? Netiksi!”
Analizējot “Natura2000” teritorijas ar visiem to ierobežojumiem, redzams – nezināmu iemeslu dēļ biotopu kvalitāte pazeminās. No brīža, kad teritorija sākta aizsargāt, laikam ritot, attiecīgie augi šai teritorijā vairs nav sastopami vai satopami krietni mazākā skaitā, kā cerēts. Minētajā platībā augs vai dzīvnieks bija pieradis pie noteiktas sadzīvošanas ar cilvēku un viņa darbu. Nu tā vairs nav un… Par to runā maz.
Runājot par bioloģisko daudzveidību, lasot dokumentus, redzu, ka runa vairāk ir par konservāciju, ko es saprotu kā vēlmi vai gribu apturēt laiku. Vai to var?
Runājot par klimata mainību un sugu izplatību, kam sekoju līdz dažādos zinātniskos avotos… Piemēram, daudziem Latvijā zināmais mizgrauzis “ceļo”. Ja lasām par mizgrauža radītajām problēmām Austrijā, Vācijā un Čehijā un zinām, ka vabole virzās uz mūsu pusi, man, lasot plānus par vēlmi pēc savienota (vienlaidus) “Natura2000” tīkla no viena Eiropas stūra līdz pretējam, nākas atcerēties teicienu: “Ceļš uz elli labiem nodomiem bruģēts.” Sekmējot dabas daudzveidību, vienlaikus sekmēs arī invazīvo sugu klejošanu. Kā ar to? Vai ir domāts?
Kūdra un klimats. Kūdras ieguve ir spēcīga Latvijas (vietējā) tautsaimniecības nozare, kas “dzīvojusi” caur gadsimtiem. Vēsturiski fiksēts, ka pirmās kūdras ieguves vietas mūsu teritorijā darbojušās jau hercoga Jēkaba laikā. Kūdra vienmēr “glābusi” cilvēkus krīzēs, piemēram, mūsu teritoriju skārušajos karos. Ja atceramies, kādas meža platības mums bija pēc I Pasaules kara…
Padomju laikos kūdra bija viens no enerģētikas pamatresursiem, ne velti tika būvētas daudzās kūdras fabrikas – Seda, Aizpute, Līvāni, Baloži, Strūžāni, Zilaiskalns… Padomju valstī enerģētika bija stratēģiska nozare, ko varēja likt vienā plauktā ar aizsardzības rūpniecību. Tas būtu viens stāsts par kūdru. Tais pašos laikos Latvijā un kaimiņos labi padevās lauksaimniecība, padomju lielajās pilsētās dzīvojošajiem ēst vajadzēja, bija jāattīsta lopkopība. Kā zināms, tika celtas daudzas fermas, kur pakaišos daudz izmantoja kūdru – mazsadalījusies gaišā sfagnu kūdra, starp citu, ir sterila. Kaigu purvā darbojās Latvijā lielākā pakaišu kūdras ražotne, kas pilnībā apgādāja Dobeles un Jelgavas rajonus.
Atgūstot neatkarību, enerģētikas laukā sāka pūst citi vēji: jā, kūdra ir pieejama, bet… tā jāizstrādā, jāved, rada putekļus. …. Mums ir pieejama gāze: lēts kurināmais, no kūdras atsakāmies. Sabiedrotie Rietumos turpināja izmantot kūdru, arī šodien, ja paskatāmies, kur citviet Eiropā izmanto kūdru – atbilde būs – enerģētikā! Pie mums, tātad, pirms 20 gadiem, situācija enerģētikā mainījās.
Latvijas kūdra ir ideāla izejviela kūdras substrātam, kur audzēt dārzeņus, ziedaugus, stādus mežam utt. Galu galā pēc šādas produkcijas bija un ir pieprasījums, un Latvijā notika pārorientēšanās. Tātad atkārtošu – pirms 20 gadiem Latvijā notika tas, kas citur Eiropā notiek vien šodien! Mēs esam apsteiguši Eiropu par 20 gadiem. Bijām tālredzīgāki un laikmetīgāki! Esam priekšā somiem, īriem, zviedriem. Iegūto kūdru ražojam veselīgai pārtikai un meža stādiem.
Pēdējā laikā daudzviet redzamas un lasāmas pretrunas un manipulācijas – kas īsti ir kūdra. Eiropas izpratnē kūdra ir fosils, neatjaunojams resurss: tas neatbilst patiesībai. Latvijas zinātnieki secinājuši, ka kūdra lēnām atjaunojas, Latvijas bilance kūdras ziņā ir pozitīva, jo tās ieguve notiek vien 4% purvu kopplatības. Neskartajos vai mazskartajos purvos, vai tur, kur aug sfagni, kūdras veidošanās process turpinās. Piemēram, Teiču rezervātā kūdras slānis pieaug par 4 mm gadā. Kādēļ šai gadījumā runāt par kūdras fosilitāti? Kālab tik aprobežota pieeja?
Ja runājam par enerģētiku, lai tā būtu! Bet dārzkopībā izmantojamā kūdra ir stabila aprites ekonomikas sastāvdaļa. Personiski esmu nikns un sašutis – ir noteiktas sfēras, kas rada SEG emisijas, kam jāpievērš uzmanība, bet… pieeja to noteikšanā bijusi ārkārtīgi pavirša, “uzmetot aci”. “Kūdra ir fosila, to kaut kur dedzina…” Pastāv pieņēmums, ka, iegūstot kūdru (vai enerģētiskos, vai dārzkopības nolūkos), gaisā izplūst prāvs daudzums CO2. Piedodiet, tā ir kļūda! Iegūstot kūdru, ražojot substrātu, CO2 saglabājas un oksidējas: Ķīnā, ASV, Austrālijā – visur, kur nonāk mūsu ražojums. Līdzīgi es vērtētu uzskatu – “braukt ar auto ir pareizi, jo emisijas jāaprēķina naftas ieguvējiem.” Ja šādus jautājumus skata tik virspusēji un tik vienkārši... Mēs kā kūdras ražotāji un ieguvēji tiekam nostādīti neveiklā situācijā, radot par mums greizu un aplamu priekšstatu.
Šogad kūdras substrāta eksports palielinājies par 15%. Kāpēc? Cilvēki saprot, ka tas ir lielisks materiāls dārzkopībai, cilvēki vēlas kvalitatīvu pārtiku. Piemēram, Ķīnai ir valstisks uzstādījums: “ēdīsim pašu izaudzēto.” Tā ir mūsu iespēja! Ja Covid19 situācijā, kas, diemžēl, mums jau labi zināma, nozares eksports pieaug, nozare būtu attīstāma un atbalstāma! Vēl svarīga lieta, ko vēlos uzsvērt, mūsu augstas kvalitātes substrāts noteikti plaši izmantojams šepat Latvijā. Mainīgais klimats mums nāk arī par labu – audzējot dārzeņus še, uz vietas, mēs varam tapt par “otro Nīderlandi”. Bioloģiskās daudzveidības stratēģija paredz 3 mljrd koku iestādīšanu urbānajā vidē (pilsētās un piepilsētās): tā ir lieliska niša Latvijai – mums ir pieredze, mums ir pamats (Latvijas valsts meži) ar lieliskām stādaudzētavām. (Starp citu, rekultivācijas programmas ietvaros, mēs “Laflorā” plānojam arī savu stādaudzētavu) Iespējas ir lielas – jāizmanto!
Purvi un klimats. Daudzos dokumentos, kur pieminēti purvi, nereti rakstīts: purvi – milzīga oglekļa krātuve. Lai tā būtu, ogleklis purvos ir, bet purvos ir vēl kāda oglekli saturoša gāze – metāns. Emisijas tiek dalītas divās grupās – antropogēnās un dabiskās. Kūdras ieguve tiek uzskatīta par pirmo, saprotams, bet – kā ar otro? To nepiemin un neapskata (vai apskata maz). Lasot dažādus literatūras avotus, ir gan zinātniski pētījumi, gan Latvju Dainas. Kā tā? Latviešiem purvs ir bijis visai noslēpumaina un bīstama vieta – labāk tur neiet, tur ir maldugunis vai nauda žāvējas… Kaut kas nelāgs tur ir… Dabiskajos purvos veidojas un izplūst purva gāze (metāns). Ja mēs kaut aptuveni nojaušam kūdras veidošanās procesus, kaut ko zinām par pūšanu un tās ķīmiskajiem procesiem – kūdra ir nepilnīgi sadalījusies organika. 6-9 metros, kāds apmēram ir kūdras slāņa biezums Latvijā, anaerobie procesi notiek nepārtraukti un, ja tajos iedziļinās un lasa par metānu, secināms, ka purvos ir daudz CO2 un metāna. Kas klimata izpratnē ir metāns? Vienā avotā atrodam: CO2x10, citviet – CO2x20, vai pat x80…
Kur ir lielākie purvi? Sibīrijā. Par ko ir satraukums? Klimata mainības rezultātā sāk kust mūžīgais sasalums (tundra) un aplēsēs norādīts, ka Sibīrijā varētu būt 70 mljrd t metāna. Ja tas sāk izplūst… ???? Skaitļi runā. Pievēršoties tikai antropogēnajam efektam mēs situāciju redzam ārkārtīgi šauri. Runājot par rekultivāciju un purvu atjaunošanu situācija ir līdzīga – “CO2 un viss”. Pag, bet kas notiek ar metānu? Atjaunotajos purvos tas būs. Cik, kā? Starp citu, nav tālu jāmeklē, nesenās degvielas krīzes laikā, mūsu netālie kaimiņi somi bija iecerējuši viņu purvos pieejamo metānu kā nebūt savākt un izmantot enerģētikā.
Kuri rekultivācijas scenāriji nosusinātiem un degradētiem purviem būtu pareizākie? Renaturalizācijas iespējas vai purvu veidošana (atjaunošana) lauksaimniecības zemēs noteikti izvērtējamas un nekoncentrējoties uz CO2 vien, bet visām iespējamām blaknēm. Varbūt kļūdos, bet redzu apzinātu izvairīšanos purvu sakarā runāt par dabiskajiem (neantropogēnajiem) faktoriem, jo tie, kā izrādās, ir daudz plašāki un ietekmējošāki, salīdzinot ar cilvēka darbību. Esmu pret pieņēmumiem, dažādiem tulkojumiem vai atklātu melošanu, ka tas vai cits skatījums ir zinātniskos pētījumos balstīts. Ja kāds secinājums ir pamatots zinātniski, to nevar balstīt tikai un vienīgi vienā aspektā – jāņem vērā visi. Kūdras un Latvijas gadījumā jāzina un jāatceras, ka tas ir viens no mūsu lielajiem resursiem (nepiekrītu tiem, kas par resursiem dēvē naftu, gāzi un dimantus vien). Mūsu resursi ir zeme (lauki), meži, derīgie izrakteņi, kas ir arī mums, un pats galvenais resurss ir cilvēki! Pēdējo resursu mēs burtiski šodien iznīcinām, radot apstākļus, lai tie Latviju atstātu, lai cilvēks justos apdraudēts, lai būtu neziņā par savu īpašumu un tā nākotni. Sekojot līdz vietēja mēroga patvaļai – mikroliegumiem – dzimtas īpašumā kāds var būt kaut ko redzējis, un šis “kaut kas” īpašumam un īpašniekam rada apgrūtinājumu… Kā to saukt? Diktatūra? Laupīšana? Latvijai galvenais arguments jebkādu ES dokumentu sakarā ir Latvijā dzīvojošie 1,5 miljoni latviešu: mums nākamajām paaudzēm jāatstāj dzīves kvalitāte, lai purvā un mežā var gan ogot, gan sēņot, gan pastaigāties, gan arī strādāt. Tam vajag plānu, nevis pakniksēt un piekrist: “Jā, mums būs 30-37-50%...!”
*https://www.zemeunvalsts.lv/aizsargajamo-teritoriju-rezerves-meklejamas-purvos/1017
Izmantotas Laflora un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas