Cilvēces tālāka eksistence ir atkarīga no spējas sabalansēt šo eksistenci ietekmējošos faktorus, kas rezultējas ilgtspējā. Šobrīd tā tiek prezentēta pārāk vienkāršoti un acīmredzami tās cilvēces daļas interesēs, kuras dzīves telpu nosaka urbānais komforts. Kā sekas tiek uzsvērta vides pīlāra un tam sekojoša dabas kapitāla loma tālākās pasaules eksistences prognozē. Citi pīlāri tiek skatīti tikai un vienīgi caur dabas nemainības saglabāšanas prizmu, neiedziļinoties cilvēka eksistencei izšķirošā dabas kapitāla izmantošanas harmonizācijas iespējā, a priori izvēloties aizliegumu un ierobežojumu ceļu.
Katrai valstij un nozarei, kuras attīstījušās atbilstoši resursu pieejamībai attiecīgajā teritorijā, ir jāizstrādā savs ilgtspējas koncepts, kur visi pīlāri ir vienlīdz svarīgi.
Latvijas gadījumā izšķiroša ir sociālās komponentes izvirzīšana par visnozīmīgāko ilgtspējas diskursā.
Valsts pastāvēšanas pamats ir ne tikai zeme kā ģeogrāfiska vienība un kapitāls ekonomiski, bet arī cilvēki un sociālais kapitāls, kurš šobrīd jāuztver kā izšķirošs nosacījums valsts ilgtspējai. Pretēji dabas kapitālam, kurš šeit saglabājas un vairojas, cilvēkkapitāls samazinās gan demogrāfisku, gan, kas ir jo sevišķi būtiski, tā aizplūšanas dēļ uz tieši tām valstīm, kuras tā iestājas par dabas kapitāla saglabāšanu šeit pie mums.
Sociālā kapitāla aktīva lielumu lieliski nodemonstrēja pēdējās pašvaldību vēlēšanas. Cilvēku nevēlēšanās iesaistīties kontaktā parādījās pilnā apmērā. Sociālā kapitāla līmeni nevar aizmālēt ar kādiem "kopienu projektiņiem a la Dānija", kur sociālā kapitāla aktīvs izpaužas vietējo kopienu aktīvā darbībā.
Un, protams, trešais pīlārs: ekonomika, kurš Latvijā sauc pēc investīcijām no ārienes, bet atduras pie otrā pīlāra, jo bez tā nekāda viedā industrializācija nevar notikt.
Vai bezizeja?
Nē! Ir jāsāk reāla sociālā kohēzija. Eiropas Savienībai ir jāuzņemas atbildība par mūsu valstij nodarīto ļaunumu un pilnā apmērā jāfinansē mūsu izglītības, veselības aizsardzības un etnosa saglabāšanas izdevumi, lai pārtrauktu sociālā (intelektuālā, zināšanu, radošā utt.) kapitāla aizplūšanu un sekmētu tā reālu atgriešanu.
Līdzekļi reālai demogrāfijai
Tas nedrīkst būt aizdevums, tai jābūt kompensācijai.
Arī par mūsu dabas resursu ierobežošanu, stājoties ceļā šeit gadsimtos mītošās tautas labklājības celšanai un veidošanai, ir jābūt kompensācijai. Ja tā nenotiks, mūsu senču asinis būs velti lietas un nākamo paaudžu, kuru labā šobrīd tā gribam ko sargāt, vienkārši nebūs.
Ir jāatver acis un jāskatās uz reālo pasauli. Nevajag izdabāt svešzemju elku dieviem un viņu dienderiem.