Aktuāli. Bija tāds Dersu Uzala, mednieks, kuru apraksta rakstnieks Vladimirs Arseņjevs savās grāmatās par ceļojumiem pa Mandžūriju. Pastāv vairākas darba ekranizācijas, visvairāk es izceltu Akiras Kurosavas 1975.gada filmu, bet jūs tāpat šī iemesla dēļ to nemeklēsiet un neskatīsieties, par ko man no sirds žēl.

Tad lūk, Dersu Uzala pašsaprotamu iemeslu dēļ bija organisks dabas norišu vērotājs un pārzinātājs, atpazina zvēru pēdas, atšķirībā no mūsdienu meteorologiem, precīzi paredzēja laikapstākļus, kā arī izturējās pret to visu ar izteiktu pietāti.

Vēju, sauli un ūdeni, un gandrīz jebko, viņš dēvēja par cilvēkiem, arī peles un putnus. Reiz Dersu aizdedzināja lapseņu pūzni, par ko klātesošie bija izbrīnīti, no sākuma droši vien vairākus kilometrus bēgot no satracinātiem kukaiņiem un teju izdurot acis ar zariem.

Jautāts par savas rīcības motīviem, mednieks paskaidroja: ”Tie ir slikti cilvēki, kož tāpat vien.”

Autors: Rvīns Varde